Elita Veidemane / Autori

Mana draudzene ar ģimeni šogad 18. novembrī aizbrauca uz Daugavpili – nosvinēt valsts svētkus. Izstaigāja, izbaudīja visu pilsētu – tīra, sakopta, laipni cilvēki. «Viss labi, tikai tā nav Latvijas pilsēta. Gandrīz neviens mums neatbildēja latviski, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem pie apģērba būtu piesprausta karoga lentīte. Mēs ar tādām bijām vienīgie,» viņa stāstīja. «Arī valsts svētku atzīmēšana pilsētā bija tāda... nekāda. Sak, nu, ja vajag, tad mēs uztaisīsim to salūtu. Pilnīgi neatbilstošas mūzikas pavadījumā...»

«Glabā un sargā to,» pirms gadiem trīsdesmit, varbūt mazliet vairāk, teica kapteiņa atraitne Daina Šķiezna-Elsberga, ielikdama man plaukstā Latvijas karoga nozīmīti – mazliet apbružātu un savecējušu. Tā bija atnākusi līdz astoņdesmitajiem gadiem, brienot padomju okupācijas melnumā, tomēr cauri vieglajam sūbējumam kā ceļa norāde vizēja sarkanbaltsarkanais karogs un triju zvaigžņu zelts.

Nezinu, vai izrādē Harolds un Moda, kas skatuves gaismu ieraudzīs Dailes teātrī 16. novembrī, būs teksts, ko Moda saka tāda paša nosaukuma filmā, ko 1971. gadā izlaida kompānija Paramount Pictures: «Nepietiek atrast pareizo ceļu. Padari to arī patīkamu!» Bet šie divi teikumi var būt viens no izrādes, nē, viens no dzīves moto. Par otru moto – mazliet vēlāk.

Intervija ar Saeimas deputātu no Latvijas Reģionu apvienības (LRA) un «oligarhu» parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) sekretāru Mārtiņu Šicu – par darbu komisijā, arī par LRA perspektīvām.

«Vienotība beidzot pamanījusi, ka tās mājās dzīvo zilonis. Pamanīts pēc tam, kad saplēsti trauki, sabradāti tepiķi, izsisti logi, nomīti cilvēki,» – tā savā tviterkontā prāto bijusī Vienotības biedre Lolita Čigāne pēc Solvitas Āboltiņas izslēgšanas no partijas.

«Mums ir nodarīts pāri!» oktobra sākumā trīs aktrises apgalvoja, ka ir Holivudas producenta Hārvija Vainšteina izvarotas. Pats Vainšteins apsūdzības noliedza, tomēr skandāls vērsās plašumā. Līdz šim Vainšteinu seksuālā uzmācībā apsūdzējušas jau neskaitāmas aktrises, turklāt viņu atmiņa uzlabojusies tieši pēc pirmajām apsūdzībām. Vēl vairāk: skandāls uzmundrinājis arī seksuālo minoritāšu klana pārstāvjus, un viens otrs pat «atcerējās», ka pirms gadiem trīsdesmit viņam uzmācies pats Kevins Speisijs. Ārkārtīgi tiklā un morāli noturīgā Holivudas publika draudzīgi izmeta no sava cieši noslēgtā loka amorālo Speisiju, tāpat vērsās pret citiem aktieriem un kinopasaules pārstāvjiem, kuri esot (!) savulaik uzmākušies cits citam.

«Latviešiem vajag nolaist asinis,» uzskatīja PSRS iekšlietu tautas komisārs, Staļina «suns» Nikolajs Ježovs, uzsākot prātam neaptveramas represijas pret latviešiem, kuri dzīvoja un strādāja Krievijā pagājušā gadsimta 30. gados. No arestētajiem 23 000 latviešu tika nošauti vairāk nekā 16 000. Tikai tāpēc, ka bija latvieši. Taču ne tikai mūsu tautieši cieta Lielajā terorā: laikā no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim Ježova vadībā arestēja vairāk nekā pusotra miljona cilvēku, no tiem gandrīz pusei tika piespriests nāvessods. PSRS gulaga nāves nometnēs ieslodzīja miljoniem cilvēku, no kuriem lielākā daļa tur mira vai tika nogalināti.

