Rihards Kols: Valsts prezidenta amatam mums jāvirza Levits
Intervija ar Saeimas deputātu, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāja vietnieku Rihardu Kolu: par Krievijas informatīvo karu un stratēģisko komunikāciju, par ANO globālās migrācijas kompaktu un strādāšanu kopā ar liberāļiem, par savādo diasporas definīciju un nākamo Valsts prezidentu.
- Rodas iespaids, ka Nacionālā apvienība ir tāda kā sanīkusi: pirms vēlēšanām - diezgan dziļš klusums, pēc vēlēšanām - nemanāmas aktivitātes, valdības veidošanas procesā - visam piekrītat... Kas notiek?
- Nē, es tā neteiktu... Vai nebija pietiekamu decibelu? Nebija vides reklāmas? Nebija kvalitatīva piedāvājuma?
- Pēdējais. Un nav diskusijas ar sabiedrību.
- Esam analizējuši mūsu priekšvēlēšanu kampaņu, esam apzinājuši nepilnības un dažviet arī savu kūtrumu. Bet tas ir partijas iekšējais jautājums. Protams, ir vairāki secinājumi, kas liek pārskatīt mūsu pozicionēšanos publiskajā telpā. Es sevi joprojām uzskatu par sava veida «jaunpienācēju» partijā - tajā esmu tikai piecus gadus, tāpēc mans skatījums varbūt ir mazliet citāds: esmu par pragmatisku pieeju risināmajiem jautājumiem, bet ir vajadzīgas arī emocijas. Taču emocijām nevajag prevalēt pār saprātu. Viens ir skaidrs: mēs joprojām esam partija, kas ir pret jebkādiem centieniem palielināt Krievijas ietekmi Latvijā - vai tas ir caur satelītpartijām, nevalstiskām organizācijām, indivīdiem vai medijiem. Mēs joprojām ieņemam pragmatisku un principiālu nostāju šajā jautājumā. Mums savi vēlētāji par to nav jāpārliecina. Tāpēc uzstājīgi atgādinājumi par šo nostāju var viņus nogurdināt.
- Tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vīlušies Nacionālajā apvienībā, mēdz teikt: jūs esat viena jautājuma partija. Proti, piesien jums Ždanokas izgudroto teicienu «Krievi nāk!» - kā jūs pierādīsiet, ka tas nav jūsu teiciens? Neviens cits jūsu vietā gan neveidos latvisku Latviju, un Krievijas propaganda gāžas pāri mums ar milzu spēku.
- Kamēr Krievijas attieksme pret Latviju būs tāda, kāda tā ir, mums nav pamata pārskatīt attiecības ar šo valsti. Mēs esam pret daudz ko, bet - par ko mēs iestājamies? Par to, ka jāmaina mūsu partijas tēls, kādu mūsu oponenti ir gadu gadiem kultivējuši gan šeit, Latvijā, gan ārvalstīs, proti, ka esam galēji labēja partija ar ekstrēmiem uzskatiem.
- Bet kā konkrēti jūs cīnīsieties ar Krievijas propagandu? Latviju pārpludina Krievijas TV kanālu mēslu straumes, un mūsu NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) neko nevar izmainīt šajā situācijā.
- Domāju, ka NEPLP nepietiek resursu un kapacitātes, lai izsekotu visiem šiem Krievijas kanālu raidījumiem, kas nomelno Latviju.
- Par to runājam jau vairākus gadus.
