„Tajā brīdī, kad Kirhenšteins jau bija uzkāpis uz kolaboracionisma kuģa klāja, viņš vairs nevarēja no tā nokāpt... Tomēr vairāki viņa laikabiedri apgalvo, ka viņš ir ticis maldināts,” tā par Latvijas pirmās padomju valdības vadītāju Augustu Kirhenšteinu saka Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece, vēstures doktore Daina Bleiere. Mūsu saruna – par kolaborāciju, Vili Lāci, Bruno Kalniņu un dziļo bedri, kurā var krist vientieši un nodevēji. Bet galvenokārt – par 5. augustu, kad „svinam” jubileju: šajā dienā aprit 80 gadi, kopš Latvija „iestājās” Padomju Savienībā.
Kā tas notika? Vienā dienā strauji iestājāmies, un viss?
Ja runājam no juridiskā viedokļa, tas bija PSRS īstenotās nelikumīgās aneksijas noslēgums. Ja runājam par sovjetizācijas procesu, respektīvi, par to, kā Latvija pārtapa par Padomju Savienības integrālo sastāvdaļu, tas viss, protams, sākās ātrāk - vēl tad, kad Latvija formāli bija neatkarīga valsts. Faktiski tas notika līdz ar Augusta Kirhenšteina valdības apstiprināšanu, bet it sevišķi pēc 1940. gada 21. jūlija. Tolaik likumdošana bija miksēta, PSRS pamazām pārņēma stratēģiski svarīgās nozares, tā, piemēram, tika pārņemts Latvijas dzelzceļš, pirms „tautas Saeimas” vēlēšanām tika nodibināts Baltijas kara apgabals. No Padomju Savienības Latvijā ieplūdināja dažādus padomniekus, kuri organizēja nacionalizāciju. Sākās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Latvijas armijas likvidācija - tas viss notika līdz 5. augustam.
Strauji gan. Padomju okupanti bija nopietni sagatavojušies?
Noteikti, bet domāju, ka bija arī improvizācijas moments. Zināmas analoģijas varētu vilkt ar Krimas aneksiju 2014. gadā, proti, tādā ziņā, ka viss notika ārkārtīgi strauji. Cilvēki nepaspēja atjēgties - ne 1940. gadā Latvijā, ne 2014. gadā Krimā. Daudz kas nebija skaidrs, cilvēkus vienkārši maldināja, nepārtraukti mainījās noliktie mērķi. 1940. gada 5. jūlijā notika demonstrācija pie PSRS vēstniecības, daži lozungi aicināja iestāties Padomju Savienībā, un Andrejs Višinskis (Latvijas un citu Baltijas valstu okupācijas ideologs, PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks, PSRS ārlietu tautas komisāra 1. vietnieks - E.V.) šos aicinājumus nosauca par provokācijām. Savukārt 18. jūlijā - pēc „tautas Saeimas” vēlēšanām - jau oficiāli tika izvirzīts lozungs par iestāšanos PSRS, kas pirms tam nebija iekļauts „Darba tautas bloka” vēlēšanu programmā. Tajā nebija arī nacionalizācijas. Starp citu, tajā bija rakstīts, ka privātīpašums tiks respektēts.
Ak, kungs, kādi nežēlīgi meli.
Un tas viss tika realizēts kādu desmit dienu laikā.
Cilvēki patiešām nepaspēja saprast, uz ko viss iet... Un 21. jūlijā bija jau par vēlu kaut ko saprast („tautas Saeima” pasludināja Latviju par padomju republiku, bet Kārlis Ulmanis atstāja Valsts prezidenta amatu - E.V.). Šodien Krievija mēģina pamatot Latvijas iestāšanos PSRS ar vēlēšanu leģitimitāti, taču faktiski visu noteica Maskava: visās trijās Baltijas valstīs vēlēšanas nolika vienā laikā, un, lai gan tika izmantoti atsevišķi Latvijas vēlēšanu likumdošanas elementi, vēlēšanu norise bija izplānota Maskavā.
Kirhenšteina valdības pieņemtais vēlēšanu likums šķietami maz atšķīrās no 1922. gada vēlēšanu likuma, taču tas ietvēra vairākas ļoti būtiskas atkāpes no tā: piemēram, vēlēšanām bija jābūt izsludinātām vismaz 40 dienas pirms tām, taču faktiski to izdarīja tika 10 dienas iepriekš (4. jūlijā). Ir arī jautājums, vai Kirhenšteina valdība vispār bija tiesīga izdarīt izmaiņas vēlēšanu likumā, jo to varēja izdarīt tikai Saeima...
