Jānis Vanags: Neuzticies šaubīgam lukturim

 
NASTAI IR NOZĪME. «Mēs esam radīti smagai nastai. Ja to nenesam, tad neatrodam nozīmi dzīvei un iemeslu pašcieņai,» uzskata Jānis Vanags ©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

Pirmslieldienu pārdomas kopā ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.

- Šogad Lieldienas ir krasi atšķirīgas no citu gadu Augšāmcelšanās svētkiem. Kādu vēsti šogad nesīsiet cilvēkiem?

- Cik neparedzama var būt dzīve, vai ne? Pēkšņi atrodam sevi situācijā, kad mīlēt tuvāko un kalpot līdzcilvēkiem var, no viņiem norobežojoties. Nekad nebiju domājis, ka reiz teikšu, lai cilvēki svētdienas rītā paliek mājās un skatās televizoru! Lieldienu dievkalpojumu no Rīgas Doma translēs televīzijā un radio. Laipni lūdzu visus pieslēgies. Tad arī Lieldienu vēsts man būs atnākusi. Šajā brīdī es gribētu vienkārši aicināt - kad piedalāties dievkalpojumos pie televizora vai datora, uzvelciet svētku drēbes, iededziet sveces, paņemiet dziesmu grāmatu un sviniet pa īstam! Mūsdienu tehnoloģijas dod klātbūtnes iespējas, kādu nebija Lielā mēra laikā pirms trīssimt gadiem. Un vēl - kad pirksiet Lieldienām olas, raugieties, lai tās būtu dētas Latvijā. Šoreiz tas tiešām ir svarīgi.

- Pandēmija noteikti kādreiz beigsies. Kā jūs domājat: kā būs mainījušies cilvēki?

- Kurš gan to tagad var pateikt? Vislielākajā mērā nākotne būs atkarīga no tā, kādas ir mūsu vērtības un cik noturīgi tikumi. Pasaule nostājas mūsu priekšā tāda, kādi ir mūsu morālie mērķi. Varbūt mums kā Noasam pēc plūdiem būs jāsāk celt pasauli no jauna, jāpievēršas pamatlietām. Puķu vietā uz palodzēm jāaudzē dārzeņi. Daudzi izsapņoti plāni nepiepildīsies. Ja nevaram to novērst, tad jāatrod redzējums, kas ļauj izdzīvot ar mazāku trauksmi un sāpēm. Jāierauga, ka notiek dabiskais. Lai cik daba ir skaista, tā pastāvīgi cenšas mūs nogalināt. Mēra māte vienmēr gribēja tikt mums klāt. Cilvēka ikdiena vienmēr ir bijusi pūles atvairīt katastrofu no sava sliekšņa. Ja dažas desmitgades tas ir sekmīgāk izdevies, pieņemsim to ar pateicību. Cerams, ka reiz izdosies atkal. Bet es jau sen domāju - mani vecvecāki piedzīvoja revolūciju un divus pasaules karus. Vecāki piedzīvoja karu un Staļina teroru. Vai es būšu laimīgā paaudze, kas izspruks bez savas kataklizmas? Acīmredzot ne. Varbūt es drusku sabiezinu, taču ne tādēļ, lai celtu paniku. Slēpšanās no savām bailēm un raizēm tikai uztur neziņu un dara vāju. Varbūt nevaru paredzēt nākotni, taču varu izpētīt, kas mani tajā moka. No kā es baidos? Kā būs, kad tas notiks? Alfrēds Vaithedsi teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Tad paši varēsim iet pa izdzīvošanas ceļu. Svētītā iztēlē varam nolikt sev priekšā to, kas mūs biedē, un ilgi uz to raudzīties - nevis lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotne pārstāj mocīt. Kristīgajā dzīvesziņā tādu var atrast, kad ar sirdi pieņemu, ka, piedzīvojot traģēdijas un zaudējumus, es dzīvoju tā, kā dzīvoja Kristus. Viņa pieredze atspoguļojas manējā. Pandēmijas nepārvaramā vara mani stumj viņam tuvāk. Dvēseles dziļumos es pats ilgojos atdarināt Kristu, tikai nespēju uz to saņemties tik radikālā veidā. Apmēram tā.

- Daudzi domā, ka šī pasaules sērga ir sods par cilvēku augstprātību. Un, ja paskatās nesenā pagātnē, cilvēki tomēr tika brīdināti par savu negausību, aroganci, nodevīgumu.

