PERSONĪBA. Ēriks Hānbergs: Tā ir īpaša jutoņa – paņemt rokās papīra avīzi

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Tā vairs nebūs nekad: vēlā nakts stundā Preses nama tipogrāfijā gaidīt laikraksta signāleksemplāru un to parakstīt izlaišanai. Skatīties, kā lēnām sāk darboties drukas mašīna, kā parādās pirmie avīzes eksemplāri, neaizmirstami smaržojoši pēc krāsas, kā meistars paņem vienu laikrakstu, noliek to uz lielā montāžas galda un saka: «Gatavs, pārbaudiet.» Es ar acīm pārskrienu virsrakstiem, fotoattēliem, pieskaros rītdienas laikrakstam – viss kārtībā! Un parakstu. Rīt laikraksts iznāks, manas atbildības nests. Un šī rītdienas sajūta paliks. Vienmēr. Tā bija astoņdesmitajos gados. Tā iznāca Padomju Jaunatne, kurā es strādāju, tā iznāca Cīņa un citi laikraksti un žurnāli. Šodien, atceroties 80. un 90. gadu pārmaiņu laikus, sarunājos ar šo laiku liecinieku, mundrinoša humora un bagātas valodas īpašnieku – publicistu Ēriku Hānbergu. Viņš ir viens no Neatkarīgās Rīta Avīzes aizsācējiem.

- Viss sākās kā Latvijas kompartijas laikraksts Cīņa. Bet tad 1990. gadā žurnālistu kolektīvs sastreikojās, un sākās Cīņas atmoda.

- Laikraksta Neatkarīgā Cīņa pirmais numurs tautās aizgāja 1990. gada 24. augustā. To veidoja avīzes Cīņa bijušais kolektīvs, kurš jau 1990. gada 23. aprīlī attālinājās no kompartijas. Jau kā juridiska realitāte pulsēja Latvijas PSR Augstākās padomes Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Taču, kā rakstīja Andris Jakubāns: «Kad pirmos astoņdesmit tūkstošus eksemplāru kioskos izpirka pāris stundās, tie bija Neatkarīgās svētki un apliecinājums savai varēšanai, jo vēl jau varens bija Alfrēds Rubiks un PSRS bija briesmīga realitāte.» Bet līdz avīzes iznākšanai ceļš bija ļoti dangains. Žurnālistu kolektīvs bija gatavs jebkuru brīdi laist tipogrāfijas konveijerā saturiski daudzveidīgu avīzi. Taču mums to neļāva. Lai profesionāļi dīki nesagarlaikotos, sabiedrībai paziņojām, ka taps grāmata par pašu aizliedzēju Alfrēdu Rubiku un ka redakcija apkopo faktoloģiskus atainojumus par kompartijas līderi. Kad grāmatas manuskripts Alfrēds Rubiks - vieniem Dievs, citiem sātans bija gandrīz gatavs, Rubiks jau bija neitralizēts, atļauja arī bija. Taču nebija naudas izdošanai.

- Bet jūs kādu laiku nebijāt Cīņas līdzstrādnieks.

- Es tolaik, kopš 1988. gada, uzturējos laukos, kopā ar ģimeni biju apmeties pie Babītes ezera, kolhoza (vēlākās akciju sabiedrības Tēvzeme) polderu sūkņu stacijas objektā, kas bija piemērots arī dzīvošanai. Izlēmu nodoties tikai grāmatu rakstīšanai un tālab labprātīgi aizgāju no Cīņas, kurā biju lauksaimniecības nodaļas vadītājs un līdzlēmējs redkolēģijā.

- Liktenīga bija kāda tikšanās ar rakstnieku un žurnālistu Andri Jakubānu...

