Elita Veidemane / Autori

«... Ir kādas bailes, kas mani nepameta, pat atgriežoties atpakaļ Latvijā. Bailes no zibens. Sibīrijā zibeņi nāca ļoti lieli un briesmīgi bija tad, ja tajā brīdī biju ārā uz lauka ar visām 200 govīm, kuras mēs ar māsu ganījām. Otrkārt, man nepatīk vilcieni, tas man atgādina par tiem lopu vagoniem, ar kuriem mūs izveda. Un vēl man ir bail no liela cilvēku pūļa...»

Viņi ir varoņi, Latvija ar viņiem lepojas. Tomass Jaunzems un Boriss Rutkovskis sarežģītos apstākļos izglāba dzīvību cilvēkam, kurš krita no ceturtā stāva. Ugunsdzēsējs glābējs Tomass Jaunzems, palīdzot Borisam Rutkovskim, spēja notvert krītošo cilvēku, izliecoties no loga trešajā stāvā.

Laikā, kad normālas ģimenes vērtības tiek noniecinātas ar savādu attiecību legalizāciju un to uzbāzīgu demonstrēšanu, ir laiks parunāt par to, kas traucē un kas palīdz tradicionālajām ģimenēm, un par to, kā dzīvot tiem, kuri ir psiholoģiski cietuši no netradicionālām attiecībām.

«Katru dienu būs, par ko brīnīties,» ironizēja kāds tīmekļa asprātis, komentēdams Vjačeslava Dombrovska pēkšņo iekāpšanu sapucētajā Saskaņas karietē, kurai – tāpat kā citām urrāpartijām – pēc Saeimas vēlēšanu pusnakts ir iespēja pārvērsties par ķirbi. Pirms knapa laiciņa no NSL uz ZZS aizvibrēja Gunārs Kūtris. Ļaunas mēles gan melsa, ka vispirms viņam esot bijis dīls ar Saskaņu, kas tomēr nojucis. Bet arī ZZS nav peļams variants: puslīdz skaidrs, ka tā ir koalīcijas veidotājpartija.

«Krievijas pārstāvji taisoties inspekcijā uz Latviju saistībā ar pāreju uz izglītību valsts valodā, viņi var inspicēt Tambovas guberņu, kad un kā vien vēlas, Latvijas Republiku labākā gadījumā apmeklēt kā tūristi privātā vizītē,» savā tviterkontā raksta Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ne visai bieži piekrītu ministra domu izpaudumiem, taču šoreiz pievienojos. Ja tvīts vēl būtu nospodrināts ar mērķi pietuvoties precīzai latviešu valodas izteiksmei, tam nebūtu analogu piemēru LR ministru tvītošanas vēsturē: šis būtu izcilākais.

«Bērni kļūst labāki. Nešaubīgi. Ne tikai spēles tehnikā, bet arī sirdī. Dvēsele kļūst brīvāka. Un tas, domāju, ir pats svarīgākais,» teic Smaida Ščerbicka, kura ir Arvīda Žilinska Jēkabpils mūzikas skolas direktore jau četrus gadus.

Jūrmalas pilsētā dzīvo apmēram 14 000 pensionāru, tā, pamatojoties uz statistikas datiem, apgalvo Guntars Valants, Jūrmalas Pensionāru biedrības aktīvists. Biedrība dibināta 2006. gadā, kādu laiku tās darbība bija pieklususi, tomēr pērnā gada jūlijā tā atsākusi darboties pilnskanīgi.

«Dome man ir uzteikusi darbu, un pēdējā darbadiena Vaiņodes internātpamatskolā ir 28. jūnijs,» stāsta skolas direktors Reinis Ulberts. Viņš ir bijis skolas vadībā kopš 2002. gada, pirms tam – mūzikas skolotājs. Izaudzināti un dzīvē palaisti simtiem bērnu. Nu Ulberta kungs jūtas lieks, un tā ir pazemojoša sajūta. Kā sentimentāli mēdz teikt – «mūžs ir atdots skolai». Bet tagad viņa mūžs vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo svarīgāki ir sausi skaitļi, audzināšanas teorijas, kas ne ar ko nav pamatotas, un jaunmodīgi, vāji izprotami, «kompetencēs» balstīti izglītošanas virzieni.

Sanita Lazdiņa ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, projekta Skola 2030 valodu jomas vecākā eksperte, kas vada latviešu valodas darba grupu.

«Uz kādiem koncertiem es iešu ar lielāko prieku?...» – Guntars Ķirsis mirkli domā un tad iesmejas. «Ir koncerti, uz kuriem man jāiet, jo es nevaru neiet. Daudzu mākslinieku uzstāšanās Dzintaru koncertzālē notiek katru gadu, tomēr šogad ir arī absolūti unikālas lietas – Vīnes filharmoniķi un Elīna Garanča; Džona Malkoviča viesošanās; Raimonda Paula veltījums Latvijas simtgadei; Belvederes operdziedātāju konkurss, koncerts Dzimuši Latvijā, kas ar televīzijas palīdzību tiks piedāvāts starptautiskajai auditorijai Latvijas simtgadē. Un daudzi citi koncerti... Katra diena ir kā zelta tīrradnis.»

Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.

«Esmu putiniskā neoboļševisma režīma pretinieks jau kopš pirmajām Krimas avantūras dienām, esmu publiski uzstājies pret Krimas aneksiju, kā arī pret dienvidaustrumu Ukrainā izraisīto karu, kas ir noziegums gan pret krievu, gan pret ukraiņu tautu,» teic krievu disidents Dmitrijs Savins, kurš 2016. gadā Latvijā ieguva bēgļa statusu, nu dzīvo Liepājā, mācās būt par latviešu patriotu un aktīvi pauž viedokli savā videoblogā.

Intervija ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība): par iespējām saglabāt esošo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām, par pretvalstisko demonstrāciju aizliegšanu, par puskrievisku valsti un Krieviju kaimiņos.

No Drošības policijas sagaidu konsekvenci: pelnītā, restotā atpūtas vietā atrodas Lindermans un Gapoņenko, vēl tikai Ždanokai vajadzētu savīkšīties uz tējas dzeršanu pie abiem pieminētajiem.

Viņi atraka 145 kritušos. Spriežot pēc dažiem atrastajiem apbalvojumiem, tie bija sarkanarmijas karavīri.

Intervija ar valodnieci sociolingvisti, vadošo pētnieci Dr. Vinetu Poriņu: par strīdus izraisījušo jauno mācību saturu, par projektu Skola 2030, kas veicina latviešu valodas un literatūras marginalizāciju, par latviešu lingvistisko uzvedību un mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām valsts valodā.

Odisejam ir laimējies: viņš ir spējis sevī saglabāt saikni ar to īpašo degsmi, kāda ir dota tikai un vienīgi jaunībā – degsmi, atdoties brīvības idejai, ierakstot to uz mūžiem savā emocionālajā atmiņā. Odisejs 27 gadu vecumā – 1990. gada 4. maijā –, būdams Augstākās Padomes (AP) deputāts, balsoja par Neatkarības deklarāciju, un vēl šodien viņā ir dzīvs tas aizkustinājums, kas valdīja tajā tālajā dienā. Pēc tam bija barikādes un augusta pučs, bija Latvijas valsts atjaunošana un viss, kas saistās ar šo nozīmīgo procesu, – gan uzvaras, gan kļūdas. Odisejs dzīvo līdzi uzvarām un kļūdām. Līdz sirdssāpēm, līdz bezgala priekam, līdz saknēm un asarām. Nekas nav aizmirsts vai palaists garām. Viss ir kā vienmēr – personiski un dziļi. Šodien saruna ar vēsturnieku, bijušo AP deputātu Odiseju Kostandu.

Katru gadu atgriežoties Taizemē, arvien spēcīgāka kļūst sajūta, ka esi atgriezies mājās. Kaut kas pirmatnējs un pazīstams ir mirklī, kad atkal nonāc pie Andamanu jūras un kad atkal redzi dūmakaino saulrietu, kas desmit minūtēs vakaru pārvērš naktī.

«Jaunā Vecava – tā būtu normāla partija, ja vien to nevadītu tas smieklīgais ārzemnieks Krišvaldis; Kislodriščinskas saskaņas partija – forša programma, bet cita nekā tur nav; Jauno Homeopātu partija – pārāk daudz veco aptiekāru; partija Kam pieder šī suņubūda? – slikti aktieri sliktā izrādē; tad vēl apvienotā Zaļās bietes un dīvāna traktoristu partija, tad vēl Tautisko tetovējumu apvienība, tad vēl partija

«Anturāžai anglosakši pie Saeimas aizdedzinās pusduci automobiļu riepu un izsmidzinās hlorpikrīnu no dzelteniem baloniem ar uzrakstu Hlors. Nofilmēs ar puņķiem un asarām klātos deputātus un parādīs šos briesmīgos kadrus telekanālos BBC un Euronews. Paziņos, ka tas ir Krievijas darbs. Agri no rīta amerikāņu specvienības un vietējā Drošības policija arestēs kādu pussimtu krievu aktīvistu un ievietos viņus koncentrācijas nometnē. (..) Man šķiet, ka tā būs iekārtota Skonto stadionā.»

Kremļa meli un izlocīšanās saistībā ar bijušā Krievijas dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā – tie ir tikai dabiski Krievijas diplomātiskās valodas izpaudumi, kas mūsdienās neizceļas ar pārlieku smalkumu un pieklājību. Daudz filigrānāka valoda bija britu sūtņa Maskavā Staforda Kripsa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova rakstiskajā dialogā 1941. gadā – dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Molotova meli ir smalki kā itāļu baroka mežģīnes – atšķirībā no šodienas Kremļa melu zirgadeķa raupjuma.

Esmu samaksājusi par «uzvaras pieminekli», par to, kas atrodas Pārdaugavā un kura pilnais nosaukums ir «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 1985. gadā par to ir samaksājuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem no algas – neprasot, vai viņi to vēlas vai ne – atvilka pa desmit rubļiem, to nodēvējot par brīvprātīgu ziedojumu.