Polijas vēstniece Latvijā Monika Mihališina: Polijai ar Latviju līdzīgi likteņi
Intervija ar Polijas vēstnieci Latvijā Moniku Mihališinu: par Smoļenskas aviokatastrofas gadadienu, par padomju pieminekļiem, kurus Polijā demontē, par Polijas cīņu pret kovidkrīzi un valsts plāniem iet uz priekšu pēc krīzes beigām, par Katiņas traģēdijas astoņdesmitgadi un poļu tautas nemirstīgo dvēseli. Mihališinas kundze pirms sešpadsmit gadiem strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, pasniedzot studentiem zināšanas par Latvijas un Polijas starpkultūru sakariem. Kad viņa atgriezās dzimtenē, Varšavas universitātē studentiem savukārt bija prieks apgūt zināšanas par latviešu valodu un latviešu kultūru. Monika Mihališina ar mani runā perfekti latviski, un tikai viegls poļu valodas akcents „nodod” viņas izcelsmi.
Šopavasar pagāja desmit gadi kopš traģiskās aviokatastrofas Smoļenskā, kur gāja bojā 96 cilvēki, tostarp Polijas prezidents Lehs Kačinskis ar kundzi, daudzi Polijas valdības un militārās vadības pārstāvji... Viņu mērķis bija apmeklēt Katiņas memoriālu, lai atzīmētu 22 000 poļu tautas pārstāvju bojāeju pirms 70 gadiem. Izmeklēšana Smoļenskas aviokatastrofas lietā vēl notiek. Kādā stadijā tā patlaban atrodas?
Polija joprojām turpina izmeklēšanu, īpašā izmeklēšanas grupa vairākkārt ir apmeklējusi katastrofas vietu, pēdējā reize bija 2019.gada oktobrī. Tomēr jāatzīst, ka daļu no Polijas pieprasījumiem Krievijas puse joprojām nav izpildījusi. Būtiskākais ir tas, ka Krievija atsakās mums atdot lidmašīnas atlūzas. Viņi mēģina mūs pārliecināt, ka tas nav iespējams, kamēr Krievijas puse nav pabeigusi izmeklēšanu. Tas it kā varētu notikt pēc tam, kad būs pabeigta Polijas prokuratūras veiktā izmeklēšana. Bet šis lidmašīnas vraks ir Polijas valsts īpašums, un mēs šo atteikumu uzskatām par nepamatotu. Polijas nostāju šajā jautājumā atbalstīja arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja.
Vai Polijā kaut kādā veidā šogad tika atzīmēta Smoļenskas katastrofas desmitgade un Katiņas traģēdijas astoņdesmitgade?
Tagad ir sarežģīta situācija - kā visās valstīs, - sakarā ar koronvīrusa pandēmiju. Līdz ar to bija neiespējami nokļūt Smoļenskā un Katiņā, arī Polijā ir ieviesti dažādi epidemioloģiskie ierobežojumi. Tādēļ oficiālas svinības Smoļenskas katastrofas 10. gadadienā notika šaura lokā, bez plašas publikas piedalīšanās. Tomēr poļi savās sirdīs patur gan Katiņas, gan Smoļenskas traģēdijas piemiņu. Poļiem ir tradīcija nolikt uz palodzēm iedegtas svecītes, pieminot notikumus. Pavisam nesen mēs atzīmējām mūsu pāvesta Jāņa Pāvila II nāves gadadienu, un poļi logos bija ielikuši svecītes... Poļi, var teikt, atdeva savas sirdis šai piemiņai.
Ir arī cita veida „piemiņa”. Un tie ir padomju laika pieminekļi, kuru Polijā bija daudz. Salīdzinoši nesen sākās šo pieminekļu demontāža, pret ko skaļi protestēja Krievija.
Ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka likums par pieminekļu demontāžu attiecas tikai uz simboliskajiem pieminekļiem, tas neattiecas uz padomju karavīru vai citu laikaposmu krievu karavīru atdusas vietām. Dekomunizācijas likums tika pieņemts 2016.gadā, un tika likvidēti tikai simboliskie pieminekļi. Krievijas propaganda plaši ziņoja par tiem gadījumiem, kad mēs demontējam simboliskos padomju pieminekļus, taču pilnībā noklusēja par Polijas centieniem sakopt karavīru kapus. Un tas ir skumjš fakts, jo Polija patiešām ļoti daudz ir darījusi, lai sakoptu un uzturētu jebkurus karavīru kapus, jo tāda ir poļu tadīcija - rūpēties par mirušo cilvēku atdusas vietām. Polijā ir 1867 kapsētas un apbedījumu vietas, kur guļ dažādu karu Krievijas karavīri. Šīs kapavietas tiek uzturētas par Polijas valsts līdzekļiem. 2016./2018.gadā Polijas valsts finansējums šo kapsētu uzturēšanai bija tuvu vienam miljonam eiro. Būtu labi, ja Krievijas puse novērtētu šo ieguldījumu. Joprojām Polijas teritorijā tiek uzietas krievu karavīru mirstīgās atliekas, tādos gadījumos aicinām Krievijas vēstniecības pārstāvjus, lai kopā veiktu svinīgu pārapbedīšanu.