- Skatītājiem pašiem vajag būt vērīgākiem un ziņot NEPL padomei par šiem raidījumiem. Nepietiek ar to, ka ieraksta tviterī savu sašutumu. Diemžēl mums kā ES dalībvalstij šajā jomā ir diezgan ierobežotas manevra iespējas. Ir ES audiovizuālā direktīva, kas tās ierobežo. Protams, mēs varam vai nu sašust par Briseles norādēm, vai nu tās ievērot... Bet tad, ja TV raidījumos paustais regulāri apdraud mūsu nacionālo drošību, mums ir jāreaģē atbilstoši, jo vārda brīvība nav absolūta. Taču tas, kas nāk no Krievijas, nav propaganda: jau sākot no 2000. gada, kad Putins stājās amatā, ir uzsākts informatīvais karš, kura mērķis ir nevis iegūt cilvēku prātus un sirdis (kā to «dara» propaganda), bet gan graut demokrātisko iekārtu un cilvēku uzticību savai valstij. Bet to mēs sākām apzināties tikai pēdējo četru vai piecu gadu laikā. Pēc Krimas okupācijas un kara Austrumukrainā ir atvērušās arī Rietumu acis, bet problēma ir tāda, ka mēs atpaliekam vismaz par kādiem desmit gadiem - salīdzinot ar to, ko un kā dara Krievija. Ja salīdzinām mūsu sabiedriskā medija budžetu - aptuveni 25 miljoni eiro - ar krievu propagandas mediju budžetiem, atšķirība ir apstulbinoša: piemēram, RT (Russia Today) gada budžets ir 200 miljoni eiro. Šis kanāls raida sešās valodās un vairāk nekā desmit valstīs, un šī nekontrolējamā dezinformācija plūst pa visu pasauli... Mums katastrofāli pietrūkst finansējuma. Tagad visi priecājas par to, ka ir ES novirzīti pieci miljoni eiro, lai cīnītos ar dezinformāciju. Tas ir piliens jūrā, un lielāko daļu no šīs summas «apēdīs» ierēdņi.
- Taču situācija ir draudoša: daudzi rietumnieki, skatoties visādas rašatudei, nereti nospriež, ka viņiem tādi baltieši nemaz nav vajadzīgi...
- Diemžēl tā ir. Ir aptaujas, kurās tikai kādi 30% atzīst, ka NATO 5. panta iedarbināšana ir pareiza. Pārējie uzskata: kāpēc mūsējiem karavīriem vajadzētu iet un mirt par Latvijas (Lietuvas, Igaunijas) valsti? Tāda attieksme ir ne tikai Vācijas iedzīvotājiem, līdzīgas vēsmas nāk arī no ASV administrācijas puses... Tas rada bažas.
- Atgriezīsimies pie medijiem. Kultūras ministrijā, kas atrodas NA pārziņā, ir Mediju politikas nodaļa. Tā, jūsuprāt, ir attaisnojusi savu esamību?
- Sākumā visi vienojās, ka mums tāds departaments ir vajadzīgs. Bet naudas tam nebija. Kultūras ministrija iekšējos resursos atrada finansējumu, departamentu sāka vadīt cilvēks, kurš tagad jau iesaistījies politikā. Kalnus ar šo departamentu gāzuši neesam... Potenciāls ir, kapacitātes nav. Bet zinām taču, kādi ir Latvijas informatīvās vides izaicinājumi - tie ir ne tikai drukātie mediji, radio un TV, tie ir arī interneta portāli, kas rada saturu. Tāpēc es domāju, ka nepieciešams virzīties uz valsts ziņu aģentūru. Mēs visi runājam par stratēģisko komunikāciju, bet valsts līmenī tā ir ļoti fragmentēta. Mēs reaģējam tikai «pēc tam» - kad jau kaut kas ir noticis.
- Mediju politikas nodaļa, manuprāt, bija neveiksmīgs veidojums. Iespējams, tāpēc, ka to vadīja ultraliberālis Roberts Putnis. Nav izprotams, kāpēc Kultūras ministrija, kuru vada konservatīvās NA ministre, pieņēma darbā šo «progresīvistu». Par ko iestājas viņa vadītais politpulciņš, kas - par laimi - neiekļuva Saeimā, mēs ļoti labi zinām.
- Ticu godaprātam un procedūrai, kas notiek valsts iestādēs, kur šāda veida darbā cilvēkus pieņem konkursa kārtībā. Bija izveidota vērtēšanas komisija. Bet mediju politikai pievērsties vajadzēja, jo Latvija bija palikusi vienīgā ES valsts bez savas mediju politikas.
- Tagad par ko citu. Saeima noraidīja pievienošanos kreiso multikulturālistu uzspiestajam ANO globālās migrācijas kompaktam. Pēc tam nez no kurienes izpeldēja ANO bēgļu pakts, kuru mūsu Ārlietu ministrija mēģināja sasteigti «iesmērēt» sabiedrībai, ar to vispār nekomunicējot. Latvijas nostāja šā bēgļu pakta jautājumā bija neskaidra, kaut gan pirms tam līdzīgais migrācijas kompakts tika noraidīts. Kāpēc neizsaucāt uz pārrunām Saeimā mūsu ārlietu ministru? Tāpēc, ka Rinkēvičs bija tikai tehniskas valdības ministrs? Sak, nav vērts? Bet situācija tomēr bija divdomīga un savāda.
