“Ļoti bieži ir tā, ka likumi un noteikumi ir sarakstīti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vai divtūkstošo sākumā. Bet tad bija cita saprašana, citas tehnoloģijas, un tā “garāža ir pārbāzta”. Bet ierēdņi strādā pēc šiem vecajiem principiem un vairs nezina, ko drīkst, ko nedrīkst,” intervijā “nra.lv” saka Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Sprindžuks (“Apvienotais saraksts”).
19. jūnijā Rīgas dome pasludināja par virsmērķi drošu un krīzēm gatavu Rīgu. Kādu jūs saredzat Rīgas nākotni kopā ar priekšpilsētām?
Rīga ir vienīgā galvaspilsēta Baltijā, kurā iedzīvotāju skaits samazinās. Tajā pašā laikā Pierīgas attīstība ir ļoti strauja, un tur iedzīvotāju skaits pieaug. Pat arī ja Rīgas un Pierīgas pašvaldības formāli ir atsevišķas, saprotam, ka tās ir ļoti sasietas, piemēram, pakalpojumu ziņā - ūdens tīkli, sabiedriskā transporta kustība, ceļi, izglītības telpa. Cilvēki guļ Pierīgā un strādā Rīgā, un ir arī otrādi. Jāsaprot, ka šis fenomens - metropole - ietver sevī daudzas dimensijas, un ir loģiski veidot tādu sadarbību, kas ir sinerģija, kur ieguvēji ir visi, un neveidot pretmetu politiku, kāda bija iepriekš. Atceramies, ka savulaik bija “rīdzinieka karte”, ko Nils Ušakovs mēģināja izspēlēt pret Pierīgu.
Ir pienācis laiks veidot tādu politiku, kurā Rīga un Pierīga sadarbojas, jo cilvēku līmenī tādu robežu nemaz nav.
Piemēram, Mārupē, ej saproti, kur sākas Mārupe, kur Rīga - cilvēki dienā desmitiem reižu šķērso robežu, veicot saimnieciska rakstura darbības. Cilvēkus interesē praktiskas lietas - vai uz autobusa biļetēm Pierīgas iedzīvotājiem attieksies tādas pašas atlaides kā rīdziniekiem, kā savienosies kanalizācijas ūdeņi tīklā. Kā jūs risināsiet šādas problēmas?
Par šo visu jau ir runāts, un daudz. Ir bijušas reformas. Deviņdesmitajos gados atteicāmies no rajonu līmeņa pašvaldībām. Vēl bija pašvaldību reforma jeb “kartes reforma”, kur tika izveidotas lielākas pašvaldības, nemainot to funkcijas. Es ar to gribu teikt, ka tagad nevajadzētu iet kādus soļus atpakaļ. Lietuvas galvaspilsēta Viļņa apvienojās ar priekšpilsētām, bet Rīga gāja citu ceļu. Rīga atteicās arī no saviem rajoniem un izveidoja unificētu pārvaldi, kas varbūt, skatoties no šodienas viedokļa, pat ir kļūda. Mūsu laikos redzam apkaimju kustību un redzam, ka šīs apkaimes ir ļoti atšķirīgas.
Ar Pierīgu jāveido sadarbība, un tās principus es redzu šādus: piemēram, ja ūdens apgādes sistēma ir savienota Rīgai ar kādu Pierīgas pašvaldību, tad cenai būtu jābūt vienādai, neatkarīgi no tā, kurā administratīvās teritorijas stabiņa pusē patērētājs dzīvo. Tātad par vienādu pakalpojumu jābūt vienādai maksai - vai runājam par ūdeni, vai par siltumu, vai par sabiedrisko transportu, vai par atkritumu savākšanu. Ja mums ir pakalpojumi, kurus koplietojam, tad vajadzīga vienāda maksa, un tas ir tas, uz ko jāvirzās. Jautājums, cik soļos to var panākt? Jo, ja runājam par satiksmi, tad tas ir sarežģītāks stāsts. Tā pat nav tikai municipālpolitika, jo ir valsts SIA “Autotransporta direkcija”, kas redz Latviju kā vienotu pārvadājumu areālu un tur savu subsīdiju grozu. Bet būtu jāveido divi areāli - Pierīgas areāls, kas ir ar savu specifiku, un pārējā Latvija, kur ir krasi dilstošs iedzīvotāju skaits un kur samazinās pasažieru pārvadājumi. Tur būtu jāveido otrs subsīdiju plānošanas princips un varbūt arī otra administrēšana.
