Valsts budžets un nodokļu pārdale

 
©F64 Photo Agency

Šonedēļ vienā starptautiskā pasākumā es LTV angliski nosaucu par valsts televīziju un uzreiz saņēmu pārmetumus no Latvijas kolēģiem, ka es kompromitējot Latvijas mediju sistēmu, jo, lūk, LTV esot sabiedriskā televīzija.

Esmu daudzkārt uzsvēris, ka bija laiks, kad gan Latvijas Radio, gan LTV bija daudz tuvāk sabiedrisko mediju ideālam nekā pašlaik. Kad ietekmīgi valstij piederoša medija darbinieki privatizē daļu no satura (visvairāk tas attiecas uz ziņu un informatīvo bloku) un to izmanto savās privātajās interesēs, tad tas noteikti nav sabiedrisks medijs. Sekojot līdzi Brexit norisēm, es šogad vairākus simtus stundu vēroju britu BBC. Ja salīdzinām LTV ar BBC, tad LTV ir varas medijs. Ministri un valdošie politiskie līderi ir galvenie viesi un galvenie viedokļu paudēji LTV. BBC ir pakāpi tuvāk sabiedriskajam medijam. BBC vēl nav ideāls, bet tā informatīvajā blokā nedominē ministri un varas partiju pārstāvji. Tieši pretēji - opozīcijas līderiem ir atvēlēta lielāka vieta nekā valdības ministriem, bet informatīvajos blokos galvenokārt tiek ļauts izteikties nevis «mūžīgajiem ekspertiem» kā pie mums vai Kremļa kontrolē esošajos TV kanālos, bet tiem, kuru ikdienas norises ietekmē un maina varas lēmumi. Salīdzinot ar BBC, Latvijas Radio un LTV ziņu un informatīvā bloka devums ir valsts medija, precīzāk - varas partiju ruporu cienīgs sniegums.

Tas, ka Latvijas valsts īpašumā esošie un ļoti ietekmīgi mediji darbojas kā varas rupori, radīja smagas un grūti pārvaramas negatīvas sekas. Ilgstoši ļaujot ministriem un varas partiju vajadzību paudējiem zombēt sabiedrību, ir panākts rezultāts, ka liela iedzīvotāju daļa patiešām noticēja, ka varas partiju līderu vajadzības ir visu Latvijas iedzīvotāju vajadzības. Tas īpaši izgaismojās, aizsākoties diskusijām par nākamā gada valsts budžetu.

Liela daļa Latvijas sabiedrības tagad svēti tic dogmai, ka, jo vairāk naudas tiks iekasēts valsts kasē, jo tas būs labāk visiem. Tāpēc, lūk, ir svarīgi palielināt valsts ienākumus jebkurā veidā - paaugstinot jau esošos nodokļus un izgudrojot jaunus. Lai nebiedētu uzņēmējus ar nodokļu pieaugumu, to varas pārstāvji un ministri savos vēstījumos aizvieto ar eifēmismu «fiskālās telpas palielināšana».

Taču apgalvojums, ka valsts ienākumu pieaugums par jebkādu cenu ir visu interesēs, ir meli.

Katras valsts bagātību veido preču un pakalpojumu apjoms, kas tiek saražots šajā zemē.

Preču un pakalpojumu kopums tad arī ir kopējā valsts bagātība. To rada uzņēmēji kopā ar saviem darbiniekiem. Likumdošana nosaka, cik lielu daļu no tās bagātības, kuru radīja uzņēmēji un darbinieki, viņi drīkst paturēt un izlietot savā labā, bet cik lielu daļu no šīs bagātības viņiem atņems valsts nodokļu veidā. Valsts no uzņēmumu īpašniekiem un darba ņēmējiem atņemto valsts bagātības daļu pārdala par labu pensijām, pārvaldei, aizsardzībai izglītībai, veselībai u.c. Neskaitot ārējos resursus, no iekšējiem resursiem valsts var iegūt tikai tik daudz ienākumu, cik tā atņems uzņēmējiem un darba ņēmējiem. Cita avota nav. Aritmētika ir bezgala vienkārša. Katrs cents, katrs eiro, kuru valsts nodokļu veidā no kopējās bagātības paņems, ir uzņēmēju un darbinieku radīts, un viss nodokļos iekasētais ir uzņēmumu īpašnieku un darba ņēmēju potenciālie neiegūtie ienākumi. Ja fiskālā telpa netiks palielināta, bet kopējais preču un pakalpojumu apjoms pieaugs, tad par tādu pašu apjomu pieaugs uzņēmumu īpašnieku un darba ņēmēju ienākumi. Ja fiskālā telpa pieaugs tieši par tādu pašu apjomu, par cik pieaugs preču un pakalpojumu apjoms, tad valsts atņems visu uzņēmēju un darba ņēmēju produktivitātes (daudz intensīvāka darba) pieaugumu.

Paziņojumi, ka politiķi nākamajā gadā ir iecerējuši iekasēt nodokļos par pusmiljardu eiro vairāk, nozīmē, ka nākamgad uzņēmumu īpašniekiem un darba ņēmējiem tiks atņemts pusmiljards eiro, kas citādi varētu tikt izmantots uzņēmumu attīstībai un darba ņēmēju labklājības pieaugumam. Viss papildus iekasētais nodokļos ir samazinājums no potenciālās uzņēmumu attīstības un darba ņēmēju labklājības pieauguma.

Pateicoties tam, ka LTV un citi varas mediji ir iestāstījuši lielākajai daļai Latvijas, ka mazāki ienākumi un mazākas uzņēmumu attīstības iespējas par labu lielākiem valsts budžeta ienākumiem ir labi, diskusijas par Latvijas attīstību lielākoties sašaurinās uz jautājumu, kā vairāk piepildīt valsts kasi.

Protams, ja valsts atņemtā ienākumu daļa tiek izlietota mērķiem, kuru gan Latvijas uzņēmēji, gan darba ņēmēji uzskata par ļoti svarīgu, parasti bagātības radītāju lielākā daļa pret nodokļiem neprotestē - valdība risina svarīgas kopējās vajadzības. Taču, kad valdība pieprasa uzņēmējus un darba ņēmējus atdot lielāko daļu no tās bagātības, ko šie cilvēki radīs nākamgad, lai pie varas tikušie varētu rīkoties izšķērdīgi un bezatbildīgi, šāda politika rada niknumu. Šis niknums kādreiz guva izpausmi kā pretdarbība, nemaksājot nodokļus, un izraisīja ēnu ekonomikas pieaugumu Latvijā, bet pašlaik tas vairāk izpaužas kā motīvs pārcelt savu ekonomisko darbību uz valstīm, kurās valdības neatņem uzņēmējiem un darba ņēmējiem viņu darba intensitātes pieauguma augļus.