Elita Veidemane / Autori

Politiķu biežņa vai – tieši otrādi – skrajās rindas liecina par izdevīgumu, ko viņi atrod vienā vai otrā pasākumā. Un izdevīgums ir tieši proporcionāls politiskajām dividendēm, ko viņi var iegūt šajos pasākumos. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un tie, kuriem joprojām ir nepārvarama vēlme piemēroties deputāta sēdekļa izmēriem, izmantos jebkuras iespējas pazīmēties dažāda izdevīguma notikumos.

Intervija ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu (Nacionālā apvienība) – par noraidīto priekšlikumu NĪN jautājumā, par atkritumu apsaimniekošanas un depozītu sistēmu, par Rīgas domes «brīnumiem» un Latvijas mežu izciršanu.

Ar dzelzsbetona komunistisko pārliecību apveltītā Latvijas eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka (visi šie vārdi, taisnību sakot, ir savstarpēji nesavienojami) ieplānojusi nolikt Eiropas Parlamenta (EP) deputātes mandātu, jo – uzmanību, smirdbumbas sprādziena draudi! – grasās iesaistīties Latvijas krievu savienības (LKS) Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Saruna redakcijā par bērnu adopciju uz ārzemēm: vai ir ļaunprātīgi bērnu pārdošanas gadījumi, vai valsts institūcijas kontrolē situāciju, vai ir pietiekams finansējums kontroles īstenošanai? Vai Latvijā ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras gribētu un varētu pieņemt savā klēpī bērnus? Vai ar sociālajiem projektiem vien ir iespējams mainīt situāciju?

«Cik tad man īsti gadu? Astoņdesmit divi vai trīs? Man vienmēr jārēķina tas skaitlis,» spriež Raimonds Pauls. Vienojamies tomēr par astoņdesmit diviem. Maestro apskaužamā enerģija neliecina par tik lielu gadu skaitu. Runājam – kā vienmēr – par visu aktuālo. Bet, aplūkojot laika lokus un tajos ierakstīto, tomēr apstājamies pie šodien svarīgākā: lai priecīga dzimšanas diena, Maestro!

Pieminekļu kari ir nebeidzami, jo tie apliecina vēsturiskās patiesības cīņu ar propagandu. Pērnā gada beigās Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) aizsūtīja visām Saeimas frakcijām aicinājumu pievērsties padomju iekārtu slavinošajiem pieminekļiem, taču uz šo vēstuli pagaidām ir reaģējusi tikai Nacionālā apvienība (NA).

Ir sācies Latvijas simtās dzimšanas dienas gads. Tūdaļ ieskriesimies, un... Stop, vēl nesākam maratonu! Izrādās, ir versijas par citiem Latvijas Republikas dibināšanas datumiem. Par to un daudziem citiem pārsteidzošiem notikumiem Latvijas dzīvē stāsta vēsturnieks, habilitēts vēstures doktors, LU profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis.

«No vilka audzināta cilvēka ne vienmēr izaugs Romuls un Rems, kas izveidos Romu, jo var notikt kaut kas pilnīgi cits – cilvēks var nekļūt par cilvēku,» smalkās alegorijās ietērptu, Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs pauž savas valsts (un acīmredzami arī savu personīgo) attieksmi pret LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu, kurā paredzēts, ka pārejai uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā mazākumtautību izglītības iestādēs jābūt pabeigtai 2021./2022. mācību gadā.

Lai gads sākas mierīgiTā novēlēja Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs. Tam arī vajadzētu turpināties mierīgi, dziļāk izjūtot laiku, tas ir – izjūtot pašiem sevi. Šodien saruna ar Kristu Kalniņu – par laiku, par mums tajā, par to, vai pieņemt destruktīvās, cilvēku pašu sagudrotās, vai Dieva vērtības.

Valstī 2017. gadā netrūka ne sāls, ne piparu, ne cukura – tieši tāpat, kā neviens nesūdzējās par izklaides iespēju trūkumu.

