Kādēļ akciju sabiedrība “Rīgas siltums” vēlējās būtiski lielākus tarifus siltumenerģijai, pēc tam pārdomāja un pēkšņi vēlējās mazākus, uz kā rēķina tika prasīti zemāki tarifi, vai alkas pēc lielākiem tarifiem mazinātos, ja sabiedrībā neraisītos sašutums, interesi par notiekošo neizrādītu ekonomikas ministrs un akcionārs Rīgas dome; vai mazajiem siltuma ražotājiem ir pamats sūdzēties par grūto dzīvi; kādēļ nedrīkst pieļaut TEC radītā siltuma izkūpināšanu gaisā, kādēļ par nozari atbildīgajām ministrijām un arī Tieslietu ministrijai būtu sabiedrībai jāizskaidro, kā valsts raugās uz iniciatīvu tiesas ceļā no valsts atprasīt miljardus par OIK; kādēļ nepieciešams izmaiņas likumdošanā par ūdens apriti; ko darīt ar izmaksām par abonētās preses izplatīšanu; vai varam prognozēt tarifus pakalpojumiem tuvākajā nākotnē – “nra.lv” saruna ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) priekšsēdētāju Aldu Ozolu.
Lasītāji mums jautā, kā izskaidrot to, kādēļ “Rīgas siltums” pēkšņi pēc pašvaldību vēlēšanām izdomāja celt tarifus. Tas notika laikā, kad energoresursiem bija vērojama cenu lejupslīde. Pēc tam, kad sabiedrībā aizsākās diskusijas, sašutums, izrādījās, ka tarifus var arī necelt, kāpums var būt daudz pieticīgāks. Šādam lēcienam ir skaidrojums? Uz kā rēķina tarifi varēja būt arī mazāki?
Stāstam ir vairākas daļas. Ir trīs iemesli, kādēļ sākotnēji pirms Jāņiem piedāvātais “Rīgas siltuma” tarifa kāpums bija visai augsts. Pirmais no iemesliem - “Rīgas siltumam” ir tā saucamie uzkrātie neparedzētie izdevumi, kuri bija krājušies visas iepriekšējās apkures sezonas laikā. Proti, “Rīgas siltums” jau gada sākumā redzēja, ka esošais tarifs nenosedz faktiskās izmaksas. Savā ziņā tarifs ir prognoze, uz kuru balstoties komersants plāno segt savus izdevumus. “Rīgas siltumam” bija tiesības un iespējas nākt ātrāk ar tarifa maiņas projektu, bet komersants izvēlējās ar nemainīgu tarifu - 74,17 EUR/MWh -, nostrādāt līdz apkures sezonas beigām.
Otrs iemesls - jūnijā “Rīgas siltums” prognozēja, ka iepirktā siltumenerģijas cena būs būtiski augstāka. “Rīgas siltums” tikai nelielu daļu siltuma ražo pats, pārējais tiek iepirkts no neatkarīgiem ražotājiem un “Latvenergo”. Trešais iemesls varētu būt neveiksmīga sakritība. Jūnija vidū Tuvajos Austrumos valdīja visai nemierīga situācija. Kurināmā cenas tajā brīdī bija svārstīgas, un prognozes liecināja, ka tās varētu kāpt.
Šie trīs arī bija galvenie iemesli sākotnējam tarifu projekta aprēķinam. 5. augustā saņēmām precizētu tarifu projektu, kur paredzētais pieaugums ir būtiski zemāks. Ar visām iepriekš uzkrātajām papildu izmaksām tie būtu 83 EUR/MWh.
Uz kā rēķina viņi panāca samazinājumu?
Galvenā komponente, kas ir mainījusies - “Rīgas siltums” prognozē, ka iepirktās siltumenerģijas cena būs zemāka. Iespēja iesniegt samazinātu tarifa projektu ir rezultāts visai veiksmīgai sadarbībai starp Konkurences padomi un “Rīgas siltuma” akcionāriem - Rīgas domi un Ekonomikas ministriju, kas kā akcionāri izrādīja pastiprinātu interesi par tarifa kāpuma iemesliem. Attiecīgi komersants rada risinājumus, kas ļāva nonākt pie labāka tarifa, protams, Regulators vēl izskatīs aprēķinus. Plānots, ka līdz augusta beigām būs Regulatora lēmums, lai tarifu varētu piemērot no 1. oktobra.