- Ar Jakubānu biju sadarbojies jau agrāk. Kolēģis drukāja manus stāstus laikrakstā Literatūra un Māksla, kur Andris kūrēja prozas nodaļu. Andris Jakubāns par Neatkarīgās Cīņas redaktoru kļuva nejauši, bet likumsakarīgi. Pārmaiņu ikdienā, kad daudzās Preses nama avīžu un žurnālu redakcijas murdēt murdēja pārmaiņu straujumos, ļoti aktīvo Jakubānu žurnālisti un poligrāfiķi ievēlēja par Preses nama apvienotā darba kolektīva priekšsēdētāju. Lūk, šādi titulēts, Andris bijušajā Cīņas kolektīvā piedalījās diskusijā par nākamībām. Un pirmajā mirklī bijis pārsteigts par uzaicinājumu: «Nāc pie mums par redaktoru!» Andris apdomājās un piekrita. Tieši tajās dienās gadījās būt Rīgā. Nejauši satiku Andri, kurš, mani ieraudzījis, uzrunāja: «Nāc man par vietnieku!» Atteicu, piebilzdams, ja varētu citādā titulējumā, tad varbūt. Iegriezāmies kafejnīcā un beigu beigās vienojāmies, ka būšu redaktora biedrs.

- 90. gadu sākums presei bija ārkārtīgi smags. Naudas nebija, skaidrības par nākotni - vēl mazāk...

- Tajā varēšanas situācijā bija vajadzīgs ekonomisks balstījums. Mana kolhoza - akciju sabiedrības priekšsēdētājs, sens paziņa Edgars Bāns veselu diennakti domāja - ielaisties vai ne, kad ierosināju saimniecībai kļūt par jaudīgu līdzdarbnieku un izdot republikas mēroga laikrakstu. Priekšsēdētājs aprunājās ar savējiem un teica jāvārdu. Neatkarīgā Cīņa tika iekļauta uzņēmumā Tēvzeme. Avīzes saimniecisko dzīvi koordinēja Mihails Soifers, ar kuru kopā lēmām ekonomiskos risinājumus. Kolēģis darījumu pieredzi bija guvis Edgara Bāna vadītajā Tēvzemē. Tolaik deficīts bija degviela un daudzas citas nepieciešamības. Pieslēgšanās kolhoza degvielas tvertnēm darīja redakciju mobilāku. Žurnālisti varēja kursēt pa visu Latviju. Neparasts notikums bija, kad no amata atkāpās ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš. Mūsu iedibinātajā apgādā Jakubāna un Hānberga bibliotēka laidām klajā eksministra memuārgrāmatu Biju biedrs, tagad - kungs. Maksājām graudā, jo ar naudu bija pašvaki. Jānim atlīdzinājām degvielas variantā. Lai autiņam pietiek vismaz diviem gadiem.

- Apgāds Jakubāna un Hānberga bibliotēka sāka izdot Hedvigas kundzes kalendāru.

- Jā. To veidoja Rita Blaumane, uzdodamās par Hedvigas kundzi. Kalendārs uzrunāja lasītājus piecus gadus. Izpelnījās popularitāti. Savukārt Anšlava Eglīša romānu Omartija kundze publiskojām turpinājumos. Pirms drukāšanas Jakubāns sazvanīja autoru, lūgdams atļauju romānu publicēt Neatkarīgajā. Eglīša jāvārds bija atzinība un uzticēšanās mūsu avīzei.

- 90. gadu sākumā, kad nebija naudas, ar autoriem jūs esot norēķinājušies graudā? Kas bija «graudi»?