- Tas nav tik viennozīmīgi vērtējams. No vienas puses negausība un augstprātība, bet no otras čaklums, izdoma un uzņēmība. Taču taisnība, ka mūsdienu dzīvesveids lieliski palīdzēja vīrusam izplatīties. Sevi cienošam cilvēkam taču vajag zemenes no Grieķijas, tomātus no Holandes, vīnu no Spānijas, sieru no Francijas, steiku no Argentīnas un austeres no Jaunzēlandes. Lai apceļotu tālas zemes, vairs nav jābūt Marko Polo vai Džeimsam Kukam. Šāds dzīves modelis daudzviet ekspluatēja zemes un to iedzīvotājus, bet arī deva darbu miljoniem, izcēla valstis no nabadzības, palielināja dzīvildzi un personīgās brīvības. Ko tas tagad izdarīs ar mums, kad tiek šādi pārbaudīts? Ir tāds jēdziens «downshifting» - no labāk apmaksātas, bet stresainas karjeras pāriet uz mierīgāku un pieticīgāku dzīvesveidu. Ja cilvēks to dara pēc savas vēlēšanās, tas atnes atvieglojumu un gandarījumu. Kad viņu piespiež apstākļi, tad ir smagi un sāpīgi, bet vienalga labāk izdzīvos tas, kurš atradīs ceļu uz iekšēju piepildījumu. Latvijā krīze sākās Lielā gavēņa laikā. Gavēnis ir miesīgu ierobežojumu un garīgas paplašināšanās laiks. Tie, kas gavēni turēja, var padomāt - kā būtu, ja tas būs jāturpina nenoteikti ilgi?

- Vai tas nozīmē, ka vērtību sistēma mainīsies? Vai tad tiešām liberālisms sabruks?

- Es to drīzāk sauktu par postmoderno neomarksismu. Marksismu interesē nevis liberalizācija, bet kontrole, lai gan tas savas totalitārās dziņas allaž aizbildina ar apspiesto atbrīvošanu. Es nezinu, vai tas sabruks, taču krīzes apstākļos liela daļa viņu dienaskārtības zaudē nozīmību. Vai pamanījāt, cik strauji valstis patvērās savās nacionālajās robežās? Izrādās, nav vis taisnība, ka nacionāla valsts ir sevi pārdzīvojis relikts. Izrādās, ka bez tās nevar iztikt. Rodžers Skrutonsii savulaik atzīmēja, ka sabiedrībai ir tik sarežģīti veidoties tādēļ, ka cilvēki no dabas cits citam neuzticas. Ir jābūt mehānismam, kas liek otrā ieraudzīt savu tuvāko. Emīls Dirkheimsiii teica, ka cilvēkus par nāciju padara sakrālais - izpratne, noteikumi un mērķi, kas cēlušies no kopīgas reliģijas un nav apšaubāmi vai pārkāpjami. Tas veido uzticēšanās sajūtu un satur kopā nāciju. Nacionāla valsts dod robežas, kurā tauta var svinēt savas tradīcijas un reliģiju, tātad savu identitāti. Savukārt kreisajam globālismam galvenais ir cilvēku un naudas pārvietošanās bez robežām un valstu politikas pielāgošana pārnacionālām organizācijām. Tas mēģina sabiedrību veidot bez sakrālā, bez tautām raksturīgā, bet ap kultu, kura svētie raksti ir cilvēktiesību saraksts, kam katrs var pievienot ko savu. Varētu jau teikt - jo vairāk tiesību, jo labāk, bet nelaime tā, ka tavas tiesības rada manus pienākumus. Nevar tās bez norunas tikai paplašināt un paplašināt. Kultūras un identitātes drošības aizskārums, manuprāt, ir galvenais cēlonis gan pretrunām starp Eiropas Savienības valstīm, gan Brexit balsojumam, gan populisma vilnim, par kuru neomarksisti uztraucas. Es ceru, ka pandēmijas pieredze savienībai liks atrast gudrāku līdzsvaru starp nacionālo un gobālo un tā no krīzes izies veselīgāka. Starp citu, tagad ir iespēja arī pārbaudīt, cik dzīvotspējīga ir iniciatīva, ko simbolizē Grēta Tūnberga. Pārtraukt gaisa satiksmi, izbeigt fosilās enerģijas izmantošanu, samazināt rūpniecību. Paturēt pašreizējos ierobežojumus uz visiem laikiem. Dzīve parādīs, vai tas ir ceļš, kas jaunatnei dod nākotnes cerību, vai arī ved pasauli Lielajā depresijā kā 30. gados.

- Sērgas aizsegā iespējams veikt dažādus nelietīgus darbus... Daudzi pat nepamanīs. Bet ir risks vienā jaukā rītā pamosties totalitārismā.

- Vadīt krīzi ar rīkojumiem ir efektīvāk, nekā to darīt demokrātiski, bet ne ilgtermiņā. Tas izriet no vadības teorijas. Ja autoritārā stila posms ieilgst, cilvēki pārstāj būt lojāli, sāk izlocīties, melot un zagt. To labi atceramies no Padomju Savienības. Ārkārtas stāvoklim jābeidzas līdz ar apstākļiem, kas to prasa. Domāju, ka Latvijā tā notiks. Neskatoties uz ierobežojumiem, mani iepriecina tas, kā valdība šajā laikā komunicē ar baznīcu.

