Elita Veidemane / Autori

Sarunas problemātika: vardarbība pret bērniem. Dažādos aspektus aplūko Aelita Ziemele, Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja; Dace Uzulēna, Dobeles sociālo pakalpojumu centra sociālā darbiniece; Jānis Reirs, labklājības ministrs (Vienotība); Andris Bērziņš (ZZS), Latvijas Bērnu fonda vadītājs.

Eh, vajadzēja tomēr aiziet uz Latvijas Zaļās partijas kongresu, kas notika sestdien. Tā kā sirdī esmu «zaļā», noteikti izbaudītu jaunu ideju vēsmas, kuras kongresā ievējotu zaļi un svaigi domājošie delegāti. Tā, piemēram, visi vienotā frontē diskutētu par depozītsistēmu, par atkritumu biznesu, piedošan, par atkritumu saimniecības sakārtošanu tikai un vienīgi mūsu joprojām zaļās dabas interesēs. Izrādās, ik gadu Latvijas iedzīvotāji uztaisa vismaz Mazgaiziņu ar sadzīves atkritumiem: tie ir divi miljoni tonnu – mēs katrs piedalāmies šā kalna tapšanā ar 300 kilogramiem atkritumu. Noteikti būtu sarunas par to, vai jāturpina Latvijā ievest autoriepu tonnas. Katrā ziņā kāds rosinātu domāt par vilku un lūšu nežēlīgu iznīcināšanu Latvijas mežos.

«Var izdarīt ļoti daudz, ja sirdī ir patiesa labestība un interese par bērnu likteņiem,» teic Aija Švāne. Skaidra patiesība! Nule Latvijas Televīzijas un Latvijas Bērnu fonda kopīgi rīkotajā akcijā Nepaej garām! tika saziedoti līdzekļi vasaras nometnēm, kurās piedalās bērni ar īpašām vajadzībām. Summa ir 40 950 eiro. Šīs naudas pietiks vairākām nometnēm. Tomēr līdz ar akcijas koncerta beigām līdzekļu vākšana turpinās un nometnēm var ziedot vēl līdz pat vasarai.

«Tu atkal lidosi uz Taizemi? Neapnīk?» man jautā tie, kuri nekad tur nav bijuši. Neapnīk. Jo Taizeme ir tik dažāda, ka, pat vairākas reizes tur nonākot, sevī nevar atrast vienādas izjūtas. Ir, protams, arī ierasti mirkļi: tu zini, ka tevi sagaidīs laipnība, smaidi, prieks par to, ka tu vispār esi ieradies šajā zemē.

Tas nebija aprīļa joks, tā bija īsta Lieldienu vēsts: 1. aprīlī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Bažas par to, ka Raimonda grūtā izvēle var rezultēties pilnīgā nacionālā fiasko, izrādījās nepamatotas. Prezidents saņēmās, un... Un grozījumi likumos tika izsludināti. Pēc Vējoņa domām, mācības vidusskolā latviešu valodā nodrošinās visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un veidot savu dzīvi Latvijā. «Tas veidos saliedētāku sabiedrību un stiprāku valsti,» bija pārliecināts Valsts prezidents.

Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktori Lieni Cipuli: par iesākto, bet nepabeigto NMPD reformu, par to, vai medicīnas speciālistiem jābrauc uz katru paaugstinātas temperatūras gadījumu, par to, vai NMPD ir gatavs katastrofu situācijām un vai politiķi ir gatavi palīdzēt dienestam.

«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē. Un ne jau tāpēc, ka savā graujošajā aplamībā apliecina smadzeņu čakarēšanas augstāko pilotāžu, kādu sasnieguši Kremļa uzturētie mediji, veidojot attieksmi pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, bet gan tālab, ka šādu apgalvojumu autori grauj priekšstatus par cilvēka dabas nemainību. Var jau būt, ka šādi tīmekļa ieraksti rodas vienkārši stulbuma iespaidā, taču negribas ticēt, ka stulbums ir lipīgs...

Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.

«Mans tēvs Ojārs Saulītis mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā. Kad 1941. gadā Rīgā ienāca vācieši, audzēkņus no skolas izlika ārā, lai iekārtotu hospitāli vācu karavīriem. Vēlāk viņš strādāja kinoprojektoru remonta darbnīcā Ādolfa Hitlera štrāsē. Sākumā tēvu latviešu leģionā neiesauca, bet 1944. gadā viņš saņēma pavēsti – tikos un tikos ierasties Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Tēvs, paņēmis koferīti, kopā ar savu draugu aizgāja uz noteikto vietu. Tur visus puikas pēc saraksta krāmēja iekšā kravas automašīnās un – uz Kurzemes fronti! Ojārs saskatījās ar savu draugu, un abi saprata bez vārdiem: mums tas nav vajadzīgs! Abi paprasījušies uz tualeti, sak, tūdaļ būsim atpakaļ, re, kur mūsu mantas paliek! Tā viņi aizbēga un pēc tam līdz oktobrim slēpās, kad Rīgā ienāca sarkanā armija,» stāsta Askolds Saulītis.

