Ceturtā vara – poza vai misija?
Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.
Viedokļi pamatā pastāv uztveres pozu, nevis savstarpēju diskusiju, ideju apmaiņas un ieinteresētas savstarpējas bagātināšanās līmenī. Un, iespējams, tieši tāpēc, ka ceturtā vara savu sabiedrisko misiju šobrīd ir krietni vien piezemējusi, vienkāršojusi, palielinās ne tikai atstarpe starp dažādām, atšķirīgi domājošām sociālām, sabiedrības grupām, bet palielinās arī atstarpe, atsvešinātība starp valsts varu un to pašu sabiedrību. Es uzskatu, ka mediju loma gan kārtējā parlamenta kandidātu adekvātā vērtējumā, gan valsts varas rīcības principiālā vērtējumā ir nepietiekami profesionāla un neatkarīga no dažādām savrupām interesēm.
Es turpinu un turpināšu satikties ar visdažādākajiem čigānu, ukraiņu, ebreju, baltkrievu, krievu, lietuviešu... kopienu pārstāvjiem un līderiem Latvijā. Mums Rīgā ir pāris jau iesēdētas vietas, kur mēs diskutējam par valsti, par Latvijas politiku un kur palaikam nevalda nekāda savstarpēja mīlība un saprašanās. Taču mediju telpā es patlaban diemžēl saskatu vairāk izvairīšanos no principiālām viedokļu sadursmēm, kuras palīdzētu noskaidrot dažādu grupu attieksmes un attiecības labāk nekā mietpilsoniska tolerance. Bet, neraugoties uz to, es tomēr uzskatu, ka man kaut vai savu avīžu tekstiņu, savas publicistikas dēļ ir jāzina un jāmēģina saprast visdažādāko Latvijas sociālo un etnisko slāņu uzskatu tapšanas cēloņi. Man jāprot tie novērtēt, un mani neapmierina tas, ka Latvijas mediji, neatkarīgi no to valodas, manā uztverē, netiecas šo kontekstu pilnvērtīgi atklāt. Jā, šīs atklāsmes var radīt niknas, neiecietīgas jušanas, taču mani senie Maskačkas laiku konflikti ir mācījuši, ka labākai sadzīvošanai un labākai paša nākotnei ir vērts panākt iespējami pilnīgu attiecību un viedokļu pamatojumu. Savulaik mēs to centāmies panākt pat ar kulakiem, taču patlaban varētu iztikt ar pilnvērtīgu mediju telpu.
Savādā kārtā es šo, mediju tekstu līmeni saistu ar radošo tekstu līmeni. Tagad klāt ir Dzejas dienas. Tur uzstāsies daudzi patiešām talantīgi cilvēki. Taču man viņos diemžēl pietrūkst tā gara spēka, kas piemita Vizmai Belševicai, Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim. Man bija tas gods šos ģēnijus pazīt, un es uzskatu, ka arī savās dzīves izpausmēs viņi atbilda tam, ko vēstīja savos tekstos. Viņi bija lieli kā cilvēki. Viņi ir mans dzejas kritērijs, dzejas mērs, arī publiskās uzvedības, izpaušanās mērs. Un, ja es viņiem līdzīgu gara spēku mūsdienu dzejas izpausmēs, šodienas publiskajās, publicistiskajās izpausmēs lāgā nesaskatu, tad šķietos nabags.
Taču - atgriežamies pie medijiem. Jā, notikumus mēs protam atainot. Taču šo notikumu motīvs un to nepieciešamība mums jau liekas sekundārākas padarīšanas. Lai gan tieši medijiem, ja vien tiem svarīga Latvijas pilsoniskās sabiedrības kvalitāte, pienāktos viena no galvenajām lomām visa (!) notiekošā pamatošanā. Jo, piemēram, kas tad mums tagad ir komunikācija? Komunikācija taču kalpo visām cilvēka vajadzībām un iegribām - no sadarbības ar citiem līdz varas ambīcijām u.tml. Tāpēc - vai tad mums medijos ir jārāda tikai notiekošā bilde (informācijas kopums), kopaina un, atsperoties no šī informācijas kopuma, nav jāveic nekādas citas komunicēšanas funkcijas? Nav jāsniedz savi secinājumi par komunikācijas kvalitāti un tās stratēģijām, nav atklāti jāuzrāda bezjēdzīgās, iracionālās, asociālās, nesaprātīgās u.tml. komunikācijas formas? Vai tad esošās dzīves kvalitātes pieaugumu lielā mērā nenosaka cilvēku saskarsmes, komunikāciju kvalitātes pieaugums? Es uzskatu, ka tas ir tieši ceturtajai varai kā sociokulturālās esības formai darāms darbiņš. Jo - vai tad ceturtajai varai, rēķinoties ar tās misiju, nav jānosaka komunikāciju stratēģijas, to tekstuālās izpausmes saistībā gan ar cilvēku personiskajām, gan ar visas sabiedrības, valsts, politikas vajadzībām? Vai mēs to šobrīd pienācīgi veicam? Manuprāt, visai nepietiekami.