- Kroņgripas ārkārtas laikā, protams, mainīsies ekonomika (ja nenomirs pavisam). Bet kā mainīsies māksla, reliģija, kultūra? Ir tāda sajūta, ka iestājies... priekšlaiks. Priekšlaiks kaut kam būtiskam.

- Ja piemeklējums būs smags, tad viss kļūs īstāks. Kultūrā būs mazāk narcisisma, ekshibicionisma, tukšu provokāciju un vairāk patiesā, skaistā un svētā. Vai arī pa īstam sūrā. Reliģijā būs mazāk abstraktas runāšanas un vairāk praktiskas palīdzības. Formālu ticību nomāks dienišķās rūpes, varbūt daļa tautas no baznīcas attālināsies. Paliks tie, kuri meklēs, kā pa īstam svētdarīt savu dzīvi. Politikā idejas kļūs piezemētākas, dabiskākas. Tam ir psiholoģisks vai pat antropoloģisks iemesls. Starp mūsdienu eksotiskāko ideju atbalstītājiem taču nav atbrīvošanās cīņu dalībnieku. Nav to, kas izdzīvoja Sibīrijā. Nav daudz pat to, kas jaunībā stāvēja uz barikādēm. Vairumā tā ir paaudze, kam vēl nav bijusi iespēja pacīnīties ar tāda mēroga izaicinājumiem. Bet mēs esam radīti smagai nastai. Ja to nenesam, tad neatrodam nozīmi dzīvei un iemeslu pašcieņai. Tad cilvēkam jāizdomā savs eksotiskais «dvēseļu putenis», kurā cīnīties. Taču, ja piemeklējums būs smags, tad būs gan īsts izaicinājums, gan nasta un pašcieņa.

- Cilvēks ir sociāla būtne, viņam grūti izturēt pašizolāciju, stresu, bailes, vientulību. Tagad mums saka: tas būs vēl ilgi...

- Ja nevar izmainīt apstākļus, tad jāmēģina mainīt uztveri. Nošķirtības nedēļas var uzlūkot ne tikai par dīkstāvi, bet arī par uzdāvinātu laiku, kad attīstīties, kļūt dziļākiem, zinošākiem, fiziski stiprākiem, sagatavotiem. Nostiprināt attiecības ar radiem, draugiem, kolēģiem. Iemācīt saviem senioriem lietot Zoom vai Teams. Tīklošanās un savstarpējs atbalsts būs ļoti nozīmīgs. Darīt ikdienu, cik iespējams, labu sev un savējiem. Svarīgākais nav ceļojumi un atvaļinājuma piedzīvojumi, bet tas, ko dari ikdienā, jo to tu dari katru dienu. Taču vairāk par visu es novēlu atrast tumsā gaismu. Ir tāda sena alķīmiķu gudrība: «Tas, ko tev visvairāk vajag, ir jāmeklē tur, kur vismazāk gribi ielūkoties.» Ja tas atrastos vieglajās un pazīstamajās vietās, tu sen būtu visu atradis. Ļoti negribas domāt par nošķirtības nedēļām vai mēnešiem, par iztikas grūtībām, trūkumu, bet visvairāk negribas uzlūkot iespēju saslimt un nomirt. Tādēļ tieši tur vajag dziļi ielūkoties un jautāt - kas spēj būt man gaisma šajā tumsā? Katrs alu nirējs vēlas, lai viņa lukturis būtu uzticams, nevis tāds, kas kritiskā brīdī raustās un dziest. Tādam neviens neuzticētu savu dzīvību. Bet ar tādu, kurš nedziest, var doties nopietnā ekspedīcijā. Ja atradīsi to, kas spēj izgaismot īstu tumsu, tā tev būs īsta gaisma arī visam citam. Kristus teica: «Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.» Viņam var uzticēt visu, arī dzīvību.

- Vai šajā dramatiskajā laikposmā cilvēki Dievam pievēršas vairāk? Mēģina Viņu satikt? Daudziem, iespējams, tas jau ir par vēlu, un tomēr...

- Jēzus stāstīja līdzību par saimnieku, kas līgst sev strādniekus. Dažus viņš nolīgst no rīta, bet dažus - tikai stundu pirms darbdienas beigām. Tomēr visiem samaksā vienu un to pašu algu. Nav izšķiroši, KAD cilvēks atrod Dievu. Svarīgi, ka viņš vispār atrod. Ja kādam karantīnā izveidosies attiecības ar Dievu, tas būs lieliski izmantojis dīkstāves laiku. Patiesība gan ir tā, ka Dievs tevi jau ir atradis un tuvojas ātrāk par gaismu. Gudrība ir viņu ieraudzīt un uzņemt savā dzīvē.

