Stankevičs: Svētceļojums ir piedzīvojums

 
VĒRTĪBA. «Mūsu miesa nav cietums, no kura jāizraujas. Mūsu miesai, mūsu ķermenim ir vērtība: Marija tika uzņemta Debesīs ar visu miesu,» teic Zbigņevs Stankevičs ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Saruna ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču: par svētceļojuma būtību un miesu kā gara templi, par varas attieksmi pret Baznīcu un mākslas autonomiju, par politiķu vēlmi attīrīties un Baltijas ceļu.

- Ko mums izstāsta 15. augusts - Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas diena?

- Tie ir vieni no lielajiem desmit katoļu Baznīcas svētkiem, kuri ir obligāti svinami ārpus svētdienas, un Latvijā vasaras sezonā tie ir centrālie katoļu svētki, bet domāju, ka tie apvieno visu konfesiju kristiešus, ne tikai katoļus, un uz Aglonu dodas arī mūsu ekumeniskie brāļi, kā arī tie cilvēki, kuri neidentificē sevi ar Baznīcu. Tas ir valsts nozīmes pasākums, kurā piedalās ap 50 tūkstošu cilvēku - gan galvenajā dievkalpojumā, gan Krusta ceļā, un tas ir tapis par sabiedrību vienojošu un iedvesmojošu notikumu, kas dod garīgu impulsu visai nācijai. Šie svētki parāda mums to, kas mūs gaida. Jēzus Kristus kā patiess Dievs un kā patiess cilvēks mums nereti šķiet tik tāls, ka viņa esība uz mums it kā nemaz neattiecas. Bet viņa māte taču bija parasts, normāls cilvēks: viņas gadījums parāda to, kas mūs gaida - mēs tiksim uzņemti Debesīs. Protams, ja būsim to pelnījuši, tas ir, atgriezušies no grēkiem. Tajā visā ir būtisks vēstījums: mūsu miesa nav cietums, no kura jāizraujas. Mūsu miesai, mūsu ķermenim ir vērtība: Marija tika uzņemta Debesīs ar visu miesu. Arī Svētajos Rakstos lasām: miesa ir gara templis. Tāpēc pret miesu mums jāizturas cieņpilni, mēs nedrīkstam to nonievāt, pazemot un izmantot grēcīgiem nolūkiem.

- Simtiem, pat tūkstošiem cilvēku dodas svētceļojumā uz Aglonu...

- Pirmā izgāja grupa no Liepājas. 1. augustā izgāja grupa no Rīgas, no Svētā Jēkaba katedrāles - sadarbībā ar Kristus Karaļa draudzi. Cilvēki vēlas atslēgties no ikdienas rūpēm, un daudzi savu atvaļinājumu ieplāno tā, lai var aiziet svētceļojumā. Tā ir fiziska piepūle, jo mums lielākoties ir mazkustīgs dzīvesveids, un iespēja atvērties kaut kam jaunam. Katrā ir vēlme pēc piedzīvojuma, un arī svētceļojums ir piedzīvojums. Daudziem svētceļojums ir izmainījis dzīvi. Tā ir iespēja iepazīt Latvijas skaisto dabu un satikties ar cilvēkiem, iegūt jaunus draugus. Svētceļojuma pamatā ir vēlme satikt Dievu, turklāt svētceļojumam parasti ir kāds nodoms - kāda problēma vai jautājums, ko es īpašā veidā gribu uzticēt Dievam, lai Viņš man palīdz to risināt.

- Par to miesu... Kā cilvēks var nonievāt savu miesu? Piemēram, tetovējoties? Daudzi cilvēki negatīvi izturas pret tetovējumiem, nespējot pamatot savu nepatiku.

- Vecajā Derībā ir teikts, ka tetovēties nevajag. Cilvēka miesa ir skaista: Dievs cilvēku ir radījis skaistu, un nevajag to vēl mākslīgi izskaistināt.

- Bet varbūt tie ir paša cilvēka saldie maldi, kas viņam neko sliktu neizdara?

- Desmit baušļos nav ierakstīts: tev nebūs tetovēties, ja esi kaut ko sev uztetovējis, tad Debesīs nenonāksi. Un nevajag tagad domāt, ka jālej sev virsū sērskābe, lai izkodinātu tetovējumus... Cilvēkam ir atgriešanās iespēja un tiesības kļūdīties. Un tas ir privātas dabas jautājums.

- Iespējams, ka arī politiķi cer uz atgriešanās iespēju un tiesībām kļūdīties, lai pēc tam savas kļūdas nožēlotu - ja jau viņi ierodas uz Svēto Misi 15. augustā?