«Jebkuram režīmam ir nepieciešama sava aģentūra, tāda bija padomju režīma laikā, tāda ir arī tagad. Jūs domājat, šim režīmam nav savas aģentūras? Protams, ir,» parausta plecus bijušais VDK virsnieks, kad uzsākam sarunu par čekas maisiem. «Kad atnāks cits režīms, visi kārtējo reizi metīsies iepriekšējā režīma aģentu atmaskošanā. Jums nekad nav ienācis prātā, ka tas ir lielisks veids, lai sanaidotu cilvēkus? Acīmredzami, ka tas kādam ir nepieciešams. Padomājiet, kam,» virsnieks nu jau smīn. Arī viņam savulaik bija sava aģentūra, tomēr aģentu īstos vārdus viņš nenosauc: tas neesot ētiski. «Ja viņi paši gribēs atklāties – lai dara tā. Tās ir viņu tiesības,» piebilst virsnieks.

Deviņdesmito gadu sākumā uz laikraksta Atmoda Atpūtai redakciju atnāca kāds bijušais VDK virsnieks. Viņam bija piedāvājums: nopirkt VDK ziņotāju sarakstu. Tajā bija ap deviņdesmit cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Tā bija viena čekista aģentūra. Laikrakstā Atmoda Atpūtai mēs nopublicējām šo sarakstu, taču īstos vārdus un uzvārdus aizkrāsojām, un lasītāji redzēja tikai katra konkrētā ziņotāja segvārdu. Mēs nejutāmies tiesīgi būt par soģiem šiem cilvēkiem, tāpēc īstos vārdus neatklājām. Ivars, Elza, Leons, Ziediņš, Laima, Miķelis... Pirms dažām dienām piezvanīja dzejnieks Jānis Rokpelnis un lūdza steidzamu tikšanos. «Es biju VDK aģents ar segvārdu Miķelis,» viņš teica, «es gribu izstāstīt visu, kā bija.»

Nav priecīgākas ziņas par kārtējo uzbrēcienu, kas mudina uztaisīt platāku maciņa atvērumu. Vētrainiem aplausiem skanot, mēs pieņemam paziņojumu, ka no 2018. gada 1. janvāra Latvijā akcīzes nodokļa pieauguma dēļ palielināsies degvielas cenas: benzīna cena pieaugs par 4,8 centiem litrā, savukārt dīzeļdegvielas cena – par 3,8 centiem litrā. Pieaugs akcīzes nodoklis, turklāt šim nodoklim tiks uzlikts vēl viens nodoklis – PVN 21% apmērā. Tas viss kopā veidos degvielas cenas paaugstinājumu. Nesaprotu, kāpēc neiet līdz galam un neuzlikt šim PVN vēl vienu PVN, kā mēdz teikt, divas cepures tomēr labāk nekā viena.

«Gribi amatu, stājies partijā. Gribi amatu, nestājies partijā. Kā lai dzīvo?» – interneta okeāns šoreiz izskaloja šādu pērli.

Nepretenciozā bildīte, kas svētdien izklejojās pa sociālajiem tīkliem, varēja arī iztikt bez tiem simtiem komentāru, kas tai sekoja, jo viss tāpat bija skaidrs bez vārdiem. «Virsū neko nelikt!» – ar šādu tekstu apdrukātas A4 formāta lapas bija savietotas uz baltā flīģeļa, kas mēmi kluknēja atjaunotās VEF kultūras pils vestibilā, kur Saskaņas kongresa delegāti dzēra svarīgā foruma kafiju.

