Neatkarīgo partiju lielā atkarība

 
©F64 Photo Agency

Pienācis laiks izrauties no atkarības no partiju sponsoriem! Tā valdības jauno prioritāti – strauji palielināt finansējumu partijām jau nākamgad – pamato tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

Jocīgi sanāk - gan Bordāns, gan citi JKP līderi nebeidz atkārtot, cik partija ir brīva no sponsoriem, kādēļ tās biedri var atļauties runāt patiesību, mierīgi iet pa ielu, uzsver, kā pašu spēkiem iekļuvuši Saeimā un «partijas var strādāt pašas», un te - steidzami vajag astoņkāršot partiju finansējumu, lai izrautos no sponsoru atkarības! Vai tiešām brāļu Dandzbergu desmiti tūkstošu vai kādu citu redzamu vai slēptu ziedotāju prasības tā nomoka bezkompromisu tiesiskuma nesēju brīvo garu? Par postošu sponsoru ietekmi runā arī finanšu ministrs Jānis Reirs, sakot, ka «pēdējā laika notikumi» pierāda nepieciešamību stiprināt partiju finansēšanu, tāpēc šī būs viena no nākamā gada budžeta prioritātēm. Iepriekš gan tika definētas citas, sabiedrībai akceptējamākas, prioritātes, no kurām pildīta tikai daļa un daļēji, bet acīmredzot šī valdība izvirzīto prioritāšu pildīšanas nespējas problēmu risina vienkārši - radot citas - vieglāk un pašiem tīkamāk izpildāmas prioritātes. Arī premjers Krišjānis Kariņš atzīst, ka politiķu un partiju atkarības no privāta finansējuma ir ilgstoša valsts problēma, kura nekavējoties jāatrisina.

Ja politiķi par partiju atkarības problēmām runā tikai vispārīgi, bet tās neattiecina uz sevi, tad varbūt lai uz palielināto partiju dotāciju piesakās tās partijas, kuras atzīst atkarības esamību no sponsoriem, uzrāda, kas, ko, par cik nolobējis, tad sabiedrība redzēs, cik liela šī sērga ir. Un partijai, kurai šī ietekme lielāka, tad arī piešķirs lielāku valsts finansējumu, bet tie, kas, kā saka, lieliski tikuši galā pašu spēkiem, tiks galā arī turpmāk!

Pašreizējais Tieslietu ministrijas projekts par partiju finansējuma palielināšanu gan ir ar priekšvēsturi no iepriekšējās Saeimas, valdības un Valsts prezidentiem. Neba Egils Levits pirmais un vienīgais runājis par partiju valsts dotācijas palielināšanu partijām. Andris Bērziņš jau 2015. gadā rosināja dubultot atbalstu partijām no joprojām esošajiem 0,71 eiro par katru vēlēšanās nodoto balsi līdz 1,42.

  1. gadā Partiju finansēšanas likumā, pēc KNAB ierosinājuma nosakot ierobežojumus fizisko personu ziedojumiem ne vairāk kā 30% no gada ienākumiem un paredzot apturēt valsts budžeta finansējumu partijām vien tad, ja no tā neatbilstoši izlietoti vairāk nekā 10%, deputāti arī uzdeva valdībai līdz 2018. gada 31. oktobrim «sniegt atzinumu par finansiālajiem un tiesiskajiem nosacījumiem» partiju dotācijas palielināšanai. Iepriekšējās valdības darba grupa sarakstīja ne to objektīvāko pētījumu, bet, ja reiz uzdevums ir rast pamatojumu finansējuma palielināšanai, tad loģiski, ka pētījumā nebūs argumentu finansējuma nepalielināšanai. Tas paredzēja 2% barjeru sasniegušajām partijām «ne mazāk kā divus eiro» par balsi un partiju izaugsmes veicināšanai papildus desmit eiro par katru biedru, bet KNAB rosināja adaptēt Polijas modeli, diferencējot atbalstu - trīs eiro par katru balsi 2-5% balsu robežās, divi eiro - 5-10%, virs 10% - viens eiro. KNAB ieskatā tas neļautu «dominējošām partijām iegūt nesamērīgas priekšrocības un vienlaikus atbalstīs partijas, kuras ieguvušas mazāk balsu». Jo - vai tad vienlīdz nav stiprināma arī to partiju neatkarība, kuras vēlēšanās nav nostartējušas tik labi, iespējams, varbūt tieši finansējuma un sponsoru trūkuma dēļ? Ja iepriekšējā koalīcija pakautrējās dubultot partiju finansējumu, un arī KNAB ieteica saiknes ar vēlētāju nezaudēšanas nolūkos to palielināt pakāpeniski, tad šī nekautrējas astoņkāršot un TM projektā ierakstījusi 5,5 eiro par katru balsi un vēl bāzes finansējumu 100 000 eiro! Šāds kāpinājums nevienam ne sapņos, ne murgos nebija rādījies, turklāt attiecināts nevis uz nākamo Saeimu, bet uz sevi! Apetīte rodas ēdot jeb - nokļūstot pie varas, jo īpaši, ja pie tās vēl īsti nav būts un nav tā kārtīgi salikts māgā. Tas jau ierasts, bet šķebinoši, ka šis primitīvais instinkts tiek pasniegts kā milzu pakalpojums sabiedrībai, pienesums demokrātijai, politiskās kultūras un izglītības celšanai u.tml.