Pašlaik Rīgā brauc visi - pilsētas sabiedriskais transports, reģionālais transports, vilcieni. Iespējams, ka tiek nobraukti lieli kilometri, iespējams, ka veidojas vairāk satiksmes sablīvējumu. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka tiek saglabāts padomju modelis, kas fundamentāli nav mainījies - pasažieru vilciens par sevi, Rīgas sabiedriskais transports par sevi un reģionālie pārvadājumi par sevi.
Ir jāveido efektīvāka sistēma - “Rīgas satiksme” varētu apkalpot arī Pierīgu vai daļu Pierīgas tur, kur ir izdevīgi, un iet uz vienotu pakalpojumu, vienotu samaksu. Un arī atlaidēm jābūt sinhronizētām - lai pašvaldības maksā par savu lokālo politiku saviem klientiem.
Lai notiktu virzīšanās uz mērķi, ir jādefinē, kāds ir šis mērķis. Ne vienmēr ir iespējams sasniegt mērķi tajā laikā, kas atvēlēts domes sasaukumam. Pasažieru pārvadājumu sistēmu nav iespējams pārbūvēt ātrāk par 2030. gadu. Rīgas dome ir ievēlēta uz četriem gadiem, bet SIA “Autotransporta direkcija” ir izsolījusi koncesiju reģionāliem pārvadātājiem līdz 2030. gadam. Privātie pakalpojumu sniedzēji ir nopirkuši autobusus, izrēķinājuši tarifus, viņiem ir jāamortizē investīcijas. Tur var līdz 30% iejaukties, ko pieļauj līgums, bet mēs nevaram pateikt, ka “Rīgas satiksme” nākamgad apkalpos visu Pierīgu. To nevar izdarīt, jo mums jāgaida, kad izbeigsies pašreizējā koncesija.
Tas nozīmē, ka jāsaprot, kas ir tie soļi, kurus var veikt, jo pieejai tiešām ir jābūt soli pa solim. Un mēs nevaram vienā naktī pārlēkt no vecās sistēmas uz jaunu.
Piemēram, lai “Rīgas satiksme” varētu braukt uz Ādažiem, jābrauc pa Tallinas šoseju. Tallinas šosejai ir “kabatas”, taču tās neatbilst “Rīgas satiksmes” autobusu garumam - ir īsākas. Tātad pieturas ir jāpārbūvē, vajadzīgs tehniskais projekts, kas nav vienkārši. To nevar paveikt viena vai otra pašvaldība, bet to var “Latvijas valsts ceļi”. Ir plašs iesaistīto pušu loks, kuriem katram katru gadu jāveic kādi noteikti soļi, lai varētu tuvināties mērķim.
Var jau deklaratīvi pateikt, ka mērķis ir, lai vairāk tiek lietots sabiedriskais transports, bet praktiskās darbības ir pretējas. Tiek samazināts reisu skaits, bet netiek būvētas vietas, kur nolikt mašīnu - ne Pierīgā, ne Rīgā. Pat ja es kā šoferis gribētu tā darīt - nolikt mašīnu un tālāk braukt ar tramvaju -, tas nav iespējams, jo viss ir pret mani. Es nelikšu pie Pierīgas dzelzceļa stacijas mašīnu, nezinot, vai, kad atgriezīšos, tā būs vesela. Ja es aizbraucu līdz Rīgas robežai vai līdz VEF tiltam, man ir svarīgi, lai es varu novietot automašīnu izdevīgāk, nekā ja es braucu uz centru un Blaumaņa ielu.
