Elita Veidemane / Autori

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Cik vien sevi atceros – tā bija dzīve Jūrmalas ātrajā palīdzībā,» teic Roberts Fūrmanis, «līdz ar to neatminos nevienu citu profesiju, par kuru es būtu interesējies. Vienmēr esmu gribējis būt ārsts. Un es arī vēlētos, lai šie mazie pilsoņi,» – Roberts norāda uz saviem dēlēniem Ričardu un Arturu – «arī kļūtu par mediķiem. Es noteikti viņus neatrunātu no šīs izvēles.»

«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.

«Jūsu ekselences vēstnieki! Es zinu, ka daudzi jūsu valstīs uzdod sev jautājumu par šo Latvijas fenomenu, kāpēc tā tik ļoti ienīst savu lielo austrumu kaimiņu? Jo racionāla izskaidrojuma tam nav,» tradicionālajās ārpolitikas debatēs, kas nule notika Saeimā, teica deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (Saskaņa), tas pats, kurš, savulaik startējis no Zatlera Reformu partijas, 2013. gadā kļuva par LR izglītības un zinātnes ministru.

«Nedēļas nogalēs dodos uz savu lauku īpašumu – lai fiziski pastrādātu. Forma jāuztur,» smaidot saka Andris Bērziņš. Savukārt būdams Rīgā, viņš vingrina prātu, aktīvi pētīdams pasaules politiskās sakarības, kurās sava vieta ir arī Latvijas notikumiem. Andris Bērziņš ir kritisks, analītisks, ironisks: «Valstis, kurām nav lielu iespēju ietekmēt notikumus ārpusē, «spiež» vismaz uz saviem pilsoņiem.» Tas attiecas arī uz Latviju? Bērziņa kungs pasmaida. Acīmredzot attiecas.

«Uztaisīju jums maizītes. Kā tolaik barikādēs,» teic laipnā sieviete, kura mūs uzņem Kalētu tautas namā, kas pulcina ļaudis, lai kopā ar mums – aktrisi Raimondu Vazdiku un mani – atminētos Barikāžu laiku. Vietējā cepuma rupjmaizes šķēles apziestas ar aknu pastēti, un karstās tējas aromāts savijas ar ugunskura dūmu smārdu, kas ielavījies telpā pa atvērto vēdlodziņu. Arī Raimonda ir gatavojusi azaidu barikāžu vīriem, un viņai ir ko atcerēties – arī pēkšņās bailes, kad mirklīgi visiem pārlidoja ziņa: omonieši nāk! Jā, bija bail, bet viņa palika uz vietas. Lai notiek, kas notikdams...

Bija nodoms runāt par Barikādēm. Bet neviļus sākām par politiku, kas attīstījusies pēdējo gadu laikā. Nonācām arī pie Odiseja draudzības ar Joahimu Zīgeristu, ar kuru viņš nav zaudējis sakarus arī šodien. Izskatās, ka Odisejs Kostanda – 1991. gada Barikāžu idejas autors un realizētājs, joprojām atrodas uz savām personiskajām barikādēm, un tas ir tikai labi, jo ikvienam cilvēkam ir skaidri jāzina, kurā pusē viņš atrodas. Šodien, Barikāžu atceres dienā, intervija ar vēstures skolotāju, tautfrontieti Odiseju Kostandu.

«Baidos, ka ir jau par vēlu, un Kristīni tuvākajās dienās izdos Dienvidāfrikai,» balsij aizlūstot, saka Mārīte, Kristīnes māsa. «Man teica, ka situāciju var izmainīt tikai mūsu ģenerālprokurora un tieslietu ministra tieša vēršanās pie Dānijas attiecīgajām amatpersonām,» viņa turpina. Tad kas viņus kavē to darīt?!

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē tiks analizēta politiķu piedāvātā augstskolu transformācijas ideja. Tāpēc Neatkarīgā piedāvā interviju ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju, profesoru Jāni Vētru – par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvāto augstskolu pārvaldības modeļa reformu, par politiķu nekaunīgo jaukšanos augstskolu autonomijā un citām politiķu veiktajām bezjēdzībām.

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.

«Uzrakstiet man kādu dzejolīti,» viņš teic bez jebkāda smaida, bez ironijas. Viņš vēl piebilst, ka nemaz negrib spēlēt 12. janvārī, bet koncertam tomēr jāgatavojas. Tā ir viņa dzimšanas diena. Un šajā dienā viņš vienmēr strādā. Viņš atkal kāps uz skatuves, nervozi saberzēs rokas un paņems visus savā varā. Viņš aizmirsīs, ka jūtas noguris, viņā būs tikai mūzikas viļņojums. Pēc koncerta viņš mēģinās ātrāk nozust no sajūsmināto sveicēju smaidiem un ziedu kalniem, jo – mājās, mājās!