... kuras vairs nebija. Un Krievijas vēstniecības „rakstveži” šovasar tviterā regulāri publicēja pilnīgas muļķības par „likumīgām” vēlēšanām un „tautas gribu” iestāties PSRS...
Vēlēšanu likumu pieņēma Kirhenšteina valdība. Līdzīgus „likumus” pieņēma visās Baltijas valstīs. „Tautas Saeimas” vēlēšanas noorganizēja tā, ka nebija citu - alternatīvu - sarakstu. Bija mēģinājums iesniegt Demokrātiskā bloka (DB) sarakstu kā alternatīvu „Darba tautas blokam”, taču jau 9. jūlijā viņu štābu ieņēma palīgpolicija, kur pārsvarā bija komunistiskie aktīvisti, uztaisīja kratīšanu, dažus DB cilvēkus apcietināja. Visas iekšlietu iestādes bija pārņēmuši komunisti, un Vilis Lācis bija iekšlietu ministrs. Pirms „tautas Saeimas” vēlēšanām ar radio runu uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš: tie, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai izsvītros „Darba tautas bloka” kandidātus, būšot tautas nodevēji. Līdzīgi raksti tika publicēti avīzēs.
Bruno Kalniņš bija komunistu pusē?
Viņš bija Latvijas armijas politvadītājs. Tās armijas, kas vēl nebija likvidēta. Tad, kad Latvijas armiju pārveidoja par 24. teritoriālo korpusu, likvidēja Bruno Kalniņa amatu. Bet savās atmiņās Bruno Kalniņš savai rīcībai - mudinājumam atbalstīt „tautas Saeimas” vēlēšanas - nedod nekādu novērtējumu. Domāju, ka arī viņš tika maldināts. Solīja taču, ka Latvijai saglabās kaut kādas autonomijas paliekas, ka, iespējams, Latvija tiks sovjetizēta, tā atradīsies PSRS kontrolē, tomēr tai būs vismaz daļēja neatkarība... Domāju, ka šai ilūzijai bija pakļauts gan Kārlis Ulmanis, gan daudzi citi. To, ka Staļinam nedrīkst ticēt ne par kapeiku, visi saprata pārāk vēlu.
Jā, informācijas bija pārāk maz.
Ne tikai tas vien. 30. gados pasaulē daudzi ticēja, ka Padomju Savienība ir citāda valsts un ka tā veido alternatīvu kapitālistiskajām valstīm.
Veidoja jau arī...
Daudzi gan domāja par citu alternatīvu. Maz bija tādu, kuri saprata, ka staļinisms ir totalitārs, briesmīgs režīms. Arī latvieši vientiesīgi paļāvās uz to, ka eksistē starpvalstu vienošanās un līgumi. Latvieši nesaprata, ka visu var ignorēt, bet no PSRS viedokļa tas bija normāli. Šis princips tika aprobēts Latvijas aneksijas un sovjetizācijas procesā, izmantojot Ulmaņa valdības likumus, ko Kirhenšteina valdība veiksmīgi piemēroja jaunajai situācijai. Daudzos cilvēkos sākumā radās iespaids, ka, atnākot jaunajai varai, cietēji būs Ulmaņa režīma balstītāji, plutokrāti, proti, labuma guvēji no Ulmaņa režīma. Pēc tam loks paplašinājās: sāka arestēt policistus, robežsargus, arī cilvēkus, kuri jelkādā veidā izteikuši neapmierinātību par notiekošo... Aresti un deportācijas faktiski sākās drīz pēc 17. jūnija - okupācijas dienas. Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un deportēja uz Krieviju 16. jūlijā, Kārli Ulmani deportēja 22. jūlijā, savukārt kara ministru Jāni Balodi deportēja 30. jūlijā. Otrā lieta, kas man atgādina Krimas situāciju, ‒ kādā veidā visu šo procesu organizē: pirmkārt, tiek izmantots militārais spēks (1940. gadā tā bija sarkanās armijas ievešana Latvijā), militāristi kontrolē „vēlēšanu” norisi (Krimas gadījumā - „zaļie cilvēciņi”), vienlaikus tiek aktivizēti vietējie piekritēji, pieslēdzas arī karjeristi, kuri cer kaut ko iegūt no šī procesa. Un ir cilvēki, kuri patiešām ir apjukuši un nesaprot, kas notiek.