- Pateicoties Mihaila Soifera spējai visu dabūt, redakcija iegādājās cukuru, auduma baķus kleitām un citas sadzīviskas lietderības. Ar šīm materiālajām vērtībām honorārējām autorus. Redakcijas kolektīva gadumijas ballē katram izsniedzām apliecinājumu, ka prēmijā ikviens - gan žurnālisti, gan tehniskie darbinieki - nopelnījuši maisu cukura. Kolēģes vēlāk ar smaidošu atskatu atcerējās, ka ar prēmijas cukuru vēl vairākus gadus vārījušas zaptes. Saimniecībā Tēvzeme mūsu kolektīvs aprūpēja Neatkarīgajai ierādīto kartupeļu lauku. Lai izaudzētu sev un lai redakcijai būtu kartupeļi honorārēšanai. Amizants piedzīvojums bija ar rakstnieku Andri Kolbergu, kurš mūsu avīzē publicēja turpinājumos dokumentējumu Dumpis uz laupītāju kuģa. Vienojāmies par sešiem maisiem kartupeļu. Abi ar Jakubānu aizvedām Kolbergam peļņu uz autora mītni Mellužos. Saskandinājām. Otrā dienā autors bija izvērtējis atvedumu un pauda: «Veči, tā nebija runāts. Jūs mani esat apšmaukuši!» Bildām, ka norma izpildīta - seši maisi! «Vai tad tie ir maisi? Tās jau tādas zarnas!» Andris bija cerējis uz tādiem maisiem, kādi bija pirms kara un kurus lieluma dēļ dēvēja par kartupeļu maisiem.

- Avīzē bija interesantas rubrikas. Un zem tām - amizanti stāstiņi.

- Tā bija gan. Reiz publicēju gabaltiņu zem rubrikas Va` vellos! - Kas vainas biedram? Lopkopju grupa no Naudītes mums uzrakstīja: «Esam lielā neizpratnē par redaktoru sastāvu. Kā jūsu vidū varēja iemaldīties viens biedrs? Varbūt, atklātāki sakot, poļitruks, kas koriģē avīzes darbu?» Izlasīju un pirmajā brīdī sašaubījos, sak, vai tikai Andris Jakubāns nav nošāvis greizi, man piedāvādams šādu amatu? Un es, naivulis, uzķēros. Tad nu tveru klausuli un zvanu enciklopēdiskajam Jānim Stradiņam. Klausos akadēmiķa nomierinošo skaidrojumu, ka tādi biedri jau cara laikā bijuši. Un pirmskara Latvijā arīdzan. Žurnālā Atpūta uz vāku bildēm bijuši skatāmi ne tikai ministri, bet arī ministru biedri ar ģimenēm. Bet kas tad īsteni biedrs ir redakcijā? Kolēģis? Draugs? Es saprotu tā: biedrs ir virs redaktora vietnieka, bet ne gluži redaktors. Kas ir redaktors? Es saprotu tā: redaktors ir gandrīz redaktora biedra koleģiāls draugs. Kā man dēvēties? Es saprotu tā: esmu redaktora gandrīz koleģiāls draugs. Tātad - biedrs esmu un palikšu!

- Jūsu vadītajā laikrakstā bija arī dzeja, kas gandrīz nav iedomājama mūsdienu avīzēs.

- Pirmajā avīzes numurā Arvīds Skalbe uzrunāja lasītājus ar dzejoli Svētība. Drīz vien Leons Briedis mums atnesa sešpadsmit lakoniskas, bet epohālas rindiņas:

Brūce

Es esmu brūce, kura nesadzīst;

Kas sadzijusi asiņo izsenis, -

Un līdz ar mani nemitīgi klīst

Kā Sāpe cauri mūsu gadsimtenim:

Šim Laikam, kuram laika nav nemaz

Par mums - tā bērniem - brīdi

iedomāties, -

Lai ciešanām vien jaunas ciešanas

Spēj neciešami cieši pāri klāties

kā līķu simti pāri līķiem tiem,

uz kuriem dibināts ir mūsu gājums,

kad mūsu bērniem nepiedzimušiem

liks baisi nodrebēt kā liecinājums

par to, ka arī noasiņojot

un mirstot iespējams ir palikt

dzīvam, -

bet tautas sirdsapziņu nenodot

un pat bez brīvības būt mūžam

brīvam.

- Periods, kurā jūs bijāt kopā ar Jakubānu, bija radošs un interesants - gan pašai avīzei, gan lasītājiem.