«Tas ir pazemojums – iet un pierādīt, ka arī tev ir kāds sakars ar barikādēm. Es toreiz paņēmu darbā atvaļinājumu, jo uzskatīju, ka arī man jāpiedalās šajos Latvijai izšķirošajos notikumos. Es nestāvēju ar ieroci rokās, es katru dienu cepu pīrādziņus, vārīju tēju un zupu, to visu nesu vīriem uz Doma laukumu. Vai tagad kāds mani – tieši mani! – atcerēsies no tiem laikiem? Protams, ne. Bet lūgties, lai man iedod barikāžu dalībnieka apliecību – nu nē. Daudzi gan piedalīsies šajās sacensībās, kurās lielie priekšnieki noteiks, kurš svarīgāks un kurš mazāk svarīgs barikāžu dalībnieks,» sievietes balsī ir asaras, taču ir arī spītība un lepnums. Viņa man ir piezvanījusi, lai izteiktu savas izjūtas pēc pirmdienas Ministru kabineta sēdes, kurā tika pieņemti noteikumi, kas paredz 1991. gada barikāžu dalībnieku apliecību izsniegšanu – bez maksas un bez derīguma termiņa.

«Iespējams, tā ir politiskā greizsirdība,» Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts, min iespējamo iemeslu, kāpēc Saeima 15. martā noraidīja NA ierosinājumu 16. martu noteikt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Likumprojektu atbalstīja 21 deputāts, pret bija 23 Saskaņas deputāti, viņiem piebalsoja Veiko Spolītis un Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība). Dzintars skaidroja, ka gadījumā, ja ierosinājums tiktu nodots izskatīšanai komisijā, tas kļūtu pietiekami aktuāls, lai spētu vairot NA popularitāti.

«Latvietis ir jūtu cilvēks. Bet vajadzētu vairāk sakņoties prātā,» uzskata Jānis Streičs, kas savās filmās ir parādījis tieši šo – jūtu cilvēku, kas ir gan humorpilns, gan eleganti latvisks, gan apmīļojams un uz līdzjušanu aicinošs. Bet visam pāri ir jūtas, sirdsskaidrība, labestība un iekšējās pasaules kautrais skaistums.

Tā kā valstī viss ir kārtībā, mēs varam parunāt par svētkiem. Nule tika lauzti ne tikai šķēpi, bet arī tulpju kāti par 8. marta svinēšanu (vai nesvinēšanu). Vieni šo dienu dēvēja par padomju atraugu un Klāras Cetkinas sakaltušās piemiņas pasākumu, citi uzsvēra tās cildeno humānismu un pavasarīgo noskaņu. Patiesību sakot, 8. martu kā Sieviešu dienu vajadzētu atzīmēt ar dubultu sparu – par spīti genderistu, sociālo dzimumu propagandētāju un dažādu citu stambulistu uzspiestajiem standartiem, atzīmēt tā, lai visi beidzot saprot, ka ir tikai divi dzimumi – sieviete un vīrietis, bet viss pārējais ir kreiso liberāļu murgi.

Intervija ar Raivi Dzintaru, Saeimas deputātu un Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāju, – par latviešu valodas situāciju valstī, par OIK un NĪN problēmām, par maksātnespējas administratoriem, čekas maisiem un dziesmu svētku biļetēm.

Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.

«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.

Intervijā ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) pirmām kārtām pārrunājām karstās tēmas – banku krīzi, OIK, nodokļu reformu. Šobrīd ir pamodusies cerība, ka ar finanšu veselību viss būs puslīdz kārtībā, taču melnais darvas pikucis, kas uzmests Latvijas svētku kleitai, ir grūti izmazgājams. Bet to mazgāt nāksies mums visiem – sākot no ministriem un deputātiem, beidzot ar ikvienu pilsoni. «Tā ir finanšu sistēmas reputācijas krīze,» skaidro Ināra Mūrniece.

Intervija ar Romualdu Ražuku, Saeimas deputātu (Vienotība), Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētāju – par medicīnas finansējumu, veselības aprūpes darbinieku deficītu un obligāto veselības apdrošināšanu, kā arī par vēža profilaksi un ārstēšanu.

Savāds brīdis: kaut arī Vienotība ar savu juceklīgumu, sarūsējušu dunču duršanu mugurā savējiem un permanento skandālistu slavu ir nokritusi tieši tur, kur tai loģiski būtu jānokrīt – reitingu apakšgalā, situācijas izpratējiem var nākties aizstāvēt šo politisko spēku, jo...

Aiz šiem vārtiem vaid nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji... Kāds asprātis sociālajos tīklos šādi nokomentēja varenās «Ļeņina apakšbikses», kas maina musturu atkarībā no laikapstākļiem – te sarkanmelnas, te mīlīgi adītas, te uguns liesmu pārņemtas... Viens vērotājs Brīvības ielas dekorā, kas ir Rīgas domes dāvana Latvijas simtgadē un ir oficiāli nodēvēts par Goda vārtiem, ierauga kirilicas burtu, cits savukārt rosina tur ierīkot tualeti britu tūristiem. Cik cilvēku, tik skulpturālās grupas izmantojuma variantu, un krāsainais objekts kādreizējā bronzas ļeņinekļa vietā ir izpelnījies pamatīgus uzmanības uzplūdus.

Čekas maisu kaislības turpinās. Valsts šoreiz sašķēlusies nevis pēc nacionālajām pazīmēm, bet meklējot atbildi uz jautājumu: vērt vai nevērt vaļā čekas maisus? Interesantus aspektus atklāj Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze un, kā pats par sevi izsakās, labi informēts politikas vērotājs Andris Pauls-Pāvuls.

Nav priecīgāka brīža par to, kad tu apjēdz: valstī viss ir kārtībā! Pa ielām, pusmetru virs zemes pacēlušies, slīd pārlaimīgi cilvēki, pie veikalu kasēm dzird sirsnīgus smieklu treļļus, kas liecina: preces ir tik lētas, ka jāsmejas pat ēzelim. Uz poliklīnikām neviens neiet, taču ne jau tāpēc, ka visi slimnieki būtu zaudējuši cerību atslēgt iestrēgušās e-veselības durvis, bet gan tāpēc, ka neviens neslimo!