Lancmanis: Nelietoju vārdu Dievs, tas man šķiet lecīgi
Ar šādu atklāsmi gada nogalē TV24 raidījumā „Dienas personība ar Veltu Puriņu” dalās mākslas vēsturnieks, gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis.
„Es neesmu tāds ticīgais, kas katru svētdienu iet baznīcā. Nepavisam. Bet es jau sen esmu sajutis, ka viss, ko esmu savā dzīvē varējis izdarīt, ikviens mans solis ir bijis virzīts.
Es nelietoju vārdu Dievs, tas man šķiet lecīgi, es saku - providence.
Kaut kādu aizgādību vienmēr esmu jutis, ka mani bīda. un jutis, ka noticis tieši tas, kam bijis jābūt un aizvirzījis tieši tur, kur bija jābūt... Arī ar Rundāli - ak, vai, cik daudz tur nejaušu sakritību bijis...!”
Sarunas gaitā, apspriežot aizejošā gada notikumus, Imants Lancmanis saka, ka nenoliedzami svarīgākais notikums joprojām ir karš. Un viņam personīgi kara tēma esot īpaša, jo viņš ir kara laika bērns. Mākslinieks atceras - kad bijis vien trīs gadus vecs, mamma aizvedusi uz laukiem, pēkšņi sākusies bumbošana un viena bumba trāpījusi vecmāmiņas mājā, kur visi tobrīd atradušies. Tāpēc kara šausmas saglabājušās spilgti atmiņā un, kad sācies karš Ukrainā, tās uzvirmojušas no jauna.
Aptuveni pusotru mēnesi biju kā paralizēts, jutu nepieciešamību gleznot karu, metos tajā iekšā.
Visus šos trīs Ukrainas kara gadus gleznotājs Lancmanis veidojis gleznu ciklu „Nāves deja”. Caur gleznošanu viņš ne tikai mazinājis uztraukumu, bet arī paudis savu līdzjūtību un vienlaikus mazinājis bērnības kara bailes. Gleznojot viņš apzināti esot pietuvojies nāvei, nevis bēdzis uz puķu pļavu.
Vērojot norises Latvijā un pasaulē, mākslinieks tic: „Manī atstāja dziļu iespaidu, ka Latvija mācās no kara, no briesmām, mācās būt gatava, bet tajā pašā laikā dara to, kas jādara - notiek politika, saimniecības darbi, arī kultūra. Un tā ir tā īpatnējā civilizācijas lieta, brīnums. Viss ir cenšanās pēc normālas dzīves. Bet to vienmēr pārrāvuši karš un mēris. To mēs tagad pieredzam atkal kā 3.pasaules karu tādā mīkstajā variantā un ar visu no tā izrietošo. Tāpēc interesanti redzēt, kā pasaule mainās. Karš nāk kā katalizators cilvēces nākošajam attīstības posmam.
Mums tas ir jāuzlūko arī filozofiski un ar milzīgu atbildības sajūtu. Kad ir karš un mēris, parādās cilvēka pašspēja, jāmāk to pieņemt ar cieņu, kā izaicinājumu veidot savu dzīvi un pareizi sadarboties ar pārējiem. Tāpēc, jā, no vienas puses es dziļi pārdzīvoju notiekošu Ukrainā, un mana visdziļākā līdzjūtība, bet tajā pašā laikā es aizrautīgi to uztveru kā jaunu civilizācijas attīstības etapu. Karš no vienas puses ir briesmas, bet no otras puses - tas ir izrāviens.”