Kāpēc Krievija izvēlējās Kirhenšteinu kā valdības vadītāju? Rakstura mīkstuma dēļ? Pats gribēja?
Viņš pats sevi nepiedāvāja. Aleksandrs Višinskis ieradās Latvijā 1940. gada 18. jūnija vakarā, un 19. jūnijā Ulmanim tika prezentēta valdības saraksta pirmā versija, kas acīmredzot bija sagatavota jau Maskavā. Dažu ministru vietas vēl bija tukšas, tomēr galvenās vietas jau bija aizpildītas. Tie bija cilvēki, kurus zināja kā aģentus, kas sadarbojušies ar PSRS, tādi kā, piemēram, Vilis Lācis, Pēteris Blaus un Vikentijs Latkovskis. Augusts Kirhenšteins bija „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām” aktīvists, viņš bija kreisi noskaņots, vairāki viņa brāļi darbojās PSRS, bija diezgan ievērojami padomju darbinieki, bet visus nošāva sarkanā terora laikā 1937. gadā. Kirhenšteins gan nezināja, kas ar viņiem noticis.
Kaut arī skaidrs, ka Kirhenšteins bija kreisi noskaņots, tomēr joprojām grūti noticēt, ka viņš brauca uz Maskavu lūgt, lai Latviju uzņem PSRS saimē... Cik zemu gan cilvēks var krist?
Tajā brīdī, kad Kirhenšteins jau bija uzkāpis uz kolaboracionisma kuģa klāja, viņš vairs nevarēja no tā nokāpt... Tomēr vairāki viņa laikabiedri apgalvo, ka viņš ir ticis maldināts. Iespējams, sākumā viņš tiešām varēja nesaprast, par ko ir runa. Kirhenšteins bija ļoti godkārīgs, viņam šķita, ka viņš nav pietiekami novērtēts. Tajā pašā laikā - advokāts Sūna savās atmiņās raksta, ka lielāku antisemītu par Kirhenšteinu viņš nezinot.
No kurienes nāca jaunās valdības cilvēki?
Vairāki bija laikraksta „Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieki, bija tādi, kuri nebija aģenti, turklāt pirmajā Kirhenšteina valdībā pat nebija oficiālu komunistu, un tikai pāris cilvēkiem bija politiskā pieredze. Bija kultūras darbinieki, rakstnieki - piemēram, Jūlijs Lācis un Vilis Lācis - abi no „Jaunākajām Ziņām” (JZ). Arī Kirhenšteins sadarbojās ar JZ: viņš rakstīja par medicīniskiem jautājumiem, par vitamīniem. Valdības kodols bija cieši saistīts ar minēto Latvijas - PSRS draudzības biedrību. Valdības veidošanā cītīgi piedalījās PSRS sūtniecība Latvijā un padomju specdienesti. Kā nelielu „piešprici” valdībā ielika pāris cilvēku ar demokrātu pazīmēm. Arī tas palīdzēja maldināt iedzīvotājus.
Arī Benjamiņa kundze - JZ īpašniece, ‒ ir tikusi maldināta par savu darbinieku lojalitāti Latvijai.
Viņai nācās ļoti traģiski pārliecināties par to: viņa samaksāja ar savu dzīvību. Emīlija Benjamiņa ar palīdzības lūgumu vērsās pie Viļa Lāča, bet padomju valdības ministrs to nesadzirdēja...
Jā, viņai atņēma visus īpašumus, 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Soļikamsku, kur viņa gāja bojā 1941. gada 23. septembrī... Sakiet, kad 17. jūnijā okupanti ienāca Rīgā - vai tie cilvēku bari, kas ielu malās sagaidīja Padomju Savienības „vatniekus”, bija saorganizēti?
