“Viņš nav no šīs pasaules,” uzzinot, ka intervēšu Rundāles pils bijušo saimnieku, gribas teikt – pilskungu Imantu Lancmani, mani mīļi brīdināja draugi. Viņa erudīcija, inteliģence un taktiskums kā senlaiku grāfa mantija it visur bija ap viņu, un iespējams, ka viņš turpina kāda sava nezināmā senča uzdevumu: padarīt pasauli dižāku un skaistāku. Lancmanis pats smaida: “Pilskungs diez vai esmu… Drīzāk jau pils vergs. Bet to visu var apvienot, ja vajadzīgs.”
Imants 29. jūlijā svinēja 84. dzimšanas dienu. Viņš ir latviešu mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedrisks darbinieks un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņa galvenais devums ir mūža darbs Rundāles pils atjaunošanā.
Imants Lancmanis: Pagājušā gadsimta 60. gadu vidu restaurēt pilis nebija goda lieta. Vajadzēja celt mājas darbaļaudīm - tā uzskatīja toreizējais kompartijas vadonis Ņikita Hruščovs. Tajā autoritārajā režīmā to uztvēra kā pavēli. Viņš jau neteica: pārtrauciet restaurāciju! Bet visi saprata: lielajam priekšniekam nepatīk buržuāziskās paliekas, līdz ar to visi restaurācijas darbi Padomju savienībā tika pārtraukti, izņemot Lietuvas Traķu pili. Lietuviešiem bija pietiekami stiprs mugurkauls, lai viņi izturētu kompartijas funkcionāru spiedienu. Rundāles pilij laboja vien fasādi.
1964. gadā tas viss bija briesmīgi, jo Rīgā tolaik sēdēja arī vietējās kompartijas sekretārs Arvīds Pelše. Viņš čakli pildīja visu, ko saka Maskavas priekšnieks. 1964. gadā aizvācās Hruščovs, pēc tam Pelše, un 1965. gadā viss gāja vaļā ļoti strauji: momentā vajadzēja uzburt vīziju Rundāles pils attīstībai. Un visām citām senajām celtnēm arī. Kā restaurēsim, ko darīsim, kas šajās ēkās atradīsies?
Kas vispār ir pils? Mēs uzbūrām šo vīziju, kas savādā veidā piepildījās…
Bet jūs toreiz vēl bijāt students.
Jā, Mākslas akadēmiju beidzu 1966. gadā. Bet nevajag pārspīlēt manu lomu šajā sākotnējā pils restaurācijas brīdī. Turklāt es toreiz gribēju būt gleznotājs. Laimonis Liepa (Rundāles muzeja pirmais direktors - E.V.) 1963. gadā piedāvāja man un manam kolēģim Mārcim Kļaviņam strādāt Rundāles pilī - Bauskas muzeja filiālē, es nodomāju - tas būs tikai uz laiku. Bet 1965. gadā mēs jau bijām kā atvarā, no kura neizkļūt. 1966. gadā sapratu - beigšu savu gleznotāja karjeru. Jo redzēju, ka priekšā stāv kaut kas gigantisks. Tā bija mana sapņu pils.
Kopā ar Liepu veidojām projektu. Tas bija sadalīts posmos pa piecpadsmit gadiem, bet tikai 2014. gadā varējām teikt, ka pils restaurācija ir pabeigta. Bet tikai ēka! Ja kāds man to būtu pateicis 1964. gadā….
Kāda tad izskatījās pils 1964. gadā?
Piemēram, telpa, kurā patlaban sēžam, bija vienīgā vieta, kur varēja dabūt ūdeni. Pie sienas bija vesela rinda ar vecām izlietnēm. Es gan parasti gāju ar spaini uz saimniecības preču veikalu, kur blakus bija aka. Blakus izlietnēm bija finiera skapji, attālāk - skolas virtuve. Tālāk - skolas klases, kur tagad atrodas dekoratīvās mākslas izstāde. Tualetes, garderobes, tālāk dzīvoja skolotāji. Viss bija sadalīts mazos kabūzīšos.
