Mūsu izglītībā trūkst pēctecības

 
©F64 Photo Agency

Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.

Mēs gan, iespējams, vēl varam noderēt kā padomdevēji, taču es (iespējams, aplam) jūtu briestam nopietnas pārmaiņas, kuru savaldīšanai ar mūsu pieredzi un saprašanu nepietiks. Lai tiktu ar tām galā kā pienākas, būs vajadzīga to cilvēku atskārta un uzņēmība, kam tagad nav vēl četrdesmit.

Tas, ko es te tagad rakstu, nekādā ziņā nav pārmetums jaunākajām paaudzēm. Gluži otrādi - es par viņiem priecājos un no viņiem mācos. Piemēram, tie jaunie ļaudis, kurus man laimējies satikt (un parasti man laimējas), vedina mani domāt, ka viņi prot mīlēt labāk par mani. Es skatos, kā viņi mīl viens otru, kā mīl, kā mēģina saprast savus bērnus... Cilvēcīgās saskares līmenī es netieku viņiem līdzi. Taču man ļoti gribētos, lai es vairs (!) netieku viņiem līdzi arī, kā teicu, sociālās, pilsoniskās un valstiskās saskares līmenī. Šo izpausmju būtiskas, principiālas un profesionālas noteikšanas līmenī. Diemžēl šajās jomās jaunie ļaudis pagaidām atpaliek, un tas dara mūsu valsti, teiksim, senilāku, nekā tai šodien pienāktos būt.

Ņemšu par piemēru 13. Saeimu un dažu labu ministru. It kā visai daudz pajaunu cilvēku, tomēr man šis šķiet vājākais Latvijas parlamenta sasaukums kopš neatkarības atgūšanas. Kas vainas? Protams, lielā mērā vaina ir skolās, kurās šie cilvēki mācījušies un tikuši mūsu paaudžu mācīti (arī skolotāji to kopumā ir jau pārāk veci un būtu jālaiž pensijā no 60 gadiem). Esmu visai daudz interesējies par jau pērnā gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados un arī vēlāk definētajām inovācijām pedagoģijā (Ž. Piažē, D. Djuī, D. Kolbs, D. Bouds, M. T. Kītons, G. Cukermane u. c.). Taču, vērojot mūsu 13. Saeimas deputātus un arī dažu Kariņa kunga valdības (piemēram, labklājības, izglītības...) ministru, man šķiet, ka viņi, ja runā par inovatīvo vai attīstošo apmācību, no četrām tās fāzēm (ir arī citas variācijas) trīs pamatā laiduši gar ausīm. Proti - kaut cik pieņemami tikusi apgūta vien konkrētas pieredzes (tai skaitā - jaunas pieredzes) apgūšanas fāze. Taču, ciktāl runā par refleksīvas novērošanas fāzi (tostarp - spēju interpretēt pieredzi no dažādiem skatpunktiem), par abstraktas konceptualizācijas fāzi (tostarp - spēju, pateicoties iegūtajām zināšanām, apjēgt norises to veselumā, spēju tās teorētiski, secīgi, loģiski pamatot) un aktīvas eksperimentēšanas fāzi (tai skaitā - spēju, izmantojot konkrētu lēmumu pieņemšanai, cerams, gūto iepriekšējo pieredzi, pieņemt šos lēmumus tā, lai tie paši rada laikmetam adekvātu jaunu pieredzi), es uzskatu, ka šajās fāzēs mūsu politiķu zināšanas nav pietiekamas un palaikam ir pat diletantiskas. Es te pat neminu tādas lietas kā jūtas, pārdzīvojums, dvēsele, bez kurām gan esošās pieredzes apgūšana radošā līmenī, gan jaunas atklāsmes sevī, manuprāt, nav iespējamas. Kas vainas? Izglītības politika netiek, necenšas tikt līdz katram atsevišķam cilvēkam, bērnam personiski. Gluži pretēji - sistēma (es neteicu - ikviena skola) tiecas skolotāju un skolēnu, tiecas cilvēku no cilvēka atsvešināt.

Septītajā septembrī mana sieva un viņas kolēģi no Rozentāla skolas, Lielo kapu biedrības un Hospitāļu ielas biedrības aicināti, apstaigāja Lielos kapus. Viņus vadāja lielisks stāstnieks un vēstures entuziasts (par to pats pārliecinājos, kad Gunārs pēc tam atnāca mūsu mājās) Gunārs Ārmans. Tad, lūk, Gunārs gluži vai pie katra pieminekļa esot teicis, ka mūsu izglītībā trūkst pēctecības. Agrāk bijis, kā? Meistaram bijis māceklis, kuru tas taisījis par meistaru. Un, kļuvis par meistaru, šis cilvēks atkal ņēmis mācekli un taisījis par meistaru. Tā, lūk, tā pēctecība. Tagad - ap 30 cilvēku bars, masa, kura gan var saņemt kādu izglītības papīru, bet ne visi kā viens kļūt par meistariem. Man to diemžēl apliecina arī Latvijas šodienas politikas (arī izglītības politikas) līmenis. Gaļina Cukermane savā grāmatā Saskares veidi apmācībā (1993.) uzsver, ka, pārlieku ilgi abstrahējoties no šiem saskares, pēctecības procesiem, mēs varam «pazaudēt cilvēciskās esības pamatraksturojumu - tās vieliskumu, priekšmetiskumu».