Elita Veidemane / Autori

«Jaunkomunistu reitings ir tik zems, ka viņiem bija nepieciešama vismaz kaut kāda uzvara,» piepilinot indes kausā manāmu līdzjūtības devu, pauda kāds sociālo tīklu iemītnieks. Runa, protams, bija par tautā iemīļoto Jauno konservatīvo partiju (JKP), kas guvusi savai būtībai atbilstošu mīļvārdiņu – jaunkomunisti. Un tā – pēc parunāšanās kā vīram ar vīru – valdība otrdien nolēma, ka tomēr neapstiprinās demokrātiski ievēlēto Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Spiediens no jaunkomunistu puses bija pamatīgs – varam iedomāties, cik smagus argumentus izmantoja bezkompromisu tiesiskuma sludinātāji, lai nedēļas laikā koalīcijas partijas piespiestu mainīt savas domas uz pretējām.

Intervija ar Imantu Parādnieku (NA), kurš ir premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos un likumā noteiktais jaunieceltais Sociālās integrācijas fonda (SIF) padomes loceklis (kopš 23. jūlija): par SIF dažbrīd aplamo darbību, par valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, par SIF padomes un sekretariāta neizprotamajām finansiālajām kustībām, kā arī par premjera Kariņa lomu SIF «sāgā».

Patīk sarakstīties ar amatpersonām. Precīzāk – ar viņu uzticamības personām. Komunikācija vienmēr apliecina viņu prasmi izteikties absolūti perfekti. Vēlējos uzzināt, kā jaunais Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR) vērtē savus vietniekus Annu Vladovu (Saskaņa) un Vadimu Baraņņiku (izslēgts no Saskaņas), kā vērtē viņu profesionālo kompetenci, kas būs nepieciešama pirmā un otrā vicemēra amatos, cik drošs ir par jauno Rīgas brīvostas valdes locekli Sandri Bergmani (Saskaņa), kurš jau izsenis ir augsta kaluma profesionālis visās jomās un tvīkst kļūt arī par trešo vicemēru.

«Mēs kategoriski nosodām!» – šāda teikuma pietrūka vēstules beigās, kuru parakstīja «Ī. Danelsone, A. Grigorjevs un vēl vairāki citi LU absolventi».

Tas bija mūsu Brīvības manifests: trīs tautu vienošanās pavēstīt pasaulei par saviem nodomiem tapt neatkarīgām un brīvām, turklāt – izdarīt to cieņpilni, spēcīgi un nepiekāpīgi. Ap diviem miljoniem cilvēku 1989. gada 23. augustā, Molotova – Ribentropa noziedzīgā pakta gadadienā, sastājās teju 700 kilometru garā dzīvajā ķēdē no Viļņas līdz pat Tallinai, sadevās rokās.

Šodien protektorāts ar nosaukumu «Latvijas padomju sociālistiskā republika» atguva savu nozīmi un jēgu, kļūstot atkal par pilntiesīgu Latvijas Republiku, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī. Šodien – pirms 28 gadiem, 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš – demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas.

«Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar savu juristu un sponsoru bloku organizē valstī ekonomiskas, politiskas un tiesiskas varas sagrābšanu un veic to ar savu ministru un ierēdņu rokām, cenšoties iegūt savā kontrolē institūcijas ar vislielākajiem budžeta un investīciju resursiem, kā arī ar nekustamajiem īpašumiem. Tas ir jauna totalitārisma paveids, kas tiek īstenots ar politisku spiedienu,» teic Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis, vērtēdams minētā politveidojuma psihotisko stāvokli (tam raksturīgi murgi un halucinācijas). Runa konkrētajā gadījumā ir par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām, kuru rezultātu jau ilgāku laiku mēģina apšaubīt izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kas destruktīvi darbojas savas partijas – JKP – uzdevumā.

Intervija ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu: par politveidojumu reitingiem un sabiedrības sašķeltību, par cilvēkresursiem un finanšu resursiem, bez kuriem neizveidot jaunas partijas, par premjera un valdības darba vērtējumu.

Saruna ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču: par svētceļojuma būtību un miesu kā gara templi, par varas attieksmi pret Baznīcu un mākslas autonomiju, par politiķu vēlmi attīrīties un Baltijas ceļu.

Vēsturisko pasaciņu teicēji varētu cits citam stāstīt savus izdomājumus, bet ar to nepietiek, un ar tām, viņuprāt, ir jāaplaimo arī citi: Eiropas pilsētās ar salūtiem jāatzīmē «75. gadadiena kopš atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 31. jūlijā sarkano iebrucēju piemiņas maratona starta šāviens nogranda Jelgavā, kur – kā lasāms Krievijas vēstniecības mājaslapā –, pirms tam ar piedurkni laikam nospodrinot vēl saglabājušos piemiņas plāksni «cīnītājiem pret nacismu», notika «svinīgais mītiņš», kurā piedalījās Krievijas, Azerbaidžānas un Baltkrievijas diplomātisko misiju vadītāji, kā arī krievu oficieru madāmu barvede Ždanoka, sociālistikās partijas vadonis Frolovs un citi mušu ķēniņi.

Iespējams, nākamnedēļ valdība lems par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Galvenā loma viņa ievēlēšanas drāmā bija (un ir) LU Studentu padomei, kas ir LU studējošo augstākā lēmējinstitūcija. Pēc otrās balsošanas, kad Indriķis Muižnieks tika ievēlēts atbilstoši universitātes Satversmei, bija skaidrs, ka viss ir noticis un beidzies. Tomēr izglītības un zinātnes ministre (IZM) Ilga Šuplinska (JKP) izlēma rosināt Muižnieka neapstiprināšanu amatā, pamatojot šo ideju ar sasteigtiem un līdz ar to aplamiem pieņēmumiem.