- Mums ir saistoša 1951. gada Ženēvas bēgļu konvencija, par to nav šaubu. Bet 2016. gadā tika paziņots, ka ANO izstrādās visaptverošu migrācijas kompaktu. Pērn jūlijā šis kompakts tika publicēts. Līdz novembrim bija klusums. Pēc vēlēšanām mēs uzzinājām, ka valdībā būs ziņojums un pēc tam arī balsojums par šo kompaktu. Sadabūjām šo kompakta tekstu, sākām analizēt. Daudz kas tajā radīja bažas. NA valdes sēdē nolēmām, ka kompakts jābloķē. Vēl bija jautājums: kāpēc gan par to jābalso Ministru kabinetā, ja šis pakts «nav juridiski saistošs»?
- Kāpēc Ārlietu komisija neskatīja šo jautājumu?
- Tāpēc, ka Saeimas komisijas tika izveidotas tikai novembra beigās. NA izstrādāja rezolūciju, kuru varēja parakstīt arī tie deputāti, kuri uzskata, ka Latvijai nav jāpievienojas šim kompaktam. Iesniedzām Saeimā šo rezolūciju, partiju apvienība Attīstībai/PAR novilcināja tās izskatīšanu par nedēļu. Tomēr beigu beigās Saeima pieņēma nepievienošanās rezolūciju, kaut arī Ārlietu ministrija visādi centās kavēt šo procesu. Esmu iecerējis tuvākajā laikā sasaukt atkārtotu komisijas sēdi par to, kā parlaments tiek iesaistīts nacionālās pozīcijas izstrādē un paušanā starptautiskajās organizācijās, konkrētāk, ANO Ģenerālajā asamblejā. Vēlos panākt, lai parlaments tiktu iesaistīts lemšanā nevis pēc, bet pirms fakta.
- Protams. Citādi sanāk, ka Ārlietu ministrija darbojas bez Saeimas atbalsta.
- Jā, ministrija nolika parlamentu fakta priekšā, ka Latvija ir atturējusies balsojumā par bēgļu paktu... Nākamajā dienā sasaucu komisijas ārkārtas sēdi. Un tad sākās ministrijas juridiskie vingrinājumi. Sak, mēs nepievienojamies, bet arī nenoraidām, lai arī citas valstis varētu izdomāt, ko darīt... Bet šim jautājumam punkts netiek pielikts: esmu lūdzis Saeimas juridiskajam birojam un Tieslietu ministrijai sniegt atzinumu, vai Ārlietu ministrijas deleģētā pārstāvja balsojums ANO Ģenerālajā asamblejā ir atbilstošs Saeimas pieņemtajai rezolūcijai.
- Kādā veidā konservatīvā NA gatavojas vienā valdībā sastrādāties ar liberālo Attīstībai/PAR?
- Izmantosim sadarbības līgumu, konkrēti atrunājot jautājumus, kuros jābūt lēmumam uz konsensusa pamata, jautājumus, kuros nevar bloķēties ar opozīciju, uz savu iegribu pamata virzīt grozījumus vai iniciatīvas. Protams, ideoloģiski Attīstībai/PAR mums ir pilnīgi pretēja partija, un mēs nekad neatbalstīsim šīs partijas ideoloģiskos uzstādījumus, mēģināsim viņu iniciatīvas, kas mums ir nepieņemamas, bremzēt visos iespējamos veidos. Protams, liberāļi ir skaļi publiskajā telpā, tomēr, aplūkojot Saeimu, liberāļi nav vairākumā. Skatīsimies, kā Saeimas un valdības darbā sevi parādīs JKP, kā pildīs priekšvēlēšanu solījumus. Par KPV LV man grūti spriest, jo tur es neredzu nekādu ideoloģiju. Tās divas kundzes - Liepiņa un Sprūde, kas nāca ar paziņojumiem, ka nebalsos par Kariņa valdību... Man ar Sprūdes kundzi sanāca diskutēt TV24. Zinu, ka viņa bijusi ilggadēja Saskaņas biedre, un radās iespaids, ka šīs partijas nestās «vērtības» joprojām viņai ir tuvas. Kad piedalījāmies raidījumā, Didzis Šmits vēl nebija atsaucis savu kandidatūru ekonomikas ministra amatam, un Sprūde apgalvoja, ka neatbalstīs Kariņa valdību, jo viņš deklarācijā, raugi, neesot ielicis atteikšanos no OIK. Bet, Sprūdes kundze, tas taču ir jūsu ministra darba lauks: lai Šmita kungs strādā, lai pieprasa likt šo punktu valdības deklarācijā! Un interesanti: kas īsti ir galvenā lēmējinstitūcija KPV LV? Partijas valde vai frakcija? Valde taču ierasti ir augstākā institūcija partijā! Bet viņi kā nolēmēti: kā lems frakcija, kā lems frakcija... Manuprāt, tur ir bēdu ieleja.