Ir vairākas izmaiņas attiecībā uz iepirkto siltumenerģiju. Pirmā - “Rīgas siltums” ir atsevišķi noslēdzis vienošanos ar “Latvenergo” par fiksētu, zemāku saražotā siltuma iepirkuma cenu noteiktam apjomam uz visu apkures sezonu, no novembra vidus līdz marta vidum. Arī Konkurences padome to ir saskaņojusi. Nākamā - veiktas izmaiņas “Rīgas siltuma” siltumenerģijas iepirkšanas kārtībā no tā saucamajiem neatkarīgajiem jeb mazajiem siltuma enerģijas ražotājiem. “Rīgas siltums” ar šiem ražotājiem vēl ir sarunu procesā, un tiek piedāvāts noteikt cenu griestus. Tie būtu zemāki, salīdzinot ar vidējo siltumenerģijas cenu, par kādu siltumu iepirka iepriekšējā apkures sezonā. Patlaban, vasaras periodā, lielu daļu no siltuma pieprasījuma Rīgā nodrošina tieši mazie ražotāji, kuri kā kurināmo izmanto šķeldu. Šī kurināmā cenas un attiecīgi siltumenerģijas cenas ir visai zemas. Varētu šķist, ka vasarā par apkuri nav jādomā, bet siltais ūdens tāpat ir nepieciešams. To mazie ražotāji nodrošina. Ja raugāmies uz gaidāmo apkures sezonu, tur “Rīgas siltums” plāno noteikt cenu griestus. Tā ir “Rīgas siltuma” atbildība, kā viņi veido iepirkumu, savukārt mēs kā Regulators uzraugām, lai komersants iepērk lētāko tirgū pieejamo siltumenerģiju.
“Rīgas siltums”, iesniedzot jauno, precizēto tarifu projektu, neuzrādīja, ka viņiem būtu vēlme samazināt darbinieku - padomnieku vai augstākās vadības palīgu - skaitu?
“Rīgas siltuma” iesniegtais tarifu projekts ir tā dēvētās mazās tarifu izmaiņas, nevis pilnais tarifa projekts. Ar šādām izmaiņām komersanti pie mums var nākt kaut vai katru mēnesi, arī “Rīgas siltums” to varēja darīt ik pēc četriem mēnešiem. Šajā gadījumā mainās tikai iepirktās siltumenerģijas cena, kurināmā cena un neparedzēto izmaksu komponente. Pilno tarifu projektu “Rīgas siltums” iesniedza pērn, un tad arī Regulators rūpīgi analizēja izmaksu pozīcijas, tostarp vērtēja arī nodarbināto skaitu. Pilnā tarifu projekta vērtēšana ir daudz garāka, ļoti skrupuloza. Daļu izmaksu mēs tad arī izslēdzām, norādot, ka tās nav pamatotas. Mums arī bija jautājumi gan par darbinieku skaitu, tostarp atsevišķos gadījumos par atalgojuma līmeni, gan par investīciju projektiem.
Ja sabiedrība neprotestētu pret vēlmi strauji kāpināt tarifus un šo protestu nepamanītu un nenāktu klajā ar skarbiem izteikumiem ekonomikas ministrs, tad droši vien tas pieprasītais augstais tarifs tā arī tiktu apstiprināts, rīdzinieki norītu sarūgtinājuma kurkulīti un padevīgi to maksātu?
Regulators vienmēr uzdod jautājumu - vai tarifu izmaiņas ir pamatotas. Mēs arī skatāmies, cik pamatotas ir iepirktā kurināmā cenu prognozes. Pieļauju, ka tāpat būtu cenas korekcija uz zemāku. Iespējams, varētu nemainīties neparedzēto izdevumu komponente, kas ir jau 2,05 EUR/MWh. Tā ir tā starpība, kas bija uzkrāta un ko “Rīgas siltumam” ir tiesības atgūt. Akcionāri, protams, var lemt par kādu laiku nobīdi.
Siltumenerģijas cenai mēs sekojam nepārtraukti, visu gadu. Ja redzam, ka apkures sezonas laikā ir izdevies siltumenerģiju no “Latvenergo” vai neatkarīgajiem ražotājiem iepirkt lētāk, mēs rēķinām līdzi. Ja tarifa izmaksas samazinātos kaut par vienu eiro, “Rīgas siltumam” būtu pienākums iesniegt pieteikumu par tarifa samazināšanu. Tas ir asimetriskais regulējums. Bet, ja izmaksas kāpj, tad “Rīgas siltumam” ir tiesības, bet ne pienākums pieprasīt tarifa pārskatīšanu un nepieciešamības gadījumā arī paaugstināšanu. Izmaksu samazināšanās gadījumā gan tas būtu pienākums, kas ir saistošs un izpildāms. Pastiprinātā akcionāru, tostarp Ekonomikas ministrijas, Rīgas domes, interese “Rīgas siltuma” vadībai lika meklēt veidus, kā siltumenerģijas tirgu Rīgā organizēt ekonomiski izdevīgāk.
