Aļaskā, iespējams, notiks Trampa un Putina sarunas. Iespējams, arī par Ukrainu. Kaut gan Putinam šobrīd ir lielākas problēmas par tūkstošu savu iedzīvotāju sūtīšanu nāvē, un tā ir brūkošā valsts ekonomika. Par to un citām tēmām “Neatkarīgā” runā ar politologu Filipu Rajevski.
Ar ko gaidāmā tikšanās Aļaskā varētu atšķirties no pārējām tikšanās reizēm vai telefonsarunām, kurās ASV prezidents Tramps un kara noziedznieks Putins mīļi tērzē par prjaņiku garšu, sak, kur tā ir izcilāka - Muhosranskā vai Kislodriščinskā?
Šī tikšanās reize varētu atšķirties tikai ar to, ka Putinam ir vēl lielāka motivācija darīt kaut ko tādu, lai saglābtu brūkošo valsts ekonomiku. Visvājākā vieta Putina sistēmā ir tieši ekonomika: budžeta deficīts ir uzaudzis līdz astronomiskiem skaitļiem. Ja nekas radikāli netiks darīts, krievi zaudēs ne tikai frontē, bet tieši ekonomikā. Sanāks tāda Padomju savienība 2.0. Putina motivācija šādai saunai ir mērķis: dabūt nost vismaz daļu sankciju, tikt klāt tirgiem, pārdot savus izrakteņus, lai tikai dabūtu valūtu un kaut ko saglābtu savā ekonomikā, lai pavilktu to agoniju.
Ukraiņiem, protams, neiet labāk. Šeit ir jautājums: kurš ilgāk izturēs?
Bet ja runājam par pašu karu?
Krieviem nav nekādas motivācijas to apturēt. Viss ir aizgājis tik tālu, ka nav vairs nekādas intereses apstāties. Lēnām, bet krievi iet uz priekšu. Domāju, Putins prasīs, lai ukraiņi atdod kādas teritorijas bez karadarbības, bet tas ir maz ticams. Pat Trampam nav tādu spēju - pieprasīt ukraiņiem atdod teritorijas krieviem. Domāju, ka sarunu lielākā daļa varētu virzīties ap sankcijām, ap krievu valūtas rezervēm, kas ir arestētas utt.
Kāpēc Eiropa neizmanto šīs arestētās valūtas rezerves?
Eiropa izmanto procentus, kas rodas no šīm rezervēm. Bet nav konsensa lēmuma, ka Eiropa būtu gatava šīs valūtas rezerves vienkārši konfiscēt. Ir valstis, kuras gadu desmitiem ir pelnījušas no šīs netīrās naudas.
Vairums cilvēku acīmredzot ir naivi, jo domā: kāpēc pats jēdzīgākais nebūtu pārtraukt karadarbību un atgriezties miera zonā? Kāpēc Krievija nevēlas sākt rūpēties par savu valsti un tās iedzīvotājiem? Kāpēc jāmeklē arvien jauni nāves veidi - tā vietā, lai, piemēram, labiekārtotu to miskasti, kurā mitinās vairums Krievijas iedzīvotāju?
Ir ļoti grūti apstāties, ja tu esi novedis nāvē miljonu savas valsts iedzīvotāju… Un par ko?
Noliks vēl miljonu.
Ja karš tiek apstādināts, Putinam jāpanāk sankciju noņemšana, jāpiekļūst pasaules tirgiem. Šobrīd, ja hipotētiski pieņemam, ka apstājas karadarbība, kas gan ir maz iespējams, un ja Krievijai ir nepieciešama atgriešanās tirgos, kur krievi guva lielus ienākumus, tad rodas jautājums: no kā viņi taisās izdzīvot? Armija taču nekur nepazūd, tā turpina bruņoties, un tam visam taču vajag milzīgu naudu. Bet naudas viņiem nav - tā izskatās pēc viņu pašu publicētajiem datiem.
