PERSONĪBA. Juris Putnis: Muzikantam jāprot izdzīvot jebkuros laikos
«Tolaik Krievijā varēja dabūt nevis ēdienu, bet gan caureju,» smejoties atceras Juris Putnis, bijušais vokāli instrumentālā ansambļa Tip Top «skaņu vecis», inteliģenti sakot – skaņu inženieris, tagad – uzņēmuma BMS-Baltijas Mārketing Serviss direktors un īpašnieks. Pēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu muzikālās «soļankas», kas mūziķu un humoristu piepildītā katlā izbraukāja pa visu bijušo Padomju Savienību un Austrumeiropas «sociālistiskās nometnes» valstīm, iestājās deviņdesmito gadu smagā atjaunotne, kad par mūziku domāja maz vai nemaz. Tad naudu vajadzēja pelnīt ar pirkšanu un pārdošanu.
Bet arī tādi periodi transformējas. Tagad, protams, tāpat pērkam un pārdodam, «soļanka» ir gluži cita, taču muzikants sirdī paliek tas pats muzikants. Arī Juris Putnis. Tāpēc viņš un vēl daži citi Tip Top muzikanti nolēmuši atkal sanākt kopā un ik pa laikam uzspēlēt savam un citu priekam.
36 koncerti mēnesī
Juris Putnis: «Man ir divas dzīves. Iepriekšējā un tagadējā. Citiem ir divas sievas - iepriekšējā un tagadējā, man tas ir ar dzīvēm. Kad biju jauns, mani 1982. gadā uzaicināja strādāt uz REKA (Rīgas estrādes koncertu apvienība), tā bija tāda štelle, kas astoņdesmitajos gados muzikāli apkalpoja visus krogus Rīgā un Jūrmalā. Sāku pa vakariem strādāt Rīgā, bārā Melodija, gaismoju zāli, uzpasēju skaņu. Apkārt bija daudz mākslinieku: dziedāja Nora Bumbiere, atnāca arī Laima Vaikule... Un tad vienu dienu ieradās kāds kungs, vārdā Alfrēds Madžulis, un uzrunāja mani: «Stāsta, ka tu esi normāls džeks. Vai tu negribi pievienoties mūsu grupai Tip Top?» Šai grupai izgāja cauri ļoti liela daļa no mums zināmajiem muzikantiem, piemēram, Aivars Hermanis, Vjačeslavs Mitrohins, Maija Lūsēna, Uldis Stabulnieks, Ojārs Grinbergs, Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere, Einārs Vītols un daudzi citi... Es ilgi nedomāju: tajā pašā vakarā piezvanīju Alfrēdam un pajautāju: kur man jābūt un kad?
Mani uzreiz «ieskaitīja» filharmonijā, kļuvu par vecāko skaņu inženieri: rūpējos par patīkamām izjūtām klausītāju zālē. Man bija jāzina viss: gan repertuārs, gan katra dziedātāja iespējas un garastāvoklis, gan mūzikas instrumentu stāvoklis. Šādā veidā ātri iepazinu cilvēkus. Mēs koncertējām ārkārtīgi intensīvi: kaut arī Maskavas norma bija 16 koncerti mēnesī, mūsu rekords bija 36 koncerti mēnesī. Tagad tādus brīnumus vairs nespēj paveikt neviens. Mūsu koncertdzīve bija piesātināta. Nav tādas vietas bijušajās sociālistiskajās valstīs un bijušajā Padomju Savienībā, kur mēs nebūtu bijuši. Vai tie ir Tālie Austrumi, Nahodka, Inta, Vorkuta, Arhangeļska, Petrozavodska, visur bijām. Izpildījām tulkotas latviešu dziesmas - krieviski, reizēm uztaisījām kādu rokenrolu, ko mums īsti neatļāva... Tā mēs braukājām - trīs profesionālās grupas - Modo (vēlāk Opus), Eolika un Tip Top.
Nereti koncertējām kopā ar pavisam zaļajiem Valēriju Ļeontjevu, Filipu Kirkorovu, jauko Sofiju Rotaru. Tur bija arī joku plēsēji Hazanovs, Vinokurs, Auto Rodeo Sojuz un citi. Šos jauktos koncertus dēvējām par soļanku. Bija, piemēram, arī koncerti, kuros uzstājāmies kopā ar Krievijas kantri grupu Kukuruza vai arī kopā ar lietuviešu vai igauņu muzikantiem.»
Saldējuma vietā - Stārķis
«Jo vairāk tuvojāmies 1990. gadam, jo brīvākas tapa programmas. Filharmonijas sarkanīgā nomenklatūras vadība, no kuras lielākā daļa bija ar pilnīgi konkrētiem uzplečiem, kļuva pielaidīgāka. Mēs vairs nevēlējāmies spēlēt to, ko mums uzspiež, un filharmonijas grupās bija daudz mūziķu, kuri sacerēja savus skaņdarbus. Lielākie protestētāji, protams, bija Liepājā - Līvi. Un viņi arī bija tuvāki latviešu tautai. Tāpat arī Jumprava - kolhoza finansēta grupa. Čaļus noformēja par asenizatoriem un cita veida strādniekiem, lai viņi varētu saņemt algu.
Muzikālajās takās satiku Pitu Andersonu. Viņš bija «izkodis» rokenrolu, bet Latvijā viņam īsti neļāva darboties. Un mēs pa kluso - nelegāli! - viņu ņēmām līdzi uz koncertiem Krievijā. Pitam koncertos bija kādi trīs vai četri gabali, tas jau bija Alfrēda risks, jo viņš bija Tip Top muzikālais vadītājs. Ja kāds būtu nostučījis, ka vokāli instrumentālajā ansamblī Tip Top kāds spēlē rokenrolu, būtu ziepes.
Mēs kopā ar Pitu klausījāmies rokenrola ierakstus, lai saprastu, kā īsti jāskan drobenei jeb mazajai bungai. Tā bija lieliska skola. Tādu pašu skolu deva arī mūsu fantastiskie solisti Margarita un Ojārs, deva komandas garu. Braukt tūrē, kurā jānospēlē 30 koncerti, un nesakasīties, citam pret citu būt labestīgiem un izprotošiem - tā ir liela māksla. Mēs iemācījāmies cienīt un izprast cits citu, rēķināties un ieklausīties.
Pēc tam, kad tika atgūta neatkarība, ar mūzikas lietām sāka iet diezgan švaki. Ātrāk varēja dabūt diloni nekā naudu koncertdarbībai. Astrīda Pērkone, Sonoras Vaices mamma, sāka menedžēt koncertus, veidojot ko līdzīgu savulaik Krievijā notikušajiem soļankas tipa koncertiem. Tajos piedalījās visi, kuri bija spējīgi paiet. Pat tie, kuri rāpoja, arī dažkārt piedalījās... Šodien varam pasmaidīt: Aleksandrs Kublinskis un Uldis Stabulnieks - viņus jau autobusā turpceļā vajadzēja izolēt, jo viņi vienmēr iemanījās saldējuma vietā nopirkt Balto stārķi (populāra konjaka šķirne - E.V.). Koncerts ikreiz sākās ar asprātīgiem jociņiem, un publika vienmēr zviedza, vēderus saķērusi... Visu glāba ārkārtīgi augstā mākslinieku profesionalitāte: jebkurā stadijā spēt nospēlēt perfekti. Jo uz vienas skatuves sapulcējās tādi giganti kā Stabulnieks, Rozenštrauhs, Kublinskis...»
Latvieši un lāpsta
«Pēc neatkarības atjaunošanas visur vajadzēja aktīvus cilvēkus, menedžerus, vajadzēja attīstīt komerciju. Gunārs Pelēkais, kurš kādu brīdi bija Muzikālā teātra direktors, uzaicināja mani strādāt komerccentrā: vajadzēja vest iekšā valstī preces, kuru Latvijai trūkst, vajadzētu arī kādu veikalu uztaisīt. Es piekritu. Un tā Tirgoņu ielā izveidojām pirmo veikalu Tirgonis.
Nekas jau nebija citādi kā mūzikas biznesā: vajadzēja prast pārdot. Sāku intensīvu sadarbību ar Vāciju, kur paralēli mācījos biznesa kursos. Daudz laika nebija, vajadzēja ātri visu apgūt un mainīties. Sadarbojāmies arī ar Lietuvu un Igauniju, cauri manām rokām gāja visa kosmētika, riepas, motorzāģi... Jo valstī nekā taču nebija, visu vajadzēja ievest. Izjutu visu 90. gadu vājprātu: reketu, puišus ar īsstobrenēm zem ādas mēteļiem un tā tālāk...
