Tas bija mūsu Brīvības manifests: trīs tautu vienošanās pavēstīt pasaulei par saviem nodomiem tapt neatkarīgām un brīvām, turklāt – izdarīt to cieņpilni, spēcīgi un nepiekāpīgi. Ap diviem miljoniem cilvēku 1989. gada 23. augustā, Molotova – Ribentropa noziedzīgā pakta gadadienā, sastājās teju 700 kilometru garā dzīvajā ķēdē no Viļņas līdz pat Tallinai, sadevās rokās.
Nevienā metrā nebija pārrāvuma bez cilvēkiem: tas bija kaut kas teorētiski neiespējams. Teorētiski, bet ne praktiski un emocionāli. Interneta un sociālo tīklu vietā «strādāja» tautfrontiešu prese, tostarp Atmoda, telefons, mutiskā saziņa, sazarotais Tautas frontes nodaļu tīkls, regulārās Baltijas valstu tautfrontiešu tikšanās.
1989. gadā tika nodibināta Baltijas padome, kuras tikšanās regulāri tika organizētas visās trijās Baltijas republikās - nevis galvaspilsētās, bet gan Cēsīs, Pērnavā, Panevēžā - lai jauktu pēdas čekistiem. 12. augustā netālu no Cēsīm, Raiskuma pagasta Lenčos, notika visu trīs Baltijas padomes sanāksme, lai jau galīgi vienotos par 23. augusta Baltijas ceļu. Cēsu tautfrontieši vēl šodien atceras, kā veduši Baltijas padomes locekļus pa trim dažādiem ceļiem, lai čekisti nespētu viņus izsekot...
Baltijas ceļa rīkotāji izrēķināja: lai nosegtu attālumu 600 kilometru posmā no Viļņas līdz Rīgai un tālāk līdz Tallinai, būs nepieciešami vismaz 400 000 cilvēku. Bet latvieši izdomāja šo maršrutu pagarināt vēl par 100 kilometriem - uztaisīt līkumu caur Cēsīm, Rūjienu un tālāk caur Vīlandi Igaunijā. Tas, protams, bija riskanti: vai pietiks cilvēku? Latvijas Baltijas ceļa posmam vajadzētu visvairāk cilvēku - ap 180 000. Turklāt bija jāņem vērā tas, ka cilvēki stāvēs ne jau mazos meža celiņos, bet gan lielu šoseju malās - svarīgs bija cilvēku drošības aspekts.
Galvenais šīs bezprecedenta akcijas organizators bija Baltijas padome, savukārt Latvijā galvenā bija Latvijas Tautas fronte, konkrēti - Sandra Kalniete. Vajadzēja darīt visu: vienoties ar miliciju un vietējām autoinspekcijām, jo nācās slēgt satiksmi visā ceļa garumā, palīdzēt ar vīzām ārvalstu žurnālistiem, organizēt brīvprātīgos kārtības sargus un uzturēt nepārtrauktu kontaktu ar vietējiem tautfrontiešiem, kuru uzdevums bija «nosegt» konkrētus ceļa posmus. Piemēram, Cēsu rajona laikrakstā Padomju Druva bija publicēts šāds teksts: «46. kilometrā - Nītaures, Mores un izglītības darbinieku LTF nodaļa, 47. - Zaube un 8. pārvietojamo mašīnu kombināts, 48. - Līgatnes Lauktehnika, 49. - Fabriciusa padomju saimniecība, 50. un 51. - Līgatnes pilsētciemats, 52. - padomju saimniecība Līgatne un 5. autotransporta uzņēmums...» Un tādā garā - arī citos laikrakstos. Cilvēki, kuri vēlējās nostāties Baltijas ceļā, plūda no visas Latvijas: kurzemniekus un zemgaliešus aicināja stāties Bauskas ceļa posmā, vidzemniekus un latgaliešus - Cēsu ceļa posmā. Bija paredzēts, ka laikā no pusseptiņiem līdz pusastoņiem vakarā (rokās sadošanās - no 19 līdz 19.15) būs tiešraides koordinācija ar milicijas radio sakariem. Tomēr kompartijas centrālkomiteja 23. augusta rītā pēkšņi aizliedza tiešraidi laikā no pusseptiņiem, tā tika atļauta tikai ķēdes saslēgšanās laikā. Bet tad jau koordinācija vairs nebija nepieciešama: vai nu ķēde saslēgsies, vai nu tā nesaslēgsies...