Polija bija viena no pirmajām valstīm, kas marta vidū aizvēra ciet savas robežas, un tranzītā uz Lietuvu un Latviju vairs netika laisti braucēji. Sākās neizpratne, izskanēja pat pārmetumi par solidaritātes trūkumu. Kāda situācija ir patlaban?
Polijas robežas ir ne tikai ES iekšējās, bet arī Šengenas zonas ārējās robežas, un tas sarežģī situāciju. Polijai un citām valstīm šie robežu risinājumi ir svarīgi. Par laimi situācija pamazām normalizējas, arī pateicoties Polijas dienestiem, kas ļoti smagi strādāja, lai likvidētu sastrēgumus uz robežām. Ir svarīgi atcerēties, ka patlaban visas valstis atrodas ārkārtējās situācijas apstākļos, līdztekus rūpējoties par valstu drošību. Polija darbojas saskaņā ar likumu par epidemioloģiskā apdraudējuma situāciju. Polijas Ārlietu ministrija un mēs vēstniecībā bijām dziļi iesaistīti šajos procesos. Palīdzējām arī visu Baltijas valstu pilsoņiem atgriezties mājās, uzturot pastāvīgo kontaktu ar Baltijas valstu varas iestādēm. Konsultācijas par to, ko un kā darīt, notika visaugstākajā līmenī: sarunājās mūsu valstu prezidenti. Mani uzaicināja uz LR Ārlietu ministriju, lai meklētu labākus robežu un tranzīta situācijas risinājumus. Jau 16.martā tika paziņots, kādā veidā LR pilsoņi var nokļūt mājās. Daļa autobusu un mikrobusu izbrauca cauri Polijai desmit kolonnās, kas no loģistikas viedokļa bija diezgan sarežģīta operācija. Polija arī noorganizēja prāmja reisu ar 192 pasažieriem un vairāk nekā 100 auto (kaut gan piedāvāto auto vietu skaits bija 200). Noorganizējām arī īpašo vilcienu - bet diemžēl šo iespēju izmantoja tikai 80 cilvēki, kaut gan varēja aizbraukt 650 cilvēku... Bet kopumā jāatzīst, ka Polijas valsts ļoti ātri izdarīja visu, lai pasargātu gan mūsu kaimiņvalstu iedzīvotājus, gan savus cilvēkus pandēmijas apstākļos. Ar pie robežām stāvošajiem Baltijas valstu autobraucējiem solidarizējas arī poļu firmas - degvielas tirdzniecības firma PKN Orlen sniedza viņiem būtisku palīdzību, bez maksas dalot pārtiku un ūdeni. Polija visu Covid-19 krīzē piedalās citos solidaritātes pasākumos, arī uz Itāliju aizsūtījām 20 mediķus. Protams, mediķu trūkst visur, bet tas bija sirsnīgs un līdzjūtīgs žests no Polijas puses - doties palīgā Itālijai, kur patiešām ir kritiska situācija. Uz turieni nosūtījām arī transportu ar dezinfekcijas šķidrumu.
Krievija izplatīja vilstusziņu par to, ka Polija it kā neesot laidusi pāri savai gaisa telpai Krievijas lidmašīnu, kas esot vedusi humāno palīdzību uz Itāliju.
Tie bija acīmredzami meli, kurus vēlāk atspēkoja pat Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova. Nav brīnums, ka Krievija izplata dezinformāciju. Tas notiek bieži. Skumji, ka pandēmijas temats tiek izmantots šādam nolūkam. Un šīs nepatiesas ziņas tiek izmantotas ne tikai pret Poliju, bet pret visu ES, pret NATO. Piemēram, Krievijas dezinformatori stāsta, ka koronvīruss esot izgudrots Latvijā...
Tikpat stulbs apgalvojums, kā pateikt, ka otro pasaules karu izraisīja Polija. Tāds „fakts” arī izskanēja no Krievijas puses.