Viens no smieklīgākajiem tekstiem, kas pērn aizpeldēja pa ziņu lentēm, bija aptuveni tāds: Latvijas politiskajām partijām ir problemātiski veikt demokrātiskā sabiedrībā no tām sagaidāmās funkcijas, jo ir vērojama politisko partiju atkarība no privātiem ziedojumiem, kā arī finansējuma trūkums liedz tām profesionalizēties, proti, attīstīt darbu ar biedriem un teritoriālajām nodaļām.

No daudziem dzirdu: premjera Kariņa (JV) Jaungada uzruna tālrādē esot bijusi «apbrīnojami tukša». Nevaru tam piekrist. Tieši otrādi: tā bija pārpilna ar dziļām atziņām un gaišiem solījumiem, piepildīta ar apskaužamu morālās un ekonomiskās situācijas izpratni.

Smags ir bijis šis gads. Tas sava smaguma dēļ izvērties pat garāks nekā parasti atvēlētās 365 dienas.

«Es nezinu, kā mēs tālāk dzīvosim,» teic mākslinieks Juris Dimiters pēc savas mātes – mākslinieces Džemmas Skulmes – aiziešanas.

«Karš pret medicīnu ir karš pret tautu,» savulaik teica Andrejs Ērglis. Kardioķirurgs, Latvijas Universitātes profesors, Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Manuprāt, šo «karu» viņš ir domājis daudz plašākā nozīmē – ņemot vērā ne tikai valdošo aprindu augstprātīgo un melīgo attieksmi pret veselības aprūpes veicējiem, bet arī nevērību un vienaldzību, kas gadu desmitiem ir valdījusi varas attiecībās ar mediķiem. Tostarp viņi darīja un dara brīnumus. Nedomājot par šo mūžīgo «karu».

«Jūs esat buržuāziskie nacionālisti, un mēs vienkārši aizvērsim jūsu tā saukto avīzi,» smīnot mums rāmi skaidroja kompartijas (KP) Latvijas centrālkomitejas (CK) kaut kādas tur nodaļas instruktors biedrs Skudra. Iespējams, viņam bija augstāks amats, bet kāda tam nozīme. Šī saruna (ja vien tā var dēvēt Skudras derdzīgo monologu) notika 1989. gada ziemā, kad LKP vadoņi pēkšņi saprata: Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts Atmoda nav viendienītis, kas čakli locīsies pakaļ visiem vējiem, un tas var bīstami ietekmēt tautu, kas sākusi apšaubīt komunisma ideālus.

Intervija ar Rīgas domes priekšsēdētāju Oļegu Burovu (Gods kalpot Rīgai): par pietuvošanos diktatūrai un Latvijas brīvostu gatavošanu pri(h)vatizācijai, par Rīgas domes atlaišanu un Rail Baltica stagnāciju.

Intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība): par latviešu valodas situācijas vājināšanos un sabiedrisko mediju lomu šajā procesā, par nacionālboļševika Lindermana un Kultūras ministrijas «kopīgajiem» plāniem mazākumtautību jautājumos, par klusumu no NA puses un «uzvaras pieminekļa» likteni.

Šoreiz tumsiņā! – izlēma pensionēto padomju ofiņu sievas, iespaidojušās no tā, cik jauki vakara tumsā nesen izskatījās pasākums Staro Rīga, un savīkšīja vajadzīgos karogus: Krievijas Federācijas, okupētās Krimas un Krievijas kara flotes. Frosja vientiesīgi pajautāja: a priekš kam tos divus pēdējos? Muļķe, kad iesim okupēt Zabludovkas jūras šaurumu, kara flote noderēs! – atcirta Taņuša. Bet Krievijas Federācijas trikolors – par to jau tāpat skaidrs, cik tad ilgi vairs jāgaida: agrāk vai vēlāk visās skolās atgriezīsies krievu valoda, un tad visi atkal dzīvosim nelokāmā tautu draudzībā un ēdīsim garšīgo plombīru.

Beidzot! – gluži kā korī sanākuši, vienotā balsī iesaucās politikas vērotāji, kuriem līdz brošai bija apnikusi vietējo spečuku katastrofālā neprasme vadīt bankas, konsorcijus, augstskolas, pirtis un katlumājas. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis, spožais tieslietu Bordāns viņdien ierosināja, ka Latvijas Bankas (LB) jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā.

Viesturs Boka ir strādājis slimnīcās 47 gadus. Rīgas 1. slimnīca, Stradiņa slimnīca, Linezera slimnīca, Austrumu klīniskā universitātes slimnīca... Patlaban – viņš ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, medicīnas zinātņu doktors, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis.