Elita Veidemane / Autori

Edvardam Smiltēnam Saeimā, Latvijas Reģionu apvienības (LRA) frakcijas telpās, vēl nav sava kabineta, kaut arī viņš ir LRA valdes loceklis un premjera amata kandidāts. Taču kabinets nav galvenais: mierīgi un mērķtiecīgi, bez teatralizētiem uzvedumiem, frakcija kopā ar vēlēšanu kampaņas cilvēkiem strādā pirmām kārtām atpazīstamības virzienā. Ja izdosies, reģionāļi varētu ieņemt Vienotības politisko nišu. Šodien – saruna ar Edvardu Smiltēnu.

Lai pievērstu sev uzmanību, der izmantot arī absurda dramaturģiju. Šo paņēmienu sekmīgi piekopj arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Kāpēc partijas tēvam Jānim Bordānam iegribējās nosaukt savu politbērnu tieši tā, īsti nav saprotams, jo konservatīvisms neatbalsta straujas pārmaiņas, tas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas «iekonservēšanu», piekrītot tikai lēnām pārmaiņām un pamatojoties uz sabiedrības pieķeršanos vecajām, drošajām vērtībām un ētiski morālajiem uzstādījumiem. Savukārt JKP – spriežot pēc tās līderes Jutas Strīķes kliedzieniem partijas reklāmā – gatavojas radikāli iznīdēt «neliešus» un visādi citādi riebīgos indivīdus, lai dzīvē realizētu komunistiskās internacionāles dziesmiņas vārdus «mēs jaunu pasauli sev celsim». Kāds nu tur vairs konservatīvisms...

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (Nacionālā apvienība): par Dziesmu svētkiem kā latviešu nacionālisma kvintesenci, par «latviskās kultūrtelpas» pārvēršanos «nacionālajā kultūrtelpā», par koncertzāli uz AB dambja un geju praidu kā Latvijas simtgades svinību «sastāvdaļu».

Nevienai politkopai tā nav laimējies kā tā dēvētajai KPV LV. Jau bija labi ar tās līdera Artusa Kaimiņa aktierdotībām atmaskojošu sižetu pasniegšanā, kamēr klajā nāca šīs partijas auglīgā draudzība ar KNAB.

Intervija ar politologu un Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Ījabu: par mazpartiju agresīvi histērisko vēlēšanu kampaņu, par estētismu, fitnesu un lielo sportu partiju piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Mārim Kučinskim jādzer svaigi spiestas sulas.

Laipošana rada tikai pretlaipošanu. Tā izskatās situācija ar tā dēvēto Jaunās Vienotības (JV) memorandu, ko šī partija izsūtījusi «līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem»: tajā JV aicina pievienoties šim memorandam, kurā «partijas vienojas par skaidru atbalstu proeiropeiskai, demokrātiskai, tiesiskas valsts vērtībās balstītai politikai, apliecinot pašreizējā Latvijas ģeopolitiskā kursa nemainīgumu» (Krišjānis Kariņš). Memoranda autori aicina pēc vēlēšanām «nesadarboties ar prokremliskām partijām un to satelītiem Latvijas politikā».

Kaut arī neatradu oriģinālo avotu, no kura tika smeltas pērles, domas bija skaidras: tās patiešām varēja izteikt Artis Pabriks, proti, ka viņa pārstāvētā partiju apvienība (Attīstībai/PAR) nedalīs cilvēkus pēc etniskā, reliģiskā, finansiālā aspekta vai jebkā citādi, jo svarīgi ir tas, kāds ir katrs cilvēks, kādas vērtības pārstāv.

Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta.

Kas ir aktuālākais temats, par ko Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam runāt dziesmu svētku nedēļā? Uzminējāt: krievu skolu pāreja uz latviešu mācībvalodu!

«Man bija auksti... tiešā un pārnestā nozīmē... prezidenta runa un tad pateicība partijai, valdībai un firmām pirms Pūt vējiņiem to visu vēl padarīja arī glumu... Lai cik lieliskas būtu spēka dziesmas un koristi...» – tāds ieraksts sociālajā tīklā parādījās nākamajā dienā pēc dziesmu svētku pēdējā vakara koncertemocijām, kas bangoja ar pozitīvas vētras spēku. Tvīta autore bija žurnāliste Baiba Strautmane. Gaišā pacilātība un prieks pie viņas tā arī neatnāca, jo tas viss tika nomākts ar ziemeļpuses vēju, runām un paldiesvārdiem. Var saprast Baibu un daudzus citus, kuri viņai piekrīt: tas bija pilnīgi lieki – aplauzt emocijas, vispirms klausoties neveiklu uzrunu, pēc tam – faktiski pirms svētku kulminācijas – veltīt uzmanību paldiesiem, kurus tāpat var izlasīt arī svētku programmā.

Pēc raženās dziesmu svētku nedēļas ir atnācis atelpas brīdis. Ir laiks palūkoties, kas ir bijis skaists un paliekošs, kas – izmetams aizmirstībā. Ar Neatkarīgo savās pārdomās dalās Raimonds Pauls, Ojārs Spārītis un Ieva Akuratere.

Cienu nicinājuma konsekvenci. Tādu, ka tu, stāvēdams straujas, krāčainas upes krastā, esi tai pagriezis muguru, bet izliecies, ka tevi neskar spirgtās šļakatas, un tu ar visu savu stāju uzsver, ka tev ir pilnīgi vienalga, kas notiek tev aiz muguras, tu vienkārši nicini šo upi, kas tur priecājas par savu plūdumu.

Saruna ar Kasparu Šternu, Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) bīskapu, kurš kalpo Misijas baptistu draudzē, notika vēl pirms «notikuma». Proti, pirms Pēteris Sproģis, amatu tikko atstājušais LBDS bīskaps, paziņoja par iešanu Saskaņas rindās un piekrišanu kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās kā Saskaņas kandidātam.

Piektdien piezvanīja Jānis Peters. Viņa teiktais bija skumju un satraukuma pilns: nu viņš nevarēšot iet uz dziesmu svētkiem. Bet iemesls tik radikālai izlemšanai bija, raugi, šāds.

«Man tikko atnes’ ielūgum’s uz dziesm’ svētkiem,» nosmīn Pauls. «Laikam tomēr ieš’,» viņš turpina. Lai nu kurš, bet Raimonds Pauls šos ielūgumus ir pelnījis atliku likām. Pat ja viņš būtu sacerējis tikai vienu dziesmu – Manai dzimtenei, kas jau sen kļuvusi par dziesmu svētku neoficiālu himnu, – arī tad Paulam pienāktos brīvbiļetes uz visiem koncertiem. Vēl pirms pusgada, vērtējot gatavošanos dziesmu svētkiem, Pauls nebija sajūsmā par notiekošo. Tagad neapmierinātība rimusi. «Esmu no visa prom,» viņš saka, «es atpūšos Baltezerā.» Mēs runājam par visu, par ko Maestro domā šodien.

Katrs leģendārs mākslas darbs apaug ar teikām. Tas pats notiek ar fotogrāfijām, kas, izturējušas laika pārbaudi, atnāk pie mums un paliek šodienā. Protams, mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī fotogrāfs Vilis Rīdzenieks radīja bildi, kas apliecina mūsu valsts tapšanas brīdi. Par to 2008. gadā uzņemta spēlfilma Vienīgā fotogrāfija (režisore Brigita Eglīte), kuras veidošanai valsts kultūrinstitūcijas (Kultūras ministrija, Nacionālais kino centrs u.c.) nepiešķīra ne santīmu. Beigu beigās, kad filma gandrīz jau bija gatava, Valsts Kultūrkapitāla fonds pamodās un atvēlēja tai 7000 latu, kas, dabiski, bija piliens vajadzību jūrā.

«Armands Puče ir oficiāli izšķīries no sievas» – 26. jūnijā vēstīja virsraksts portālā delfi.lv. Pārsteidzošā ziņa lika ieskatīties tekstā, bet tur saprotamā latviešu valodā rakstīts: «Žurnālista Armanda Pučes un viņa sievas Everitas laulībā oficiāli noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību.» Oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis nodrukāts, ka ieraksts par visas mantas šķirtību veikts pirms Jāņiem – 21. jūnijā. Mūsu kolēģis, sporta žurnālists, vairāku grāmatu autors Armands Puče nav bijis vārdos bagāts ar stāstiem par savu ģimenes dzīvi, taču no skopām replikām zināms, ka ar Everitu bijis pazīstams kopš pirmās klases, bet apprecējušies 18 gadu vecumā.

Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Arti Pabriku (Attīstībai/Par). Sarunas tēmas: politiskās vides fragmentācija; Pabrika negaidītā aiziešana no Vienotības un nonākšana politiskajā veidojumā Attīstībai/Par; Saskaņas «rekrūši», sevišķi Pēteris Sproģis; Pabrika «jaunās» partijas izteiktais liberālisms; OIK «arhitekti» un viņu kļūdas; Pabrika sarkanās līnijas un kāpēc tās jāievēro.

Beidzot esam sasnieguši virsotnes. Sagaidot valsts simtgadi, ir iespēja šo pašu valsti samīcīt uzreiz un neatgriezeniski. Ilgus gadus netiekot uzaicinātai valdībā, par Saeimas vēlēšanu politisko neveiksminieci uzskatītā Saskaņa šoreiz, ņemot vērā etniskā dalījuma kļūdas, ir izvēlējusies pretēju taktiku, rekrutējot savās rindās sabiedrībā labi pazīstamus latviešus. Kaut arī pret šiem rekrūšiem jau uzvirmojis latviskā un nacionāli noskaņotā elektorāta nicinājums un sekojusi likumsakarīga novēršanās, par viņiem kāds tomēr balsos, jo ir taču radi, tuvākie draugi un vienkārši Saskaņas ideoloģijas lienošie atbalstītāji. Tas šai īsteni «sociāldemokrātiskajai» partijai nozīmē papildu balsis un vairāk deputātu Saeimā.

Pavasara nebija. Uzreiz iestājās vasara. Zeme vēl nebija atkususi, stinga kājas, ilgi stāvot uz vietas, un tomēr debesis liecināja: ir vasara. Pieredzējuši dārznieki mudināja sēt un stādīt, taču paši atdūrās pret sasalušu zemi zem plaukstas biezuma irdenuma. Kaprači lietišķi skaidroja, ka atsalums tikai lāpstas dziļumā: tālāk esot jākaļ ar lauzni. Bērzus nebija vērts urbt, jo... pavasaris taču neatnāca. Ceriņi noziedēja kopā ar tulpēm, pienenes gandrīz panāca jasmīnus. Iestājās savāda vasara.

Intervija ar Nacionālās apvienības (NA) Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli – par iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām, par sīkpartiju radīto haosu, par maksātnespējas administratoru grupējumiem un NA lomu notiekošajā.

«Drīz taču, poda vāku atverot, būs jāuzmanās, vai tur priekšā nav Gobzems,» tīmeklī ironizē Vito Vilks. Tālu no patiesības tas nav, tomēr, vāku atverot, var uzdurties ne tikai Gobzemam un viņa iemīļotajiem maksātnespējas administratoriem, bet arī Jurašam, Strīķei, Kaimiņam un citiem mazpartiju varoņiem. Viņi ir visur, un atliek vien pabrīnīties par šo Saeimā iekļūt gribētāju enerģijas uzplūdiem: acīmredzot tās ir ļoti kvalitatīvas driģenes, ko šie dabas dotie aktīvisti lieto uzturā. Taču politiskā teātra skatītājus māc pamatotas bažas: nu nevar būt, ka, tādā intensitātē sviežot ventilatorā mēslus, to pietiks līdz pat vēlēšanām. Tomēr pagaidām ir jautri, jo «faktu» ir gana.