- Visdīvainākais, ka mūs ar Jakubānu jauca, lai gan bijām tik ļoti atšķirīgi gan pēc izskata, gan pēc izpausmēm. Tirgū, kad man kā Jakubānam pasniedza kādu našķi vai krāšņumu, es neiebildu, ka neesmu Jakubāns. Tāpat rīkojās arī Andris Jakubāns. Kādreiz sarunā par mūsu laikraksta popularizēšanu piedalījās Mavriks Vulfsons. Viņš ieteica: «Jums abiem, redaktoram un redaktora biedram, pašiem jāiztaujā uzaicinātie. Apsolot, ka vaļsirdības nepubliskosiet, ja stāstītāji nevēlēsies.» Tālab pieteikumā izraudzījāmies uzticēšanās vārdu - tikai. Tātad - Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam. Mums pašiem par brīnumu, šis žurnālistikas paveids ļoti popularizēja gan laikrakstu, gan mūs. Astoņu gadu laikā nointervējām 382 būtiskas personības. Avīzē vienmēr līdzdarbojās rakstnieki un dzejnieki: Alberts Bels, Imants Ziedonis, Zigmunds Skujiņš, Jānis Rokpelnis, Viktors Avotiņš, Andris Akmentiņš, Edvīns Raups, Arturs Heniņš, Andris Bergmanis, Egils Lukjanskis, Eva Mārtuža, Rimants Ziedonis. Kultūras nodaļu pulsināja kinorežisore Ilona Brūvere.

- 1991. gadā Preses namu okupēja komunistu pakalpiņi - OMON vienība, izdzenot ārā žurnālistus...

- Jā, brīvestību Preses namā apdraudēja automātiem bruņoti brašuļi, un Andris Jakubāns mūsu avīzē rakstīja: «Melnās beretes ir briesmīgas tādēļ, ka to parādīšanās ir loģisks un likumsakarīgs visas padomju sistēmas vainagojums.» Mēs pametām Preses namu, kurā mūs pārraudzīja automātu stobri. Apmetāmies Blaumaņa ielā, namā, kur pirms kara bija Brīvā Zeme, pēc kara Cīņa un Padomju Jaunatne. Poligrāfiķi kopā ar redakcijām veidoja jaunu spiestuvi Rencēnu ielā. Barikāžu laikā viss redakcijas kolektīvs iznēsāja avīzi paši. Pie ugunskuriem. Baznīcās. Saeimas namā. Ministru kabinetā. Piedzīvojām lasītāju apbrīnojamu atbalstu, kad inflācija avīzi žņaudza nost. Kad par to pavēstījām sabiedrībai, atsaucība bija neizstāstāma! Pat Preses namā cilvēki stāvēja rindās, lai pievienotu savas naudiņas kopziedojumam. Mēs avīzes slejās stāstījām par veikumiem, samilzumiem, pretrunībām. Paši taustīdamies, kā rīkoties, ko paust, kam ticēt, kam uzticēties pārmaiņu visādībās. Mums nebija nekādas pieredzes lēcienam no sociālisma - kapitālismā. Tālab izvēlējāmies galveno avīzes vadlīniju: dot vārdu visdažādākajiem strāvojumiem visos dzīves atzaros. Tādējādi laikraksts kļuva vēl populārāks un ilgi turējās līderos tirāžas ziņā.

- Bet kā tikāt pāri sarkanumam, kas nešaubīgi bija Cīņas krāsa?