- Es priecājos par katru, kurš uz turieni atbrauc. Par tiem, kuri uz Aglonu atbrauc ar tīriem nodomiem. Iespējams, šie cilvēki grib uzticēt Dievam savu politisko karjeru, kuru man gribētos nosaukt par kalpošanu tautai un valstij. Tā vismaz tam vajadzētu būt, tas ir Dieva plānā.

- Jūs tiešām esat ideālists.

- Ja kāds dara citādi, lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas. Kad politiķi atbrauc uz Aglonu un piedalās dievkalpojumā vai Krusta ceļā, tur tiek sludināts Dieva Vārds, ko mēģinām sasaistīt ar dzīves reālijām, kurās ir iegremdēts arī politiķis. Tāpēc manī ir cerība: pat ja kāds politiķis nav atbraucis ar tīriem nodomiem, Dieva klātbūtne tur tomēr ir. Tagad daudz tiek runāts par naudu un izglītību, abas ir svarīgas, bet tas, ka mums pietrūkst solidaritātes, vai tomēr nav vēl svarīgāk? Daudziem ir grūti savilkt galus kopā, un izbraukšanai no valsts pamatā tomēr ir ekonomiskais aspekts. Sevišķi svarīgi tas ir jaunajām ģimenēm, kurās dzimst bērni. Vēl iztrūkst pozitīva skatījuma uz realitāti, un tas visvairāk gremdē valsti. Mēs tikai tagad sākam mācīties prieku par citu veiksmēm, jo līdz šim lielākoties bijis tā: tikko kāds pakāpjas uz augšu, tūdaļ viņu mēģina noraut lejā. Tas ir pretrunā ar cerības tikumu. Tas ir viens no dievišķajiem tikumiem, kas cilvēku savieno ar Dievu: tie ir Ticība, Cerība un Mīlestība. Ja nav cerības, tu skaties caur negatīvisma prizmu.

- Kas to var mainīt?

- Pārdabiskā ticība. Jāsaprot, ka dzīves jēga ir mīlestībā: mīlēt savu tuvāko un mīlēt Dievu. Tad negatīvisma un depresijas sakne tiek iznīcināta. Tāpēc svētceļojums un Aglonas svētki ir tik svarīgi.

- Kā šo visu jūsu sludināto pozitīvismu savienot ar pēdējā laika varas attieksmi pret Baznīcu? Finanšu policija jūs pratina piecas stundas - tā ir īsta spīdzināšana, ticīgie tiek pazemoti...

- Es to nesauktu par spīdzināšanu... Policijai ir tiesības pratināt astoņas stundas vienas diennakts ietvaros. Un man attiecīgi bija jāpilda kriminālprocesuālie pienākumi. Protams, VID ir vajadzīga iestāde, kas iekasē nodokļus, uz kuru pamata eksistē valsts, taču jautājums par to, ar kādām metodēm tas tiek izdarīts, un par veikto darbību lietderību. Es ticu, ka VID darbinieki godprātīgi pilda savus pienākumus. Taču, runājot par konkrēto lietu, tas, kas ir sāpinājis ļoti daudzus ticīgos un arī mani, tas, ko uzsver arī juristi, kurus esmu lūdzis iesaistīties, - ir tie mēri, kas tikuši pieņemti, izmeklējot šo krimināllietu. Kur pats kliedzošākais bija liegums ticīgajiem pielūgt Dievu viņu draudzē. No likuma burta viedokļa: policijai bija tiesības veikt kratīšanas. Taču ar atrunu, ka policijai nav ļauts kratīt tās telpas, kas ir paredzētas dievkalpojumam, lai kratīšanu veikšanas laikā tiktu nodrošināta ticīgo cilvēku tiesības uz reliģijas brīvību. Diemžēl konkrētās amatpersonas, kā arī šo amatpersonu vadītāji vēl līdz pat šai dienai nav sapratuši, ka ir pieļauts šāds pārkāpums, kur nu vēl gaidīt izpratni, ka tiesībām pielūgt Dievu ne tikai Latvijā, bet arī citās demokrātiskās valstīs piemīt prioritāte pret valsts interesēm. Un būtiski uzsvērt, ka ir runa vienīgi par ticīgo cilvēku vēlmi veikt reliģisko darbību, un nav runa, ka šo darbību veikšanas laikā ticīgie cilvēki varētu jelkādi ierobežot valsts amatpersonas. Tādēļ ticīgie šobrīd ir sāpināti, ka attiecībās, kas ir starp cilvēkiem (kur vieni ir valsts varas pārstāvji un otri pieder pie reliģiskas organizācijas), iztrūkst elementāras cilvēciskas cieņas.

