Gatis Krūmiņš: Alternatīva – Sibīrija vai nāve

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

- Kāda bija Baltijas padomju republiku kompartiju loma 1949. gada deportāciju sagatavošanā?

- Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latviju vēlreiz okupēja Padomju Savienība, un padomju vara mēģināja atgriezties pie tā, ko jau bija uzsākusi 1940./41. gadā. Dokumenti liecina, ka pilnīga kolektivizācija tika plānota jau uz 1941. gada beigām, to iesākot Latgalē. Taču to nepaspēja, jo 1941. gadā Vācija iebruka Padomju Savienībā. Savukārt 1945. gadā padomju varai visu faktiski vajadzēja sākt no sākuma. To saprata arī Maskavā. Kremlis izveidoja tiešās pārraudzības struktūru speciāli katrai Baltijas padomju republikai, proti, biroju. Šie biroji funkcionēja no 1944. gada oktobra līdz 1947. gadam. Ideja bija skaidra: palīdzēt vietējām kompartijām un tās cieši kontrolēt, apzinoties vietējo komunistu zemo rīcībspēju. Daudzi bija krituši frontē, un faktiski jebkurš komunists varēja dabūt kādu vadošu amatu, pat dzērājs vai muļķis būdams, īpaši tas attiecās uz lauku rajoniem. Maskava ātri saprata, ka padomju vara paliek Baltijā uz ilgāku laiku, jo ne angļi, ne amerikāņi te nekādu karu nesāks, tāpēc te varēja rīkoties kā savās mājās un restartēt 1940./41. gada aktivitātes. Rūpniecību pārņemt bija diezgan vienkārši, bet lielākās problēmas sagādāja lauksaimniecība. 1946. gadā Jānis Kalnbērziņš, pirmais kompartijas Latvijas centrālkomitejas vadītājs, aktīvi runāja par kolhozu atjaunošanu. Bet tad parādījās virkne faktu, kas apliecināja: kolhozu lieta uz priekšu neiet tik raiti, kā Maskavai gribētos... Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki pretojas, bet arī tāpēc, ka varas ešelonos pietrūkst viennozīmīga atbalsta. 1946. gadā bija tāds Jānis Jurgens*, Latvijas kompartijas trešais sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecības politiku. Tā dēvētais Krievijas latvietis, bez neatkarīgās Latvijas pieredzes. Tomēr viņš saprata, ka kolhozi nav tā labākā izvēle un varbūt ka tos nevajag tik aktīvi organizēt. Viņa nomaiņu panāca Latvijā izveidotā īpašā biroja cilvēki, noziņojot Maskavai, ka Jurgens nepareizi izrunājies par kolhozu gaišo nākotni. Tādos gadījumos cilvēku nostūma ļoti zemu. Tomēr ne šajā gadījumā: viņu ļoti atbalstīja Kalnbērziņš, Vilis Lācis un citi. Nav brīnums, ka pēc tam viņš kļuva par rektoru.

- Apbrīnojami, ka kvēlie komunisti - Lācis un Kalnbērziņš - iestājās par tādu, būtībā atkritēju.

- Arī vietvarās notika līdzīgi brīnumi. 1947. gadā Maskava lēma, ka ikvienā apriņķī jānodibina paraugkolhozs. Tā, piemēram, Turaidas pagastā, kur komunistu bija vairāk nekā citur, partorgam Kalniņam uzdeva veidot paraugkolhozu. Bet turienes komunisti jau bija sadalījuši trimdā devušos latviešu mājas un mantu, un Kalniņš sev bija dabūjis Turaidas muižas centru. Viņš Otrā pasaules kara laikā pabija Padomju Savienībā un teica, ka labi zinot, kādi ir kolhozi, tāpēc viņš mūžam neko tādu netaisīs Latvijā. Tomēr viņu spieda to darīt, un viņš, nevarēdams ar to samierināties, turpat pie savas jauniegūtās muižas pakārās. 1946./47. gadā vietējie komunisti pat sāka nodarbināt cilvēkus savās lauku saimniecībās, paši faktiski kļūdami par budžiem un kulakiem. No Maskavas atbraukušie kontrolētāji ziņoja, ka iecerēto kolhozu vietā veidojas individuālas saimniecības... Tad padomju vara sāka likt milzu nodokļus šīm saimniecībām. Bet līdztekus daudzi saprātīgi domājoši cilvēki arī varas aprindās saprata, ka šādas saimniecības varētu būt glābiņš ekonomikai. 1946. gads bija bada gads, tikko bija beidzies karš, un Padomju Savienībā cilvēki daudzviet mira badā. Tāpēc jau 1945./46. gadā no Krievijas šeit iebrauca ļoti daudz labākas dzīves meklētāju, jo Latvijā badā neviens nemira! Tomēr okupācijas vara centās sagraut Latvijas saimniecības sistēmu. Tas bija politisks jautājums: kontrolēt lauksaimniecībā saražoto produkciju. Vērtējot no ekonomiskajām un loģiskajām kategorijām: tas bija viens no bezjēdzīgākajiem pēdējo simt gadu pasākumiem - kolektivizācija. Ukrainas golodomors, protams, deva padomju valstij savu labumu: ukraiņiem atņēma visus graudus, pārdeva ārzemēs, sapirkās padomju valstij mašīnas.