Centrālais korpuss aiz hercoga guļamistabas bija demarkācijas līnija. Tur sākās skola. Iedomājieties, ka hercoga ēdamzālē bija ierīkota fizkultūras zāle, kur bija basketbola grozi un volejbola tīkli, un bērni ar lielu prieku meta bumbas griestos, lai nosistu nost griestu greznojumus. Par laimi - neviena puķīte netika nosista nost. Notrieca tikai rozeti, kas bija rokoko veidojums, viens galiņš, par laimi, bija palicis, lai mēs restaurēto pārējos. Bet visi griesti bija no vienas vietas noklāti ar tipiskajiem bumbu nospiedumiem.
Bumba tika spēlēta šajā zālē vēl 1978. gadā, kad mēs jau septiņus gadus restaurējām pili otrajā pusē.
Tātad jūs Rundāles pilī strādājat… bail pat skaitīt.
Jā, bail. Ir pagājis 61 gads.
Sava mūža lielāko daļu esat faktiski dzīvojis un strādājis pilī. Tagad gan - pēdējos sešus gadus - Rundāles pils muzeja direktore ir Laura Lūse. Bet jūs esat tepat, klātesošs.
Pils ir mana fiziskā un lielā mērā arī garīgā telpa. Pēdējos gados, būdams pensijā, esmu mēģinājis darīt arī kaut ko citu. Bet pils ir ārkārtīgi spēcīga, tā nav tikai ēka vien. Tas ir enerģētisks organisms, kas iekļauj cilvēku sevī un liek strādāt savā labā. Es to darīju ar ārkārtīgu prieku, es varu sevi saukt par laimīgu: man bija dāvināta šī iespēja. Pirmkārt, mēs varējām patverties no baismīgā režīma, kurā bijām iemesti 1940. gada 17. jūnijā, radot pilnīgi citu telpu, radot neatkarīgu, miniatūru hercogisti. Mēs to izveidojām tā, ka par to būtu priecājies hercogs Johans Bīrons un viņa dēls Pēteris.
Varbūt viņu spoki staigā pa pili un priecājas par jūsu veikumu?
Es ceru. Es gan neesmu tāds mistiķis, tomēr pieļauju enerģijas saglabāšanos: tā var dzīvot kādā mājā. Vienmēr esmu uztvēris, kādā veidā pils reaģē uz mūsu klātbūtni - mana sieva Ieva bija ārkārtīgi jūtīga pret to, viņa kādreiz teica, ka pils mūs nesaprot, tā baidās, ka mēs tai kaut ko nākam atņemt. Bet mēs nācām palīdzēt un atdzimt. Vēlāk viss mainījās: mēs sajutām mijiedarbību, tādu kā smaidu no šīs pils.
Visos šajos 60 gados ir bijis tik daudz klupšanas brīžu, tik daudz bezdibeņu, kam jāpārlec pāri. Un vienmēr tas izdevās. Tā jau nav tikai pils, tā ir Providence, kas virzījusi mūsu likteņus. Mēs bijām kā scenārijā, kā izrādē, kur viss notiek īstajā brīdī. Kad viss šķiet ļoti grūti, parādās īstie cilvēki, kuri palīdz. Pirmām kārtām gribu pieminēt savu sievu un māsu. Un visus kolēģus - sākot ar vietniekiem, turpinot ar ikvienu darbinieku.
Man bija tāds gandarījums, kad kāds strādnieks ar lepnumu stāstīja, ka viņš strādā Rundāles pilī. Un tas ir kas vairāk nekā pieminekļa restaurācija: tā ir misija, dzīves uzdevums. Es vienmēr atgādināju, ka mēs nevis tikai strādājam, bet piedalāmies savveida klubā, interešu kopienā. Un tas mūs nesa kā uz spārniem. Man nevienam nekas nebija jāpavēl. Mēs jebkuru darbu darījām kopā - ne tikai pašā pilī, bet arī pils dārzā.