Pateikt, ka organizatori bija uztraukušies par šo aizliegumu, būtu nepateikt neko. Bija risks, ka varētu palikt tukši kādi ceļa posmi, varētu notikt satiksmes negadījumi... Sandra Kalniete pilnīgā bezcerībā devās uz Bauskas pusi un nonāca sastrēgumā jau Ķekavā. Neko vairs nevarēja nedz ietekmēt, nedz mainīt. Un tomēr viss notika! Jau vēlā vakarā, sazvanoties ar koordinatoriem, Sandra uzzināja, ka Baltijas ceļš nebija pārtraukts nevienā posmā. Tā bija uzvara. To šodien neiespējami izjust tiem, kuriem nav izpratnes, kas ir verdzība un nebrīve. Bet šis Brīvības manifests paliks ierakstīts vēsturē uz mūžīgiem laikiem.
Ne tikai organizatoriskais talants bija vajadzīgs, lai paceltu šo notikumu, vajadzēja arī uzrunāt tautu. Un to darīja Tautas frontes līderis Dainis Īvāns, teikdams: «Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs. Pāri visam taču stāv nu jau pat fiziski sajūtamā kopība.» To arī skaidroja igauņu rakstnieks Mati Hints: «Baltijas ceļš ir godīgu norunu meklēšanas ceļš starp Austrumiem un Rietumiem, tautu pašnoteikšanās tiesību ceļš. Nostāšanās uz šā ceļa atjaunotu cerības Baltijai un visai Eiropai. Baltijas tautas ir gatavas nostāties uz šā ceļa.» Šis notikums kļuva ne tikai par Baltijas valstu, bet arī par visas pasaules vēsturi.
Sevišķi smieklīgi uz šīs morālās uzvaras fona izskatījās Kremļa reakcija: kompartijas centrālkomiteja publiskoja Paziņojumu par stāvokli Baltijas padomju republikās, kur citastarp bija teikts, ka «Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas», ka «organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskai histērijai», ka «tie, kas piedalās masu akcijās, vai nu nesaprot, vai neatbalsta pretpadomju kustības nodomus» utt.
Savās tā laika izjūtās, atmiņās un šodienas vērojumos ar mums dalās bijušais tautfrontietis, LTF domes un valdes loceklis Juris Dobelis.
- Vai tu atceries, kad pirmo reizi sāka runāt par Baltijas ceļu?
- Manuprāt, Baltijas asamblejā, kas notika 1989. gadā Tallinā. Nevaru apgalvot, bet man šķiet, ka tā bija Igaunijas Tautas frontes dibinātāja Edgara Savisāra ideja. Toreiz, kā zināms, nebija ne interneta, ne sociālo tīklu, tomēr tautas kustības - arī mūsu Tautas fronte - izcēlās ar augstu organizētības pakāpi. LNNK toreiz sarīkoja starptautisku konferenci par Molotova - Ribentropa pakta 50. gadadienu. Sanāca kādi 500 delegāti. Konference notika vecajā Dailes teātrī. Žēl, bet toreiz, 1989. gadā, LTF un LNNK nesadarbojās pietiekami aktīvi. Mēs bijām gandrīz vai konkurenti... Bet 1990. gada 4. maijā par Neatkarības deklarāciju mēs taču balsojām visi kopā. Ir viena lieta, ko gribu uzsvērt. Mēs runājam par 9. maiju, taču - ja nebūtu 1939. gada 23. augusta, nebūtu arī nekāda 9. maija. Nav ko liekuļot - Otro pasaules karu izraisīja Padomju Savienība un Vācija. Abas divas! Pirms kara vācu militārie speciālisti brauca uz Padomju Savienību, lai dalītos savā militārajā mākslā, savukārt krievi vāciešiem dāvināja pieredzi, kā uzbūvēt labas koncentrācijas nometnes. Kāpēc tad tie, kuri svin 9. maiju, nerunā par upuriem, kurus pašu vara radīja? Bet viņi svin šo dienu! Ar koncertiem svin!
- Un tomēr - 1989. gada 23. augusts - kādas bija tavas sajūtas tajā dienā?
- Bija uztraukums, vai viss izdosies. Sandra Kalniete līdz pašam pēdējam mirklim ņēmās ar organizēšanu. Baltijas ceļš man paliks atmiņā kā kaut kas ļoti pozitīvs. Toreiz nebija runu par to, kurš no kura pirks elektrību - kā tas ir šodien. Toreiz mums bija tikai viena sarunu tēma: kā atgūt neatkarību.
