Barviks: Mēs gribam, lai ar likumu ir legāli atļauts medīt bērniem, kuri to vēlas darīt
 
©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

«Vilcene iekrita ceļmalas grāvī. Viņa bija smagi ievainota, un es zināju, ka pēc dažām minūtēm viņa nomirs. Es nolaidu ieroci un piegāju pie elsojošā dzīvnieka. Vilcene palūkojās uz mani ar sāpju un dzīvības ilgu pilnu skatienu, tad – pievērsās rietošajai saulei. It kā es vairs nebūtu blakus, it kā mana klātbūtne vairs nebūtu svarīga... Saule spoguļojās mirstošās vilcenes acīs, tās satumsa un dažus mirkļus vēlāk izdzisa kopā ar sauli, kas aizslīdēja aiz meža sienas. Es stāvēju blakus vilcenei, kura vairs neelpoja, un manī bija tikai tukšums un sāpes par bezjēdzīgi nogalināto dzīvnieku. Tajā brīdī es sev zvērēju, ka vairs nekad neiešu medībās.» Šo stāstu pirms vairākiem gadiem man pavēstīja Oskars Grīgs, bijušais Saeimas deputāts, kurš nu jau Viņsaulē mierpilni sarunājas ar savu pēdējo vilceni. Nez, ko Grīgs teiktu, uzzinot par to, kas notiek Saeimā tagad?

Pārdomas un strīdus kārtējo reizi izsauca Saeimas 2. lasījumā atbalstītais jaunā Ieroču aprites likuma projekts, kas paredz, ka medībām domātos šaujamieročus varēs izmantot arī pusaudži no 16 gadu vecuma. Pirms šā lasījuma mūsu laikrakstā tika publicēts mans komentārs Memļaki neko nesaprot (https://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/269712-memlaki-neko-nesaprot.htm): par to, ka nenobriedušiem pusaudžiem, iespējams, tiks likumiski atļautas asiņainas izpriecas, kuras viņi no datorpasaules automātiski pārnesīs uz reālo pasauli. Reakcija nebija ilgi jāgaida: redakcija saņēma Latvijas Mednieku asociācijas (LMA) valdes priekšsēdētāja Haralda Barvika vēstuli.

Šodien lasītājiem piedāvājam sarunu ar Haraldu Barviku.

- Barvika kungs, citēšu jūsu vēstuli: «Rakstā (Memļaki neko nesaprot - E. V.) izteikti nepatiesi un melīgi apgalvojumi.» Vai jūs varētu nosaukt kādu manu nepatiesu un melīgu apgalvojumu?

- Ja cilvēks neiedziļinās jautājumā līdz galam, viņā rodas priekšstats par šo jautājumu, bet tas izveidojas ne tāds, kāds tas patiesībā ir. Šajā gadījumā - ja mēs runājam par jauniešiem, kuriem likuma grozījumi paredz iespēju, ka viņi var iet līdzi medībās - viņiem nekas netiek uzspiests, nekas netiek mākslīgi radīts. Šī norma top, lai sakārtotu esošo situāciju likumiski, proti, sabiedrība attīstās, un likums jāpiekārto sabiedrības vajadzībām. Tas mums iet līdzi no vēstures, no pirmās Latvijas laikiem, kad tēvi un vectēvi ņēma uz medībām līdzi savus puikas (tagad arī meitenes). Jauniešiem netiek rokās iegrūzts ierocis, viņi to paņem tikai tad, ja viņiem pašiem ir interese un sirds vilkme uz to. Tad viņi kļūst par nākamo paaudzi, kas turpina šo arodu, varbūt precīzāk - aizraušanos.

- Nevienā vietā neesmu apgalvojusi, ka pusaudžus kāds ar varu būtu piespiedis doties medībās. Es gan teicu ko citu: «Ja tā turpināsies, Latvijas mežos nebūs dzīvnieku - tāpat kā lielā daļā Eiropas.» Diemžēl tā ir patiesība: cilvēks iznīcina dzīvotnes, un meža iemītniekiem vairs nav iespēju izdzīvot. Tā, piemēram, vienīgās teritorijas, kur vēl atrodas lūši un vilki, ir Baltijas valstis un Skandināvija. Spānijā patlaban mēģina atjaunot Ibērijas lūša populāciju.

- Jā, Ibērijas lūša situācija patlaban ir uzlabota. Nācās uzlabot barības bāzi un atbilstošu vidi, jo bez tā neviens dzīvnieks nevar eksistēt. Runājot par vilkiem... Šobrīd vilkus skaits visā Eiropā iet uz augšu. Bet jāskatās līdzi, lai situācija neiziet no kontroles. Medības ir viens no faktoriem, kas dzīvniekus attur no nerātnībām - tas ir respekts pret cilvēku. Jūs savā rakstā minējāt, ka tas ir ļoti augstprātīgi no cilvēka - uzņemties regulēt dabu...