Manī joprojām dzīvo šī eiforija, kas man palīdzēja grūtajos brīžos. Man bija Ieva, man joprojām ir māsa Lauma. Pat ja bija kādas nelaimes, tās izlīdzinājās, radot iespējas tālākai laimei un veiksmei. Un pat tad, kad 1992. gadā valsts mums pateica, ka Rundāles pilij nekāda finansējuma vairs nebūs, mums radās sponsori: Borisa un Ināras Teterevu fonds pilī ieguldīja vienu miljonu, un šī nauda mūs glāba. Nāca daudz apmeklētāju. Un tad, kad par pusmiljonu eiro nopirkām pilij eksponātus, tas nenotika - kā tagad mēdz teikt - par nodokļu maksātāju naudu, tas bija par ieejas biļešu naudu.
Ko tautai nozīmē šāda pils? Un baznīcas? Skaistums, interjers, gleznas?
Skaistums - jā. Arhitektūras piemineklis, autentisks restaurācijas darbs - jā, tā ir viena lieta. Tā ir kultūras atbildība Eiropas priekšā. Bet cilvēkiem ir vajadzīgas pilis un baznīcas: tās ir kā Jaunās derības vēsts, kā Kristus vēsts. Taču Bīrons, protams, bija īsts briesmonis, apspiedējs. Bet beigās tapa šī pils…
Kas tad vispār paliek no civilizācijas? Tikai tas, ka cilvēki ir labi paēduši? Ja tikai par to vien domājam, tad pāri būtu palicis vien tuksnesis. Pilis un baznīcas nav tikai ēkas, tās ir garīguma čaulas, kurās mīt skaistums un gudrība. Un pils ir arī sapņa čaula. Mēs varam domāt: kādi nu tur latvieši piļu mīlētāji! Bet aplūkojiet tautas pasakās: cik daudz tur ir ķēniņu, ķēniņdēlu un ķēniņmeitu. Un es redzu, kā meitenes, sapucējušās baltās kleitās, dejo Baltajā zālē. Šīs pilis ir sapnis par Latviju. Tas visiem cilvēkiem ir vajadzīgs. Cilvēki taču sapņo par nereālām dimensijām.
Kas jums pašam šķiet svarīgāks - pils, ar kuras atjaunošanu esat nodarbojies visu mūžu, vai arī glezniecība?
Smags jautājums. Sešdesmitajos gados domāju, ka gleznošana man paliks kā hobijs, jo katru rītu es pamodos ar domu: kas jādara pilī? Es labi orientējos šajā feodālo spēļu dimensijā, kurā ir ļaunums no vienas puses un skaistums - no otras. Mans uzdevums - to visu savienot un iedzīvināt. Tomēr brīvās stundas nolēmu veltīt nevis grāmatām par pili, bet - gleznošanai. Es trīsarpus gadus veidoju gleznu ciklu “Piektais bauslis. Revolūcija un karš”. Šajā gleznu ciklā ieliku savas smagās pārdomas par to, kāpēc ir karš, kāpēc notiek revolūcijas. Kāpēc cilvēkiem pēkšņi ir jātop par briesmoņiem? Sakumā nereti ir skaisti ideāli, kas ātri pārtop mežonībā.
Kas tad ir cilvēces vēsture? Tā ir karu vēsture. Kari bija un ir briesmīgi, vēsturiski karam sekoja mēris. Pēc tam sākas uzplaukums. Providence Latvijai sūtīja pārbaudījumu: iznīcināja trešdaļu no cilvēkiem, bet pēc tam viss sāka iet uz augšu. Latvijai pēc Pirmā pasaules kara bija vajadzīgi 20 gadi, lai no pilnīgas katastrofas sāktos uzplaukums. Latviešu zemnieki ar savu neiedomājamo sīkstumu uzbūvēja pilnīgi jaunu lauksaimniecību. Bija vajadzīgi 20 gadi!
Bet smagākais pārdzīvojums nāca pēc tam: 1940. gada 17. jūnijs. Man šis datums ir kā liesmojošas šausmas. Pirms tam Latvija kāpa uz augšu, bija brīnišķīga, patriotiska sabiedrība, bet ieradās sātans un okupēja Latviju. Skaidrs, sātans ir ļaunums, bet kā tad pati latviešu nācija viena mēneša laikā ļāva tik viegli okupēt valsti? Tūkstošiem aizsargu labprātīgi atdeva savus ieročus - kāpēc?!