Tieši tā. Esam ļoti pateicīgi Latvijas varas iestādēm un Latvijas sabiedrībai par atbalstu sakara ar gada sakuma izskanējušiem nepatiesiem pārmetumiem Polijai 2. Pasaules kara kontekstā. Bet visumā dezinformatoriem - sevišķi šajā pandēmijas laikā, - jāizturas ļoti vērīgi: jāseko līdzi un jāanalizē. Arī Polija to dara. Mēs arī rīkojam aktīvu stratēģisko komunikāciju, lai parādītu starptautiskajai sabiedrībai, kā mēs strādājam ar saviem sabiedrotajiem un partneriem. Var atcerēties operāciju #LotDoDomu, kas palīdz poļiem, bet arī ārzemniekiem nokļūt dzimtenē; vai medicīniskā misija, kas strādā vietējā slimnīcā Brescia, Itālijā. Taču ļoti svarīga ir arī sabiedrības attieksme pret dezinformāciju, spēja un prasme atšķirt patiesību no meliem. Jo dezinformācijas izplatīšana padziļina trauksmes izjūtu, paniku.
Tad kāds ir dezinformatoru mērķis?
Pierādīt, ka ES lēni un nemākulīgi reaģē uz notiekošo šajā pandēmijas situācijā. Šobrīd ES prioritāte ir veselības aizsardzības un ekonomikas atbalstīšanas jautājumi. Tas patlaban ir nozīmīgākais darbs. Bet ne mazāk svarīgi ir atbalstīt uzņēmējdarbību un ekonomiku. Un tieši šajos aspektos ES ir ļoti nozīmīga loma. Citēšu mūsu ārlietu ministru Jaceku Čaputoviču ((laikraksts Žečpospolita, 2020.g.3.aprīlī, raksts Tagad ir redzams, kam pieder augstākā vara): „Eiropas Savienība darbojas, Eiropas regulas paliek spēkā, tiek organizētas videokonferences, lai atvieglotu krīzes pārvarēšanu, tika atslābināti budžeta disciplīnas rāmji. Neviens arī negaidīja no Briseles kādu īpašu rīcību. Drošības nodrošināšana ir dalībvalstu uzdevums, un tās ir uzņēmušās iniciatīvu. Apdraudējuma situācijās ir ļoti skaidri redzams, kam pieder augstākā vara. Tieši valstu nacionālās varas iestādes ir tās, kas pieņem izšķirošos lēmumus: ko ielaist savā teritorijā, kādus ierobežojumus ieviest pilsoņiem, kad bremzēt ekonomiku. Šajos ārkārtas apstākļos ir atklājušās patiesās attiecības starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm.”
Kādā veidā Polijas valsts palīdz uzņēmējiem? Kādas ir prognozes par ekonomikas atgūšanos?
Viss atkarīgs no tā, cik ilga būs ārkārtas situācija. Polijas valsts rīkojās izlēmīgi un nekavējoties ir piedāvājusi instrumentu, nosaucot to par Pretkrīzes vairogu. Tas ir risinājumu kopums, lai aizsargātu Polijas valsts ekonomiku un valsts iedzīvotājus. Tam ir pieci pīlāri: darbavietu aizsardzība un darbinieku drošība, uzņēmēju finansēšana, veselības aizsardzība, finanšu sistēmas stiprināšana un valsts investīcijas. Pretkrīzes vairoga uzdevums: stabilizēt Polijas ekonomiku, piešķirot tai investīciju impulsu. Visi risinājumi ir apspriesti gan ar darba devēju organizācijām, gan ar arodbiedrībām, gan ar parlamenta opozīciju. Pēc pirmajiem aprēķiniem Polijas valstij tas izmaksās aptuveni 212 miljardus zlotu - šī summa ir tuvu 10% no iekšējā kopprodukta. Mēs uzsveram, kā vissvarīgākā lieta ir mūsu pilsoņu labums. Mēs izmantosim budžeta naudu tiktāl, cik nepieciešams. Bet Pretkrīzes vairogs ir paredzēts ne tikai tam, lai aizsargātu iedzīvotājus, bet arī - lai saglabātu Polijas ekonomisko potenciālu. Polijas valsts ar to vēlas dot signālu arī ārējiem tirgiem par Polijas fiskālās politikas stabilitāti. Mūsu ekonomiskā izaugsme bija līdzsvarota. Mēs īstenojām racionālu budžeta politiku un mūsu ekonomiskā izaugsme bija ilgtspējīga. Tas ļauj mums piedāvāt visaptverošus risinājumus. Tādēļ mēs skatāmies nākotnē ar lielu optimismu un veicam praktiskas lietas, lai atrisinātu ar kovidkrīzi saistītos jautājumus. Valdības aktivitātes apstiprina valsts efektivitāti un spēku.