- Ja pareizi saprotu, Baznīca nav pārkāpusi nodokļu likumus?

- Cik man ir zināms, ierosinātais kriminālprocess nav par pieļautu pārkāpumu nodokļu nomaksā. Taču, lai īsumā paskaidrotu, kādi nodokļi ir jāmaksā Baznīcai, ir jāsāk ar to, ka tikai ticīgie ir tie, kas uztur Baznīcu, tāpat viņi no šiem ziedojumiem uztur garīdzniekus. Latvijā atšķirībā no citām valstīm Baznīca netiek uzturēta no valsts. Tātad tas, vai priesteris būs paēdis un vai Baznīca būs uzturēta ziemas apstākļos, ir atkarīgs tikai no ticīgo ziedojumiem. Latvijā valsts sniedz atbalstu Baznīcai attiecībā uz kultūrvēsturisko būvju uzturēšanu, maksā veselības apdrošināšanu par mūkiem un mūķenēm, kas dzīvo klosteros, kā arī kādu īpašu notikumu atbalstam. Varētu teikt, ka valsts atbalsts izpaužas arī tajā, ka Baznīcai nav jāmaksā tiešs nodoklis no ziedojumiem. Taču citādi Baznīca, izmantojot šos ziedojumus Baznīcas telpu uzturēšanai, ievēro un nomaksā visus Latvijā piemērojamos nodokļus. Šobrīd publiskajā telpā izskatās, ka draudzes tiek nepamatoti pielīdzinātas biznesa struktūrām.

- Tad uz kāda pamata policija izņēma ziedotāju naudu?

- Pagaidām arī Baznīcai policija nav varējusi paskaidrot, kāds sakars ir 2019. gadā saziedotajai naudai ar notikumiem, kas it kā ir notikuši 2011.-2014. gadā. Baznīca ļoti cer uz ticīgo cilvēku un draudžu naudas un mantas drīzu atgriešanu.

- Baznīca - tāpat kā, piemēram, Universitāte - ir autonomas vienības, kurām ir savi likumi, kas nav pretrunā ar valsts likumiem. Bet šobrīd, kā mēdz teikt, meinstrīms ir iešana pret Baznīcu, pret Universitāti.

- Negribu izmantot sazvērestības teoriju, tomēr jūsu teiktajam ir pamatojums. Baznīca ir izteikusies par vairākiem jautājumiem, un šie izteikumi varētu nepatikt konkrētiem politiskajiem spēkiem. Taču mēs izmantojam demokrātiskā valstī akceptēto vārda brīvību: mums ir tiesības paust savu - Baznīcas - viedokli. Acīmredzot kādam ir vēlme iedarbināt citas sviras, lai aizbāztu muti... Bet starp Universitāti un Baznīcu ir atšķirības. Tas, kas notika Universitātē, ir publiska lieta, katrs var ar to iepazīties un veidot savu viedokli. Lieta, kas tika ierosināta pret konkrētu garīdznieku, ir noslepenota, turklāt šim garīdzniekam ir aizliegums kontaktēties ar mani.

- Izskatās, ka tas ir valsts noslēpums...

- Gandrīz vai tā. Mēs zinām, ka ir izvirzīti kādi pieņēmumi, bet mēs neredzam pierādījumus. Mūs sāpina medijos izplatītā informācija, ka esot izņemti nelegāli vai pat noziedzīgi iegūti līdzekļi - tātad, ja mēs neesam noformējuši naudu tā, kā policijai gribētos, nevainības prezumpcija automātiski nedarbojas. Demokrātiskā sabiedrībā ir tā: kamēr tiesa nav lēmusi, cilvēks tiek uzskatīts par nevainīgu. Šajā gadījumā prezumpcija tiek pārkāpta: jau ir paziņots, ka izņemtie līdzekļi ir nelegāli un ka garīdznieks ir iesaistīts kaut kādās shēmās. Bet varbūt tomēr tajās shēmās bija iesaistīts tas, kurš garīdzniekam pārdeva «vainīgo» auto?... Nu mēs jūtamies kā valsts ienaidnieki. Man tās bija ļoti smagas pārdomas. Un tad sapratu: nē, tā nav valsts, kas pret mums nostājas. Es pazīstu šo valsti, es to cienu un mīlu, esmu ar to kopā audzis. Nonācu pie secinājuma, ka tā ir atsevišķu struktūru darbinieku akla pārcentība, nezinot Baznīcas iekšējo kārtību. Tomēr ceru, ka šo situāciju sakārtosim. Ceru arī uz Valsts prezidentu, kurš ir izcils jurists.