Ir jāveido modelis, soli pa solim, uz mērķi, lai cilvēki izvēlas sabiedrisko transportu. Tas ir izdevīgāk pilsētai, gaisam, tas ir izdevīgāk klimatam. Rīga būs mazāk pārblīvēta ar mašīnām.
Es nodefinēju vīziju, taču to nevar sasniegt četros gados. Bet četros gados var veikt konkrētus soļus, lai pie nākamās tiesiskās iespējas, kas varētu būt ap 2030. gadu, mēs varētu būt kvalitatīvi jaunā situācijā. Tas ir, lai Rīga un Pierīga ir integrētas. Šajā sistēmā būtu jāintegrējas arī “Pasažieru vilcienam”.
Ir daudzas lietas, ko varam darīt jau tagad, pat radikāli vēl nemainot sistēmu, lai padarītu sabiedrisko transportu pievilcīgāku nekā braukšanu Rīgā ar savu automašīnu.
Stāsts par Rīgas, Pierīgas un valdības sadarbību ir sens jo sens. Esam intervējuši Andri Bērziņu, Andri Ārgali, Aivaru Aksenoku, Jāni Birku un vēl daudzus. Visi ir runājuši par “park&ride” sistēmu, lai cilvēki var iebraukt Rīgā, nolikt mašīnu un braukt tālāk ar sabiedrisko transportu. Taču jau vairāk nekā 20 gadus nekas nenotiek... Jums šīs problēmas ir zināmas no visām pusēm - esat bijis Ādažu mērs un arī premjera biroja vadītājs. Kāpēc puses nespēj vienoties? Varbūt jums ir laiks uzņemties iniciatīvu - “kratīt” valdību, “kratīt” ministrus, kādi soļi ir jāsper. Piemēram, ātrgaitas tramvajs uz Ādažiem, “park&ride” sistēma gan Berģos, gan Ādažos. Cilvēki izmantotu šo sistēmu, atbrīvotos Brīvības gatve, Brīvības iela, Gaisa tilts. Beidzot varētu saremontēt Gaisa tiltu...
Man kā Rīgas vicemēram nav iespēju darīt lietas ārpus savas jurisdikcijas, bet man ir iespēja saukt visas iesaistītās puses pie viena galda, definēt mērķi un panākt vienošanos, ko mēs darām 2026., 2027., 2028. gadā un ka katrai pusei ir savs pienākums. Iznāks labāk, iznāks sliktāk, to dzīve rādīs, bet vismaz virzīsimies pareizajā virzienā.
Jā, mēs neatbildam par “Pasažieru vilcienu”, bet varam panākt, ka viņu grafiki ir salāgoti ar Rīgas autobusiem un trolejbusiem. Mēs varam panākt, ka “Latvijas dzelzceļa” nodalījumu joslā var tapt stāvlaukumi, kur cilvēkiem palikt, nestāvēt lietū, nomāt skūteri vai vēl kaut ko. Mēs varam veidot to jau tagad. Tas nenozīmē, ka “Pasažieru vilcienam” jābūt Rīgas domes īpašumā. Mums nevajag tiešu atbildību, bet mums vajag, lai viņi panāk pretī vai ar zemi, vai ar investīcijām.
Vai tā tagad ir problēma? Rīgas mērs ir no partijas “Progresīvie”, satiksmes ministrs arī no “Progresīvajiem”. Varat satikties visi kopā un vienoties! Kādas ir problēmas vienoties par vienoto biļeti?
Jā, mans pienākums ir sarunāties ar citu partiju pārstāvjiem domē, ar Satiksmes ministriju, ar regulatoru, ko jau esmu darījis un daru.
Vai esat “uz viena viļņa” ar mēru, citiem vicemēriem? Kā notiek sadarbība?