- Tas nekas, ka tāpēc badā nomira miljoni.

- Protams. Cilvēkus aplaupīja, padarīja par lauku proletariātu. Doma par kolhoziem bija vienkārša: salikt visus vienkop un kontrolēt ar zināmu skaitu stučītāju uz visiem. Tā vienkāršāk - gan politiski, gan ekonomiski. 1947. gadā Maskava uzskatīja, ka situācija Baltijā ir nokārtota, un savāca atpakaļ savus birojus. Un tieši tobrīd kolektivizācijas process sāka bremzēties, jo entuziasma nebija... 1948. gada otrajā pusē statistika parādīja, ka kolektivizācijas plāni netiek pildīti - sevišķi Lietuvā, kur joprojām bija ļoti aktīva nacionālo partizānu kustība, no turienes jau bija deportēti cilvēki. Uz Latviju atbrauca kārtējais Maskavas emisārs, lai nopietni runātu ar Kalnbērziņu. Un mūsu kompartijas pirmais sekretārs tā arī pateica, ka mums steigties nav pamata un kolektivizāciju varētu pabeigt ap 1951./52. gadu. Kāpēc tik ilgi? Tāpēc, ka situācija esot ļoti sarežģīta, budži esot saauguši ar inteliģenci utt. Turklāt bija aizliegts kolhozos uzņemt budžus.

- Kāpēc? Tieši viņus - pēc komunistu grābslīgās loģikas - vajadzēja ņemt: budžiem taču bija lopi, zemes, mājas...

- Tas bija politisks jautājums - padzīt šos cilvēkus no savām dzīvesvietām. Kaut ar deportācijām. Izrādās, ka ne tikai šodien cilvēki rīkojas neracionāli un stulbi... tobrīd visa tā kolhozu lieta bija pamatīgs spēriens lauksaimniecībai zem jostasvietas - tieši tajā laikā, kad valstī trūka pārtikas. Maskava, uzzinot par situāciju, sāka satraukties, un bija jau arī par ko. Igauņu kompartijas sekretārs Karotamms piedāvāja veidot iekšējus budžu anklāvus Igaunijā, lai tos nav jādeportē no valsts, savukārt Kalnbērziņš sarunās ar Maskavas pārstāvjiem 1948. gadā vispār bija apšaubījis deportācijas kā metodi, norādot, ka atšķirībā no Lietuvas, kur pirmais sekretārs Snečkus var pārvietoties tikai bruņumašīnā (plašas deportācijas Lietuvā jau bija notikušas), viņš pa ielu Rīgā varot brīvi kājām staigāt. Rezultātā visu trīs Baltijas republiku kompartiju pirmie sekretāri tika izsaukti pie Staļina 1949. gada janvārī. Tobrīd jau bija gatavs lēmums par deportācijām Baltijas valstīs - atsaucoties uz Baltijas valstu priekšlikumu...

- Bet tie taču ir meli. Nebija tāda priekšlikuma no Baltijas valstīm.