- Arī māksla, tradicionāli runājot, ir tikpat šķirta no valsts kā Baznīca. Tomēr, transformējot politiku uz mākslu (un otrādi), publiskajā telpā regulāri tiek nosodīti mākslinieki, kuri koncertē «ne tur, kur vajag».

- Protams, valstij jāgādā par savu drošību, un valstij ir tiesības nelaist iekšā personas, kuras to apdraud. Bet, ja runājam plašākā nozīmē, kultūras apmaiņa starp valstīm ir ārkārtīgi būtiska. Mēs zinām, kas notika starp Vāciju un Franciju pagājušajā gadsimtā: divos pasaules karos šīs valstis bija viena pret otru. Kad nav kultūras apmaiņas, tad otru pusi ir viegli demonizēt. Tad, kad tika nodibināta Eiropas ogļu un tērauda kopiena - ES priekštece, sākās arī kultūras un studentu apmaiņas programmas: tie kaimiņi, izrādās, ir tādi paši cilvēki kā mēs! Stereotipi salūza, un attiecības palika normālas. Attiecības ar Krieviju... Viena lieta ir politiskie kašķi un ES sankcijas. Bet ja sākam bloķēt kultūras apmaiņu, demonizēt māksliniekus, kuri brauc uz Krieviju uzstāties, un tos, kuri brauc uz šejieni, mums draud nonākšana pie tā, kas bija noticis starp Franciju, Vāciju un Lielbritāniju pirms Pirmā pasaules kara: sāksies naida eskalācija. Mēs būsim tikai priecīgi, ja Latvijas tēls Krievijā būs normāls un pozitīvs, un šādu tēlu var radīt mākslinieki - šeit lieli nopelni ir, piemēram, Raimondam Paulam un Vijai Artmanei.

- Savukārt no Eiropas šobrīd nāk islamizācijas draudi, migrācija, tradicionālo vērtību noliegšana...

- Arī Eiropu nevajag demonizēt. Protams, islamizācija vairākās Eiropas valstīs ir problēma, Latvijā - tā varētu kļūt aktuālāka tikai nākotnē. Protams, jābūt atvērtiem pret tiem, kuri nonākuši nelaimē, tomēr pirmām kārtām valstij jārūpējas par saviem pilsoņiem. Pāvests, būdams vizītē Latvijā, uzteica mūsu valsts saprātīgo migrācijas politiku. Un vēl. Patlaban Eiropas Savienībā jūtami centieni centralizēt varu. Bet mēs taču izcīnījāmies ārā no Padomju Savienības, un tagad nebūtu pareizi atdot savu suverenitāti citam varas centram: mums jāpiedalās ES veidošanā, bet uz līdztiesīgiem pamatiem, nevis kā mazākajam brālim. ES tika dibināta uz kristīgiem pamatiem, un, pateicoties tam, mēs jau 74 gadus dzīvojam mierā. Viens no ES dibinātājiem - Robērs Šūmans - patlaban tiek gatavots izsludināšanai par svētīgo. Tomēr vienlaikus ar varas centralizācijas centieniem tiek mēģināts mainīt arī vērtību bāzi, uz kuras pamata stāv Eiropas Savienība. Līdz ar to indivīda brīvība, «pateicoties» regulām un konvencijām, arvien vairāk tiek apspiesta. Piemēram, daudzviet tiek ierobežotas vecāku iespējas audzināt savus bērnus saskaņā ar savu morālo pārliecību, tradīcijām un ticību: ja bērns neiet uz seksuālās audzināšanas stundām, tēvs un māte var zaudēt vecāku tiesības... Tā ir cilvēktiesību neievērošana, kas notiek zem demokrātijas saukļiem. Tas grauj mūsu izpratni par tradicionālo ģimeni, par to, kā sabiedrībai vajadzētu funkcionēt. Es sagaidu, ka Latvijas pārstāvji Eiroparlamentā dos savu ieguldījumu, lai ES attīstītos patiesas demokrātijas un cilvēktiesību virzienā - nevis aplamas ideoloģizācijas un cilvēka individuālās brīvības ierobežošanas virzienā.

- 23. augustā - Baltijas ceļa 30 gadi. Kā to atceraties?

- Baltijas ceļš bija Debesu manifestācija zemes virsū. Tā bija Svētā Gara dvesma pār tautu. Paklausieties kaut vai dziesmu Atmostas Baltija, kas skanēja trīs valodās. Tai vēl šodien spēcīgs lādiņš iekšā. Baltijas ceļā bija solidaritāte, vienotība, gatavība pat par savas dzīvības cenu stāvēt par brīvu Latviju un brīvu Baltiju. Tur uzvarēja garaspēks. Tas vajadzīgs arī šodien.