«Tie cilvēki ir idioti? Man kauns, ka es dzīvoju starp muļķiem!» – aptuveni šādā noskaņā sociālo tīklu «iemītnieki» uzņēma SKDS aptaujas rezultātus, kas liecināja: Valsts prezidenta Vējoņa reitings ir 42,5%, Ventspils domes priekšsēdētāja Lemberga reitings ir 23%, Rīgas mēra Ušakova reitings – 19,7%. Šīm trim amatpersonām reitingi ir valstī visaugstākie. Tam kategoriski nepiekrīt diskutētāji sociālajos tīklos, jo «tas tā nevar būt», un socioloģiskā aptauja līdz ar to ir «nopirkta», lai vēlamo uzdotu par esošo.

Kaut arī politiķi apgalvo, ka vēlēšanu kampaņa vēl nav sākusies – un oficiāli tā, protams, tiešām nav sākusies –, nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums tomēr virmo ļoti spēcīgi. Politiķi mēģina izdibināt, ar kādiem spēkiem ir gatavas iet kopā konkurējošās partijas, lai spētu laika gaitā veiksmīgi izvietot savas partijas šaha figūras. Vienā no vadošajām partijām – Vienotībā – pārāk ilgi notika «asins nolaišana», kuras dēļ tā zaudēja savu ietekmi koalīcijā, un tagad tai nopietni jādomā par iekļūšanu Saeimā. Nedz ZZS, nedz Nacionālajai apvienībai tādu problēmu – vismaz pagaidām – nav. Un tomēr pirmsvēlēšanu saspringums sāk rasties visās partijās.

«Tu man prasi – kāds ir latvietis? Tāds, kādu to parāda mūsu kinoģēnijs Jānis Streičs,» atbild kinoproducents un režisors Andrejs Ēķis. Iespējams, viņš grib pietuvoties Streičam, un tas būtu tikai normāli, jo filmas ir Ēķa galvenais radošās dzīves dzinulis. Bet mēs runājam par patriotismu, nacionālo produktu un brīvību, patiesību sakot, par to pašu, par ko stāsta Andreja Ēķa filmas.

Patīk konsekvence Rīgas pilsētvalsts aktivitātēs: tās vienmēr ir drosmīgas, aktuālas un mērķtiecīgas. Nu pienākusi kārta izglītības reformām, kuras, šķiet, tiks realizētas ātrāk un vērienīgāk nekā tās valsts teritorijā, kuru pieņemts dēvēt par Latvijas Republiku. Pagaidām pieņemts. Ņemot vērā Rīgas pilsētvalsts nerēķināšanos ar kuslajiem opozīcijas protestiem, var droši cerēt, ka pilsētvalsts vara lēnām, bet noteikti rāpos visos virzienos. Un kas gan tai varētu traucēt to darīt? Kaut kādas ministrijas? Pašvaldību vēlēšanas? Likumi? Nu, nesmīdiniet.

«Otto Ozols brīdina par sagatavošanās darbiem, ko Saskaņa veikusi, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām veidotu valdību un atgrieztu Latviju Krievijas apkampienos. Vai pieļausim?» tviterī jautājumu uzdod Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības (NA) valdes loceklis.

Latviešu sabiedrībai pret Salaspils nometnes memoriālu jau pasen ir izveidojusies alerģija, jo daļa krievvalodīgās publikas šo vietu, nekrietna politiskā savtīguma vārdā padarot to par savveida «svēto govi», izmanto vēsturisko falsifikāciju izplatīšanai un padomju okupācijas attaisnošanai. Salaspils nometne bija moku vieta, taču Kremļa «vēsturnieki» un viņu propagandas apmātie «dzird» tikai stāstus par ebrejiem un baltkrievu bērniem, neņemot vērā to, ka nometnē atradās arī latviešu leģionāri, Latvijas Centrālās padomes locekļi, tostarp Konstantīns Čakste un citi vācu okupācijas laika varas likumpārkāpēji.

Savādais veidojums – partija Kustība PAR – pagaidām ir mazskaitlīgs, taču ir iespējas to uzbarot tuklāku, turklāt pavisam vienkārši.