- Protams, ka nebija. Maskava pati pieņēma lēmumu un izstrādāja dokumentus 1948. gada nogalē. Kad kompartijas līderus izsauca «uz paklāja» pie Staļina, tad tika pateikts, ka galvas ripos, ja nedarīs, «kā vajag». Mūsu Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija teikts - «atsaucoties uz Maskavā pieņemto lēmumu». Latvijas kompartijas vadoņi kādu laiku mēģināja šos procesus sabremzēt, tomēr bailes bija lielākas par gribēšanu kaut ko izdarīt savējo labā. Kad 25. martā notika deportācijas, to veicējiem bija grūti visu «darbiņu» paveikt vienā dienā, jo ceļi bija uzrūguši, braukšana ar smagajiem auto - daudzviet neiespējama, tāpēc viņi vienkārši skatījās, kur var savākt vairāk cilvēku. Turklāt bija informācijas noplūde, un daudzi, uzzinājuši par deportācijām, paslēpās.

- Vai ir pamatots viedoklis, ka latvieši paši veidoja izsūtāmo sarakstus, tāpēc latvieši - paši nodevēji?

- Saraksti nebija veidoti ar mērķi - izvešanai. Tā dēvētais kulaku saraksts, ko veidoja 1947. gadā, bija ar citu mērķi - īstenot nodokļu politiku. Tādi saraksti tiešām bija. Bet ne jau ar mērķi, ka, lūk, šos cilvēkus vajadzēs izsūtīt pēc diviem gadiem. Šie saraksti bija pieejami ļoti ierobežotam cilvēku lokam. 1949. gada deportācijās savu lomu dažkārt varēja nospēlēt subjektīvie faktori, sak, viņu izsūtīsim, jo man viņš nepatīk, bet to - ne, tāpēc, ka es ar viņu kopā šņabi dzēru. Tomēr tas nebija masveidīgi. Kad cilvēki atgriezās no izsūtījuma, viņi gan varēja piefiksēt, kurš ir iedzīvojies uz viņu rēķina: viņi zināja, uz kurām mājām aiznestas klavieres, kurš pievācis kumodi un pārējo mantību... Zaldāti, kuri piedalījās izvešanās, dažviet bija gatavi krāmēt vagonos deportēto cilvēku mantas un sūtīt tās uz Maskavu saviem radiem, jo viņi uzskatīja, ka tā ir tāda pati akcija, kāda notika 1945. gadā, kad sarkanā armija iegāja Vācijā, sak, mēs esam ienaidnieka teritorijā, mēs rekvizējam visu, ko gribam.

- Viņi jau arī bija ienaidnieka teritorijā. Kurš tad varēja būt laipns pret okupantiem?

- Tieši tā. Bet ļoti svarīgs bija arī nacionālo partizānu jautājums. To grupas bija jaudīgas 1945., 1946. un vēl 1947. gadā, tomēr 1949. gadā vairs nav iespējams identificēt nevienu situāciju, kad nacionālie partizāni vērstos pret deportācijām un to veicējiem. Nebija nekādas pretdarbības no nacionālo partizānu puses! Partizānu grupas bija palikušas daudz vājākas, tie lielākoties bija cilvēki, kuri bija zaudējuši kaujas spējas un vienkārši slēpās no represijām. Tas, protams, ir ļoti nepopulāri, ko tagad saku, tomēr... tā ir vēsturiska patiesība. Turklāt cilvēki kopumā bija ļoti nobijušies, jo domāja, ka tūdaļ atkal sāksies karš: pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām tas taču sākās. Ja runājam, izmantojot mūsdienu terminoloģiju,1949. gada 25. marta deportācijas bija spilgts padomju varas stratēģiskās komunikācijas piemērs, ar ko tā parādīja savu spēku un varu. Cilvēki saprata: jā, padomju vara ir spēcīga, nekādi angļi vai amerikāņi te nenāks un mūs neglābs. Tāpēc jāstājas kolhozā... Tas bija lūzuma punkts. Un no šā brīža jāsāk domāt par to, ko saprotam ar kolaborāciju. Pirms tam - jā, varam skarbi kritizēt tos, kuri sadarbojās ar okupācijas varu. Savukārt pēc 1949. gada deportācijām okupācijas režīms kļuva par daudz spēcīgāku faktoru iedarbībā uz cilvēkiem: nācās iemācīties sadzīvot ar to. Alternatīva bija tikai Sibīrija vai nāve.