Pēdējās nedēļās mazie siltuma ražotāji raisījuši diskusiju. Viens no viņu argumentiem ir tāds, ka lētāks siltums Rīgā būs tad, ja būs vairāki ražotāji, kas spēj saražot lētāk, un ja “Rīgas siltuma” iepirkumu politika patiesi būs vērsta uz lētākā siltuma reālu iepirkšanu, nevis centieniem radīt apkārtceļus, lai nopirktu dārgāku siltumu. Ir pamats šādai retorikai?
Jāsaprot, ka “Rīgas siltums” pats spēj saražot vien daļu no nepieciešamās siltuma enerģijas, īpaši no novembra vidus līdz marta vidum. Tas ir laiks, kad pieprasījums ir vislielākais. Rīgai nepieciešams, ka siltumenerģijas tirgū bez “Latvenergo” darbojas arī citi tirgus dalībnieki. Redzam, ka mazie ražotāji ļoti veiksmīgi konkurē vasarā un iepirkumā uzvar tas, kurš piedāvā zemāko cenu. Siltā ūdens saražošanas cenas ir ļoti labā līmenī. Protams, ka jāiepērk lētākā siltumenerģija, tas ir noteikts gan Regulatora likumā, gan Enerģētikas likumā.
Kopējo ainu būtiski ietekmē “Latvenergo” koģenerācijas stacija. Strādājot koģenerācijas režīmā, vienlaikus tiek ražota gan elektroenerģija, gan siltumenerģija. Atkarībā no situācijas elektroenerģijas tirgū - vai nepieciešams ražot elektroenerģiju - tiek saražots arī siltums. Svarīgi, lai šis siltums, kā saka tautā, “netiktu izpūsts gaisā”, jo tā ražošanai ir patērēti resursi. Attiecīgi jāatrod veids, kā šo siltumu ievadīt sistēmā.
Pagājušajā apkures sezonā “Rīgas siltums” jau spēra būtisku soli efektīvākai siltuma iepirkšanai, iepērkot vien daļu nedēļas izsolēs, un pārējo - dienas izsolēs. Vēl pirms pāris gadiem visa siltumenerģija tika iepirkta nedēļas izsolēs. Tobrīd lielā mērā cenu noteica mazie ražotāji, kuri zināja, kāds ir “Latvenergo” apstiprinātais tarifs, jo tas mainās atkarībā no gāzes cenas. Tā kā gāzes cena ir publiski pieejama informācija, bija vienkārši aprēķināt arī “Latvenergo” piedāvāto tarifu, un attiecīgi piedāvājumi, ko “Rīgas siltums” saņēma no mazajiem ražotājiem, bija nedaudz zem “Latvenergo” piedāvātās cenas. Taču pērn “Rīgas siltums” iepirkuma modeli mainīja, daļu iepērkot nedēļas tirgū, daļu - dienas izsolēs. Dienas izsolē notiek iepirkums nākamajai dienai, kad “Latvenergo” jau zina, vai viņiem vajadzēs ģenerēt elektrību, tādējādi ģenerējot arī siltumu. Par šo dienas tirgus daļu parādījās reāla konkurence.
No tirgus dalībnieku viedokļa svarīgākais šajā gadījumā, lai tiktu nosegtas mainīgās izmaksas, proti, kurināmais, darbinieku un iekārtu palaišanas un apturēšanas izmaksas. Redzējām, ka dienas tirgū siltuma enerģijas cenas gāja uz leju. Šobrīd “Rīgas siltums” pēta, kā vēl uzlabot iepirkumu modeli. Gaidām, ka jaunā apkures sezona ienesīs pozitīvas pārmaiņas, kas ļaus tarifu noturēt zemākā līmenī.
Brīvais tirgus ir viena lieta, regulēšana, tarifu regulēšana nākamā lieta, bet ir pavisam vienkārša lieta - valstiska lieta. “Latvenergo” TEC ražo to vērtīgo un vajadzīgo elektrības daļu, kad nav ne saules, ne vēja, ne hidroelektrostacijas, spēj aizpildīt vajadzīgo. Ja šo TEC saražoto siltumu neviens nenopērk, tas izkūp gaisā. Vai tādēļ nebūtu nepieciešams juridisks regulējums, ka šis siltums ir obligāti jānopērk kaut vai par mazu naudu?