Pašlaik notiek pieslīpēšanās. Pārējās koalīcijas partijas domes vadībā ir jau bijušas, mēs esam “jauniņie”. Mēs nākam ar savu pieredzes bagāžu. Esmu darbojies vairākos amatos un esmu Pierīgas stāstu “apceļojis” no visām pusēm. Un esmu bijis valdībā un saprotu, kā strādā citas nozares. Manuprāt, “Apvienotais saraksts” dod pienesumu, parādot, kā lietas var darīt citādi. Tas, ar ko Rīgas dome ir iepriekš grēkojusi, ir tāda kā feodālā lēņu sistēma, kad ir mērs, zem viņa kādi departamenti, kapitālsabiedrības, bet citi lai nelien svešā saimniecībā. Es, kopš esmu Rīgas vicemērs, esmu runājis gan ar “Rīgas ūdeni”, gan ar “Rīgas satiksmi”, gan ar citām kapitālsdabiedrībām un institūcijām pa tiešo. Man nav bijis norāžu “ko tu tur lien svešās darīšanās”.
Iepriekšējā domes sasaukuma laikā tika slēgts Altonavas ielas tilts - rīdziniekiem atņemts būtisks satiksmes mezgls, kā dēļ veidojas sastrēgumi. Nekas nav piedāvāts vietā, ja neskaita bedraino Liepājas ielas bruģi, kur var nolauzt riteņus. Kas notiek?
Cik esmu paguvis iedziļinājies Altonavas tiltiņa stāstā... Jā, tam ir problēmas - tas ir vecs. Bet pa to mierīgi varētu braukt maiņkustībā vieglās un pat arī smagās mašīnas. Tas nebija jāaiztaisa ciet.
Blakus ir vēsturiskās pārbrauktuves - Robežu iela un vēl divas. Tur ir vajadzīga Satiksmes ministrijas un “Latvijas dzelzceļa” pretimnākšana. Vai tiešām nevar, kamēr to tiltiņu saprojektē un pārbūvē, atvērt pārbrauktuvi Robežu ielā? Jo līdzīgi risinājumi jau ir bijuši ar Brasas tiltu un citur. Var atrast inženiertehniskus risinājumus, un nevajag paralizēt dzīvi tūkstošiem cilvēku!
Vai jūs iniciēsiet šo risinājumu?
Jā, protams.
To Altonavas tiltiņu varēja atstāt “pussatiksmē”, kamēr nav kādas alternatīvas.
Manuprāt, ir pieņemts kļūdains lēmums. Manuprāt, cilvēki gaida, ka dažādas varas struktūras savā starpā var koordinēties. Viņiem ir vienalga, kā savā starpā satiek vei nesatiek dome un ministrijas. Cilvēki, kas maksā nodokļus, vēlas, lai pretī ir labs pakalpojums.
Ādaži un Mārupe, Ventspils un Liepāja, Cēsis, Valmiera attīstās un plaukst - uzņēmēji darbojas, investīcijas piesaistās. Tikmēr Rīga tukšojas, viss iet lejā, vienmēr kaut kādi skandāli, kaut kādas mokas. Kā to izskaidrot? Vai aura nepareiza, pārvaldība greiza, vai pazemes ļaunie spēki lien no alām ārā?
Rīga ir sarežģītāka, lielāka, arī etniski sašķeltāka. Ir arī vēsturisko īpašumu stāsts, kāda Pierīgā nav. Rīgā ir smagāka saimniecība, kas prasa ilgāku laiku sakārtošanai.
Bet ir dažas kļūdas, kuras varēja novērst. Rīga ir kļūdījusies, piemēram, ieviešot unificētu pārvaldi un atmetot rajonus. Otra lieta, ar ko Rīga ir kļūdījusies, ir lielveikali centrā un bijušo rūpnīcu teritorijās. Ar to ir nogalināti daudzi mazie veikaliņi Barona ielā, Čaka ielā, Tērbatas ielā. Ir nokauti ģimenes restorāni. To varēja novērst, ja sekotu rietumvalstu paraugam - ja lielveikalus celtu uz pilsētas robežas, kurp var braukt un iepirkties nedēļai. Arī stāvvietu politika ir vērsta uz pelnīšanu, nevis uz tām svirām, ko minēju.