- Vai būtu iespējams atkārtot ko līdzīgu - kā tas bija 1989. gadā? Nu, vismaz sajūtu līmenī...
- Viens pārbaudījums jau mums bija barikādes 1991. gadā. Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns aicināja tautu uz barikādēm, un cilvēki atsaucās, nāca. Protams, pēc tam augustā, kad Maskavā notika pučs, kas bija trīs dienu afēra, vairs neviens neaicināja uz barikādēm. Tas bija pilnīgi cits laiks. Tomēr šī afēra varēja beigties ar ļoti lielu upuru skaitu. Ja runājam par šodienu... Šobrīd es nodarbojos ar pagātnes mantojuma sakārtošanu. Mēs ar Daini Īvānu esam iecerējuši intervēt daudzus tā laika cilvēkus: kā viņi redzēja notiekošo, kā vērtēja. Šodien cilvēki ir citādi. Tiem, kuri 1989. gadā bija maziņi vai kuru vēl nebija vispār, ir pilnīgi cita domāšana. Viņi šodien ir nobrieduši vīri un sievas. Taču viņi neko neatceras no tiem laikiem. Atceros, kā man bija toreiz: nepārvarami gribējās iet un cīnīties par Latviju, par brīvību, un to mēs arī darījām. Kas ir šodien? Tikt kāda bagāta uzņēmuma padomē, labi pelnīt...
- Ne visiem ir tāds mērķis.
- Protams, ne visiem. Ar jaunatni vajag prast sarunāties. Tāpēc esmu iecerējis kopā ar Nacionālās apvienības jauniešiem organizēt diskusijas. Esmu daudz domājis par to, ko man nozīmē Latvijas Tautas fronte. LTF ir beigu posms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanā: tieši pateicoties LTF, tika atjaunota neatkarība. Esmu bijis ievēlēts piecās LTF domēs, esmu bijis LTF priekšsēdētāja vietnieks un valdes loceklis. Tautas frontes laikā emocionālais pacēlums bija ļoti augsts. Frontei bija milzīga ietekme. Bet es nevaru izskaidrot to, ka 5. Saeimas vēlēšanās, kas notika 1993. gadā, LTF netika ievēlēta, iegūstot tikai 2,63% balsu.
- Tāpēc, ka, pirmkārt, viss reiz beidzas, bet otrkārt - daudzi tautfrontieši bija pārgājuši uz tolaik ārkārtīgi populāro Latvijas ceļu. Tas, kā atceramies, 5. Saeimas vēlēšanās ieguva vairāk nekā 32% balsu.
- Jā, daudz kas tika pastumts malā, daudz kas, ko iesākām, netika pabeigts. Parādījās jaunas partijas un jaunas intereses...
- ...un daudzi pakāpās uz tautfrontiešu un Tautas frontes pleciem.
- Tādu bija lielākā daļa. Mēģinu skaidrot un izprast, kāpēc... Pirms 5. Saeimas vēlēšanām no Tautas frontes bija aizgājusi liela daļa inteliģences. Kāpēc vajadzēja skriet prom un dibināt neskaitāmas jaunas partijas?
- Tas pats notiek tagad. Cik partijās latvieši sadalījušies? Kādās trīsdesmit?
- Ir dažas lietas. Pirmkārt, mēs konstatējam nepatīkamo faktu par dalīšanos neskaitāmās partijās. Otrkārt, mēs sākam domāt: ko darīt? Ņemt piemēru no «vecajām» valstīm? Piemēram, ASV faktiski ir tikai divas partijas. Esam skaitliski maza tauta, negribas savu tautu noniecināt, bet tie visi, kuri dalās neskaitāmās partijās, ir latvieši, dzied kādā korī, gaida dziesmu svētkus... Domāju, ka daudziem cilvēkiem gribas kaut vai kādā mazā organizācijā piedalīties, tas mums ir raksturīgi. Atceros, bija kādas vēlēšanas, kurās kāda kundze piedalījās viena - ar savu sarakstu, kurā viņa bija viena pati. Nu atgriežos pie pagātnes mantojuma sakārtošanas - ceru, ka šī kārtība kaut kādā mērā palīdzēs. Gribu, lai šodienas jaunie cilvēki zina, ka mums ir ar ko lepoties. Mēs varam un mums vajag lepoties ar Tautas fronti, ar tās aktivitātēm. Tie bija labākie cilvēki, kuri darbojās Tautas frontē. Un vienalga, vai tie bija augstos LTF amatos vai vienkārši ierindas tautfrontieši, viņi uz daudz ko bija gatavi Latvijas labā. Šodien viens otrs to nesaprot, bet toreiz mēs taču nezinājām, kas notiks. Šodien kāds varbūt nezina, kas astoņdesmito gadu beigās notika Baku, Sumgaitā un Tbilisi - kā tur padomju vara nogalināja cilvēkus... Mums diemžēl arī bija upuri, gan ne tik daudz. Taču man šodien gribas atcerēties labos brīžus.
