Valdības kartelis
Piecu tik atšķirīgo partiju un nesaskanīgo personāliju valdības cena ir ļoti augsta. Pārāk augsta.
Tas, ka smalkiem diegiem trāklētās koalīcijas stabilitātes vārdā tiek upurētas partiju programmas un priekšvēlēšanu solījumi, vēl ir mazākā bēda. Pie tā vēlētāji jau diemžēl pieraduši. Grūtāk samierināties ar to prioritāšu paslaucīšanu zem tepiķa, kuras par tādām svētsvinīgi definēja jau šī Saeima un valdība normatīvo aktu veidā, piemēram, mediķu atalgojuma palielināšana par 20% un OIK likvidēšana. Bet pavisam nepieņemami, ka koalīcijas stabilitātes vārdā tiek upurēts tiesiskums, pakļaujot politizācijai ne tikai valsts pārvaldi, valsts kapitālsabiedrības, bet arī autonomas, neatkarīgas iestādes vēl nepieredzētā atklātā nihilismā.
Pirmais, kuru pēc ilgajiem darba gadiem brutāli aizslaucīja jaunā slota, bija Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars, vietā ieliekot viņa ilggadējo palīdzi. Varbūt arī nesaistīti ar šo nomaiņu, bet pirmās jaunās vadības organizētās vēlēšanas izcēlās ar lielām problēmām, kā dēļ daļa uz iecirkņiem aizgājušo tā arī nenobalsoja. Turpinājās ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadības dārgu uzpirkšanu apmaiņā pret amata atstāšanu, Latvenergo padomes politisku nomaiņu, politisku spiedienu uz Latvijas dzelzceļa vadību, panākot prezidenta un viceprezidenta aiziešanu bez pierādītiem pārkāpumiem, ilgstošai politiskai «masēšanai» pēc ilgāka laika padevusies Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja Dace Ķezbere...
Cietāki rieksti izrādījās Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vai drīzāk - tiesu vara, kuru acīmredzot koalīcijas politiskās visvarenības apziņa vēl nav iedragājusi un, cerams, neiedragās.
Koalīcijai un tiesiskuma flagmanim JKP divi zobi izlauzti, bet vēl jau var griezt atlikušos. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, neievērojot amatam piederīgo atturību, jau pirms tiesas sprieduma apgalvoja, ka tiesa «pilnīgi droši» konstatēs procesuālus pārkāpumus Muižnieka ievēlēšanā, bet izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska kritizē muļķa tiesu, kura atļāvusies pieprasīt atjaunot Muižnieka rektora pilnvaras. Ilga Visgudrā liek saprast, cik Administratīvā rajona tiesa bijusi nolaidīga, nekompetenta vai neobjektīva, jo tā nemaz «nav mēģinājusi saprast Muižnieka ievēlēšanas procesu».
Ne mazāk nožēlojama ir koalīcijas partneru reakcija, kuru ministri atbalstīja Šuplinskas un JKP pieprasījumu neapstiprināt Muižnieku. Izrādās, NA ministri nav domājuši ar savu galvu, vien paļāvušies uz Šuplinskas pozīciju, bet tiesas pagaidu regulējums, kā paudis AP! līderis Daniels Pavļuts, «apstiprinājis Attīstībai/Par! jau iepriekš paustās bažas par šī lēmuma tiesiskajiem aspektiem». Redz, kā, AP! šaubījusies par Šuplinskas iniciatīvas tiesiskumu, «iejaukšanos LU rektora vēlēšanās», tomēr pieļāvusi prettiesisku rīcību, lai tikai JKP nomierinās, lai tikai nenorauj budžetu vai kādu AP! pieprasījumu tajā, reformu! Šāds dīls nav ne ar ko labāks par būvnieku karteli, tāds pats valdības kartelis vien ir!
Tāds pats kartelis darbojās arī attiecībā uz Kalnmeiera pārbaudi, kas bija Bordāna pasūtīta ar neslēptu mērķi atlaist ģenerālprokuroru un atriebties par kartona Juraša krimināllietu un tās dēļ uzticamā kareivja zaudēto deputāta mandātu. Neraugoties uz sākotnējo viedokli, ka šāds ministra pasūtījums būtu iejaukšanās tiesu varas darbībā, koalīcijas partneri tā paša miera labad piekrita Kalnmeiera ķidāšanai, ko ģenerālprokurors nekautrējās saukt par politiski motivētu. Patiesi, vai koalīcijas partneri neredzēja visas tās izmisīgās darbības, kas bija vērstas uz Kalnmeiera izsvēpēšanu - jau pirms vēlēšanām kursējušo JKP atlaižamo sarakstu, nedzirdēja Bordāna izteikumus par uzticības zaudēšanu, neredzēja vēlmi mainīt ģenerālprokurora atlaišanas un iecelšanas kārtību, nesalasīja pārbaudes uzstādījumu izvērtēt apstākļus, «kas liecina par iespējamu ģenerālprokurora neatbilstību amatam». Nepamanīja, cik liela uzmanība prasības pamatojumā pievērsta tieši Juraša lietai? Citastarp pārbaudes rosinātājiem, tāpat kā par Šuplinskas lēmuma tiesiskumu, bija pilnīgi skaidrs, ka prokurors, kurš atjaunoja Juraša krimināllietu, ir kļūdījies, tāpēc svarīgi noskaidrot, cik šī kļūda valstij izmaksās. Interesanti, kādēļ Bordānu neuztrauc, cik izmaksās Šuplinskas kļūda un kas par to maksās - ne tikai tiesu darbiem, bet arī par grauto LU reputāciju? Tiesa prokuratūras savāktos pierādījumus ir uzskatījusi par pietiekamiem, lai Juraša lietu izskatītu, bet kāds būs spriedums, to droši vien iepriekš var pateikt vienīgi Bordāns. Savukārt attiecībā uz Kalnmeieru AT senatore nav konstatējusi pamatu viņa atlaišanai, vēl vairāk, bildusi, ka daļa Kalnmeieram veltīto akmeņu «būtu jāmet likumdevēju dārziņā».
Dīvainības koalīcijas partneru attieksmē, kas liek domāt par iespējamu kārtējo politisko karteli, vērojamas arī attiecībā uz konkursa vairākās kārtās izvēlēto FKTK vadītāju Santu Purgaili. Citādi grūti izskaidrot, kā vieniem viņa var šķist pagalam nekompetenta, bet citiem - pieredzējusi profesionāle, kura spējusi precīzi atbildēt uz ikvienu jautājumu? It kā politiķi un konkursa komisijas pārstāvji būtu tikušies ar diviem atšķirīgiem cilvēkiem! Gaidīsim politiskā dīla iznākumu, bet attiecībā uz Šuplinsku viens karteļa dalībnieks jau skaidri pateicis: «Ja koalīcijas partneri prasīs ministres demisiju, šī valdība beigs pastāvēt.»