Lodes, kuras raidām paši
Tradicionālajā 20. janvāra tikšanās reizē, kurā piedalījās lielākoties žurnālisti, kas strādāja 1991. gada Barikāžu laikā, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) citastarp pieminēja visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību, emocionāli, tomēr līdztekus pragmatiski salīdzinot to ar barikādēm, ko sāka būvēt 13. janvārī pirms 28 gadiem. Kas tad ir šī sistēma?
Tā ir visu valsts institūciju sadarbība, lai nodrošinātu efektīvu publiskās un privātās partnerības mehānismu izstrādi, lai paaugstinātu sabiedrības izpratni par iespējām aizsargāt sevi, savu ģimeni un Latvijas valsti un lai izstrādātu sabiedrības pašorganizēšanās instrumentus krīzes gadījumiem.
Bez piekasīšanās un neticības var teikt: jā, tā tas notika arī Barikāžu laikā. Latvijas valsts institūcijas sadarbojās, mediji nodrošināja sabiedrības izpratni par savas ģimenes, sabiedrības un valsts aizsardzību. Laikraksts Atmoda, Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un citi brīvvalsti aizstāvošie mediji skaidroja situāciju. Lai informācija būtu pieejama ik brīdi, Atmodas žurnālisti drukāja arī skrejlapas, tās ik dienu izdalot barikāžu cilvēkiem. Sabiedrības locekļi strādāja aktīvi un pašaizliedzīgi: barikādēs, proti, valsts aizsardzībā, faktiski piedalījās visi - ne tikai tie, kuri fiziski atradās pie ugunskuriem Doma laukumā, pie Augstākās Padomes un Ministru Padomes, telegrāfa un televīzijas. Piedalījās arī tie, kuri tobrīd bija mājās: gādājot karstu ēdienu, gādājot malku ugunskuriem un iespējas izgulēties. Visi, pilnīgi visi bija gatavi darīt visu, lai valsts funkcionētu. Un visi arī darīja, ne tikai vārdos izsakot gatavību. Latvijas valsts bija vienota, un tādu valsti nekas nespēj sagraut.
Mīlīši, nu bet tikko taču paši ievēlējāt šo burvīgo parlamentu!
Pat bail jautāt: vai tagad mēs to spētu? Visticamāk - nespētu. Jo nav tāda skaidra, tīra mērķa, kas mobilizētu - kā tas bija 1991. gadā. Brīva, neatkarīga Latvija. Šobrīd mērķi ir citi: ieņemt ministru amatus, privatizēt ostas, atlaist no darba drošības struktūru vadītājus, kuri nešķiet gana ērti, kārtīgi sasolīt neizpildāmas lietas, pamatīgi sameloties, apliet ar mēsliem nākamos koalīcijas partnerus utt. Šie mērķi ir pietiekami nopietni sīkmanīgiem šeptmaņiem, kuri ir savairojušies politiskajā vidē pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām. Neesmu pamanījusi kādu no viņiem runājam par valsts attīstību ilgtermiņā. Neesmu redzējusi atdevīgumu kopīgajiem mērķiem, kurus neviens pat netaisās nosaukt. Ar vārdiem «kopīgie mērķi» domāju tos, kas ir svarīgi mums visiem, nevis tos, kas svarīgi šaurajām partiju kliķēm, kuras uz atbildīgiem amatiem deleģē ļautiņus, kuriem nav ne mazākās sajēgas par valsts pārvaldi. No vienas puses - beidzot valdībai būtu jātop. No otras - kaut ko tik apšaubāmu ir grūti akceptēt. Bet no trešās - lai jau top, lai parāda sevi kā neizdevušos pārpratumu, būs nesāpīgāk tādu pazaudēt.
Politiskās situācijas ļumīgumu perfekti uztver tie, kuriem ir dots uzdevums to destabilizēt vēl vairāk. Tādi ir mazie meža dīvainīši, kuri aicina 22. janvārī uz «tautas demonstrāciju» pie Saeimas. Pazīšanās zīme - dzeltenās vestes. Nu, protams, kā gan citādi: tikko biedrene Ždanoka sapulcināja pārsimt cilvēku dzeltenajās vestēs, tagad kaut kādi «Gobzema atbalstītāji» turpinās protestēt pret Kariņa valdību un aicinās uz ārkārtas vēlēšanām. Mīlīši, nu bet tikko taču paši ievēlējāt šo burvīgo parlamentu, kura dižmanīgākie, taču, maigi sakot, neprofesionālākie deputāti laužas pie varas! Vai esat kārtīgi vienojušies ar Ždanoku? Vai intereses nepārklāsies?
Traģikomiska ir sociālpolitiskā vide, kurā dzīvojam. Lielas daļas vēlētāju lētticība ir izveidojusi situāciju, kurā ne tikai tā dēvētajiem politiķiem ir pie elkoņa, kas notiek ar valsti, bet arī pašiem vēlētājiem. Tad par kādu visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu mēs varam runāt, ja lielākā daļa neredz valsti, bet pamana tikai interešu lauciņus? Kas ir pazudis no mūsu latviskās ētikas un pašpārliecības apcirkņiem, ja šodien spējam nostāties paši pret savu atgūto valsti - ar tirliņu buķetes ievēlēšanu Saeimā, ar «tautas demonstrācijām» un citām ākstībām? 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā mēs redzējām, no kuras puses lido lodes, kas gatavas iznīcināt mūsu valsti. Šodien arī redzam. Tās raidām mēs paši.