Par to, ka Tramps un Putins tiksies Aļaskā, daudzi iesmej: varbūt Tramps atdos Aļasku atpakaļ Krievijai un karš beigsies? Tāda savveida samaksa par kara pārtraukšanu. Krievija taču 19. gadsimtā pārdeva šo zemi amerikāņiem par 7,2 miljoniem zelta dolāru.
Es, protams, neticu tādiem variantiem un situācijām. Neticu, ka viņi satiksies un tad karš beigsies. Nebrīnīšos, ja šī tikšanās vispār nenotiks. Redzam, ka Krievija nav pārtraukusi uzbrukumus Ukrainai, nogalinot civiliedzīvotājus.
Taču Tramps ir pamainījis savu retoriku. Viņa attieksme pret Krieviju ir palikusi negatīvāka. Ja šāda tikšanās notiktu pirms pusgada, tad viss būtu vienos vārtos: Tramps būtu Putina pusē.
Jābūt pilnīgam idiotam, lai nostātos Putina pusē. Ir tādi daži valstu vadoņi.
Tam nevar nepiekrist: jābūt nežēlīgam un ciniskam, lai būtu Putina pusē. Tomēr eksistē arī vēlme apturēt šo karu, un kādā mirklī tas būs jāizdara.
Neviens karš nevar būt mūžīgs.
To saprot arī Ukraina. Viņiem ir ļoti grūti. Bet riskēt ar to, ka Ukraina sabrūk, arī neviens negrib.
Manuprāt, Eiropas Savienība ir pārāk inerta attiecībā uz Ukrainu.
Kad ASV samazināja savu iesaisti, tajā brīdī ES tā kā saņēmās. Tiklīdz Amerikā kaut kas pamainās par labu Ukrainai, ES izmanto savu iespēju kļūt inertai. Vēl jau ir tā dubultā spēle: ES iestrēgusi situācijā ar Tuvajiem Austrumiem - ar paziņojumiem no Lielbritānijas un Francijas par “Palestīnas valsts” atzīšanu. Visi ir paguruši no tām krīzēm. Sākot ar nebeidzamo Palestīnu un ceturto kara gadu Ukrainā. Tas viss kopā atstāj fundamentālu iespaidu arī uz vēlētājiem, arī uz mūsu valsts iedzīvotājiem. Tas nogurdina, tas izmaksā ļoti dārgi arī pašai Eiropai.
Septembrī gaidāmas tā dēvētās militārās mācības “Zapad”, ko rīkos Krievija kopā ar Baltkrieviju. Izskan draudi Baltijas valstīm. Ko no tā visa mums gaidīt?
Ja nebūs pārtraukums kara darbībai Ukrainā… Ja krieviem būtu kādas vērā ņemamas rezerves, ko viņi varētu parādīt, tad viņi to darītu. Bet tad ir jāapstādina karadarbība Ukrainā. Tā ir diezgan runāšana, jo rezervju krieviem nav. Viņi jau ir aizspēlējušies. Krievijas armija neizskatās krāšņi, un, lai uztaisītu kādu “zapadšovu”, ir jāatvelk karaspēks, kas būtu nevis obligātā dienesta karavīri, bet armijas elite. Ir vajadzīgs ekipējums, tehnika, tas viss lielā mērā likvidēts Ukrainas frontē, un no kurienes tad krieviem radīsies tā jaunā tehnika?
Domāju, tā ir izteikta informācijas operācija, lai pabiedētu Eiropu. Bet es neticu, ka viņi spēj domāt par otrās frontes atvēršanu.
Parunāsim vēl par Trampu. Lielvalsts vadītājs grasās tikties ar kara noziedznieku. Kā to vērtēt no morāles aspekta?
Politika ir lieta, kurā velti meklēt morāli. Svarīgs ir tikai rezultāts. Un te ir risks: ja viņi satiekas, bet rezultāta nav, tas atstāj nožēlojamu iespaidu. Domāju, ka Tramps meklēs garantijas, lai nebūtu tā, ka viņi iziet ārā no sarunu telpas, bet nekas prātīgs netiek pateikts. Kā jau jūs pati teicāt - desmito reizi viens un tas pats, bet nākamajā naktī - atkal krievu uzbrukums civiliedzīvotājiem. Katru reizi, kad Tramps ir paslavējis Putinu, seko kārtīga bumbošana no viņa puses. Putins vienkārši ņirdz Trampam sejā.
