„Man te pie sienas bija Arņa Rītupa un Ulda Tīrona bilde, bet es to nomainīju pret Lāčplēsi, jo tagad vajag cīņas garu, filozofijai vairs nav vietas,” rāmi smaidot un veroties uz gleznu savā rektora kabinetā, saka Kristaps Zariņš. Lāčplēsis ir saulains, viņš ir no zelta, viņš raugās uz mums mierīgi, un vēsais ziemas fons saskan ar atsvešinātību, kāda jāpiedzīvo šajos laikos.
Blakus Lāčplēsim - saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru profesoru Kristapu Zariņu: par Augstskolu likuma grozījumiem un nevajadzīgajiem rektoriem, par studentu kūtrumu protestēt un aizstāvēt savas tiesības.
Kristaps Zariņš: ‒ Latvijas Mākslas akadēmijas Satversme ir apstiprināta 1924. gadā, un to ir parakstījis Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste. Ja augstskolu satversmes pēc visiem Augstskolu likuma grozījumiem un satricinājumiem vispār vēl eksistēs, tad - kas tās apstiprinās? Izglītības ministrs, lai cik viņš (viņa) būtu labs un gudrs? Satversme jāapstiprina parlamentam, kas ir demokrātijas garants. Tas nav vienpersonisku lēmumu komplekts. Līdz šim augstskolas rektoru vēlēja - teiksim tā, kolektīvs, kurā ietilpst 24% studējošo, tur ir profesori, nodaļu un katedru vadītāji, darbinieki. Ievēlētais rektors cīnīsies, celsies un kritīs par savu kolektīvu un savu augstskolu.
Bet ja rektoru atlasa un vēlē 75% ielikteņu, ko deleģējusi Izglītības ministrija, tad tā ir valsts nodevība.
‒ Jūs mazināt Izglītības ministrijas lomu. Tā spēj saskaldīt daudz vairāk malkas.
‒ Nu, protams. Pēdējos 30 atjaunotās brīvvalsts gadus ir bijuši daudzi šādā ziņā izcili ministri. Viens iedomājās, ka Latvija nav spējīga uzturēt savu augstāko izglītību, tāpēc par to jāmaksā studentiem. Cits ministrs iedomājās, ka no virzienu akreditācijas jāpāriet uz programmu akreditāciju. Bet kopīgais virziens taču ir uz plašāko - uz augstskolu akreditāciju, kas ir augstskolas novērtējums. Tika samaksāti (pirms kādiem desmit gadiem) 300 000 eiro Pasaules bankas ekspertiem, kuri ekspertēja sešas augstskolas, starp kurām bija arī Mākslas akadēmija. Viņu secinājumi: pirmkārt, katastrofāli trūkst finansējuma, otrkārt, izglītībai jābūt bāzētai uz trim pīlāriem, taču tas nenotiek. Un tie ir: pamatbudžets, snieguma finansējums, attīstības finansējums. Snieguma finansējums tiek mazliet darbināts, jo ir parakstīts trīspusējs līgums - Kultūras ministrija, Izglītības ministrija un Mākslas akadēmija. Trešais pīlārs - finansējums attīstībai - vispār nekad nav ticis iedarbināts.
‒ Ja finansējuma nav, tad... būs pagrūti nonākt pasaules augstskolu „Top 500”.
‒ Bet to pieprasa Arvils Ašeradens. Ja paraugs ir Tartu universitāte, kuras pamatbudžets ir lielāks nekā visai mūsu augstākai izglītībai kopā, kā vispār var iedomāties kaut ko tādu prasīt? Mūsu profesors Arnis Rītups saka: ja šodien tiks ieguldītas nopietnas naudas summas izglītībā, tad rezultāts labākajā gadījumā atnāks pēc 20 gadiem. Mūsu politiķi Somijas izglītības sistēmu min kā piemēru, bet viņi nolēma ieguldīt finansējumu izglītības sistēmā 50. - 60. gados. Un tagad ir rezultāti.
‒ Varbūt vajag finansēt Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), lai tā sāk domāt?
