Atkritumu politika un politikas atkritumi

 
©F64 Photo Agency

Atbaidošu smirdoņu un milzīgus drazu kalnus var redzēt un saost daudzviet pasaulē, kur varas iestādes dažādu iemeslu dēļ nav spējušas ieviest kārtību atkritumu apsaimniekošanā un kanalizācijā. To redzot, ceļotājs no Latvijas var nopriecāties, ka pie mums gan nav tādas šmuces – Rīga tad salīdzinājumā šķiet tīra un jauka.

Taču nupat Rīgas iedzīvotājus ir sācis vajāt atkritumu rēgs. Gara acīm un gara nāsīm var iztēloties, ka arī mūsu galvaspilsētu var piemeklēt kaut kas līdzīgs kā dažviet citur, kad sadumpojas un streiko atkritumu izvešanas firmu darbinieki. Atkritumu vājprāts gan pagaidām ir tikai teorētiski iespējams un, visticamāk, realitātē nenotiks. Taču plašsaziņas līdzekļu, politiķu retorikas un interneta sociālo tīklu vide šajās dienās ir līdz augšai pilna ar atkritumiem kā senajos laikos Rīdziņas upe, kuru rīdzinieki tā piegānīja, ka beigās tā tika aizbērta.

Atkritumu skandālā savijas biznesa, valsts institūciju un politiskas ambīcijas. Rīgas pašvaldībai līdz šim ir izdevies daudzmaz sekmīgi nodrošināt atkritumu apsaimniekošanu un nodrošināt kārtību, kas ir daudz labāka nekā Bulgārijā vai Serbijā. Tajā pašā laikā šī kārtība ļoti atpaliek no progresīviem piemēriem - no Zviedrijas vai Somijas, kur atkritumu šķirošana jau sen ir pašsaprotama dzīves norma. Četras prāvākas un vēl desmits mazāku firmiņu, kas apkalpoja Rīgu, pašvaldībai šķita bezperspektīvi. Kaut kad ne tālā nākamībā var iznākt tā, ka no Eiropas pienāk soda kvītis par neeiropisku atkritumu nešķirošanu. Lai varētu tiekties pēc lieliem un skaistiem mērķiem - uz skandināvisku atkritumu apsaimniekošanu ar šķirošanu -, pilsētas politiskā vadība pieņēma lēmumu uzticēt atkritumu saimniecību firmai Tīrīga, kas solījās atkritumu šķirošanu ieviest. Dabiski, ka tie komersanti, kuri strādāja šajā biznesā līdz šim, nevēlējās, lai viņus tā vienkārši no biznesa izmet, un ir sūdzējušies visur, kur vien var. Dzirdīgas ausis tie ir atraduši Konkurences padomē (KP), kas pašvaldības vadības rīcībā saskatīja konkurences kropļošanu. Un bažām ir pamats - ja izveidosies viens liels monopols uz 20 gadiem, var gadīties, ka rīdziniekiem būs stipri jāpārmaksā, kas atkal nav nekas patīkams. Lieta ir sarežģīta, un juristiem tur ir plašs darba lauks - varbūt taisnība ir KP, bet varbūt domei, kas KP lēmumus uzskata par nelikumīgiem. Tur ir viela tiesu darbiem, kuru rezultātus pagaidām nezinām.

Bet bez biznesa un jurisprudences pastāv vēl arī politiskā skatuve, kur virtuāli buldozeri stumj atbildību no sevis nost un cenšas ar smakojošo vielu apbērt savus konkurentus. Ķibele ar atkritumiem ir brīnišķa medusmaize piecām valdību veidojošajām partijām, kuras kaut uz brīdi var novērst sabiedrības uzmanību no savām 2020. gada budžeta veidošanas nepievilcīgajām peripetijām. Ierastajā garā visi atkritumi tiek uzbērti Nilam Ušakovam. Nu un jaunajam pilsētas mēram Oļegam Burovam. Bet Ušakovs un Andris Ameriks jau labu laika sprīdi ir projām - Eiropas Parlamentā.

Labajām «latviskajām» partijām pēc Ušakova un Daiņa Turlā gāšanas bija visas iespējas pārņemt varu Rīgā, kas netika izmantotas. Netika izmantotas tāpēc, ka būtu bailīgi uzņemties atbildību par nepopulārām lietām, un tāpēc, ka pietrūkst kadru, kurus sūtīt uz domi, lai tie mestos iekšā visā Rīgas satiksmes, brīvpusdienu, ielu bedru un atkritumu ķezā. Nav arī īsti pievilcīgu programmatisku ideju, ko «pārdot» vēlētājiem. Kadri un programmas varbūt radīsies kaut kad tad, kad būs nākamās vēlēšanas. Bet varbūt neradīsies. To redzēsim. Bet pagaidām politiķiem visērtākā komforta zona ir svaidīties ar atkritumiem.

Tikmēr Burovs sēž uz karstas pannas ar pliku dibenu un nemaz nevar justies kā «dzīves saimnieks». Viņu glābj tas, ka lielākās līdz šim Rīgu apkalpojušās firmas, kas cer palikt biznesā un cer, ka Tīrīga pasūtījumu nedabūs, atkritumus turpinās izvest. Pretējā gadījumā nekāda ārkārtas situācija, kas pasludināta, netraucētu tām pasūtīt domi divas mājas tālāk, nekādus atkritumus vairs nevest un savu tehniku izpārdot. Var gadīties, ka nākamajā nedēļā lielākā daļa atkritumu tiks izvesti, bet ne visur. Un tad būs degunu aizspiešana, grimases un bļaušana.

Ir vēl tāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar Juri Pūci priekšgalā, no kuras arī jau nu tā kā prasītos kāda nebūt atbildība par notiekošo. Taču Pūce ir aizņemts, braukājot pa valsti un stāstot par savu administratīvi teritoriālo reformu. Pūce mazgā rokas nevainībā un tikai kritizē Rīgas domi. Rīdziniekiem ir dziļi vienalga, kāds likums ir pārkāpts vai nav pārkāpts, kuri amatvīri vai politiķi ir vai nav vainīgi. Bet ir divas lietas, kas interesē - lai atkritumi tiek aizvākti un lai tas nemaksā šausmu naudu.

Pašreizējais skandāls ar atkritumiem ir bēdīgs rezultāts valdības un domes nesadarbībai, naidīgai vēlmei izmantot jebkuru lietu sevis izcelšanai un pretinieka nogānīšanai. Ja nebūtu populistisku, politisku ambīciju, atkritumi nemaz nekļūtu par problēmu.

 

Abonē