Bija ziņkārīgie, bija arī aģentu saorganizētie. Ir versija, ka caur padomju karabāzēm bija iesūtītie no PSRS. Šajā laikā visapjukušākie bija komunisti, jo visa partijas vadība tobrīd atradās cietumā kopš 1940. gada pavasara. Pašu komunistu atmiņās var izlasīt, ka dažiem no viņiem bija sakari ar PSRS specdienestiem un ar sūtniecību, un tie zināja, kas jādara: jāorganizē mītiņi, piemēram. Tas notika gan ar pierunāšanu, gan ar draudiem. Tagad mēs zinām, kas notika pēc tam, bet toreiz - kā jau teicu, ‒ cilvēki dzīvoja apjukumā, viņiem nebija iespēju adekvāti novērtēt notiekošo. Turklāt daudzos cilvēkos mājoja ilūzijas par to, ka Padomju Savienība ir darbaļaužu valsts, kurā ievēro strādnieku tiesības. Tur kādu represē? Nu taču tikai buržujus represē! Padomju versija par 1940. gada notikumiem apgalvoja, ka 1940. gada pavasarī Latvijā bija izveidojusies revolucionāra situācija - nekā tāda nebija, toties varēja apjaust pietiekami plašus slāņus, kurus samulsināja ar demokrātijas lozungiem un iesaistīja aktīvā darbībā pret Latviju. Tādi bija kreisi un antiulmaniski noskaņoti indivīdi, arī no kreisajiem sociāldemokrātiem. Pateicoties ātrai okupantu taktikai, draudu un legalitātes kombinācijai, izdevās līdz 21. jūlijam pilnībā pakļaut kontrolei cilvēku rīcību. 21. jūlijā „tautas Saeima” uztaisīja teātri ar likumu par iestāšanos Padomju Savienībā, savukārt 5. augusts bija vēl lielāks teātris, patiesībā - farss bez jebkādas nozīmes. Tikai formalitāte.
Kurš ir tas brīdis, kad varam sākt runāt par kolaborāciju?
1940. gada 17. jūnijs. Kolaboranti bija komunisti un komunistiski noskaņotie cilvēki, kuri apsveica sarkanās armijas ienākšanu. Bija arī cilvēki, kuri diezgan ātri steidzās piedāvāt okupantiem savus pakalpojumus. Bet kolaborācijai ir divas sejas. Pirmā: cilvēki, kuri cenšas saglābt to, kas vēl glābjams; viņi sadarbojas ar okupantiem tāpēc, ka cer - kaut ko vēl var glābt. Pie šiem kolaborantiem var pieskaitīt Ulmani un daudzus citus. Sak, mums būs kāda iekšējā kultūras autonomija, kamēr ārlietas un bruņotos spēkus kontrolēs Padomju Savienība. Otrā [kolaborācijas] seja: cilvēki, kuri principā bija noskaņoti pret Latvijas valsti - komunisti, tie, kuri uzskatīja, ka Latvijas valsts ir vēsturisks pārpratums, tāpēc jāatjauno 1919. gada padomju Latvija ar strādnieku varu priekšgalā. Un tad ir tā dēvētie taktiskie kolaboranti. Viņi dažādu karjeras vai taktisku apsvērumu dēļ vēlējās palikt savā vietā, jo, raugi, es esmu labs speciālists tajā vai citā jomā. Bija cilvēki, kuri cerēja, ka varēs pāriet jaunās valdības dienestā tādā pašā amatā, kāds viņiem bija Ulmaņa laikā.
Bet kā tad ar Bruno Kalniņu? Viņš bija vai nebija kolaborants?*
Bija. Arī viņš pielika savu roku pie neatkarīgās Latvijas likvidācijas. Iespējams, ka viņš līdz galam to neapzinājās, bet - kad saprata, ‒ bija jau par vēlu.
Par tipisku kolaborantu droši vien var nosaukt mūsu izcilo rakstnieku Vili Lāci.
Ir grūti pateikt, cik daudz šajā kolaborācijas gadījumā bija ideoloģisku apsvērumu, cik daudz godkāres vai psiholoģisku īpatnību. Lācis pats rakstīja, ka kopš 1938. gada ir bijis padomju izlūkdienesta aģents. Ja jau sadarbojās, tas nozīmē, ka viņam bija motivācija. Daudzi to saista ar godkāri. Bet iespējams, ka viņš vienkārši nemīlēja Latvijas valsti. Bet kopumā - Kirhenšteina valdība ir vistipiskākā kolaborantu valdība. Kritērijs var būt attieksme pret Latvijas valsti un tās neatkarības atjaunošanu. Kirhenšteina valdība palīdzēja demontēt Latvijas valsti, un visus, kuri šai darbībai pievienojās, var nosaukt par kolaborantiem.
Runājot par kolaborāciju, mēs visbiežāk iedomājamies to kā tādu īslaicīgu parādību - sadarbību ar jebkuru okupācijas varu. Tā kaut kad sākas, kaut kad arī beidzas.