‒ Nevis finansēt, bet reorganizēt. Izglītības ministrija ir izdāļājusi apšaubāmas licences, tāpēc Latvijā ir tik daudz augstskolu, kurās mācās, tērpušies treniņbiksēs, iegūstot mistiskus diplomus. Līdz ar to tiek devalvēts Latvijas izglītības diploms. Naudu sportam arī sadala caur IZM, un finansiālais disbalanss starp sporta industriju un izglītības industriju ir acīmredzams. Patlaban ir paredzēts, ka politiski angažētas padomes starptautiskā konkursā atlasīs rektorus, kuri nedrīkst būt bijuši VDK sarakstos, bet nav minēts, ka augstskolu rektoru kandidāti nedrīkst būt saistīti ar Alkaīdu, ar ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecības tīkliem utt. Tas liek domāt, ka likums tiek rakstīts vienam cilvēkam - gandarījumam par zaudēto tiesu. Izglītības ministre zaudēja tiesā pret Indriķi Muižnieku, šo zaudējumu finansējot ar nodokļu maksātāju naudu, bet tagad mēģina spodrināt savas spalvas. Augstskolu likuma labojumi tika uzrakstīti, lai atriebtos vienam cilvēkam, bet zem šī likuma tika paliktas visas augstskolas. Bet kas ir tas, par ko stāsta tūristiem? Stāsta par Mākslas akadēmiju, par Mūzikas akadēmiju, Kultūras akadēmiju... Ēkas ar studentiem ir viena lieta, bet to būtība ir izaugusi no dziesmu svētkiem, no Brīvības pieminekļa un no Neatkarības atgūšanas. Mākslas un Mūzikas akadēmijas nodibināja gadu pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Šīs augstskolas ir saistītas ar Latvijas identitāti.
‒ Manuprāt, rektors tad taps nevajadzīgs: visu izdarīs padome.
‒ Rektors vairs nebūs rektors. Viņš būs desmit vai vienpadsmit cilvēku izsūtāmais puika. Rektors neatbildēs ne par stratēģiju, ne par finansēm, ne par pasniedzējiem. Tad par ko viņš atbildēs? Es neesmu tik liels aktieris, lai spētu iztēloties, ka šāda padome mani ievēlēs par rektoru. Vēl pirms kovidpandēmijas bija saruna Izglītības ministrijā ar Šuplinskas kundzi, kur piedalījās arī kultūras ministrs Puntuļa kungs. Es toreiz teicu, ka piekrītu augstskolu padomēm ar vienu nosacījumu: ja augstskolu sistēmai tiks novirzīti divi procenti no IKP. Tas taču ir ierakstīts likumā!
‒ Piedodiet, vai tad šī valdība pilda visus likumus?
‒ Protams, ne. Uz manu nosacījumu ministre Šuplinska atbildēja: Zariņ, tad taisiet Mākslas akadēmijā militāro glezniecību! Un es piebildu: jā, un Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis lai gatavo pūtēju orķestrus, kas iet armijas priekšgalā.
‒Tas no ministres bija domāts asprātīgi?
‒ Nu, acīmredzot. Tajā pašā sanāksmē tika stāstīts arī par plāniem ieviest 30% mācību līdzmaksājumu visiem studentiem. Vēl tika iemesti ideju akmentiņi par tēmu „kurš kuru apēdīs?”
‒ Vai padomes būs nepieciešamas arī lēmumiem par „apēšanu”?
‒ Padome varēs ne tikai vienā mirklī atcelt rektoru. Tā kā augstskolām vairs nebūs satversmju, padomēm būs iespēja izlemt likvidēt augstskolas, jo padomēm būs deleģēta augstākā vara, kas līdz šim bija tikai satversmes sapulcei. Padomes ar vieglu roku varēs pievienot, atvienot, likvidēt...
Patlaban cirkulē stāsti par to, ka Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) ir gatava apēst Rīgas Stradiņa universitāti. RTU jau gribēja apēst Latvijas Jūras akadēmiju, taču naktī pirms rīkojuma parakstīšanas akadēmijas rektors profesors Jānis Bērziņš aizgāja viņsaulē, un toreizējais izglītības ministrs Šadurskis rīkojumu tā arī neparakstīja... Tā Bērziņa kungs izglāba akadēmiju.
Kopumā domājot: vai šī augstākās izglītības reforma ir izglītības dēļ vai arī amatpersonu deklarāciju atviegloto noteikumu dēļ?
‒ Kā jūs to domājat?
‒ Likums, ko apspriež, paredz, ka augstākās izglītības padomju amatpersonas uzrādīs tikai ieņēmumus no padomju locekļu algām. Un pie viena likums attieksies uz visu valsts kapitālsabiedrību padomju amatpersonām. KNAB jau ir iebildis pret šo uzstādījumu, bet IZM acīmredzot ir svarīgākā ministrija mūsu valstī, un iebildumi nedarbojas.