Alkatība?
Vajadzētu atstāt centru dzīvu, lai tas ir lēns, bet, lai ir iespēja piebraukt ar mašīnu, izkāpt, iepirkties, pasēdēt kafejnīcā vai salabot zobus. Nevis trīcēt, ka A zonā deg nauda.
Jādomā, kas ir tie faktori, kas veido pilsētu dzīvu, dzīvi pilsētā patīkamu. Ja kāds no šiem faktoriem klibo, tad tas veicina bēgšanu projām no Rīgas - uzbūvēt māju pļavā pie Rīgas un būt pašam noteicējam par savām ķibelēm.
Pats esmu īrējis dzīvokļus dažādās Rīgas vietās, un visur ir bijusi problēma ar automašīnas novietošanu - pārāk dārgi un nav garantijas, ka netiks apskādēta. Un vēl visādas problēmas ar nesiltinātiem namiem un salūzušiem liftiem. Rīgā tu neko nevari izdarīt, jo viss ir pret tevi.
Rīgai ir kritiski svarīgi pārtraukt lejupslīdi, pārtraukt aizbēgšanu un radīt stāstu, kāpēc cilvēki var atgriezties.
Vai būs kādreiz atbildība par kļūdainiem lēmumiem? Ir lielas kļūdas, par kurām maksā un cieš ikviens iedzīvotājs. Vai atbildības jēdziens ir domes darba kārībā?
Protams. Sabiedrība gaida, ka par kļūdainiem lēmumiem kāds atbild ar ādu. Ne tikai “airBaltic” un “Rail Baltica” sakarā, bet arī šādos jautājumos, kad tiek paralizēta kustība rajonā un nav plāna B.
Rīgas skolās pusdienas piegādā citas valsts uzņēmums, Rīgas tramvajus piegādā no ārzemēm. Vai Latvija un Rīga pati nevar to saražot?
Es domāju, ka ir jāiet projām no pieejas “pērkam lētāko”. Mums jāsaprot, ka mēs visi veidojam Rīgu - gan tie, kas dzīvo pilsētā, gan tie, kas strādā Rīgas domē, gan tie, kas brauc strādāt uz Rīgu no Pierīgas. Mēs visi esam kā “akcionāri” šim stāstam par Rīgu. Un ir svarīgi sadzirdēt šos signālus un iet uz augstāku standartu. Tas prasa atteikties no iemītām vēsturiskām sliedēm un tradīcijām. Ļoti bieži ir tā, ka likumi un noteikumi ir sarakstīti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vai divtūkstošo sākumā. Bet tad bija cita saprašana, citas tehnoloģijas, un tā “garāža ir pārbāzta”. Bet ierēdņi strādā pēc šiem vecajiem principiem un vairs nezina, ko drīkst, ko nedrīkst. Tas ir tik neloģiski, tik pretrunīgi. Es Rīgas Attīstības departamentā gribu iedibināt tādu kārtību, ka cilvēki var izteikt savu viedokli, sūdzību, ierosinājumu, ja ir saņēmuši sliktu pakalpojumu. Un, ja, pēc viņu domām, ir kādas prasības, kas ir liekas - ēkas inventarizācija vai kas tamlīdzīgs. Varbūt arhitekts ir uzzīmējis plānu pirms 100 gadiem un ar to pilnīgi pietiek. Mums nav jāzina par privāto telpu viss - kur rozetes, kur vadi. Tas nav jāzina publiskajai pusei. Ja ar nekustamā īpašuma nodokli apliek mājokļus, tad jā - lielumam ir nozīme, bet ne vairāk. Rīgas domei nav jāzina, kas atrodas privātā guļamistabā. Patiesībā nav pat būtiski, vai tā māja ir no betona vai koka. Ir jāvienkāršo sistēma, lai tā ir ērta, nevis jāmaksā par visu pēc kārtas - piemēram, par dārgu inventarizāciju. Tā tiek tērēta nauda un laiks. Kam tas vajadzīgs?