Profesore Gunta Ancāne pirms neilga laika, iespējams, pašai negribot, rosināja diskusiju par latviešu literatūras «nederīgajiem tēliem», kuri mūs nemudina būt varonīgiem, izlēmīgiem utt. Vieni uztvēra profesores teikto kā latviešu literatūras noniecinājumu, savukārt citi saskatīja tajā patiesības graudu. Diskusijā aktīvi iesaistījās Francijā dzīvojošs un strādājošs latviešu jurists Juris Rudevskis. Un mūsu saruna skaipā izvērtās daudz plašāk nekā tikai par literatūru vien: par tautas pašapziņu, pašvērtību un zemapziņā iebūvēto tieksmi būt mūžīgai. Šodien piedāvājam interviju ar Juri Rudevski.

«Aizver žaunas! Tev ceturtā pakāpe par zemu, un metronoma laiks neatbilst standartam! Par skaņu saplūšanu vispār nerunāsim,» tā vai līdzīgi modrie valsts himnas tīrības un nevainības sargi turpmāk kontrolēs un vērtēs Baumaņu Kārļa sacerētās valstiskās meldijas izpildījumu. Nedod dies, ja kāds dziedātājs nebūs pietiekami profesionāls: turpmāk, lai varētu dziedāt valsts himnu, būs jāizpērk licence, vispirms pierādot savu muzikālo izglītību, lāča ķepas attālumu līdz ausīm un plakanās pēdas neesamību. Ar īpašām atļaujām drīkstēs izgavilēt valsts himnu, ja būs ūdens ceļgalā. Bet arī tikai tad, ja vienā ceļgalā. Abos – ne.

Ar latviešu literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesori un Saeimas deputāti Janīnu Kursīti (Nacionālā apvienība) tiekamies dienā, kad blakus Izglītības ministrijai, stutējot Pulvertorni, sanākuši krieviski runājoši pensionāri, lai cīnītos pret zināšanu apguvi latviešu valodā. Viņiem, šķiet, par vēlu sākt apgūt kādas zinības, kur nu vēl valsts valodā, taču tiem, kuri saista savu dzīvi ar Latviju un tās nākotni, ir jāaptver latviešu valodas nozīme, un tā, patiesību sakot, ir milzīga.

«Ieceri vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās pasniegt tikai latviešu valodā nevar uztvert nopietni,» nesen izteicās Latvijas krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.

«In the End, we will remember not the words of our enemies, but the silence of our friends,» savulaik teica Martins Luters Kings, un tas ir gluži kā par Kataloniju runāts. «Beigās mēs atcerēsimies nevis mūsu ienaidnieku teikto, bet gan mūsu draugu klusēšanu.» Uzsvērti augstprātīga ir Eiropas Savienības, tostarp mūsu valsts vadītāju klusēšana, no malas vērojot Katalonijas cīņu, cerības un izmisumu. Šķiet, ir aizmirsts gan tas, ka ikvienai tautai ir pašnoteikšanās tiesības, gan tas, ka ir daudz precedentu, kad valstis sadalās, lai pēc tam attīstītos blakus, tomēr atsevišķi. Katalonija šobrīd ir iedzīta strupceļā, liedzot tās līderiem veikt sarunas, kas būtu tikai loģisks referenduma turpinājums. Sarunu vietā Spānija veic represijas, apcietinot Katalonijas neatkarības kustības līderus. Kā uz Kataloniju raugās Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle?

Kamēr latvieši kārtējo reizi vāc parakstus, lai panāktu «uzvaras pieminekļa» demontāžu, tikmēr Saskaņas biedri nodarbojas ar eksperimentiem, kas ļautu viņiem saprast: cik tālu, tovarišči, varam iet? Gluži nesen «antifašists» Jānis Kuzins okšķerēja, kurā kūtspakaļā uzsliet pieminekli kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam. Ne jau Kuzins pats izdomāja šo apzināti provokatīvo «meklēšanos» – gan jau bija ideoloģiskie priekšā teicēji, kas vēlējās noskaidrot uzdrīkstēšanās robežas.

Intervija ar profesoru Andreju Veisbergu, latviešu valodnieku, tulku un tulkotāju, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Tulkošanas katedras vadītāju un pasniedzēju, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju: par latviešu valodas lomu un vietu mūsdienu Latvijā, par «aizliegtajiem» vārdiem, par valodas izvēli Latvijas augstskolās un krievu valodas ietekmi uz latviešu valodu.

«Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo,» drosmīgi deklarē profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, savus uzskatus paužot izdevumā Kas Jauns Avīze.

«Tātad tiekamies Okupācijas muzejā,» atvadoties bilstu. «Tiekamies Okupācijas muzeja pagaidu telpās,» pielabo sirmais kungs. Pacietības atrasties «nemājās», Raiņa bulvārī, pagaidām ir pieticis pieciem gadiem, un Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, ilggadējs muzeja ārlietu pārzinātājs, vēsturnieks, literāts un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs stingri cer, ka nākamā gada beigās muzejs ienāks jaunajās mājās – Nākotnes namā, kas beidzot būs tapis pēc Gunāra Birkerta skicēm, tagadējā, īstā Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā savienojoties ar jauno piebūvi. No tumšās pagātnes mēs ienāksim nākotnes gaismā – tāda ir jauntopošā muzeja iecere. Šodien – intervija ar Valteru Nollendorfu, kas no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca Otrā pasaules kara laikā, savukārt atgriezās dzimtenē pagājušā gadsimta 90. gados.

Viņnedēļ Austrumu robežā noskatījos izrādi Ļubova Orlova. Dīva. PSRS. Neiedziļinoties teātra kritikā, pateikšu vien: lieliska izrāde. Daļēji latviski, daļēji krieviski. Mazliet arī angliski – Raimondas Vazdikas dziedātajās dziesmās. Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas lomā – krievu aktrise Karina Lučiņina. Neparasti plastiska, skatuviski talantīga. Vienubrīd izrādes sākumā viņa saka: «A vi vobšče po russki poņimajete?» (Vai jūs vispār krieviski saprotat? – krievu val.). Saprotam, saprotam! – skatītāji atsmej. Bet Karina turpina jau latviski – ar vieglu, tikko pamanāmu krievisku akcentu...

Laika īsināšanas nolūkā gadījās saruna ar Latvijas vidējo vēlētāju: viņš bija pārliecināts, ka visās Latvijas (un viņa personīgajās) nelaimēs vainojami «oligarhi», ka valsti uz saulaino tāli aizvedīs Strīķe un ka labāka valsts prezidente par Sipenieci nav iedomājama. «Principā,» viņš turpināja, «valstī pa lielam viss ir kārtībā, vajag tikai dažus uzlabojumus naudas iekasēšanā.» «Principā piekrītu,» apliecinoši māju ar galvu, jo kašķēties ar vidējo vēlētāju būtu tāpat kā debatēt ar zedeņu sētu: argumenti iesprūdīs starp lunkanajām kārklu klūgām un tur arī paliks bez reālas iedarbības.

... Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai...

«Šādu KAUNU par savas zemes – Latvijas prezidentu vējoni vēl nekad nebiju izjutis!», «Kāpēc man vienmēr peliek kauns to cikvēku vietā, kuri mēģina runar angliski, un es vienmēr izslēdzu video?» – precīzi, ar cieņu pret gramatikas kļūdām citēju sociālo tīklu autoru kaismīgos izsaucienus. Šoreiz – tikai divu, kaut gan to bija daudz, turklāt visi no kauna, izrādās, svīda, stostījās, kratījās un lēnām izdzisa.

«Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās,» intervijā (www.la.lv) teic Artemijs Troickis, savulaik populārs mūzikas kritiķis, tagad – intelektuālis, lektors un Putina režīma nesaudzīgs analizētājs, 2014. gadā pārcēlies dzīvot uz Igauniju, jo lielkrievu šovinisma un tumsonības piepildītais Krievijas gaiss neļāva viņam elpot. Troicka izteicieni par Latviju nav glaimojoši, bet par tiem nav vērts apvainoties: par patiesību vajag domāt, nevis spļaudīties, ka tā rūgta. Taču Troicka atzinumi nav ļauni: tie ir sāpīgi. Gan viņam, gan mums. Troickim – tāpēc, ka viņš joprojām mīl Latviju, mums – ... jā, tāpēc, ka mēs arī mīlam. Vismaz daļa no mums, vismaz tāpēc, ka dzimteni pieņemts mīlēt...

Intervija ar sociolingvistikas profesori Inu Druvieti, Latvijas Universitātes prorektori humanitāro un izglītības zinātņu jomā – par centieniem pārskatīt valsts valodas politikas pamatprincipus, par šīs situācijas bīstamību un iespējām to labot.