Padomju okupācijas gadījumā tā turpinājās ilgi: pēc Otrā pasaules kara bija pēckara periods, bija vecie kolaboranti, radās jauni kolaboranti... Manuprāt, pēc Staļina nāves, līdz ar padomju liberalizāciju pēc 1956. gada, kad kļuva skaidrs, ka padomju aneksija ir uz ilgu laiku, bija jau sarežģītāk runāt par kolaborāciju tiešā, tradicionālā nozīmē. Tolaik Latvijas neatkarības atjaunošana kļuva par tādu kā lozungu, attālinātu mērķi. Vēl 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā cilvēki cerēja, ka tas ir iespējams, ka varbūt sāksies karš starp PSRS un ASV vai amerikāņi piespiedīs Padomju Savienību atteikties no Baltijas valstīm... Taču 50. gadu vidū cerības faktiski izbeidzās - sevišķi pēc Ungārijas un Polijas notikumiem. Kļuva skaidrs, ka Rietumi nav gatavi karot ar Padomju Savienību, palika vien teorētiska iespējamība - kaut kad varbūt tiks atjaunota neatkarīga Latvija. Nāca jaunas paaudzes, arī taktika bija cita: 60. gadu sākumā bija populārs lozungs - jāstājas kompartijā, lai varētu kaut ko mainīt. Kolaborācija ieguva pavisam citu nokrāsu, un vitālais uzdevums bija - saglabāt latviešu valodu, kultūru, nacionālo integritāti utt. Bet bija nepieņemamas lietas arī tajā laikā - piemēram, sadarbība ar čeku. Šādos gadījumos jau varam runāt par kolaborāciju, kas bija tieša un tīša sadarbība ar okupācijas varu. Taču iespējams, ka šādai sadarbībai jāmeklē cits termins, ja kolaborācija turpinās gadu desmitiem un cilvēki ieaug šajā sistēmā, neredzot nekādu izeju no tās. Tīri akadēmiski šis jautājums joprojām nav pietiekami risināts.
Bet par kolaborāciju tās tradicionālajā nozīmē mēs varam runāt, iespējams, no Atmodas pirmsākumiem?
Jā. No Latvijas Tautas frontes sākuma. Īstā robežšķirtne ir 1989. gada 31. maijs, kad tika publicēts Aicinājums atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju. Tad arī skaidri parādījās - kuri ir par un kuri ir pret brīvu Latvijas valsti.
Kā jūs domājat - vai Krievijas vēstniecības „rakstveži”, kuri, protams, darbojas Krievijas oficiālās politikas ietvaros, savus murgainos apgalvojumus sociālajos tīklos patlaban veic apzināti?
Tā notiek visu laiku. Krievijas oficiālā vēstures izpratne, ko šīs valsts Ārlietu ministrija izplata regulāri kopš 90. gadiem, ir nedaudz modificēta padomju versija. Tagad vairs nerunā par 1940. gada „sociālistisko revolūciju”, bet runā par „tautas gribu”. Taču interesants ir Putina nesenais raksts. Padomju Savienība visu laiku centās slēpt Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistenci. 1989. gada PSRS tautas deputātu kongresā ar lielām grūtībām gan atzina, ka tādi eksistē. Tagad parādās aicinājumi anulēt šo tautas deputātu kongresa lēmumu. Bet zināmās aprindās, kurās Putins ieklausās, parādās aicinājumi, ka nevajag kautrēties no šiem slepenajiem protokoliem. Tas arī parādās Putina rakstā, sak, noslēdzām to līgumu un parakstījām slepenos protokolus, bet tas mums bija izdevīgi! Interesanti, ka Padomju Savienība balstījās uz kaut kādām, tomēr vērtībām - mēs esam visas pasaules grūtdieņu aizstāvji utt., tādēļ arī nevēlējās atzīt savu apkaunojošo sadarbību ar nacistiem, bet Putina rakstā parādās tas, ka vienīgā vērtība ir intereses, un tas, kas Krievijai ir izdevīgi no nacionālo interešu viedokļa (kā tās formulē valsts vadītāji), ir labi un pareizi.
Vai mūsu valsts vēstures politika ir pietiekami aktualizēta? Proti, vai valsts jums pievērš pietiekamu uzmanību kā vēsturniekiem?
Domāju, ka problēma nav vēstures, bet gan zinātnes politikā kopumā. Un šī problēma ir kritiska. Ir vajadzīgs beidzot atzīt un saprast, ka zinātni nedrīkst turēt bada maizē.
Par to tiek runāts jau desmitiem gadu.
Bet nekas nemainās. Zinātnieki dara, ko var - notiek starptautiskā sadarbība, ir publikācijas, taču finansējums realizējas pēc pārpalikuma principa...
