Barikādes iet caur mums
... Drēgni aukstā 13. janvāra rītā Dainis Īvāns Latvijas Radio teica uzrunu tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai. Pulkstenis bija četri no rīta. Tikko atgriezušies no Lietuvas, mēs, Atmodas žurnālisti, devāmies uz Doma laukumu. Tur palēnām pulcējās tie, kuri tonakt nebija gājuši pie miera, jo ziņas no Lietuvas bija biedējošas: naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.
Padomju rīkļurāvēji ieņēma Lietuvas TV un radio komiteju, tika pārtraukti TV un radio raidījumi. Taču lietuvieši bija apņēmīgi un varonīgi, viņi nosargāja Seima namu un saglabāja Lietuvas valstiskumu. Uzbrukumu Saeimai, televīzijai un radio, kā arī citiem svarīgiem objektiem, paralizējot valsts darbību, Maskava bija plānojusi arī Latvijā. Taču 13. janvārī Latvijas iedzīvotāji cēlās savas valsts aizstāvībai. Sākās barikāžu laiks. Ritēja 1991. gads.
Par barikāžu idejas autorību nav nekādu dokumentu vai oficiālu lēmumu. Bet, iespējams, tieši tā bija šā notikuma stiprā puse. Par to stāsta Tālavs Jundzis, 1991. gadā - Augstākās Padomes Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks: «12. janvārī Universitātes Lielajā aulā notika LTF Domes sēde, kurā tika runāts par to, kā tauta pulcēsies Rīgā pie stratēģiski svarīgiem objektiem, kad tas būs vajadzīgs. Taču neviens tur neieminējās par barikādēm. Ja 12. janvārī būtu skaļi pateikts, ka mēs būvēsim barikādes, tad visus Rīgas pievedceļus bloķētu armija.»
Naktī uz 13. janvāri Jundzis sazvanījās ar Lietuvas Augstākās Padomes sekretāri, viņa pastāstīja, ka visi gaida, kad parlamentā ielauzīsies krievu armijnieki un visus nošaus... Jau naktī Tālavs Jundzis devās uz mūsu parlamentu, lai tiktos ar vadību. Tur bija Īvāns, Gorbunova pirmais vietnieks. Atnāca deputāti Odisejs Kostanda, Jānis Dinevičs un Jānis Škapars. Jundzis: «Dainis kā PSRS deputāts mēģināja sazvanīt Maskavā Gorbačovu, aizsardzības ministru Jazovu un citus. Mums bija cerība, ka Gorbačovs un Jazovs nezina, kas noticis Lietuvā. Bet neviens telefons neatbildēja. Bija pilnīga bezspēcība: ko tagad darīt? Visiem rokas nolaidušās, ir aptuveni septiņi no rīta. Dainis pa radio jau ir uzstājies, tauta tiek aicināta, bet...» Un šajā neziņas mirklī visi sadzirdēja Odiseja Kostandas tekstu: «Vajag celt barikādes.» Attieksme pret Odiseju esot bijusi tāda: viss, ko viņš ierosina, ir pārāk radikāli. Mirklis klusuma. Emocionāla atturība. Un tad Jānis Škapars: «Jā, celsim barikādes.» Pēram Sterniņam, kas vadīja AP Pašvaldību komisiju, tika uzdots zvanīt pašvaldībām, lai sauc smago tehniku uz Rīgu. Pulksten 12 Rīgā jau parādījās pirmās smagās automašīnas. Tālavs Jundzis atceras, kā tika sazīmēts plāns automašīnu novietošanai Vecrīgā. «Augstākajā Padomē ap vienpadsmitiem rītā parādījās satiksmes ministrs Jānis Janovskis un lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers: viņam padomā bija sava - lauksaimnieku - tehnika. Kad barikāžu celtniecība jau ritēja pilnā sparā, Janovskis ar Ģēgeru aizgāja pie Ivara Godmaņa. Viņš atmeta ar roku, sak, dariet ar’. Bet priecīgs viņš nebija,» atceras Jundzis. Kāpēc? Jundzis domā, ka Godmani vadījusi piesardzība: barikādes bija provocējošs elements, sak, kas notiks, ja sāksies šaušana, cik asiņu izlīs?
Taču barikāžu vīri netaisījās padoties. Kad nāca ierosinājums barikādes nojaukt, neviens no viņiem pat nepakustējās, lai kaut ko tādu iesāktu darīt. Un viņi pareizi rīkojās: 20. janvārī bija barikāžu laika kulminācija - notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Kāpēc Krievijas speciālās vienības neuzbruka barikāžu vīriem? Iespējams, viens no iemesliem - pasaules žurnālistu klātbūtne, un viņu bija neskaitāmi daudz. Viņi redzētu, ka «humānā padomju vara» izlej simtiem nevainīgu cilvēku asinis.
Kam šodien jānotiek, lai mēs nepadotos? Kam jānotiek, lai mēs stāvētu par savu valsti beznosacījumu mīlestībā un cieņā? Kam jāatveras mūsu sirdīs un prātos, lai mēs beidzot saprastu, ka atgūto valsti varam nosargāt vai atdot svešajiem tikai mēs paši? Kad sapratīsim, ka barikādes joprojām iet caur mums kā dzīvs, asinssārts dzīpars, kas ik brīdi paģēr nostāties pareizajā - Latvijas - pusē?