‒ Visam, ko dara jaunkonservatoru politpulciņš un tā ministri, pārējā „koalīcija” piekrīt.
‒ Mani, patiesību sakot, izbrīna studentu kūtrums. Piemēram, Londonā pirms kovidkrīzes uz ielām izgāja 75% studējošo un pasniedzēju - cīņā pret padomju varu. Tāpēc, ka augstskolu padomes savāca 45% no augstskolu budžeta un novirzīja sevis uzturēšanai, līdz ar to studenti palika neapmierināti ar izglītības kvalitāti. Arī Skandināvijā nesen bija studentu streiks it kā par sīkumu: par to, ka dizaina studenti praktiskas zināšanas vēlas vairāk nekā teorētiskas. Studenti iziet ielās: pirmkārt, tas ir „fun”, otrkārt - tas kaut ko risina. Bet šeit - studentiem nocērt rokas un kājas, bet viņi tik un tā neiet ielās.
‒ Nav vairs, ar ko iet... Varbūt tā ir mūsu nacionālā īpatnība?
‒ Mazohisms, jūs domājat?
‒ Jā, kaut kā tā. Nespēja pretoties, spēja vien klusi gaudot.
‒ Protams, pārvaldīt savu valsti - tas nav viegli. It sevišķi, ja pieredze ir īsa. Sveša pārvaldīšana jau iegājusi asinīs... Šī situācija jāpēta antropologiem, jārisina psihologiem. Stabili palicis vien kangara sindroms, un izredzes nonākt Briselē labā postenī.
‒ Varbūt tieši tā kangarisma dēļ šeit ir tik daudz līdēju?
‒ Tad atkal jārunā par augstskolu pārvaldību. Ir kāds ārvalstīs dzimis asociētais profesors, kurš lasa lekcijas Rīgas biznesa skolā, bieži ir sastopams arī RTU. Pēc tam, kad kādā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē Arvils Ašeradens runāja vienā tonalitātē ar ministri Šuplinsku, šis ārvalstu profesors teicis aptuveni tā: ko jūs te satraucaties, bija taču trīs scenāriji ar visām jūsu augstskolām. Kādi? Viens no tiem: aizklapēt Latvijā visas augstākās izglītības iestādes un uztaisīt šeit ārzemju lielo augstskolu franšīzes. Kāpēc gan lai augstskolu padomes to neizdarītu?! Un šis cilvēks lielījās, ka sniedzot padomus Šuplinskai. Starp citu, nesen tikos ar Andersu Pālzovu [Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors], un viņš stāstīja, ka Zviedrijā jau vairākus gadus notiek diskusija, vai augstskolās ir vajadzīga šī padomju vara. Zviedri jau ir sapratuši, ka tas nav labākais risinājums augstākajai izglītībai un ka ir jāatgriežas pie ilgtspējīgas, akadēmiskas neatkarības - tāpēc, ka politiķi un uzņēmēji, kuri ir šo padomju locekļi, domā savās īslaicīgajās interesēs. Tas pats notiek arī Lielbritānijā. Bet mēs nezin kādēļ gribam atgriezties pagātnē un ieviest to, ko citi sāk atmest.
‒ Ašeradena kungs apgalvo, ka mēs esam vienīgā valsts bez šīm glābjošajām padomēm.
‒ Kā tad, esam. Bet mēs arī esam vienīgā valsts Eiropā, kurai ir tik zems finansējums augstākajai izglītībai. Zem mums ir tikai Čīle.
‒ Ko jūs darītu, ja būtu izglītības ministrs?
‒ Vispirms es pārskatītu ministrijas izdotās licences augstskolām. Varētu domāt par dažu augstskolu apvienošanu. Bet tādām lietām ir nepieciešams milzīgs finansējums. Somijā tam tika izlietoti 700 miljoni eiro. Arvils Ašeradens teica, ka es kļūdoties ar nullēm. Nekļūdos gan. Bet ne naudā lielākā problēma: ir jābūt zinātniskiem, objektīviem (nevis pasūtījuma) pētījumiem un pamatojumam, kāpēc konkrētās augstskolas jāapvieno. Valstij tad būtu jāizšķiras - vai nu maksājam par to augstāko izglītību, vai nu atzīstam, ka esam nabadzīga valsts, tāpēc nevaram uzturēt augstāko izglītību. Un tad paliks tikai tās augstskolas, kas spēs piesaistīt studentus par naudu. Nežēlīgi, jā. Bet tas jāsaprot. Pirms kovidkrīzes biju uzaicinājis uz Rīgu profesoru no Londonas Sanmārtina mākslas koledžas, kas ir pasaules klases augstskola, ‒ viņš jau bija atlasījis 15 mūsu studentus, ar kuriem strādāt. Mums viņam būtu jāmaksā 1500 eiro nedēļā plus ceļš un uzturēšanās. Pie mums vietējie profesori saņem 1500 eiro mēnesī - „uz papīra”.