Intervija ar Rīgas domes Nacionālās apvienības (NA) frakcijas priekšsēdētāju Daini Loci: par situāciju Rīgas domē (RD), ārkārtas vēlēšanām, par nosacījumiem, ar kādiem NA būtu gatava sastrādāties ar atsevišķiem partijas Gods kalpot Rīgai (GKR) deputātiem, par padomju laika pieminekļiem Rīgā un izglītību valsts valodā.

«Bet viens gan diemžēl skaidrs: plašas tautas masas nav satrauktas,» man raksta Andris Lielais, vērtēdams 27. jūlija notikumus Maskavā. Andris ir Maskavā dzīvojošs latviešu kinoaktieris un Krievijas TV šovu zvaigzne, kurš vienmēr asi un kaismīgi mirdz, aizstāvēdams Latvijas pozīcijas. Kas tad notika Maskavā 27. jūlijā? Krievijas politiskā opozīcija plānoja sestdien protesta akciju pret varas iestāžu atteikumu reģistrēt neatkarīgos kandidātus galvaspilsētas domes vēlēšanām. Varas iestādes paziņoja, ka akcija ir nesankcionēta, un aicināja cilvēkus tajā nepiedalīties, brīdinot, ka tās laikā esot plānotas «provokācijas».

Nebūtu Aleksandrs Filejs sejugrāmatā publicējis savu paskvilu ar nosaukumu 17. jūnijs. Sveicu svētkos, nekad nebūtu uzzinājusi par šo Latvijas «patriotu», kuram 1940. gada 17. jūnijs – padomju okupantu armijas ienākšana Latvijā – ir «gaiši svētki».

«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā. Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!

«Bezkompromisu tiesiskuma» politpulciņš – Jaunā konservatīvā partija (JKP) – uzsākusi dzelteno kartīšu rādīšanu visos iespējamos virzienos, un izskatās, ka ar tās palīdzību iespējams šantažēt valdību, kurā paši «bezkompromisainie» atrodas. Diez vai daudzi šaubīsies, ka šī graujošā procesa daļa ir izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas uzsāktā valsts lielākās augstskolas – Latvijas Universitātes (LU) – rektora Indriķa Muižnieka šantāža un administratīvais reiderisms ar «līdzpaņemtajiem» draudiem neapstiprināt viņu amatā.

«Tolaik Krievijā varēja dabūt nevis ēdienu, bet gan caureju,» smejoties atceras Juris Putnis, bijušais vokāli instrumentālā ansambļa Tip Top «skaņu vecis», inteliģenti sakot – skaņu inženieris, tagad – uzņēmuma BMS-Baltijas Mārketing Serviss direktors un īpašnieks. Pēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu muzikālās «soļankas», kas mūziķu un humoristu piepildītā katlā izbraukāja pa visu bijušo Padomju Savienību un Austrumeiropas «sociālistiskās nometnes» valstīm, iestājās deviņdesmito gadu smagā atjaunotne, kad par mūziku domāja maz vai nemaz. Tad naudu vajadzēja pelnīt ar pirkšanu un pārdošanu.

Pirms intervijas ar Mārīti Tukišu, valsts kapitālsabiedrības Latvijas Radio (LR) valdes locekli finanšu vadības jautājumos, man piezvanīja Raimonds Pauls, un Maestro satraukumu nespēja noslēpt pat viņa tradicionāli ironiskais izteiksmes veids. «Lūdzu, uzziniet, kas notiek ar Latvijas Radio. Varbūt jūs to varat izdarīt ar savu nešpetno raksturu. Mēs varam pazaudēt vienu no nedaudzajiem medijiem, kas vēl rūpējas par Latvijas kultūru un latviešu valodu,» teica Pauls.

Atzīstos: pārkāpu, vainīga. Ātrums tika pārsniegts, mani panāca bākugunīs mirgojošs policijas auto, un policists pieklājīgi izrakstīja soda kvīti. Tā kā mans autovadītājas mūžs ir bijis nevainojams, soda apmērs tika samazināts par 50%. Un tomēr sāpīgi: noķēra tieši mani, nevis visus tos tūkstošus, kuri tieši tajā vietā allaž pārsniedz ātrumu... Tās, protams, tikai manas privātās pārdomas, un runa patiesībā nav par to.

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.

«Diemžēl tauta kļuvusi vēl glupāka nekā agrāk un patlaban vienalga nesapratīs, kas notiek. (..) Apstulbināta [tauta]. Un te nu ir tā interesantā šķirtne – vai nu būt anglosakšu pasaules astes galā (jo amerikāņi te tomēr ir itin kā pamatnoteicēji), vai arī būt atdzimstošās Eirāzijas pasaules avangardā,» kļūt par Eirāzijas (lasi – «krievu pasaules») sastāvdaļu aicina psihologs, ekonomikas zinātņu doktors Igors Zlotņikovs, kurš beidzis Maskavas universitātes psiholoģijas fakultāti. «Latvijā viņš ir starp tiem cilvēkiem, kuri spēj domāt patstāvīgi,» – tā Zlotņikovu raksturo kolēģis Viktors Avotiņš, publicējot ar viņu interviju 26. jūnijā. Interesanti, ka patstāvīgā domāšana nereti ir dziļi iespaidota no kādas konkrētas ideoloģijas. Bet tas, ka intervija publicēta, ir pozitīvi vērtējams fakts: pretinieks jāpazīst.

«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.