Te nu mēs nonākam pie esošās situācijas. Un arī es šobrīd negleznoju puķītes. Man ir gleznas, kas veltītas nāves dejai. Uzgleznoju ukraini, likteņa dūdinieku, jo tas tagad ir aktuāli. Ukraina tagad cīnās par mums visiem. Un man prieks, ka latviešos beidzot parādās niknums: kaut kur lasīju - ja nāks ienaidnieki, tad no katra loga pret viņiem rēgosies pa stobram.
Kaut nu tā būtu. Kāpēc 17. jūnijā neviens stobrs nebija vērsts pret okupantiem? Prezidents Ulmanis deva pavēli nepretoties? Bet katrs cilvēks ir personība, un, lai arī ko runātu prezidents, katram ir jāaizsargā sava ģimene un valsts, katram jācīnās, kaut vai ejot bojā.
Tas, ko parādīja ukraiņi… Gribu, lai arī latvieši saprot, ka jāpretojas arī tādā brīdī, kad šķiet, ka pārspēks ir briesmīgs. Tāpat pretojās arī varonīgie somi 1939. un 1940. gadā. Skaitliski neliela tauta, kas stājās pretim sātana vadītai impērijai.
Atgriežos pie jūsu jautājuma par pilīm un gleznām. Gleznās es izlieku savas jūtas un pārdzīvojumus, lai kaut kādā mērā no tiem atbrīvotos. Kad pabeidzu “Piekto bausli”, es no tiem vismaz daļēji atbrīvojos. Bet 2022. gada 24. februāris, kad Krievija iebruka Ukrainā, to visu atgrieza atpakaļ… Jā, esmu daudz rakstījis par senajām mākslām, tā ir nostalģiska skaistuma izjūta, bet apkārt ir reālā dzīve, ko nevaru neievērot un neizteikt citiem.
Jūs varbūt brīnāties par manām emocijām, bet es arī pilij piegāju emocionāli: pils bija mana misija. Es pat brīnos, ka tik daudz no sevis esmu dabūjis ārā. Dzīve mani piespieda dabūt no sevis ārā nevis daļu, bet pilnīgi visu.
Vai kādreiz ir bijusi doma: eh, pametīšu to visu, iešu prom!
Ir bijuši kritiski brīži. Ar Ievu esam runājuši: tagad gan ir šausmīgi… Bet pēc brīža nāca risinājums. Tad sapratām, ka mums nav tiesību mukt. Un rezultāts mūs noveda līdz pilnīgam fatālismam. Ieva teica: mēs nevaram izvēlēties labāko, labākais izvēlas mūs.
Ieva aizgāja mūžībā ļoti agri - 2004. gadā.
Viņa bija viens no upuriem. Pavisam konkrētā veidā. Telpā, kurā patlaban sēžam, tika gatavota heraldikas izstāde, kurā ieva bija ļoti iesaistīta. Viņai jau tolaik nebija labi. “Es iešu pie ārsta, kad būsim sagatavojuši izstādi,” viņa teica. Es neieredzu šo izstādi. Neizdošu tās katalogu. Pēc izstādes atklāšanas bija jau par vēlu… Kādi pāris mēneši par vēlu. Neilgi pirms nāves Ieva vēl nāca uz šo izstādi, precizēja datus… Sapratu, ka Ieva sevi upurēja. Tāpat kā Laimonis Liepa sevi upurēja, jo viņš pieredzēja maz no tā, ko bija sasniedzis. Es sešdesmitajos gados nebiju tas cilvēks, kurš varētu staigāt pa kabinetiem, lai kaut ko pierādītu. To es iemācījos no viņa. Mācījos būt publiska persona.
Kā vērtējat laikmetīgo mākslu? Tā nereti uzdzen vai nu šausmas, vai riebumu. To grūti nosaukt par mākslu.