- Un tie būtu?
- Pirmais un lielākais gandarījums - gan ilgi pēc LTF beigām -, ka mūsu valsts tika uzņemta NATO. Ar to arī vajadzēja sākt - ar savu drošību. Un Eiropas Savienībā mums arī vajadzēja iestāties. Esam uzņemti augstākajā sabiedrībā. (Smejas.)
- Kā tu domā - šodien patriotisms ir aktuāls? Vai cilvēki vispār ir patriotiski? Kad trīs valstīs sastājās Baltijas ceļš, tad noteikti viņi tādi bija.
- Normālā latvietī vienmēr būs patriotisms. Jautājums tikai par to, kurā brīdī tas parādās uz āru. Vienu aizkustina uzvara hokejā, otru - koris dziesmu svētkos, trešo - jauniešu panākumi starptautiskos konkursos, ceturto - Latvijas dabas skati... Ja mūsu sirdīs nebūtu patriotisma, mēs nebūtu izcīnījuši brīvību, mēs nebūtu tik tālu tikuši. Kopumā esmu gandarīts par to, kas ar mums līdz šim ir noticis. Mēs esam izdzīvojuši, mēs neesam ne Dienvidosetija, ne Abhāzija, ne Krima... Mums ir sava valsts, sava valoda un kultūra. Mūsu pilsētas ir sakoptas, viss tur notiek. Kopā ar 4. maija kluba biedriem biju aizbraucis uz Krāslavu. Skaista, sakopta pilsēta! Mums jāmeklē labais savā Latvijā. Tāpat kā cilvēkos. Ikviens ir pārpilns gan ar labo, gan ar slikto, un tikai no paša cilvēka būs atkarīgs, ko viņš pasniegs sabiedrībai - labo vai slikto. Un kāds labums no tā, ja cilvēks nepārtraukti gaudo par to, cik te viss ir slikti? Kam vajadzīga šī paššaustīšanās un sevis noniecināšana? Sak, cik labi un pareizi viss ir Igaunijā un Zviedrijā! Nu tad aizbrauc uz turieni, izpēti un pārņem pieredzi! Kāpēc, piemēram, poļi sevi nenoniecina? Tāpēc, ka lepna un pašpietiekama nācija un ar cieņu izturas pret saviem sabiedrotajiem.
- Un tevī pašā - nav mazinājies patriotisms?
- Es sev to nepiedotu, ja būtu mazinājies... Jau teicu: mums ir ar ko lepoties, jo savu neatkarību mēs esam atkarojuši, to mums neviens nav dāvinājis. Viens otrs gan saka: jums jau Kremlis atmeta neatkarību! Pilnīgas muļķības! Ja mēs nebūtu cīnījušies par brīvību, tad šeit būtu otra Dienvidosetija. Kaut kāds protektorāts. Saproti, es esmu pieredzējis ļoti daudz ko - pat Staļina bēres. Un savu pārliecību es sāku veidot jau bērnībā. Mēs slepus klausījāmies Amerikas balsi. Kamēr Staļins bija dzīvs, tikmēr to balsi varēja dzirdēt. Kad Staļins nomira, Rīgā tika uzcelti traucēšanas torņi - netālu no Pērnavas un Brīvības ielas stūra -, tad varēja dzirdēt vairs tikai bļarkšķēšanu... Bet, savulaik klausoties Amerikas balsi, man atvērās cita pasaule.
- Kur tu pats atradies, kad 23. augustā cilvēki stājās rindā, lai sadotos rokās?
- Es stāvēju Rīgā pie Brīvības pieminekļa un stāstīju cilvēkiem, kas ir 23. augusts. Bija daudz ārzemnieku, jo Rīgā - kā jau teicu - tajā dienā notika starptautiska konference. Jau toreiz mēs spējām būt organizēti, disciplinēti un vienlaikus - dziļi emocionāli. Kā jau latvieši.