Mūsu sarunu sākām ar Smoļenskas aviokatastrofas desmitgades pieminēšanu. Polijas politiskās elites bojāeja pirms desmit gadiem bija saistīta ar citu traģisku gadadienu - 1940.gada pavasarī pēc Staļina pavēles Katiņas un citu vietu mežos tika nošauti 22 000 poļu virsnieku un inteliģences pārstāvju. Pēc 1941.gada iebrukuma Padomju savienībā vācieši 1943.gadā atklāja masu kapus Katiņas mežā, vainojot šajās slepkavībās padomju pusi. Līdz pat 1990.gadam Padomju savienība noliedza savu vainu, tomēr tad Gorbačovs atzina, ka šos asinsdarbus veikusi Padomju savienība NKVD personā. Sākās izmeklēšana, tomēr jau agrīnajā Putina valdīšanas laikā - 2004.gadā - poļu izmeklētājiem tika liegta pieeja Staļina laiku dokumentiem, kas liecināja par poļu slepkavošanu 1940.gadā. Arī tagad Krievijas propagandisti melo, pamazām aiziedami atpakaļ pozīcijās, no kurām var „liecināt”, ka poļus nošāvuši vācieši...
Katiņas slaktiņš un Smoļenskas traģēdija ir divi notikumi, kas ir Polijas vēstures traģisko lappušu simbols. 1990.gadā tika nodots atklātībā, ka poļu virsnieki, ierēdņi, rūpnieki, garīdznieki, skolotāji... tika nošauti ne tikai Katiņā, bet arī Mednojē, Harkovā un citur. Nāves spriedumu, pamatojoties uz VK(b)P politbiroja un paša Staļina lēmumu, izpildīja NKVD darbinieki. Dokumenti par šo noziegumu tika daļēji nodoti atklātībā. Ceļu uz šo slaktiņu pavēra 1939.gada 23.augustā Vācijas un PSRS noslēgtais neuzbrukšanas līgums un tā slepenais pielikums, tā dēvētais Molotova - Rībentropa pakts. 1939.gada 1.septembrī Polijai uzbruka Vācija, bet 17.septembrī - PSRS. Padomju gūstā un cietumos nonāca tūkstošiem Polijas karavīru, policistu, robežsargu, garīdznieku, skolotāju, civildienesta ierēdņu... Traģiskākais lēmums tika pieņemts 1940.gada 5.martā, kad NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija piedāvāja nošaut poļu gūstekņus un ieslodzītos - viņaprāt, padomju varas ienaidniekus. 22 000 cilvēku liktenis toreiz tika izlemts vienā dienā, un tika iedarbināta padomju slepkavošanas mašīna. Latvijai bija līdzīga pieredze, mums līdzīgi likteņi: 1937. g. decembri pēc Staļina rīkojumā tika veikta Krievija dzīvojošu Latviešu ienicināšanā, gada Litenē NKVD funkcionāri nošāva latviešu virsniekus. Mērķis nogalināt kara gūstekņus bija tikai daļa no PSRS plāna, tam sekoja pakāpeniska okupēto teritoriju sovjetizācija, tajā starpā arī inteliģences nicināšanā, cīņa ar visiem „pretpadomju elementiem” . Tāda bija PSRS politika okupētajās teritorijās - Polija, Baltijas valstīs un citur.
Un tomēr poļi nepadevās un palika nelokāmi arī tad, kad Smoļenskas katastrofā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis. Toreiz, noskatoties bēru ceremoniju Krakovā, rakstīju: „Es apskaudu poļus, kuri plecu pie pleca stāvēja Krakovā, pie Vāveles pils, pavadot savu prezidentu. Es apskaudu viņu vienotību un patriotismu. Tas bija kas vairāk par prezidenta bērēm, tā bija miljonu manifestācija, tā bija dzīva un mirdzoša stipru cilvēku jūra, kurā skaidri un spēcīgi pukstēja tautas nemirstīgā sirds.”
Lidmašīnas TU-154M katastrofas dēļ prezidents Lehs Kačiņskis nepateica savu runu, kas bija sagatavota Katiņas slaktiņa 70.gadadienai. „Ļausim, lai Katiņas brūce beidzot varētu sadzīt un aizdzīt,”- rakstīja prezidents. Gribu pateikties, ka Latvijas prese interesējas par šo traģisko notikumu un par jūsu siltumu sirdī. Daudzos grūtākajos brīžos mūsu vēsture Polijai un Latvijai bija kopīga, solidāra nostāja. Tā bija pirms simts gadiem, kad mūsu varonīgie karavīri kopīgi plecu pie pleca uzvarēja sarkano armiju, aizsargājot Latvijas neatkarību Latgales cīņās. Tā bija arī, kad mēs kopīgi uzstājām atgūstot zaudēto neatkarību 80. gadu beigās, un tagad, ka mēs kopīgi sargājam NATO austrumu flangu eFP ievaros, jo Ādažos stacionē poļu karavīri. Kopīgi un solidāri mēs pārvarēsim arī krīzi saistīto ar koronavirusu.