Mans princips ir nekritizēt kolēģus, kuri izvēlējušies atšķirīgu ceļu no manējā. Bet es arī saprotu, kāpēc tas tā izveidojies. Tas ir tāds pakāpenisks slīdējums lejup. Ja palūkojam mākslas vēsturi, paskatāmies uz pirmo abstrakciju autoriem - Kandinski, Maļeviču, Pikaso un citiem -, tā bija reakcija uz akadēmiskās mākslas izviršanu, uz salonmākslas nevērtīgo veidu. No šī viedokļa “Melno kvadrātu” uzskatu par ģeniālu. Taču katrs no šiem māksliniekiem sagatavoja ceļu vienkāršotībai.
Tad nāca sirreālisms, esmu augstās domā par Dalī, viņš ir ģeniāls. Bet arī šādus - Pikaso un Dalī - paņēmienus viens otrs uztvēra ka atdarināmus, un daudzi sāka gleznot šādā stilā. Šo stilu varēja imitēt! Bet nevarēja tajā ielikt to īpašo… Pat Pikaso nevarēja pateikt, vai konkrētais darbs pieder viņam vai ne, līdz ar to process kļuva nekontrolējams.
Ķēpāt audeklu var jebkurš. Bet, piemēram, kāds Poloka darbs maksā 40 miljonus dolāru. Taču tādu Poloka darbu es varu uztaisīt bez grūtībām, arī jūs to varat. Taču vairs nav tās garīgās substances. Arī Rotko stilā jūs varat uzgleznot. Bet Rotko krāsu līnijas maksā desmitiem miljonu, savukārt jūsējās krāsu līnijas nemaksā neko. Jo pirmajā darbā ir Rotko paraksts. Viss ir pārvērties par iedomām cilvēku galvās.
Šīs iedomas kāda miljardiera izjūtas var aizvest tik tālu, ka absolūti, piedodiet, pretīgo Baskjā smērējumu viņš nopērk par 110 miljoniem dolāru, tādā veidā apsteidzot visu vecmeistaru glezniecību. Un tādu Baskjā līdzinieku ir pilna pasaule. Bet miljardieris krīt ceļos Baskjā smērējuma priekšā, jo aiz tā stāv kaudze naudas.
Viss ir kļuvis par hepeningu. Lūk, divi sarkani nokrāsoti laukumi. Vienam ir jāizstaro ģenialitāte, bet es tur to nesaskatu. Daudzi cilvēki man ir jautājuši: ko jūs domājat par Rotko? Es atbildu, ka viņš mani atstāj pilnīgi aukstu. Tad šie cilvēki saka: ar mani ir tas pats. Tajā visā, manuprāt, ir ielikts jau kaut kas slimīgs. Bet no otras puses - tas ir labi, jo tā ir spēle. 110 miljoni dolāru par kādu “mākslas darbu” pakaras gaisā kā jēdziens: iedomājieties, ja gleznas ekvivalents ir zelta klucis, tas nozīmē, ka cilvēki ir spējīgi uz abstrahēšanos, proti, viņi šajā audeklā saskata 110 miljonu ekvivalentu. Un tad telpā ienāk cits miljardieris un sāk elsot: ohhh… Viņi apzinās, ka aiz šī audekla ir 110 miljoni dolāru! Tas ir svētums! Bagātības altāris!
Modernā māksla ir kļuvusi par performanci un hepeningu, ieskaitot arī stājglezniecību. To nosaka gigantiskās summas, kas aiz šiem mākslas (?) darbiem stāv.
Bet nerunāsim par gleznām. Parunāsim par performancēm kā tādām. Kāds latviešu mākslinieks paņēma jēlu liellopa sirdi un kapos pie Mātes Latvijas pieminekļa visādi iznesās ar šo sirdi. Tā, izrādās, arī ir māksla.
Tie ir spekulatīvi pretīgi gājieni. Bet arī visā šajā spekulatīvajā mākslas gadatirgū ir lieli talanti. Piemēram, Anzelms Kīfers un Demjens Hērsts. Bija interesantas instalācijas. Arī tajās mākslinieks var būt spēcīgs. Taču arī tur mākslinieks var būt spekulatīvs.