- KPV LV šķeļas?
- Tas ir redzams. Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, kas no šīs partijas atbalstīs jauno valdību, bet kas - ne. Kā var daļa frakcijas atbalstīt, daļa - ne? Bet šobrīd pats galvenais ir pieņemt budžetu, jo valsts patlaban ir kā ķīlnieks, visi iedzīvotāji - tāpat. Daudzi gan saka: tas taču tagad ir normāli - beļģi, nīderlandieši nekādi nevarēja valdību izveidot, kaimiņos, lūk, zviedri arī četrus mēnešus mocījās. Nē, ir būtiska atšķirība starp mums un šīm valstīm. Manis nosaukto valstu politiskie spēki ir ar parlamentāro pieredzi, šeit ir trīs pilnīgi jaunas partijas - bez parlamentārās pieredzes. Šeit diletantisms mijas ar pilnīgu situācijas neizpratni. Piemēram, tas pats migrācijas jautājums: NA iestāsies par to, ka Latvija neiesaistīsies nekādās iniciatīvās, kas saistītas ar bēgļu vai patvēruma meklētāju obligātu pārvietošanu starp ES dalībvalstīm vai no trešajām valstīm. Šo sadaļu mēs piedāvājam pilnīgi konsekventi. Rinkēviča kungs saka: tas īsti neatbilst Ārlietu ministrijas kompetencei. Piekrītu. Tā ir Iekšlietu ministrijas kompetence. Iekšlietu ministrs mums ir Ģirģena kungs no KPV LV. Viņš saka: nē, tā nav Iekšlietu ministrijas kompetence! Interesanti gan: varbūt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi «piestiprināsim» kādai citai ministrijai? Ir grūti... Ir grūti ieskaidrot jaunajiem deputātiem elementāras lietas.
- Kā veicas ar Diasporas likumu? Tas gan ir pieņemts, tomēr strīdi nerimstas.
- Mēs nerimsimies tik ilgi, kamēr izdosies mainīt diasporas definīciju. Iestrādātā definīcija ir ne tikai brāķis, tā var radīt juridiskus sarežģījumus valstij kopumā. Šobrīd faktiski jebkurš pasaules iedzīvotājs var tikt definēts par diasporai piederīgo. Bija manipulācijas no atsevišķām diasporas organizācijām un to pārstāvjiem, kuri ļoti meistarīgi aptina ap pirkstu lielo organizāciju - PBLA, iepinot tajā visā pat Egilu Levitu. Esošajā definīcijā diemžēl tiek iekļauti arī nepilsoņi, un likuma 5. pants nosaka - obligāts pienākums, īstenojot diasporas politiku, ir diasporas locekļu pilsoniskās un politiskās līdzdalības veicināšana. Šo pantu varēs lieliski izmantot tie paši ždanokieši: tas dos iemeslus un instrumentus Krievijai «sist» mūs starptautiskās organizācijās, pieprasot vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Nepieciešamā definīcija ir: «Diaspora ir personas, kas ir LR pilsoņi, latvieši un līvi, kā arī viņu augšupējie radinieki, kuri ir latvieši vai līvi, un viņu ģimenes locekļi.» Bet esošā definīcija ir tāda: «Diaspora - ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi.»
- Latviešu diaspora - visa pasaule. Ikviens, kurš ēdis Latvijas konfektes, izjūt saikni ar Latviju, tāpēc viņam jādod vēlēšanu tiesības. Perfekts likums... Bet, runājot par Valsts prezidenta amatu - virzīsiet Egilu Levitu?
- Ja Levita kungs piekritīs... Formāli vēl viņš nav neko paudis. Bet es uzskatu, ka - jā, mums ir jāvirza Egils Levits. Iepriekšējo prezidenta vēlēšanu process bija necaurskatāms, un, manuprāt, šīs vēlēšanas nebija godprātīgas. Domāju, ka Levita kungs patlaban ir vispiemērotākais Valsts prezidenta amata kandidāts.