“Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi, un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim,” savā dienasgrāmatā 1940.gada 15.jūnijā rakstīja PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, kad bija atgriezies no sapulces Kremlī. Tajā dienā Staļins pielika punktu pārdomām par Baltijas valstu okupāciju. 17.jūnijs iezīmēja traģēdijas sākumu, pēc gada – 14.jūnijā, - traģēdija turpinājās ar vēl lielāku atvēzienu.
Tautas ienaidniece ar divām govīm
„Viņi atnāca un izcirta visu ābeļdārzu. Es stāvēju pie mājas un raudāju. Man toreiz bija 44 gadi. Viņi runāja krieviski, smējās. Es mazliet mācēju krieviski, jo mums kaimiņos dzīvoja vecticībnieki. Es jautāju - kāpēc jūs cērtat? Viens no viņiem atbildēja, ka esot pārāk skaisti, bet kaitīgajiem elementiem skaistums nav vajadzīgs. Pēc mēneša viņi atnāca un nošāva manu vīru. Tajā pašā izcirstajā ābeļdārzā. Kāpēc?! Tāpēc, ka viņš ulmaņlaikos bija aizsargs,” Eleonoras acīs vairs nebija nevienas asaras, kad viņa pirmoreiz to izstāstīja savām mazmeitām.
Eleonoru neizsūtīja 1941.gada 14.jūnijā: acīmredzot viņa vēl nebija izaugusi līdz kārtīga tautas ienaidnieka līmenim. Vai arī kāds izsūtāmo sarakstu veidotājs kļūdījās, vai arī pažēloja... Eleonora pārcieta karu, palēnām atkopa savu saimniecību, naudas pietika vien tam, lai izdzīvotu un apmaksātu gultasvietu meitai, kura mācījās Rēzeknes vidusskolā. Eleonoru izsūtīja 1949.gada 25.martā. Kāpēc? Tāpēc, ka budziene ar divām govīm un māju izpostīta ābeļdārza malā. Tāpēc, ka vīrs bija aizsargos. Tāpēc, ka tautas ienaidniece!
Šo visu rakstu vecāsmātes Eleonoras Tučes piemiņai, visu to latviešu piemiņai, kurus nolādētā padomju vara pazemoja un iznīcināja. 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts mūžam lai paliek kā asins zīmogs uz okupantu pieres...
Marija, pēc jums ir atnākuši!
…Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24.marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu - viņa bija Rēzeknes
1.vidusskolas 11.klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi - ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots…
Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleonora agrā 25.marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā - uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju.
No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu - zemi, lopus, kuļmašīnu… Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25.marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks…
Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja… Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: „Marija, pēc jums ir atnākuši.”
Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: „Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā.” Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle - priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene - Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu „nejauši” nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.
Arī toreiz bija varoņi
…Un tā Marija bēguļoja desmit dienas - tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: „Ja veģ za vami prihoģil!” (Es taču biju atnācis jums pakaļ! - krievu val.) Ja šī „tikšanās” būtu notikusi skolā, tajā drausmajā 25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.
…Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene - tā pati Vilhelmīne - čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par „ideoloģisku krāpšanos”, proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.
Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu - Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.
Man toreiz bija tikai trīs mēneši. Un mana mamma - Marija - tikai pēc daudziem, daudziem gadiem izstāstīja visu, kas noticis... Arī Eleonora, pārvarējusi bailes, izstāstīja, kas notika 1941. un 1949.gadā. Un tikai pēc ilga laika Marija saprata, cik ļoti bija riskējis skolotājs Purviņš, slēpdams Mariju savās mājās. Arī toreiz bija varoņi.
Upuri un slepkavas - vienuviet
Varoņi noteikti bija arī 1941.gada vasarā, kad tik daudziem bija nolemts liktenis - tikt izsūtītiem. Kā gan citādi no vairāk nekā 15 000 cilvēku, ko bija paredzēts izsūtīt, tomēr izglābās 1475 cilvēki? Tātad kāds viņiem paziņoja par to, kas gaidāms. 412 cilvēku nebija uz vietas, kad 14.jūnija rītā mājās ieradās krieviski runājošu neliešu komandas, 115 bija paslēpušies, 349 atradās slimnīcās, vēl kādiem bija citi, dokumentos neatzīmēti iemesli... Latviajs Valsts arhīva dati liecina, ka 1941.gada „akcijā” izveda 15 424 cilvēkus, no tiem 5263 cilvēkus arestēja, nāvessodu izpildīja vairāk nekā 650 cilvēkiem, no bada un slimībām nomira vairāk nekā 3400 cilvēku, izsūtījumā uz mūžiem palika vēl ap 1400 cilvēku. Daudzi, kuri vēl spēja kustēties, pēc 1956.gada atgriezās Latvijā.
Bet līdz 1956.gadam vēl vajadzēja nodzīvot. Un daži tos laikus dzīvoja ar staļiniskiem pietupieniem. Kopš okupācijas bija pagājušas vien dažas dienas, un tautā iemīļotais rakstnieks Vilis Lācis, zibenīgi kļuvis par iekšlietu ministru „tautas valdībā”, 1940.gada 23.jūnijā radiofonā teica: „Svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Latvijas un latvju tautas ienaidnieki izplata visādas provokatoriskas baumas, cenšoties satricināt uzticību savstarpējās palīdzības līgumam, sēt tautā neuzticību pret jauno valdību un pret mūsu lielo draugu - Padomju Savienību.”