No resursu izmantošanas viedokļa es piekrītu, ka noteikti ir jāmeklē veids, kā to noregulēt. Ir dažādi ierobežojumi. Viens no tiem ir konkurences tiesību aspekts, proti, tiesības arī šiem neatkarīgajiem ražotājiem ienākt tirgū un konkurēt. “Latvenergo” ir dominējošā stāvoklī. Tādēļ Konkurences padome savulaik noteica dažādus ierobežojumus “Latvenergo” dalībai tirgū, arī ar kādiem nosacījumiem šo siltumenerģiju tirgot.
Šobrīd svarīgi ir apzināties, ka situācija ir mainījusies. Patlaban darbojas vairāki neatkarīgie ražotāji, kuri ir gatavi piedāvāt savu siltumenerģiju. Arī Enerģētikas likumā parādījusies definīcija par atlikumsiltumu un to, ka atlikumsiltuma izmantošanai būtu jābūt prioritārai, jo tas ir ekonomiski lētāk un izdevīgāk. Esam tikušies ar Konkurences padomi un par to runājuši. Cik noprotu, Konkurences padome ir gatava situāciju izvērtēt, ņemot vērā šo apstākļu maiņu. Iespējams, ir kādi “Latvenergo” noteiktie nosacījumi un ierobežojumi, kas varētu tikt mainīti, mēģinot sabalansēt neatkarīgo ražotāju tiesības strādāt, bet konkurējot līdzvērtīgos apstākļos. Ņemot vērā, ka “Latvenergo” darbina savas koģenerācijas iekārtas, svarīgi, lai būtu arī iespēja maksimāli atdot šo siltumenerģiju “Rīgas siltumam” par zemāko iespējamo cenu, un atlikumsiltuma cenai ir jābūt zemai. Zemāka tarifa panākšana ir lietotāju interesēs.
Visu mūsu interesēs, arī dabas interesēs.
Jā, es piekrītu arī no resursu lietderīgas izmantošanas viedokļa, jo tur taču tiek dedzināta dabasgāze.
Vai nav tā, ka valstiski to var viegli sakārtot - vajadzīga tikai politiskā griba?
Ceram uz Konkurences padomes aktīvu rīcību un iedziļināšanos šajā tirgū.
Cik Konkurences padomes iesaiste šī jautājuma risināšanā ir efektīva, produktīva un vai Konkurences padoma pietiekami efektīvi uzrauga negodīgu konkurenci, kas varētu izpausties no mazo ģenerētāju puses?
Par Konkurences padomes darbu un efektivitāti būtu jājautā pašai Konkurences padomei.
Viņi jau saka, ka viss ir lieliski!
Esam arī vairākkārt ar viņiem šos jautājumus pārrunājuši. Šobrīd arī Valsts kontrole ir sākusi interesēties par siltumenerģijas jautājumiem un siltumenerģijas tirgu. Sagaidām, ka skats no Valsts kontroles puses ļaus nonākt pie jaunām atklāsmēm vai, iespējams, izmaiņām. Attiecībā uz šobrīd iesniegto, precizēto “Rīgas siltuma” tarifa projektu, mūsuprāt, Konkurences padome ar izpratni un samērā lielu atdevi arī iesaistījās situācijas vērtēšanā un ir sniegusi saskaņojumu. Tas ļaus nonākt pie zemāka tarifa nekā bez šāda saskaņojuma. Konkurences padomei ir izpratne, ka jautājumi ir jārisina un to nevajadzētu vilkt garumā.
Ir pamats runāt par negodīgu konkurenci koģenerācijā?
Regulators nevērtē konkurenci. Tas lai paliek Konkurences padomes lauciņā.
Mazās koģenerācijas stacijas liek uzvaru to, ka viņi ir bioenerģijas ražotāji, videi draudzīgi, un tādēļ viņi īpaši jāatbalsta, jādod priekšrocības. Vai šie argumenti ir pamatoti?