Mans ceļš ir ļoti atšķirīgs. Bet es nekad neesmu teicis, ka manas gleznas ir labas, citiem - sliktas. Man ir nepieciešams ar savu otu uzburt pasauli, kurai es pats esmu spējīgs noticēt. Man ir vajadzīgs saturs, un, lai tas varētu izpausties, man ir vajadzīga konkrēta forma.
Jūs pieskārāties kara tēmai. Vai karš, kas patlaban reāli notiek, maina mākslu?
Ļoti bieži ir tā, ka pēc kara rodas bildes, un tās ir divu veidu. Vienas ir heroiskās - kā pēc Napoleona kara, piecus metrus garš audekls, kur Napoleons vareni sēž zirgā. Tāds liekulīgs un lišķīgs varoņeposs. Otru bilžu saturs: parādīt kara šausmas, piemēram, Oto Dikss rādīja tranšejas ar līķiem, kuriem iekšas izgāztas… Neestētiski un pretīgi.
Bet karš kā process un tā ietekme uz mākslu. Tas pats par sevi var neietekmēt mākslu. Kari ir bijuši visu laiku, un vienmēr ir bijusi māksla. Nav tādas sakarības: ir miera laiks, un top brīnišķīga māksla. Es teiktu, ka ir gluži otrādi. Karš sasprindzina cilvēku un ienes viņu citā zonā. Izdzen no komforta zonas, kas vienmēr ir pamats stagnācijai, izlaidībai un personības sairumam.
Karš ir pamats gan galējam ļaunumam, gan galējai varonībai, cēlumam un uzupurēšanās iespējai. Tas viss noved cilvēku pie nepieciešamības reaģēt. Nē, nav jāglezno tieši karš, bet māksliniekam ir jāatrod sevī spēks pacelties savā mākslā un netaisīt smukbildītes.
Lielās nelaimes nav tikai nelaimes. Tās nes sev līdzi arī nācijas pacēlumu. Kas ir latviešu tautas izturības pamatā? Tie ir lielie pārbaudījumi. Gan tie tā dēvētie 700 verdzības gadi, kas nemaz tik verdziski arī nebija, gan padomju okupācijas laiks, kas, manuprāt, bija daudz briesmīgāks par tiem “700 verdzības gadiem”.
Vācu “verdzība” ļāva cilvēkiem iekapsulēties, palikt par akmens lodi, kurā notiek attīstības procesi. Cilvēki līdz ar to saglabāja savu patību, līdztekus arī attīstoties. Padomju laikā neatturams svārpsts iegāja iekšā tajā lodē… Un joprojām ir jūtamas sekas.
Tagad ir citi laiki, un vairs nav iespējams dzīvot iekšā tikai tajā kodolā. Ir jāiznāk no kodola. Bet latviešiem tas ir grūti. Atvēršanās pasaulei latviešiem ir sarežģīta. Gribas saglabāt savu patību, latvju dainu tikumus. Latvju dainu miljoni - tik brīnišķīgi un starojoši. Negribas pārspīlēt, bet latvieša dvēselē ir kas īpašs, un dainas to parāda. Pēc padomju verdzības piecdesmit gadiem ir grūti attīrīties, saglabājot kodolu. Bet tas eksistē. Un tad, kad ir dziesmu svētki, man gribas raudāt, jo es ieraugu šos skaistos cilvēkus, un viņi visi ir skaisti un cildeni.
Bet dziesmu svētki paiet, un latvietis bieži vien parādās kā kašķīgs, skaudīgs, paslinks radījums, kurš gaudo, ka viss ir slikti. Bet pats, bet pats ko tu dari, lai kļūtu labāk? It kā to nevar pārmest, jo iekapsulēšanās periods ir bijis ilgs. Taču viss sakārtosies, un ir vajadzīgi vismaz piecdesmit gadi - tikpat ilgs laiks kā padomju okupācija -, un skatīsimies, kas tad notiks.