Vairāku grāmatu autors, tautsaimnieks un žurnālists Alfreds Ceihners, kurš bija arī to dienu aculiecinieks, savā grāmatā „Latvijas boļševizācija. 1940 - 1941” rakstīja: „Jau pašās pirmajās lielinieku valdīšanas dienās Latvijā sāka pazust cilvēki - tos apcietināja lielinieku politiskā policija. Daži augsti latviešu armijas virsnieki tūliņ pēc 1940. gada 17. jūnija izdarīja pašnāvību; tie paredzēja drīzos bēdīgos notikumus. Bet presē par to nebija ne vārda. Apcietināja valsts un policijas darbiniekus, kareivjus, politiķus, bijušos ministrus, sūtņus, rūpniekus, tiesnešus, zemniekus, strādniekus, cilvēkus, kas agrāk bija ieņēmuši augstus amatus, kas pirms ilgiem gadiem bija cīnījušies pret lieliniekiem, vai arī tādus, kurus viņu ienaidnieki bija lielinieku iestādēm denuncējuši vai apmelojuši.”
Meli un noziedzīgās boļševiku ideoloģijas atraugas smirdēja ik uz soļa. Par 1941.gada deportācijām, kuras padomju slepkavas dēvēja par „tīrīšanām”, klāstīja arī kāds padomju „rakstnieks” Stepakovs savā daiļdarbā „SMERŠ tautas komisārs”, kas bija veltījums sarkanarmijas pretizlūkošanas pārvaldes SMERŠ priekšniekam Viktoram Abakumovam: „Krievijas Federācijas valsts arhīvā glabājas simtiem vēstuļu, kuras uz Staļina vārda ir rakstījuši tie, kurus 1941.gada maijā (? - E.V.) deportēja no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kā pretpadomju, kriminālos un sociāli bīstamos elementus. Savās vēstulēs no nometnēm un nometinājuma vietām bijušais elements kvēli pateicās padomju tautas vadonim par doto iespēju pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi un kļūt par padomju valsts cienīgu pilsoni…”
1954.gada 19.decembrī netālu no Ļeņingradas (Ļevašovas īpašo uzdevumu mežā) Viktoru Abakumovu nošāva, jo viņš bija kritis Staļina nežēlastībā jau 1951.gadā, kaut arī pirms tam viņš tik talantīgi bija organizējis ne tikai 1941.gada deportācijas Baltijas valstīs, bet arī Kaukāza tautu iznīcināšanas operāciju 1944.gadā. Abakumovs esot bijis tikpat despotisks kā Berija, tikai - pamuļķis. Likteņa ironija: Ļevašovas meža masu kapos jau atdusējās ap 45 000 cilvēku, kurus Staļins bija pavēlējis nogalināt laikposmā no 1937. līdz 1953.gadam. Daudzus no viņiem Abakumovs nogalināja personiski. Upuri un slepkavas - vienuviet...
Paldies par uguni
Mēs visi nākam no pagātnes. No mammas, no vecmammas, no vecvecmammas... No mūsu galvenajām sievietēm. Pēc kāda skumīga notikuma, cilājot senas bildes, atradu kādu senu foto. Sieviete, kas no tā skatās manī stingri un lepni, ir mana vecmāmiņa Eleonora.
Uz foto nav datuma, bet, domāju, tas radīts 20.gadsimta pirmajā trešdaļā. Vēl Eleonora ir lielsaimniece, vēl nav pienācis 1940.gada 17.jūnijs, vēl nav asiņainiem zābakiem atbridis nedz 1941.gada 14.jūnijs, nedz 1949.gada 25.marts...
Kas tik fascinējošs šajā sejā? Gribasspēks, manuprāt. Tādus cilvēkus nevar salauzt. Eleonora atgriezās no Sibīrijas 1956.gadā. Acīs bija tā pati spītīgā uguns.
Un mīlestība pret ģimeni, pret manu mammu, pret mani. Pēc tam - pret manu māsu Raimondu.
Tāda dziļi slēpta, bez ārišķībām. Tāda ārēji vēsa mīlestība.
Bet pamatīga.
Dievs, dod, noturēt šo pamatīguma līniju turpmākajā Visuma laikā un telpā.
Mana likteņa māsa Inta Kampara pēcāk uzrakstīja rindas, veltītas šai skaistajai sievietei:
esmu šeit kādā ābelē baltā
esmu te kur jūs nespējat būt
caur ievām atnāk kāda māte saltā
viņa atnāk tev bērniņ par uguni būt
Paldies, Inta, par spēku. Paldies visiem, kuri izturēja. Paldies par dzimtenes mīlestību, par atpakaļceļu un par dzīvinošo uguni, bez kuras mums nebūt.
1941.gada 14.jūnijā piemiņas brīži notiks individuāli, bez īpaši organizētas pulcēšanās. Lai gaisma un patiesība!