Rīgas Būvvaldē un Rīgas Attīstības departamentā mēdz iestrēgt projekti - Rīgas Būvvaldē projekti mēdz “iesaldēties” uz gadu, pusotru birokrātiskā mašinērijā. Pa to laiku mainās tirgus situācija, uzņēmēji cieš zaudējumus, meklē citu vietu, kur strādāt. Kāpēc? Vai ir iespējams risinājums?
Tas nozīmē, ka procesi ir nesakārtoti, ka “žirafes kakls” ir ļoti garš. Un ka, iespējams, ir sadrumstalota tehnisko noteikumu izstrāde. Un ka ir liels subjektīvisms - vienam šķiet, ka tā, bet otram šķiet, ka šitā. Un tas nekur nav rakstīts - to nevar atrast internetā, to nevar atrast papīrā. Cilvēks nopērk īpašumu ar labiem nodomiem, bet izrādās, ka nopircis “kaķi maisā”, ka tur ir problēmas, nepārvaramas problēmas - nepārvarami dārgas problēmas.
Rīgai ir svarīgi radīt tādu sistēmu, kas būtu caurspīdīga, un lai var būvēt. Es negribu teikt, ka jāļauj būvēt jebko un jebkādā kvalitātē, bet mēs varam turēt augstus standartus un panākt labu rezultātu. Iespējams, ka tur ir kaut kur jāpiekāpjas. Pret fasādi ir augstāks standarts. Bet pagalma pusē varam piekāpties. Mēs nevaram aizlēkt uzreiz līdz Šveices līmenim, jādzīvo šodien. Tomēr jācenšas saglabāt būtisko. Mums ir jākalpo mērķim ne tikai saglabāt vēsturisko centru, bet arī tam, lai Rīga nemirst, lai ir dzīva un var konkurēt ar Viļņu un Tallinu. Tātad, ja mēs sakārtojam procesus, dzīves kvalitātei būtu jābūt augstākai nekā kādā Pierīgas pļavā, kur nekā nav - ne ūdens, ne kanalizācijas. Rīgai ir priekšrocības, jo visa infrastruktūra jau ir izveidota.
Bet tas prasīs laiku - ne tikai sakārtot procesus, bet arī mainīt domāšanu, filozofiju. Mums mērķis nav tikai viens - mums mērķis ir panākt, lai Rīga ir dzīva un dinamiska.
Nevar revolucionāri pārbūvēt “Rīgas satiksmi” un sistēmu, bet var soli pa solim darīt pareizas lietas - piemēram, Pierīga veido stāvlaukumus pie dzelzceļa, autostāvvietu, ka jāveido saplūšanas punkts, no kurienes var aizbraukt tālāk, Rīga būvē autonovietnes plaknē vai daudzstāvu ap dzelzceļa loku, lai nebrauc visi ar automašīnām uz centru. Mēs domājam par pirmo stāvu biznesu - lai tur var apkalpoties vienu stundu par velti vai par lētu naudu, lai nav tā, ka mazie veikaliņi nevar konkurēt ar lielveikaliem, kur var atstāt auto un dzīvot iekšā kaut vai visu dienu. Ir jāveido sviras, kas Rīgu sāktu atdzīvināt. Jādomā arī strukturēti, kā trūkst.
Rīgai vajag vairāk jaunu mājokļu, jo cilvēki brauc projām, jo negrib visu mūžu dzīvot mikrorajonā un padomju standartā. Tātad ir jāatvieglo visas procedūras, kas saistītas ar mājokļu būvi. Tas ir sasniedzams rezultāts, un Rīgas Attīstības departamentam tur varētu būt liela loma.