Pēc tam bija Jānis Ķirsis ar firmām Linda un Lindex. Man visu laiku vajadzēja kaut kādus jaunus izaicinājumus, un es piekritu iet pie viņa strādāt. Toreiz nebija banku, un nauda netika pārskaitīta, tāpēc lielākoties bija preču apmaiņa. Tomēr es jutu, ka visa šī lieta nav īsti mana, un es izveidoju pats savu firmu - Lietuvā. Man vienmēr ir patikuši lietuvieši. Ar viņiem visu var sarunāt, viņi nav «uzmetēji». Bet šeit trīs letiņi kaujas par vienu lāpstu... Pēc tam ātri vien nodibināju uzņēmumu arī Latvijā - ar mērķi piegādāt plaša patēriņa preces tiem veikaliem, kas bija atvērušies Latvijā. Taču to bija ļoti maz. Preces kaut kur vajadzēja izvietot, un mana pirmā noliktava bija tagadējā Dzelzceļa muzeja telpās. Toreiz Latvijas dzelzceļā vēl darbojās Andris Zorgevics, viņš man ieteica šīs telpas.
Sāku Latvijā pārstāvēt tādas firmas kā General Electric, Duracell... Labs palīgs manā darbā bija Rīgas Komercbanka, līdz kāds labs cilvēks man piezvanīja un pateica, ka «rīt šī banka būs ciet». Es izņēmu savu naudiņu, un tā bija glābta.
Šodien strādāju uzņēmumā, ko nodibināju 1996. gadā, un tas saucas BMS- Baltijas Mārketing Serviss. Esam viens no nedaudzajiem uzņēmumiem, kas strādā gan Igaunijā, gan Lietuvā. Interesanti, ka lietuviešus mēs pieņemam ar atplestām rokām, šeit ir daudz viņu uzņēmumu, piemēram, Maxima, savukārt latviešu uzņēmumu Lietuvā gandrīz nav. Kāpēc? Domāju, tāpēc, ka lietuvieši ir lielāki nacionālisti par latviešiem, viņi arī aizsargā savu tirgu. Viņi saka: uztaisi savu uzņēmumu Lietuvā, tad arī parunāsim.»
Kas tirgo lopu sāli?
«Reizēm atceros to smeķi, kādu izjutu, kad braukājām ar koncertiem. Tā bija estētiska bauda, tā bija arī naudas pelnīšana. Ko man deva gadi kopā ar muzikantiem? Tā bija komandas izjūta. Un deva arī izpratni par to, kā dalīt naudu. Taviem komandas biedriem vajag justies novērtētiem ne tikai mutiski, bet arī materiāli. Arī šobrīd ir tie paši principi.
Mēs neesam liels, bet kvalitatīvs uzņēmums, kā maza haizivs ar asiem zobiem, mēs izvēlamies preces izplatīšanai, kuras varam ar pārliecību par kvalitāti uzdāvināt savam labākajam draugam. Tas, kas ir slikts, nenes gandarījumu. Es pats to lietoju, es to arī izplatu un ar pārliecību stāstu citiem, ka tas ir labs produkts.
Tas ir stāsts arī par rozā sāli, vienu no mūsu izplatāmajām precēm. Pērn uz Latviju atbrauca ASV dzīvojoši pakistānieši, kuriem pieder sāls raktuves Pakistānā. Aplūkojis mūsu veikalu produkciju, viens no viņiem ieteicās: «Pie jums te kaut kādu lopu sāli tirgo...» Nodomāju, ka es nesaprotu kādu īpašu izteicienu angļu valodā, tāpēc neko nepārjautāju. Pēc tam ilgi domāju par to «lopu sāli». Un tad pērnā gada augustā no Pakistānas tika atsūtīti sāls paraugi. Piebildīšu, ka mēs esam vienīgā firma Latvijā, kam no Pakistānas nāk sertificēti produkti. Tas ir ļoti slikti, ka Latvijā netiek sertificēti pārtikas produkti. Neviens šeit produktiem netaisa analīzes. Laikam lieki ir piesaukt PVD, Finanšu ministrijas godaprātu... Es pārstāvu vienu no tiem uzņēmumiem, kas maksā pilnīgi visus nodokļus, tādēļ varu droši izteikt dažādas pretenzijas.
Nu, lūk, par sāls paraugiem. Es ar tiem aizgāju uz Klijānu ielu. Man bija gan pakistāniešu, gan amerikāņu sertifikāti, ieskaitot gan košera, gan halāla pārbaudes, lai cilvēki, kuriem ir savi uzskati par pārtiku, varētu to droši lietot uzturā. Klijānu ielas sertificētajā laboratorijā veica analīzes Pakistānas sālij: tur atzina, ka tā ir Himalaju rozā sāls ar minerālvielu piedevām, apliecinot, ka tas ir oriģinālprodukts, nevis iekrāsots pakaļdarinājums. Kā mājas apstākļos pārbaudīt, vai sāls ir oriģināla? Veikalā nopērc Himalaju rozā sāli, ieber to glāzē ar ūdeni istabas temperatūrā un pavēro: ja ūdens uzreiz iekrāsojas, tas nozīmē, ka sāls ir krāsota un tā nav nekāda Himalaju sāls.
