Ko tur vēl teikt?

© F64 Photo Agency

Patiesību sakot, viss jau tāpat ir skaidrs. Jauni vārdi ir lieki, un tos var arī neizteikt. Valdībai nelabvēlīgo tiesas lēmumu Latvijas Universitātes rektora neapstiprināšanas lietā tieslietu ministrs (sic!) Bordāns nosaucis par «mārketinga triku». Ja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) fīrers (tas pats, kurš vienlaikus skaitās tieslietu ministrs) uzskata, ka tiesas nodarbojas ar «mārketinga trikiem», tad ko tur vēl teikt? Zemāk tiesiskuma izpratnē, šķiet, vairs nav kur krist, taču, ņemot vērā JKP līderu domāšanas bremžu sistēmas traucējumus, skaidrs, ka drīzumā sasniegsim arvien jaunus dziļuma rekordus.

Īsi pirms atklāsmes par mārketinga trikiem Bordāns jau nodemonstrēja kārtējo bezkompromisa tiesiskā nihilisma paraugu, ierosinot pārskatīt ģenerālprokurora iecelšanas un atbrīvošanas regulējumu. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka esošais regulējums neļauj viņam raustīt ģenerālprokuroru, kā gribētos. Ja ģenerālprokurors neēd no rokas un neizstiepjas miera stājā, telpā ienākot kādam no Bordāna gvardes, tad, pēc bordānistu loģikas, tāds ģenerālprokurors nekam neder.

Ar to, ka tiesu lēmumi tiek pasludināti par mārketinga trikiem, mūsu fīreriņš neaprobežojas. Jau nākamajā teikumā viņš draud valdībai, ka demisijas pieprasījums izglītības ministrei Šuplinskai, kura bija galvenā LU rektora neapstiprināšanas iniciatore, nozīmēšot valdības galu. Neko jaunu jau Bordāns nepasaka. Minot vārdu salikumu «Saeimas huligāni», nevienam nav jāpaskaidro, kura partija ar to tiek domāta. Tāpat visiem viss skaidrs. Taču nav skaidrs kas cits. Cik ilgi vēl pārējie to visu pacietīs?

Dažkārt dzirdami izteikumi, ka Bordāns un JKP šantažē valdību un premjeru Krišjāni Kariņu. Patiesībā nav runa par šantāžu. Notiek atklāta ņirgāšanās par tā dēvētajiem koalīcijas partneriem. Bordāns var valdībai draudēt pavisam droši, nekā nebaidoties. Vēl vairāk. Viņš un viņa partijas biedri var kaut kājas likt uz galda, nekāda pretspara nebūs. Premjers Kariņš turpinās izlikties, ka neko ne redz, ne dzird. To pašu dara un darīs arī pārējie ap Ministru kabineta galdu sēdošie. Ko ar tiem trakajiem strīdēties? Ar viņiem jau tikai pa labam.

Jebkurās attiecībās spēcīgākās pozīcijās ir tas, kurš mazāk baidās zaudēt. Ja tu baidies zaudēt kontraktu, darbu, mīļoto vairāk nekā tā otra puse, tad faktiski esi nonācis pakļautā (atkarīgā) statusā. Bordāns diezgan talantīgi rada priekšstatu (nav svarīgas viņa patiesās izjūtas), ka nebaidās no valdības izjukšanas, un tādējādi panāk, ka koalīcijas partneri klusējot, ar nodurtām acīm piecieš visus JKP izlēcienus.

Tas nav vienīgais JKP trumpis. Otrs, varbūt pat vēl svarīgāks, ir pats Kariņš un veids, kā viņš nonāca savā amatā. Kāda toreiz un joprojām skan retorika? Ja ne Kariņš, kurš spēja no daudzajām, savstarpēji tik kašķīgajām partijām sadiegt daudzmaz vienotu valdību, tad valdības mums nebūtu vēl līdz šim. Miermīlīgais, uz kompromisiem gatavais Kariņš esot tas politiskais ģēnijs, kurš sarežģītā situācijā «glābis» valsti. Redzot šīs valdības kliedzošo «profesionalitāti», vārds «glābis» obligāti jāliek pēdiņās. Tomēr šim stāstam ir noticējuši daudzi un pirmām kārtām pats Kariņš. Proti, noticējis savai ģenialitātei. Šo viņa pašiedomāto izcilību nekaunīgi izmanto tie, kuri vispār nevienus citus politiķus īsti par cilvēkiem netur.

Būsim godīgi. Ja politiķi tik pacietīgi piecieš JKP ālēšanos, tad varbūt tiešām taisnība bordānistiem - par ko viņus cienīt? No šī aspekta nevaru piekrist pie frakcijām nepiederošās deputātes Lindas Liepiņas viedoklim (Neatkarīgā, 2.10.2019.), ka JKP vēlētājs ir «kapitāli vīlies». JKP uzvedas kā zilonis trauku veikalā, un tieši to arī JKP vēlētājs no viņiem gaidīja un joprojām gaida. Agresīvs huligānisms ir tas, kas šobrīd nāk politiskajā modē ne tikai Latvijā. Tāpēc bordānistu nerēķināšanās ar politisko tradīciju un viņu brīvi staipāmā tiesiskuma interpretācija, atbilstoši savām situatīvajām iegribām, var nest augļus. Viņiem, protams. Ar nosacījumu, ka pārējie politiskās spēles dalībnieki turpinās demonstrēt gļēvulīgu bezprincipialitāti un svaigu ideju trūkumu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.