- Mēs centāmies tikt pāri sarkanumam, kas turēja mūs satvērienā pusgadsimtu. Kļūt sarkanbaltsarkanam pēc būtības nebija iespējams, tikai uzvelkot mastā sarkanbaltsarkano karogu. Par to, ka avīzes slejās ļāvām drukāties arī diametrāli pretēju viedokļu autoriem, reižu reizēm saņēmām bargas kritikas šaltis. Mēs ar Andri, tolaik vēl būdami sarkanīgi apēnoti, sapratām, ka avīzei jākļūst asredzīgai un ašai. Tālab paši izvēlējāmies un konkursus izsludinājām, lai redakcijā iekļautos jauni un svaigi domājoši. Jauno pieplūsmi varēja sekmēt arī tālab, ka pirms neatkarības uzviļņojuma biju LU žurnālistu valsts eksāmenu komisijas priekšsēdētājs un kaut cik pazinu iesācējus. Joprojām jūtu sirdstīksmi, kad sastopu, lasu, klausos un skatos tā laika jaunžurnālistus - mūsu Neatkarīgajā sākušos, kuri profesionāli rezultatīvi izpaužas gandrīz visos Latvijas medijos.

- Vienubrīd tomēr izlēmāt šķirties no akciju sabiedrības Tēvzeme.

- Šāda sadarbība nevarēja būt pārāk ilglaicīga. Jaudīgā saimniecība sāka ļodzīties. Sākotnējais ekonomiskais atbalsts noplaka. Vienubrīd, kad Neatkarīgā bija zenītā un kad izdevums pelnīja labi un guva ziedotāju atbalstu, no mūsu naudiņām Tēvzeme maksāja lopkopjiem un mehanizatoriem. Jutām, ka gan Neatkarīgā, gan Tēvzeme var aiziet pa burbuli. Nolēmām juridiski rīkoties. Tēvzemes kopsapulce nobalsoja par mūsu brīvlaišanu. Taču attiecības turpinājās sadzīviskā sadarbībā. Arī kartupeļus turpinājām stādīt.

- Bet tad vienā brīdī Neatkarīgā Cīņa pārtapa par Neatkarīgo Rīta Avīzi.

- Avīzes nosaukuma maiņu rosināja notikums, par kuru laikrakstā vēstīja Andris Jakubāns: «Klāt pienākot un mūsu kolektīvā iekļaujoties nelaimē nokļuvušā laikraksta Labrīt ļaudīm, esam nolēmuši, ka Neatkarīgā Cīņa pārtaps par Neatkarīgo Rīta Avīzi.»

- 1998. un 1999. gadu mijā notika darījums: Preses nams iegādājās Neatkarīgo Rīta Avīzi.

- Andris Jakubāns par trijotnes - Jakubāna, Hānberga un Soifera - lēmumu pauda preses konferencē: «Mēs kā avīze varējām eksistēt, bet, ja pabraukā pa ārzemēm un paskatās, kādi tur ir laikraksti, tad saproti, ka vajag attīstīties. Taču - kur ņemt līdzekļus? Izvērtējot iespējamos izdevējus, apstājāmies pie Preses nama.» Tā brīža Preses nama prezidents Ivars Zariņš sacīja, ka, iegādājoties Neatkarīgo Rīta Avīzi, Preses nams spēcina izdevniecību. Paudām gandarījumu, ka mūsu izlolotā un spēcīgu žurnālistu kolektīva izveidotā avīze turpinās uzrunāt lasītājus. Janvārī uzaicinājām tencinājuma saietā līdzdarbniekus, balstītājus, autorus un dažādu struktūru pārstāvjus ar ielūgsmi: «Jutīsimies pagodināti, ja klātbūsiet vakarēšanā: laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze no līdzšinējiem izdevējiem atsveicinoties. Gaidīsim 1999. gada 16. janvārī plkst. 17.00 restorāna Rīga Lielajā zālē. Andris Jakubāns, Ēriks Hānbergs, Mihails Soifers.»

- Ko jūs teiksiet šodien?

- To pašu: lai izdodas turpināt uzrunāt lasītājus jaunā veidolā! Mājas arhīvā esmu saglabājis Neatkarīgās pirmos desmit eksemplārus un izgriezumus no savām publikācijām. Arī visas 382 intervijas Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam. Kolekcijai pievienošu šo - pēdējo - Neatkarīgās eksemplāru papīra formātā. Īpašā pirkstu jutoņa, kas nav aprakstāma, kad paņem rokās avīzi, paliek neizdzēšama...