Mazie ražotāji, kuri strādā koģenerācijas režīmā arī Rīgā, kā kurināmo izmanto šķeldu. Tas pamatā ir vietējais resurss, tā nav importēta dabasgāze. Cena dabasgāzei veidojas starptautiskajās biržās, tādēļ ģeopolitisku apstākļu ietekmē tā var mainīties. Šķeldas gadījumā svārstības var būt dažādu reģionālu iemeslu dēļ, jo mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, arī Skandināvijā, šķelda ir populārs kurināmais. Pēdējo gadu tendences rāda, ka uz vienu saražoto megavatstundu šķelda ir lētāks kurināmais. Kad 2022. un 2023. gadā dabasgāzes cenas bija augstas, pašvaldības izmantoja iespēju, arī pieejamo investīciju atbalstu no Eiropas Savienības fondiem, un nomainīja kurināmo no dabasgāzes uz šķeldu. Tā bija apzināta valsts politika palīdzēt, investēt un nomainīt šīs iekārtas. Savukārt ražotājiem, kuri izmanto dabasgāzi, papildu izmaksas rada vajadzība iepirkt CO2 kvotas. Tas noveda pie tā, ka saražotā siltuma enerģija kļuva dārgāka katlumājās ar jaudu virs 20 megavatiem. Jautājums, cik liela ir tā daļa, ko mazie ražotāji vēlas pelnīt? Rīgas gadījumā lielākajai daļai no šiem neatkarīgajiem ražotājiem regulators neredz viņu faktiskās izmaksas. Tas nav regulatora apstiprināts tarifs, izņemot “Juglas jaudu”. Pārējie visi strādā brīvā tirgus apstākļos. Viņu rentabilitātes rādītāji ir visai augsti. Bija augsto enerģijas cenu brīdis 2002. gadā, un valsts lēma, ka valstij būtu jāveic intervence un jānosaka ierobežojumi. Tam sekoja periods ar Rīgas domes noteiktiem tarifu griestiem. Pēc tam tas tika atcelts. Šobrīd nav regulējuma un skata no malas. Viss atkarīgs no īpašnieku vēlmēm pēc peļņas. Tāpēc arī ir šīs diskusijas par to, kā organizēt “Rīgas siltuma” siltumenerģijas iepirkšanas tirgu tā, lai samērotu neatkarīgo ražotāju peļņu ar lietotāju interesēm, lai tiem, kuriem ir jāmaksā par tarifu, nepārmaksātu.
Dzīvē neesmu sastapis nevienu uzņēmuma vadītāju, kurš nevēlētos kāpināt uzņēmuma peļņu. Pārlapojām mazo kurtuvju gada pārskatus un vienam otram ieraudzījām galvu reibinošu peļņu. Protams, tas ir labi, ka Latvijas uzņēmumiem ir peļņa, bet kā tas tiešā veidā atsaucas uz iedzīvotāju makiem?
Peļņa rodas caur saražoto un pārdoto siltuma enerģiju, ko Rīgas gadījumā tiešām var attiecināt uz tarifu, kas ir noteikts “Rīgas siltumam”. “Rīgas siltuma” iepirktās siltuma enerģijas izmaksas rada ļoti lielu īpatsvaru kopējā tarifā.
Sabiedrībā aizsākusies vēl viena diskusija - par iespējamo OIK atmaksu iedzīvotājiem. Diskusiju raisījuši Latvijā ļoti pazīstami advokāti. Jūsuprāt, vai ir iespējams, ka iedzīvotājiem OIK pēkšņi samaksā atpakaļ?
Atturēšos komentēt šo jautājumu. Regulatora kompetencē savulaik OIK tēma bija tikai saistīta ar to, lai pārbaudītu aprēķinus, vai ir pamatoti maksājumi stacijām, kurām bija tiesības saņemt OIK. Tas ir sen beidzies periods. Mēs toreiz tikai pārbaudījām aprēķinus. Tā tajā brīdī bija valsts politika. Vai šobrīd ir kaut kāds tiesisks pamats kaut ko atgūt? Es par šo nevarēšu komentēt.
Pieņemsim, ka jūs uz īsu brīdi neesat Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja, bet vienkārša iedzīvotāja, kura saņēmusi aicinājumu slēgt līgumu ar nesaprotamām personām. Jūs kā iedzīvotāja ticat šādam piedāvājumam?
Es esmu Latvijas iedzīvotāja, bet vienlaikus nevaru abstrahēties no savas profesionālās pieredzes un valsts pārvaldes. Es vēlētos atbildīgo ministriju un iestāžu komentāru, skaidrojumu par šo situāciju. Man arī trūkst informācijas, ir vai nav tur tiesisks pamats. Šajā iniciatīvā ir iesaistījušies advokāti ar cienījamiem uzvārdiem. Bet tomēr es sagaidītu atbildīgo institūciju komentārus.
Varbūt esmu neuzmanīgs vērotājs un palaidis garām kādas svarīgas valsts amatpersonas skaidrojumu par šo lietu. Bet tagad noprotu, jūs arī nesat pamanījusi nevienu no valsts puses, kas skaidrotu šo OIK atmaksas kampaņu. Kam notiekošais būtu jāskaidro?
Tie varētu būt attiecīgās nozares ministri - ekonomikas ministrs, klimata un enerģētikas ministrs, varbūt arī tieslietu ministre. Bet uz šo jautājumu es tiešām atbildu kā sabiedrības pārstāve. Ja tā ir dezinformācija, kas rada viltus cerības iedzīvotājiem vai komersantiem, tad man tiešām gribētos kādu skaidrojumu no valsts iestāžu puses, lai par notiekošo veidotos pilnvērtīgāka izpratne. Es labprāt gribētu, lai būtu tāds skaidrojums, lai cilvēki saprastu. Tas jau nav tikai tāds politisko partiju solījums pirms vēlēšanām. Tā ir iniciatīva, kustība.