- Cilvēks savā būtībā vispār ir ļoti augstprātīgs radījums.

- Nenoliedzu. Bet attiecībā uz populācijām mēs esam aizgājuši jau tiktāl, ka cilvēks ir nepieciešams regulācijai. Ja cilvēks nemaisās dabas procesos, tad daba tiešām pati sevi saregulēs. Bet, ja cilvēks jau ir iemaisījies ar savu intensīvo tautsaimniecību un urbanizāciju, dzīvnieks mēģinās piemēroties šai videi un sāks to izmantot pa savai modei. Ir lieliska barības bāze, pārnadžiem atvases dzimst divas vai pat trīs reizes gadā utt. Tāpēc - gribi vai negribi - jākontrolē. Par vilkiem... Latvijā ir cilvēki, kuri viņus aizstāv. Katram ir sava izpratne un interese. Bet vilku populācija ir daudz lielāka, nekā vienam otram šķiet. Un daudzi no nomedītajiem vilkiem ir slimi ar kašķi. Tātad populācijas blīvums ir augsts. Bet slimības daudzus jautājumus atrisina daudz ātrāk nekā cilvēki - novedot populāciju nulles līmenī.

- Līdz 3. janvārim bija nogalināti jau 55 lūši. Līdz 31. martam laika diezgan, gan jau noslaktēs visus 150 atļautos. Vai lūšiem arī ir kašķis, ja šos skaistos dzīvniekus tik nežēlīgi izšauj?

- Lūšiem kašķa nav. Lūši ir pašregulējoša suga: ja lūšu paliek par daudz, viņi paši sāk nokost liekos, pieaugušie lūši nelaiž savā teritorijā jaunos. Mednieks ir starpposms, kas lieko skaitu izņem ārā no aprites.

- Cilvēka kārtējā iedomība un augstprātība - kaut ko mēģināt darīt dabas vietā, piemēram, «izņemt no aprites».

- Mēs cenšamies kontrolēt. Latvijā nomedīto lūšu skaits ir optimāli minimāls. Esam nonākuši pie kopsaucēja - mednieki, zinātnieki un mežu dienestu pārstāvji, jāvērtē dzīvnieku skaits, un, ja tas turas līmenī, tad nošaujamo skaits nav jāpalielina.

- Tātad lūsis ir trofeja, izklaides objekts.

- Savā ziņā jebkurš medījums ir trofeja. Un lūsis ir skaista trofeja.

- Lūsis ir skaists dzīvnieks. Trofeja ir tikai asiņainās izklaides rezultāts, bet medības bija aktuālas senatnē, kad vīrietim vajadzēja gādāt ēdienu. Pirms neilga laika sabiedrība bija sašutusi par kādas mednieces internetā izlikto foto, kur viņa atrādīja pašas nogalināto lūšu mammu. Nevēlos atcerēties šīs šāvējvarones vārdu, jo tādām vienkārši ir jāiekrīt aizmirstības upē. Saprotu, ka daudzos vīriešos joprojām ir alu laikmeta instinkti, taču - jau kaut ko tādu izdara sieviete, tas ir divkārt pretīgi.

- Nomedīts skaists dzīvnieks uz fotogrāfijas ir kā piemiņa. Esmu daudz ceļojis pa pasauli, daudz kur esmu medījis un, apskatot fotogrāfijas, atceros vietas, kur esmu bijis, atceros dabu un medību procesu, un ne jau vienmēr tas ir vienkāršs, viegls un romantisks. Nereti medību process ir fiziski un emocionāli smags.

- Tad kāpēc sevi tā jāmoka, ja tas ir tik smags?!

- Veidemanes kundze, šo jautājumu esmu sev uzdevis vismaz simt reižu. Tad, kad tu kāp kalnā un sajūti mutē asins garšu, tu domā: nu, kāpēc sevi tā jāmoka? Bet es kāpju kalnā dēļ tā āža, kas tur dzīvo, es gribu to nomedīt.

- Lai āzis dzīvo tajā kalnā! Viņš taču jums netraucē. Bet izskatās, ka āzis ir daudz gudrāks par cilvēku... Atgriezīsimies pie tās lūšu mātes slepkavas. Kāds no šīm izpriecām pozitīvais ieguvums?

- Tā fotogrāfija bija ļoti smuka.

- Ko «smuku» jūs saskatāt dzīvnieka līķa izrādīšanā?

- Tā ir piemiņa, un lūsis ir skaists arī nomedīts. Skaidrs, ka Purvīša gleznu mēs nevaram likt blakus šai nomedītā lūša bildei.