- Tagad ir aizliegts cilvēkus pulcināt uz dievkalpojumiem, un tas, manuprāt, ir liels trieciens tiem, kuri uz tiem gājuši regulāri.

- Protams, kaut arī daudzi garīdznieki dievkalpojumus notur bez draudzes fiziskas klātbūtnes un straumē tos internetā. Ēnas puse ir tā, ka, nepulcējoties draudzēm, to ienākumi no ziedojumu kolektēm ir spēji apstājušies. Ierobežojumi mūs piespiež apgūt to, ko plānojām jau gadiem, bet nebijām izkustējušies no vietas. Dažu nedēļu laikā mūsu baznīcai tapa Facebook lapa, YouTube kanāls, tiek filmēti jauni materiāli iesvētes mācībai. WhatsApp grupas, videkonferences. Kāds mācītājs pat nopirka raidstaciju un saņēma apraides atļauju draudzes teritorijā. Vienu svētdienu, kad pašam nekur nebija jākalpo, es deviņos noklausījos radio Svētrītu, desmitos internetā piedalījos dievkalpojumā no Vecās Ģertrūdes. Tad brīdi sekoju liturģijai no armēņu baznīcas, pēc tam dievkalpojums LTV1, tad Saknes debesīs. Uz mirkli pat paspēju pieslēgties dievkalpojumiem Dubultos, Baldonē, Rūjienā. Pēcpusdienā devos uz baznīcu privāti saņemt svēto vakarēdienu. Un vakarā vēl radio Pāri mums pašiem. Tik piepildīta svētdiena sen nebija bijusi. Sarežģīts paliek jautājums par sakramentiem - par kristībām, par svēto vakarēdienu, ko nevar izdarīt internetā. Vismaz tā mēs domājam. Taču jaunās iespējas uzdod jaunus teoloģiskus jautājumus.

- Tomēr melnajam mākonim ir sava zelta maliņa?

- Noteikti. Es lūdzu Dievu, lai visi cilvēki katrs savā dzīvē un nozarē atklātu jaunas iespējas. Ja Dievs gribēs un mēs dzīvosim, tās ļoti noderēs, kad sērga būs atkāpusies.

- Uz beigām tāds pasaulsvarīgs jautājums... Mans kaimiņš Kaspars palīdzēja sakrāmēt malku, un es viņam teicu, ka darbs jābeidz laikus, jo es tūdaļ iešu intervēt arhibīskapu Vanagu. «Es arī viņam gribētu kaut ko pajautāt,» viņš saka. «Un ko tu gribi pajautāt?» «Es gribu viņam pajautāt: vai Dievs ir?»

- Jā, ir. Savulaik es studēju dabaszinātnes un daudz cīnījos ar šo jautājumu no racionālā viedokļa. Dabaszinātnēs daudz kas vedina domāt par Dieva esamību. Tas, kā notika Visuma rašanās un cik neticami ir saskaņoti daudzi spēki un lielumi, lai būtu iespējama organismu rašanās... Interesanti to izsaka Frīmens Daisonsiv: «Jo vairāk es pētu Visumu un tā uzbūves detaļas, jo vairāk pierādījumu es atrodu tam, ka Visums kaut kā ir zinājis, ka mēs nākam.» Tas iedrošina racionāli domājošos. Taču par Dieva esamību es pārliecinājos nevis fizikas vai ķīmijas studijās, bet pieredzē, jo Viņš ir uzklausījis manas lūgšanas, atbildējis uz maniem jautājumiem, darījis brīnumus manā dzīvē.

- Tad jau es būšu Kasparam pareizi atbildējusi: kā gan citādi mēs būtu uz pasaules, ja Dieva nebūtu?

- Tieši tā. Interesanti par to ir runājis Klaivs Steiplss Lūiss (britu rakstnieks, literatūrkritiķis un teologs - E.V.): ja mums piemīt spēja ilgoties pēc Dieva, tas jau apliecina to, ka Viņš ir. Pat no Darvina izriet tas pats - mēs esam pielāgoti realitātei. Mūsos nebūtu spēju ilgoties pēc nereālā.

i Alfrēds Norts Vaitheds - angļu matemātiķis un filozofs, procesa filozofijas pamatlicējs.

ii Sers Rodžers Vernons Skrutons - angļu filozofs un rakstnieks.

iii Emīls Dirkheims - franču sociologs, viens no sociālo zinātņu pamatlicējiem.

iv Frīmens Džons Daisons - amerikāņu fiziķis, matemātiķis, profesors, dauzu prēmiju laureāts.