Tiek piedāvāts uzņemties saistības, piedāvā līgumu parakstīt.
Neesmu iedziļinājusies, kas tur tieši tiek piedāvāts. Ja tas ir izraisījis interesi, pieņemu, ka kaut kāds monitorings par šo kustību publiskajā telpā notiek. Būtu labi, ja tiktu viesta skaidrība.
Rēķinos, kurus iedzīvotāji saņem par siltumu, vai tur kaut kur joprojām ir iekļauta OIK komponente?
Nē, nav.
Saistībā ar apmaksu par izmantoto ūdeni radies strīds starp Konkurences padomi un pašvaldības SIA “Mārupes komunālie pakalpojumi”. Vai ir iespējams nodalīt un vai vajag nodalīt atsevišķu samaksu par kanalizāciju un atsevišķu samaksu par dzeramā ūdens patērēšanu?
Samaksa tiek nodalīta jau patlaban. Regulators nosaka atsevišķu tarifu par dzeramo ūdeni un atsevišķu tarifu par kanalizāciju. Ir situācijas, kur kādā no ūdens apgādes sistēmām komersanti paši nevar sagādāt šo ūdeni vai arī attīrīt notekūdeņus. Tur notiek savstarpējie norēķini. Tad ir jāsaprot, cik maksā tieši dzeramais ūdens un cik maksā notekūdeņu attīrīšana. Strīds pēc būtības ir par Konkurences padomes lēmumu, kas ir saistošs “Mārupes komunālajiem pakalpojumiem”. Cik zinu, šis lēmums jau ir apstrīdēts tiesā. No “Mārupes komunālajiem pakalpojumiem” saņēmām satraukuma pilnu vēstuli, kas bija adresēta arī Klimata un enerģētikas ministrijai, kura šobrīd ir atbildīga arī par ūdenssaimniecības jautājumiem un vides politiku kopumā. Tur arī ir no Pašvaldību likuma un Ūdenssaimniecības pakalpojuma likuma izrietošās pašvaldību saistības un pienākumi attiecībā uz to, kā šie pakalpojumi tiek nodrošināti lietotājiem. Satraukums “Mārupes komunālo pakalpojumu” vēstījumā bija par to, ka mājsaimniecībām, visticamāk, privātmājām, paredzēta iespēja uzlikt atsevišķu skaitītāju tam ūdens patēriņam, kas tiek izmantots dārza laistīšanai, siltumnīcām, par ko nebūtu iekasējama samaksa par notekūdeņiem. Parasti mājā vai dzīvoklī ir viens skaitītājs par ūdens ievadu, un arī patēriņš vienādojas ar notekūdeņu apjomu, par ko ir jāmaksā. Tādējādi iedzīvotāji samaksā tarifu gan par dzeramo ūdeni, gan par notekūdeņu attīrīšanu. Laistīšanas gadījumā ūdeņi iesūcas zemē. Arguments ir bijis tāds, ka tāpēc nebūtu jāmaksā par notekūdeņiem un to attīrīšanu, jo ūdens ietek nevis kanalizācijā, bet iesūcas zemē. Tas, uz ko norāda “Mārupes komunālie pakalpojumi”, ja šāda kārtība tiktu atjaunota, jo kādreiz tāda ir bijusi ierobežotu laika periodu, tad karstās vasaras dienās, kad ir vislielākais pieprasījums pēc dārza laistīšanas un dzeramā ūdens, rastos lielas spiediena svārstības sistēmā, varētu būt apdraudēta hidrantu darbība. Ja notiktu ugunsgrēks vai līdzīga ārkārtas situācija, kur ugunsdzēsējiem nepieciešams piekļūt ūdens resursiem, hidrantiem, tur varētu nebūt attiecīgā spiediena. Atceramies pērn situāciju Kalifornijā, kur plosījās plašie ugunsgrēki un cieta daļa savrupmāju. Tur radās problēma ar spiedienu hidrantos. Lai noturētu šo sistēmu drošā stāvoklī, tas no attiecīgā komersanta, kas ir “Mārupes komunālie pakalpojumi”, prasītu papildu investīcijas, būvējot jaunus atzarus, mainot caurules. Šīs investīcijas pēc tam nāktos sadalīt uz visiem lietotājiem caur, visticamāk, augstāku tarifu. Jautājums ir, kā uz to skatās valstiski. Esam vērsuši uzmanību vēstulē Klimata un enerģētikas ministrijai, ka Ūdenssaimniecības pakalpojuma likumā būtu nepieciešams definēt, kuros gadījumos vajadzētu ieviest atsevišķus skaitītājus dzeramajam un laistāmajam ūdenim vai ar kādiem nosacījumiem tas būtu pieļaujams. Ir pašvaldības, kur tā nav problēma, kur spiediena svārstības nebūtu būtiskas. Šis ir gadījums, kas izgaismoja situāciju, kuru prasītos atrunāt likumā.