‒ Visbiežāk vietējie dārgumi netiek novērtēti, aizbildinoties, ka „nav naudas”.
‒ Atjaunotās Latvijas laikā nav uzcelts neviens muzejs. Paldies Rīgas domei, ka tā vismaz izremontēja Nacionālo mākslas muzeju. Tajā atrodas arī Gustava Kluča darbi. Klucis ir mūsu dārgums, viņš ir kā Latvijas nafta! Ja viņu paņemtu kā zelta graudu un ap to uzceltu laikmetīgās mākslas muzeju, to varētu iepakot un pārdot starptautiski, radot infrastruktūru jauno talantu attīstībai.
‒ Bet noteikti ir kaut kas labs, kas noticis vai notiek ar Mākslas akadēmiju.
‒ Protams, ir. Mūsu Mākslas akadēmija ir alianses „EU4 Art” dalībniece. Mēs piedalījāmies milzīgā starptautiskā augstskolu konkursā, un konkurence bija nopietna. Nu mūsu aliansei, četrām Eiropas mākslas akadēmijām Rīgā, Romā, Drēzdenē un Budapeštā, ir piešķirti pieci miljoni eiro uz trim gadiem, lai veidotu priekšnoteikumus kopīgam Eiropas diplomam mākslās. Nākotnē studenti varēs iestāties Mākslas akadēmijā un - pēc izvēles - beigt studijas Romā vai Drēzdenē, vai Budapeštā. Mūsu akadēmija ir vienīgā no Skandināvijas un Baltijas valstīm, kas ir izpelnījusies tik augstu vērtējumu. Tas ir ne tikai gods, bet arī atbildība - veidot nākotnes izglītības telpu. Saistībā ar šo notikumu apmeklēju Briselē visu Eiropas izglītības ministru un rektoru tikšanos (mūsu izglītības ministres gan tur nebija), kur tika paziņots, ka studentus patiesībā neinteresē augstskolu reitingi, viņus interesē zināšanas, iespējas uzturēties neizzinātā valstī un apgūt tās kultūru. Tas viss ir tik saprotami! Bet nedz Ašeradena kungs, nedz Šuplinskas kundze nenovērtē LMA un LU klātbūtni šajās starptautiskajās aliansēs. Diemžēl ne tikai nenovērtē, bet arī neatbalsta. Visas pārējās alianses augstskolas uzreiz saņēma savu valstu līdzmaksājumu un atbalstu. Vācijā pat gandrīz tikpat lielu kā Eiropas finansējumu. Tikai Latvijā mums joprojām nav, un nevar zināt, vai vispār būs valsts līdzmaksājums. Mums līdzmaksājuma 20% ir jāatrod no citiem finansējuma avotiem, patiesībā jāatņem citiem plāniem, citām izstādēm, pētījumiem un projektiem. Tātad politiķi vārdos ir par šo izcilību, bet tad, kad Latvijas augstskolas iegūst panākumus, kas ir pat nozīmīgāki par šo „Top 500”, tad tās joprojām tiek paļātas, un tām nav nekāda atbalsta.
‒ Zinu, ka nesen bija tikšanās ar Valsts prezidentu, lai runātu par Augstskolu likuma grozījumiem. Bijāt uz šo tikšanos?
‒ Kas tad mani uz to aicinās? Neesmu ērts runātājs. Turklāt - ja prezidents ir politisko partiju vēlēts, viņš nav brīvs. Varbūt jārunā par tautas vēlētu prezidentu. Vienīgi - tad mēs nonākam tajā slazdā, par ko TV24 runāja arhitekts Andis Sīlis: kāds elektorāts, tāds prezidents. Un tie slazdi ir visur. Mēs ejam pa mīnu lauku. Bet varam darīt kā pasakās: kad sākam iet, paņemam rokās dzijas kamolu, atritinām to... Tad, kad esam apmaldījušies, ejam pa to diedziņu atpakaļ. Un nonākam līdz tautas gudrībai. Varbūt deputātiem un visiem tiem, kuri maldās, iedot to dzīpara galiņu?
