Cukura pelni un "uzvaras praids"
Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.
Arī pērn viņš piezvanīja, bet balsī jautās nodzīvoto gadu lēnums. Viņš nemainīgi pateicās man par patiesības meklēšanu, bet es vairs nebiju tik pārliecināta, ka tā reiz atradīsies... Pērnā gada decembrī vēl nezināju, ka jau oktobrī LR Ģenerālprokuratūra ir izbeigusi 2006. gadā sākto kriminālprocesu par latviešu aviatora Herberta Cukura iespējamo līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju slepkavībās 1941. gadā Rīgā. Par lietas izbeigšanu neko neteica arī Cukurs juniors.
«Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs,» paskaidro prokurors Monvids Zelčs, piebilstot, ka «nav konstatējams ne noziedzīga nodarījuma sastāvs, ne tā objektīvā, ne subjektīvā puse». No dažādām valstīm izprasītie dokumenti bijuši tikai deklaratīvu apgalvojumu līmenī, līdz ar to nebija iespējams kādu no Cukuram inkriminētajām epizodēm uzskatīt par pierādītu. Arī Brazīlijas tiesa savulaik neatrada pierādījumus, lai sauktu Cukuru pie atbildības par genocīdu pret ebrejiem.
Par labu Cukura pārapbedīšanai Brāļu kapos nespēlē arī tas, ka tur blakus Latvijas varoņiem ierakņāti Latvijas ienaidnieki
Pagaidām nav dzirdētas holokausta industrijas aktīvista Jefrema Zurofa vāvas, sak, latvieši reabilitē nacistu noziedznieku! Savulaik Zurofs rakstīja: «Pretēji labējo nacionālistu un Cukura ģimenes mēģinājumiem pilnībā reabilitēt Cukuru un citu latviešu centieniem apšaubīt vai mazināt viņa individuālo vainu, Izraēlas arhīvos ir plašas liecības par Cukura personisko līdzdalību ebreju slepkavošanā, kas ir detalizētas un nepārprotami pierāda apsūdzētā vainu.» Līdz šim baltam mirklim neviens Izraēlas arhīvs nav uzrādījis nevienu (!) liecību par «Cukura personisko līdzdalību ebreju slepkavošanā». Jo tādu liecību nav: ja būtu, tās nekavējoties ieraudzītu dienasgaismu - lai vismaz kaut kā attaisnotu MOSSAD aģentu rīcību, 1965. gadā bez tiesas zvēriski nogalinot Herbertu Cukuru.
Vēsturnieks Andrievs Ezergailis: «Manā uzmanības lokā nav nonākusi neviena liecība, kas noliktu Cukuru bedres malā.» 2005. gadā laikrakstā Diena vēsturnieks Aivars Stranga: «Lai arī Arāja komandas noziegumi Rīgas geto teritorijā slaktiņa rītausmā vai dzenot ebrejus uz Rumbulu, nekad nav apšaubīti, ne Arājs, ne Cukurs nebija un nevarēja būt slaktiņa organizētāji vai pat galvenie izpildītāji - slepkavas. Atbildība par Rumbulu nešaubīgi gulstas uz SS ģenerālpulkvedi vācieti Frīdrihu Jekelnu (..), 25 000 ebreju Rumbulā nošāva Jekelna speciāla slepkavu komanda, ļoti neliela, bet gandrīz industriāli efektīva slepkavošanā; viņi visi bija vācieši.» Toties skaidri zināms ir tas, ka Herberts Cukurs, riskēdams ar savu dzīvību, 1941. gadā no nāves izglāba četrus (!) ebrejus.
Nenoliedzams ir ētiskais moments: pieņemot, ka Cukurs zināja, ar ko, iespējams, nodarbojas Arāja komanda, viņam vajadzēja neatskatoties bēgt no tās, kaut arī viņa pienākumi aprobežojās tikai ar «garāžas darbiem». Taču vēstures pētnieks un kinooperators Raits Valters uzskata, ka Cukuram nebija izvēles: «Cukurs 1941. gada pavasarī devās uz Maskavu, kur viņam piedāvāja sadarboties aviācijas jomā. Viņš tomēr atgriezās Latvijā. Latvieši teica: tu sadarbojies ar krieviem, tātad kolaboracionists: jāšauj nost! Tāpēc Arāja piedāvājums kļūt par garāžas priekšnieku nāca kā glābiņš.»
Ģenerālprokuratūra lietu pret Cukuru ir izbeigusi, un Cukura bērni nav atteikušies no mērķa - guldīt tēva pelnus Brāļu kapos, kas atrodas Rīgas pieminekļu aģentūras pārziņā, kas savukārt ir Rīgas domes pakļautībā. Aģentūras vadītājs Guntis Gailītis neizrāda sajūsmu par šo nodomu. Bet ir jāsaprot: kamēr Rīgā valdīs Pārdaugavas «uzvaras praida» fani, tikmēr Cukura radiniekiem nebūs lemts realizēt savu nodomu. Un par labu Cukura pārapbedīšanai Brāļu kapos nespēlē arī tas, ka tur blakus Latvijas varoņiem ierakņāti Latvijas ienaidnieki, piemēram, NKVD tautas komisāra Novika vietnieks Jānis Cinis, kurš 1941. gadā parakstīja Latvijas pilsoņiem nāves spriedumus un deportācijas uz Sibīriju. Jo ne tikai «uzvaras praids» pie vainas: paši latvju bāleliņi nereti baidās no savas ēnas... Nākamajos Ziemsvētkos atkal gaidīšu Herberta Cukura zvanu. Vai viņa tēva pelni jau būs atraduši savu īsto mājvietu - nezinu. Baidos, ka ne.