Šajā gadījumā acīmredzot sanāktu tā, ka mazāk turīgajai daļai Mārupē būtu jāapmaksā turīgākās sabiedrības daļas iegribas, pretējā gadījumā nodegtu puse Mārupes?
Tik dramatisku scenāriju ceram nepiedzīvot, bet, lai nodrošinātu sistēmas darbību un lai netrūktu dzeramā ūdens iedzīvotājiem, pat nerunājot par hidrantiem karstā vasaras dienā, komersantam būtu jāveic papildu investīcijas sistēmas darbības stabilitātes un drošumu uzturēšanai, un tās izmaksas nāktos segt visiem.
Šobrīd notiek dažādas konsultācijas un spriešana par drukātās preses lietām, par tarifiem, kas saistīti ar drukātās preses izplatīšanu. Kādu nākotni mēs varam iezīmēt?
Runa ir par abonētās preses piegādi un tarifiem. Diskusija aizsākās saistībā ar “Latvijas pasta” ieceri nākt ar tarifu pārskatīšanu. Sagaidīsim jaunu tarifu pieteikumu ar izmainītiem tarifiem. Stāstu diskusijās padarīja karstāku Ministru kabineta noteikumos “Par abonētās preses piegādes segšanas kārtību” noteiktā proporcija. Lielāko daļu izmaksu par abonētās preses piegādi atšķirīgi valsts pilsētās un pārējā Latvijas daļā sedz no valsts budžeta. Izdevēji sedz daļu, bet lielāko daļu sedz no valsts budžeta maksājumiem, un šo daļu Latvijas pasts pieprasa valstij samaksāt. Ministru kabinetam bija sagatavots informatīvais ziņojums par valsts budžeta izdevumu pārskatīšanu, kur kā iespēja minēta, ka proporcija varētu tikt mainīta - preses izdevēji segtu lielāku daļu, samazinot valsts daļu, tādā veidā ļaujot valsts budžeta maksājumus nedaudz samazināt. Tas izraisīja karstas diskusijas par to, kāda ir abonētās preses nozīme. Arī Kultūras ministrija ir iesaistīta šajā diskusijā. Bet neatkarīgi no šīs proporcijas jānodala divas lietas - viens ir tarifs, kur “Latvijas pasts” nāk pie mums ar tarifa pieteikumu, mēs skatāmies, cik maksā katras vienības piegāde gan abonētai presei, gan vēstulēm, gan sīkpakām, kas ir šajā universālā pasta pakalpojuma grozā. Tas, cik lielā mērā valsts kompensēs pasta izdevumus, ir atsevišķs jautājums. Mēs neesam mediju un kultūrtelpas politikas veidotāji. Mēs sarēķinām, cik maksā abonētās preses piegāde. Vai kaut ko kompensēt - tā būs valdības izšķiršanās.
Esat pietiekami augsta valsts amatpersona. Kā valstiski pareizi raudzīties - vai tomēr nebūtu jārīkojas tā, kā to dara Skandināvijas valstis - drukāto informāciju atbalsta līdz pēdējam, sākot no avīzēm, žurnāliem, grāmatām. Vai nav tā, ka valstij būtu jāatbalsta un jāpriecājas par to, ka kāds vēl kaut ko drukātu lasa?
Tas ir noteikti labs jautājums. Vienlaikus paskatāmies uz realitāti. 2024. gadā abonētās preses apjomi ir samazinājušies par 14%. Līdzīgi arī vēstuļu segmentā ir kritums. Mēs skatāmies uz to, kas ietilpst universālā pasta pakalpojumā. Apjomi krīt, un sagaidāms, ka kritums turpināsies. Pieņemu, ka jaunā paaudze drukāto presi tik daudz vairs nelasa. Veidi, kā jaunieši saņem informāciju, ir mainījušies. Tie ir dažādi digitāli formāti. Tā ir realitāte, kas liks noteikti padomāt, pavērtēt, arī nonākt pie diskusijas. Iespējams, nav par visu jādiskutē tieši tagad šogad, bet kaut kādas pakāpeniskas pārmaiņas noteikti būs vajadzīgas. Valsts arī caur Eiropas finansējuma fondiem ir sniegusi atbalstu reģionālo mediju digitalizācijai. Jājautā Kultūras ministrijai, kā viņi kā atbildīgie par mediju politiku saredz mediju attīstību turpmākos gados.
Kādu ainu mēs varam iezīmēt par tarifiem kopumā - cerīgu, ka tie nekāps, ne tik ļoti kāps? Par tarifu pazemināšanos jau laikam vairs nav vērts runāt?
Tarifi ir dažādi. Regulators nosaka gan tarifus siltumenerģijai, gan ūdenssaimniecībai, arī nešķiroto sadzīves atkritumu apstrādei un apglabāšanai, arī pastam universālā pasta pakalpojuma ietvaros. Jāskatās, kas ir galvenais virzītājspēks tarifu izmaksās. Tāpēc arī atbildes nevar būt viennozīmīgas. Ja atgriežamies pie jau apspriestās pasta tēmas, tad tur pie krītošiem sūtījumu apjomiem, pat ar visu to, ka efektivitāte uzņēmumam uzlabojas un tiek slēgtas maz pieprasītās pasta nodaļas un tiek meklēti jauni veidi, kā nodrošināt pasta pakalpojumu, pie sūtījumu apjomu krišanās vienas parastas vēstules nosūtīšanas izmaksas turpinās augt. Lielākā daļa vēstuļu sūtīšanas pakalpojuma izmantotāju joprojām ir valsts iestādes, kas sazinās ar iedzīvotājiem ar vēstulēm.
Attiecībā uz ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifiem īstermiņā būtiskām izmaiņām nevajadzētu būt. Protams, nelielas svārstības, visticamāk, ar nelielu pieaugumu varētu būt saistībā gan ar energoresursu cenām, gan kopējām izmaksām. Tur arī darbinieku atalgojums mainās, citi izmaksas veidojošie faktori, arī dažādas jaunas vides prasības, kuras nozares asociācija jau ir iezīmējusi. Līdz 2035. gadam būs jāveic dažādas investīcijas, lai papildus attīrītu ūdeni. Vidējā termiņā neliels, mērens kāpums varētu būt sagaidāms.
Attiecībā uz siltumenerģiju kopaina ir piesardzīgi optimistiska. Skatāmies uz dabasgāzes cenām. Ja nebūs ģeopolitisku satricinājumu, visticamāk, tarifiem nevajadzētu būtiski mainīties. Ir komersanti, kas nāk pie mums ar tarifu izmaiņām tikai tad, ja mainās kurināmā cena. Pēdējos mēnešos novēroti gan samazinājumi, gan arī ļoti neliels pieaugums, bet būtisku izmaiņu nav. Jāraugās arī, kāda situācija veidojas šķeldas tirgū. Šobrīd cena ir visai laba. Jācer, ka komersant nofiksējuši līgumus uz gadu. Situācija ar kurināmā izmaksām nekļūs sliktāka, bet jautājums, vai lietavas un slapjie meži neietekmēs cenas nākamajai apkures sezonai. Ja ziemā nevar iebraukt mežā pēc kokmateriāliem, var rasties izaicinājumi nākamajā apkures sezonā.
Savukārt atkritumu apglabāšanā regulators skatās tikai uz pašu beigu procesu, visu nešķirotu atkritumu, kas nonāk atkritumu poligonu apsaimniekošanas centros, apstrādi vai apglabāšanu, tur noteikti izmaksas turpinās kāpt. Tas notiks saistībā arī ar dabas resursu nodokli -valsts politika ir izmaksas kāpināt, lai tādā veidā mudinātu cilvēkus vairāk šķirot.
Tarifi ir ļoti dažādi.
Vai cenas par telekomunikāciju pakalpojumiem neietekmēs valsts vēlme atpirkt LMT un “Tet” un iespējamais darījums ar “Telia”?
Tur cenas netiek regulētas, tur valda brīva konkurence. Mēs uzraugām, kāda ir pakalpojuma kvalitāte. Par cenām un kontekstā ar darījumu Regulators nav piesaistīts šīm sarunām. Latvijas kontekstā ir jāsaprot, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam, kas ir potenciālais mobilo pakalpojumu lietotāju skaits, pakalpojuma izmaksu daļa nemainās. Izmaksas arī nevarēs samazināties. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās. Mums pakalpojuma kvalitāte ir ļoti labā līmenī. Drīz sāksim mērīt internetu pakalpojumu kvalitāti - vai tas, kas ir solīts, tiešām atbilst realitātei. Ja neatbilst, lietotājiem ir tiesības saņemt kompensāciju vai vismaz netikt maldinātiem par situāciju.