- Domājot par deportācijām: vai padomju varas prioritāte bija ideoloģija? Varas «gaišākie prāti» taču nevarēja nesaprast, ka, iznīcinot tos, kuri spēj celt ekonomiku, nebūs vajadzīga arī ideoloģija?

- Padomju Savienība jāvērtē ārpus šādām likumsakarībām... Tā bija tāda kā teokrātiska monarhija, kuras nākamais vadītājs tiek izvēlēts tikai pēc iepriekšējā vadītāja nāves.

- Nu gluži kā tagad Krievijā. Mūžīgais cars Putins jau ir apstiprināts.

- Jā. Vienīgais izņēmums bija Hruščovs, kuru nometa. Bet Krievija turpina izkopt tādu austrumu pareizticības un ilgstošās mongoļu kundzības ietekmētu pārvaldības modeli. Kādreiz Krieviju kontrolēja aristokrāti, pēc tam komunisti, tagad tas viss transformējies tādā autoritārā valsts diktatūras modelī.

- Par spīti visam - latvieši kā tauta nav iznīkuši.

- Mēs esam pieraduši izdzīvot šādās situācijās, un mūsu adaptēšanās spējas dažādu režīmu apstākļos ir unikālas, bet daudzas mazas tautas ir iznīkušas... Paskatieties, cik daudzas tautas Krievijā ir asimilētas. Bet mēs esam spējuši saglabāt savu nacionālo identitāti. Par spīti tam, ka 40. gados gan karos, gan emigrācijās, gan deportācijās esam zaudējuši ap pusmiljonu iedzīvotāju. Un tomēr - varbūt tas ir provokatīvi, ko teikšu - šī situācija pavēra daudz lielākas iespējas dzīvē izvirzīties tiem, kuri atradās nosacīti zemākos sabiedrības slāņos.

- Kā jūs domājat - vai nācijas mentalitāte kopš 1949. gada ir mainījusies?

- Domāju, ka jā. Pēc tiem traģiskajiem notikumiem mēs sajutāmies daudz ievainojamāki. 20. un 30. gados latvieši guva pārliecību par valsts augšupeju, savukārt padomju okupācija «pamācīja»: labāk nebāzt galvu ārā. Šis komplekss nāca līdzi tam, ko bija radījusi 1940. gada okupācija bez Latvijas pretošanās - Valsts prezidents bija, armija bija, bet... 1949. gads radīja bezpalīdzības sajūtu: tevi neviens nevar (un negrib) izglābt, tevi pazemo, ielādē vagonā un aizved.

- Tātad tu esi nekas...

- Tieši tā. Ko vecāki mācīja saviem bērniem? Lielākoties - klusējiet! Taču tagad man ir prieks par to, ko redzu: jaunā paaudze ir gluži cita. Daudz strādāju ar studentiem un skolēniem: katra nākamā paaudze arvien vairāk noņem nost pagātnes kompleksus, jaunieši uz vēsturi un īstenību skatās aizvien pārliecinātāk un drošāk. Man prieks, ka jaunieši no iepriekšējām paaudzēm ir paņēmuši vislabākās īpašības.

- Vai jaunieši interesējas par vēsturi?

- Jā. Bet viņiem vajadzīgs konteksts. Kāpēc savulaik skolēniem nepatika vēsture? Tāpēc, ka vienkārši vajadzēja iekalt kaut kādus abstraktus gadskaitļus, kas nevienam neko neizteica. Bet ja tu stāsti, piemēram, ka Pirmā pasaules kara laikā Parīzē skanēja tāda mūzika, bet Latvijā - tāda, viņi sapratīs to laikmetu. Vēl es jauniešiem lieku modelēt nākotni, ņemot vērā vēsturisko kontekstu. Daudzas tendences vēstures gaitā tomēr ir atkārtojušās.

- Studentus un skolēnus noteikti ietekmē arī pašu vēsturnieku personiskie stāsti par dzimtas likteņiem.

- Nešaubīgi. Un šie stāsti ir jāsaglabā atmiņās. Mana ģimene arī ir smagi represēta, un naids pret režīmu, var teikt, ir ar mātes pienu iezīsts. Tāpēc jau ir tāda pārliecība, ka jādara kaut kas vairāk - un ne jau atriebības dēļ, bet - lai jaunā paaudze atpazītu ļaunumu, ja tas atkal nāks.