- Bet ir arī negatīvā puse šim notikumam?

- Nekorektais izteikums pie fotogrāfijas. Respektīvi, ka nomedīta tika lūšu māte, bet kaķēni palika mežā.

- Piedodiet, nekorekts ir izteiciens vai darbība?

- Gan viens, gan otrs. Medniece, protams, nezināja, ka aiz lūšu mātes vēl ir jaunie dzīvnieki. Vispirms vajadzēja nomedīt jaunos dzīvniekus. Viņi bez mātes var aiziet bojā.

- Ak, nu, jā... Vispirms kaķēnus, pēc tam - māti. Nu, loģiski taču. Galvenais, ka humāni: jānogalina, lai nenomirtu badā.

- Viņi nav nekādi mājas kaķēni, viņu svars uz to laiku jau varēja būt kādi 12 kilogrami. Ja medniece gribēja palielīties - ne katram gadās tāda trofeja, un es varu saprast šo gandarījumu -, tad vajag domāt, ko raksta pie šādas bildes, jo bija skaidrs, ka tas izraisīs ļoti asu sabiedrības reakciju.

- Jā, tā dzīvē iekārtots: vieni saprot dzīvības vērtību un glābj dzīvniekus, citi...

- Mēs arī glābjam. Kurš tad ir visvairāk ieinteresēts, lai mežā būtu daudz dzīvnieku?

- Jūs esat ieinteresēti tāpēc, lai būtu, ko medīt.

- Nomedīt - jā. Tā ir viena puse. Otrā - mēs gribam, lai dzīvnieki ir veselīgi. Izņemot mazvērtīgos dzīvniekus ārā, populācija kopumā paliek daudz veselīgāka. Ja dzīvnieku ir par daudz, mežsaimnieks savu priedīti vairs nevar izaudzēt, bet lauksaimnieks - rapsi.

- Jūs savā vēstulē, lai norādītu, ka neesmu izmantojusi pareizos ziņu avotus, rakstāt: «Diemžēl, lai raksturotu mednieku kopienu, Veidemanes kundze ir minējusi publikācijas portālā medniekiem.lv.» Jūs apgalvojat, ka šis portāls nav mednieku kopienas uzskatu paudējs un ka jūs vairākkārt esat vērsušies pie portāla veidotājiem, aicinot viņus «nepublicēt neētiskus un daudziem medniekiem aizskarošus komentārus un fotoattēlus». Piedodiet, bet tā ir jūsu un portāla kopīgā problēma - tieciet galā ar neētiskām publikācijām. Ikviens, kas spēj ieiet internetā, var iepazīties ar šā portāla saturu. Turklāt nav cita - ētiskāka - medniecībai veltīta portāla par šo.

- Jā, LMA ir vienīgi sava mājaslapa. Veidotāji, protams, gribēja tikai labu: lai ir vide, kur medniekiem apmainīties ar viedokļiem. Taču tagad uzskatu, ka tas ir liels kauna kleksis medniekiem, jo portālā iesaistās cilvēki ar nepārdomātiem izteicieniem, nenobrieduši, bravūrīgi un slikti informēti cilvēki. Turklāt tur parādās reāli pārkāpumi.

- Tad jau šo pārkāpumu veicējus jāņem, kā mēdz teikt, pie dziesmas.

- Viens otrs jau ir paņemts. Ja cilvēks portālā lielās, piemēram, ar nošautām dzērvēm... Jebkurā sabiedrības daļā ir savas melnās avis. Ir jāievēro likumi, un, ja tie tiks ievēroti, nebūs nelaimes gadījumu medībās.

- Sanāk, ka šis portāls nav nemaz tik slikts: tas palīdz atklāt, piemēram, malu medniekus vai vienkārši neliešus.

- Tādā ziņā - jā. Mums vajadzētu veidot mednieku ētikas komisiju, kas vērtētu medniekus par attiecīgiem izteicieniem vai par darbību.

- Kāpēc neejat uz Saeimu, lai rosinātu kaut ko dzīvnieku labā - ne tikai savu izpriecu labā? Piemēram, Eiropā daudzviet esmu redzējusi tiltus dzīvnieku migrācijai, par ceļa nožogojumiem nemaz nerunājot.

- No vienas puses - tā ir izprieca, no otras - nepieciešamība. Runājot par medību pilnīgo aizliegumu, ir slikts piemērs Igaunijā: šī valsts bija līdere lūšu skaita ziņā. Parādījās ideja: lūsi nemedīt, lai tikai vairojas. Patlaban situācija ir tāda, ka pērn viņi drīkstēja nomedīt tikai divus lūšus - jo tur lūšu vairs nav. Viens varbūtējais iemesls: lūši sāk izkost paši savējos. Otrs: mednieki izšauj savus konkurentus - lūšus, jo viņi izkož stirnas. Aizliegums medīt lūšus noveda pie nelikumīgas šo dzīvnieku šaušanas.