Tas nozīmē, ka Putins ir viltīgāks par Trampu?
Domāju, ka Putins ir daudz lielākā izmisumā, jo Trampam - atšķirībā no Putina - ir laiks.
Tramps ne no kā nav apdraudēts.
Tieši tā. Un tas arī nav nekas jauns, ka Krievijā līderi tiek novākti situācijās, kad galvenie lēmēji nav apmierināti ar viņu darbību. Arī apstājoties karadarbībai ar neveiksmīgu rezultātu, tas viss Putinam var beigties fatāli.
Cerēsim. Bet kāpēc Tramps visu laiku paļaujas uz Putinu? Tā ir vientiesība vai izlikšanas?
Domāju, ka Trampam arī ir kādi argumenti. Kad pēdējo reizi nošķaudījās Medvedevs, Tramps pateica, ka pievedīs ASV atomzemūdenes pie Krievijas robežām. Tramps teica, ka viņam uz galda ir lielāka sarkanā poga. Viņš no tā nekautrējās - atšķirībā no Baidena.
Protams, jāpēta Trampa un Putina sarunu dinamika. Protams, ka Putins mēģinās Trampu šarmēt, kaut ko mēģinās piedāvāt. Tomēr es nedomāju, ka Tramps ir naivs. Naivi cilvēki nekļūst par ASV prezidentiem - kā mums gribētos domāt… Viņam, uzskatu, ir sava stratēģija. Tā mums var šķist neparasta, to mēs varam kritizēt, bet viņš ir daudz ko sasniedzis. Mēs varam kritizēt, kādā veidā viņš to ir sasniedzis, taču visi jau skatās uz rezultātu.
Rezultāts attiecībā uz karu Ukrainā ir nekāds.
Tas, protams, jā. Bet trieciens pa Irānu parādīja, ka Tramps ir spējīgs pieņemt ļoti radikālus lēmumus. Tas arī bija netiešs signāls Putinam, ka Tramps var izdarīt ko radikālu.
Jūs redzat kādu cerību, ka reiz viss nokārtosies un iestāsies miers?
Vērojot Krievijas budžeta rādītājus un viņu naudas drukāšanas mašīnu aktivitāti, tas ir mans vienīgais cerību stars. Cilvēki, kuri atrodas frontē un kuriem par to tiek maksātas lielas naudas summas, vienā mirklī aptvers, ka tā nauda, ko viņi saņem un riskē ar savu dzīvību, iedami gaļas uzbrukumos, nemaksā neko. Tā ir mana lielā cerība, ka Krievijas ekonomika varētu sabrukt.
Kad milzis brūk, tas var spēcīgi ietekmēt kaimiņus, piemēram, mūs.
Jā, ietekmēs. Un mums ir jāsaprot: mēs būsim apdraudēti nākamos gadu desmitus. Pagājušajā gadsimtā bija ļoti asiņains pilsoņu karš, kurā krievi slepkavoja cits citu milzīgos apmēros. Un tas viss, protams, atsaucās uz kaimiņvalstīm. Tuvums Krievijas robežai nav tā patīkamākā lieta.
Kāpēc tad mūsu Aizsardzības ministrija, nemaz nerunājot par visu valdību, nedod cilvēkiem vismaz cerības, ka, raugi, viss būs labi, mēs darām to un to valsts aizsardzībai?
Es nebūtu tik pesimistisks. Iespējams, ir par daudz noslēpumainības, bet mani vairāk satrauc tas, cik esam gatavi ne tik daudz militārajam apdraudējumam, bet tas, kā uz mums var iedarboties organizētā noziedzība, “bēgļi”, kuri savas rindas papildina ar cilvēkiem, kuri bijuši Krievijas frontē. Kāda ir mūsu iekšējās drošības sistēma? Bet militārās aizsardzības bedri, domāju, esam pārvarējuši, mēs kļūstam stiprāki.