Partijas valdību un budžetu veido tā, ka pirms vēlēšanām un pat valdības deklarācijā solītās prioritātes vairs nav prioritātes. Jājautā, par ko tās izglītos sabiedrību? Kāds ideoloģiskais pamatojums ir, piemēram, bērnu pusdienu naudas atņemšanai, dabas resursu nodokļa lielas daļas atņemšanai pašvaldībām un pārlikšanai valsts kabatā? Kā ideoloģiski pamatot pašu pieņemtu likumu nepildīšanu attiecībā uz «prioritāti - mediķu algu palielinājumu», politiķu algu kāpināšanu iepretim vēl virknes sabiedriskajā sektorā strādājošo turēšanai savilkto jostu režīmā? Kādā ideoloģijā un ilgtermiņa mērķos sakņojas pēkšņs nodokļa samazinājums stiprajam alkoholam? Izglītojiet, lūdzu, muļķu tautu par šo lēmumu dziļāko jēgu un būtību! Kādā «demokrātijas stiprināšanas» rakursā iekļaujas sociālo partneru neiesaistīšana un viedokļa ignorēšana budžeta veidošanā?

Ja tiktu domāts par vienlīdzīgu partiju stiprināšanu, nevis tikai pašlabumu, tad būtu vērts apsvērt arī ierosinājumu no valsts finansēt arī pašvaldībās pārstāvētās partijas. Turklāt, ja skatās uz «pēdējā laika notikumiem», kas saistīti ar aizdomām par korupciju pašvaldībās, tad to neatkarība būtu ne mazāk veicināma, ja vispār partiju neatkarību var mērīt un piekopt tām samaksāto eiro izteiksmē. Visdrīzāk, tas netiks atbalstīts, jo nacionālā līmeņa partijas ieinteresētas lielākā centralizācijā, reģionālo partiju pakāpeniskā izsvēpēšanā, asimilēšanā. Reģionālās partijas un vēlēšanu saraksti, kur tie vēl atļauti, veido nopietnu konkurenci lielajām partijām, neraugoties uz to lielākiem finanšu, administratīvajiem, informatīvajiem un cilvēkresursiem, kas ir iespējams tāpēc, ka nacionālās partijas daudzviet pašvaldību iedzīvotāju skatījumā ir vairāk sasmērējušās, ir tālu no vietējo cilvēku vajadzību izpratnes. Ar daudzkārt palielinātu valsts finansējumu šī nacionālo un reģionālo partiju nevienlīdzība tikai pastiprināsies, tas būs tā, kā vienās sacensībās sacensties sportistiem, no kuriem vieniem dopings ir atļauts, bet otriem - ne.

Premjera izteikumi par to, ka viņš kā jēdzīgāku redz pakāpenisku finansējuma palielinājumu, ka likums vēl ir tapšanas stadijā, bet tas ātri jāpieņem valdībā, lai naudu iekļauj «budžeta pakotnē», rāda vēl kādu šīs koalīcijas darba īpatnību - vispirms ātri pagrābties un tad domāt, kā sadalīt, kā piedzīt likumu. Vispirms atlaist, kā LU rektoru Indriķi Muižnieku, tad domāt par sekām. Ja vispār domāt.