- Mednieki izšauj lūšus kā konkurentus? Cik tālu savā alu cilvēka aprobežotībā var aiziet daži mednieki?

- Tas ir stulbi, bet tāda ir cilvēku daba.

- Tā ir necilvēku daba. Bet atgriezīsimies pie pusaudžiem un šaušanas atļaujas. Vai pusaudzis 16 gadu vecumā ir morāli nobriedis nogalināt dzīvu radību?

- Lauku bērni jau no mazotnes redz, kā rodas dzīvība un kā to atņem...

- Es arī esmu bērnībā augusi laukos.

- Tad jau to zināt. Par to briedumu... Pirmoreiz tēvam līdzi medībās biju piecu gadu vecumā. Medījām slokas. Atmiņā iespiedušās pozitīvas emocijas. No tā brīža manī bija liela vēlme iesaistīties medībās. Medības nenodara nekādu ļaunumu puiku un meiteņu psihei. Somijā, piemēram, nav nekādu vecuma ierobežojumu, pusaudžiem nav aizliegts šaut medībās. Tāpat ir Zviedrijā un Norvēģijā. Mēs gribam, lai ar likumu ir legāli atļauts medīt bērniem, kuri to vēlas darīt, - vecāku vai citu pieaugušo klātbūtnē. Tas dzīvē jau reāli notiek!

- Jūs savā atbildes vēstulē tiesībsargam Jansona kungam, kurš iestājās pret bērnu šaudīšanās atļaujām, citējāt pagājušā gadsimta autoritātes Zigismundu Freidu un Ēriku Frommu - Rietumeiropas psihoanalītiķus, pieminot viņu ieviesto terminu «pozitīvā agresija» un labvēlīgo attieksmi pret medībām, kur esot iespēja cilvēkam saplūst ar dabu, kļūstot vienlīdzīgam ar dzīvnieku. Vai vienlīdzību nosaka ierocis cilvēka rokās? Jūs - līdzīgi kā vēstulē mūsu redakcijai - uzsvērāt, ka tiesībsargs izplata «nepatiesu un melīgu informāciju». Kas tieši ir šī nepatiesā un melīgā informācija? Varbūt tomēr tas ir viedoklis? Ir taču pietiekami liela daļa cilvēku, kuri uzskata, ka izklaidējoties atņemt dzīvību - tas ir nepieņemami.

- Tā jau nenotiek, ka mēs, ieejot mežā un ieraugot dzīvnieku, tūlīt šaujam. Redzot dzīvniekus, mēs izvērtējam, kurš ir medījams, kurš - ne. Redzam, iznāk jauns, skaists āzītis - viņam vēl jāaug, mēs viņu taupām.

- Jā, nākamajām vai aiznākamajām medībām.

- Viņam vēl jāatstāj augstvērtīgi pēcnācēji. Savukārt vecais dzīvnieks ir jāizņem no populācijas. Un tas jaunais cilvēks iemācās, ka nevar katram atņemt dzīvību. Tā ir reāla saimniekošana - tāpat kā mājās vistu kūtī, tikai tā notiek mežā un ir mazliet sarežģītāka. Tā jaunie cilvēki iemācās mīlēt dabu.

- Dabu var iemācīties mīlēt, nevienu nenogalinot.

- Protams, visiem nav jābūt medniekiem. Bet ja pusaudzis grib un medības viņam patīk, kādēļ viņam to liegt?

- Daļa pusaudžu grib lietot alkoholu un narkotikas, apprecēties, vadīt automašīnu un piedalīties vēlēšanās jau no 14 gadu vecuma. Kāpēc ne, ja viņiem tā gribas?

- Nu, ir dažādi varianti. Lielākā daļa mūsdienu pusaudžu brīvo laiku pavada, ieurbušies datorā vai telefonā. Medības ir viens no veidiem, kā viņus ieinteresēt atrasties dabā...

- ...un, skatoties zvēram acīs, atņemt viņam dzīvību.

- 99,9% gadījumu dzīvniekam acīs neviens neskatās. Piemēram, lūsis ļoti ātri pārvietojas, un medniekam zibenīgi jānovērtē situācija, lai izdarītu šāvienu. Neatliek laika ne labām, ne sliktām emocijām. Varu apgalvot, ka gandrīz visi mednieki ir labestīgi, dabu mīloši un pozitīvi cilvēki. Ja viens procents nav tik labi cilvēki, kā es stāstu, tas ir tieši tāpat kā visā sabiedrībā - arī tajā ir atrodami nelabi ļaudis.