Man ir daudz stāstu par ēšanu un kvalitatīvu produktu izvēli, vajag tikai to deķa stūri pavilkt. Piemēram, aizbraucām uz Taganrogu. Tur varēja dabūt tikai caureju. Tāpēc man viena transportkaste bija uztaisīta par restorānu. Tur iekšā bija sausie buljoniņi, ķīniešu mērcītes, viss, kas ilgāk glabājas. Bija arī zupas šķīvji un citi ēšanas piederumi. Un pats galvenais - elektriskā tējkanna. Katrā pilsētā tomēr varēja dabūt kartupelīšus, burkāniņus un zaļumus. Tā nu vārīju zupiņu tējkannā. Manā viesnīcas numurā vienmēr salasījās jautra brigāde - tie, kuri bija izsalkušākie, vai tie, kuri jau bija nodzēruši un notērējuši savu komandējuma naudu. Ja nepietika zupas bļodu, manu sagatavoto zupiņu lējām zobu birstīšu glāzēs (graņonkās), kas bija katrā numurā. Un zupas smarža klīda pa visu viesnīcu... Muzikantam ir jāprot izdzīvot jebkurā situācijā. Un visos laikos!»
Bez emocijām nevar
«Galvenais, manuprāt, ir dzīvē atrast īsto garšu, atrast īsto smeķi tajā, ko tu dari. Ir jādzīvo priekam - gan gluži pragmatiskā biznesā, gan mūzikā. Esmu gandarīts, ka savulaik nomainīju mūziku pret komerciju, kas šobrīd dod iespēju atgriezties emociju un izjūtu pasaulē, kādas bija muzicēšanas laikā. Tāpēc mēs, bijušie Tip Top muzikanti, esam izdomājuši, ka ik pa laikam sanāksim kopā. Tāds pirmais mēģinājums mums bija Bildēs, kur Tija Auziņa mūs «mocīja» un beigās arī «samocīja» pēc 27 gadu pārtraukuma līdz labam rezultātam. Un šobrīd mums atkal iekšā velniņi lēkā, mēs nākam kopā un jau 2. augustā spēlēsim nelielā koncertiņā/ballītē. Ja tev iekšā ir mūzikas izjūtas, tās nevar izsist ārā. Satiekoties ar Eināru Vītolu vai basģitāristu Andri Bumbieri, sajūtam, ka nav bijis ceturtdaļgadsimta pārtraukuma un mēs esam gatavi čubināt savas ģitāras, kuru kolekcionēšana ir mana vājība. Mājās spēlēju ģitāru regulāri, un mani bērni arī ir muzikāli. Man viņu ir trīs - divi puikas un meita. Visi jau lieli.
Zini, ir tā... Vieni muzikanti ir zem zemes, izdzīvojušo muzikantu vairums ir turīgi. Bet visi muzikanti ir ļoti emocionāli. Bez emocijām tu nevarētu neko radīt, izdziedāt vai nospēlēt. Mēs redzam mūsu mūzikas gigantus (dzīvos), kuri ir kā senas skaņuplates, skanošas un dārgas kā vērtīgākas kolekcijas... Šodien gan tā muzikālās ikdienas nozīme ir mazliet citāda nekā mūsu bohēmiskajā jaunībā: šodien alkohols vairs nav tik svarīgs, precīzāk, tam nav gandrīz nekādas lomas, jo tu zini - muzicēšana ir darbs. Kādreiz vilinājumu bija ļoti daudz: tu aizbrauc uz koncertu, tur galds jau uzklāts, tu nepaspēj vēl pāris akordus uztrinkšķināt, bet tu jau esi pillā. Un tev vēl nāk klāt, aicina uz privātām ballītēm pēc koncerta, ielej un ielej... Tie laiki bija bezbēdīgi, alkohols lija, visi gribēja draudzēties ar muzikantiem. Un tas bija visur - gan Latvijā, gan Krievijā. Tāpat bizness ir mainījies pa šiem gadiem līdzīgi kā muzikantu ikdiena, bet paliek taisnīguma rokraksts un komandas izjūta, kas savulaik izveidojās muzicējot.»