Un es esmu par to, lai tiktu izveidota politiska platforma sarunām - lai Rīgas un Pierīgas mēri sēž pie viena galda un risina cilvēku labā lietas, kas iet pāri viņu robežām. Un būt kā saimniekiem savā zemē, nevis ielīst savā alā, kur ir “uz mani tas neattiecas, lai kāds cits to izdara”.
Ir jāatbrīvo Rīgas potenciāls - lai cilvēki atgriežas centrā, lai centrā atgriežas bizness, mazie pakalpojumu sniedzēji, lai veidojas jauni dzīvojamie rajoni, lai tiek sakārtotas ražošanai pievilcīgas teritorijas. Piemēram, Granīta ielai ir milzīgs potenciāls, jo tur ir iespēja attīstīties siltumietilpīgām ražotnēm.
Ostā ir jāpārdefinē, vai tās platības, kas tur ir, ir vajadzīgas ostai, vai arī tās atdodamas citām vajadzībām.
Rīgā ir 58 apkaimes. Nevaram veidot 58 attīstības plānus, bet ir jāredz, ka Rīga sastāv no kādām 15-20 ģeogrāfiskām vienībām, kurām ir jābūt savam redzējumam par savu attīstību. Ir jābūt iespējai cilvēkiem pateikt, ko viņi grib, kā viņi jūt savas apkaimes virzienu, kas ir vēlamās darbības un kas ir tās nevēlamās. Viņiem nav jākalpo vecam teritoriālajam plānojumam, bet jāveido sava dzīve pašiem, un pašvaldībai jābūt dzirdīgai.
Nevar blakus dzīvojamai mājai taisīt šķeldas krautuvi tikai tāpēc, ka tur ir viens metrs līdz upei brīvs.
Ir tāds jēdziens “15 minūšu pilsēta”. Tas nozīmē, ka cilvēkam pakalpojumi ir blakus - skola, sporta laukums, veikali, frizētavas. Diemžēl Rīgā skola ir vienā Daugavas pusē, pulciņš otrā pusē, vecāki bērnu vadā, tērē savu laiku un degvielu, noslogo ielas. Tā mēs dzīvojam tā vietā, lai dzīvotu apkaimēs, kur visi pakalpojumi ir tuvu. Jā, ja bērns izvēlas hokeju vai jāšanu, tad vecāki saprot, kāpēc jābrauc kaut kur tālu, bet ir kaut kādas pamatlietas, kurām ir jābūt - “pulciņam parastajam” ir jābūt apkaimē. Sociālajam dienestam ir jābūt apkaimē. Ir lietas, kuras Rīga var darīt labāk un kas ir Rīgas Attīstības departamenta pārziņā - veidot plānošanas sistēmu ar cilvēku iesaisti, veidot stratēģijas šīm apkaimēm vai apkaimju kopumam, kurā problēmas ir līdzīgas. Un tad cilvēki jutīs, ka tā ir viņu pilsēta, ka viņi var kaut ko ietekmēt. Un uzņēmēji sapratīs, ka, “ja es darīšu tā, tad man būs “zaļā gaisma”, bet, ja tā, tad man būs tāda iedzīvotāju pretestība, ka es nobeigšos cīnīdamies”.
Pašlaik tas viss joprojām notiek otrādi - mēs visu laiku cīnāmies, mēs esam “sastrīdējusies pilsēta”. Tas tāpēc, ka spēles noteikumi nav īsti pareizi uztaisīti - kaut kā ir par daudz, kaut kā ir par maz.
Vai jūsu darbs būs arī birokrātijas samazināšana?
Protams. Jo birokrātijai ir jākalpo mērķim. Ja birokrātija attālina mērķa sasniegšanu, tad tā ir jāpavāc malā.
Mēs gribam, lai ir viens likums, viena taisnība visiem, bet nevar būt likums, kuru nevar izpildīt neviens. Ja tāds likums ir saradīts, tad tas jālabo jo ātrāk, jo labāk.
