Vakardienas rakstā “Trampa fenomens. Vai Latvijā iespējams savs Tramps?” ieskicēju Trampa metodi valsts pārvaldē. Proti, nopietnu ekspertīžu ignorēšanu; politisko tradīciju un dažādu interešu saskaņošanas principu noraidīšanu; vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, balstoties nevis uz datiem, faktiem un zināšanām, bet gan izjūtām: tā, kā man liekas pareizi.
Šajā rakstā izvērtēsim, kā Trampa metode izskatās, raugoties no Latvijas politiskās realitātes skatu punkta.
Nav noslēpums, ka galvenais Latvijas valsts pārvaldes trūkums ir jebkuru aktivitāti nomācošas bailes no atbildīgu lēmumu pieņemšanas. Valsts pārvaldes aparāts lielu sava darba laika daļu pavada, meklējot pamatojumu, kāpēc to vai citu lietu nevar darīt vai kāpēc to darīt nemaz nevajag. Amatpersonas, nonākušas “siltajā vietiņā”, par visu vairāk baidās uzlikt savu parakstu tur, kur pēc tam tas var izrādīties “nepareizi”. Rezultātā tiek darīts viss, lai tikai nekas nenotiku, jo par to, ka kaut kas nav izdarīts, neviens sodīts netiek.
Nesen publiskajā telpā tika aprakstīts gadījums, kad uzņēmējam bijis sešus gadus jākaro ar dažādām amatpersonām Rīgas pārvaldes iestādēs, lai iegūtu tiesības būvēt ēku Miera un Brīvības ielas stūrī. Jau pārdesmit gadus šī vieta (kur kādreiz atradās katram tā laika rīdziniekam zināmais maizes veikals) stāv tukša. Pirms sešiem gadiem pieteicās uzņēmējs, kurš bija gatavs šo “robu” pilsētas apbūvē aizpildīt. Taču izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Sešus gadus ar dažādiem iemesliem turpinājās sprunguļu mešana šī uzņēmēja darbības riteņos, uzskatāmi ilustrējot šo bremzējošo neizlēmību.
Tajā pašā laikā par to, ka Rīgas centrā gadu desmitiem stāv tukši, neapbūvēti robi (no pilsētvides un saimnieciskuma aspekta tas ir liels pilsētas defekts), nevienam nekad nekas nav ticis pārmests. Tā nav bijusi pat priekšvēlēšanu debašu tēma. Amatpersonām par izrādītu aktivitāti paldies pasaka reti, toties, ja kaut kas aiziet ne tā, tad nākas saņemt pārmetumu gūzmu pār savu galvu.
Atcerēsimies, ka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele tika tiesāta (!) nevis par to, ka nenopirka vakcīnas, bet par to, ka nopirka. Neatceros gadījumu, kad kāds būtu cietis (nemaz nerunājot par kriminālprocesiem) par to, ka kaut ko nav izdarījis, kaut kur nav uzlicis parakstu un tādējādi kaut ko novilcinājis, toties ir neskaitāmi gadījumi, kad tiek pārmests par to, ko ir darījis. Tur vienmēr var atrast kaut kādas “intereses”, “kas aiz tā visa stāv” un tamlīdzīgi.
Šogad iesāktā birokrātijas apkarošanas kampaņa un tās ietvaros izveidotās darba grupas “darba” rezultāts (proti, absolūtais čiks) precīzi ilustrē līdzšinējās sistēmas efektivitāti. Ir acīmredzams, ka tā ir pilnībā sevi izsmēlusi un darbojas vien pēc inerces.
Tā kā šīs demokrātiskās sistēmas “efektivitāte” nav tikai Latvijas problēma un tā ir redzama gandrīz ikvienam, tad agri vai vēlu nosacītajam Trampam uz pasaules politiskās skatuves bija jāparādās. Tā kā nedzīvojam vakuumā, tad rodas nākamais jautājums: bet kur kavējas mūsu pašmāju Tramps? Kāpēc viņa metodes sekotāji vēl nav “ieņēmuši” ēku Brīvības bulvārī 36?
Daudz jau netrūka, lai Trampa latviešu blāva kopija - Ainārs Šlesers - kļūtu par galvaspilsētas mēru. Taču viņu pievīla potenciālais sabiedrotais - Aleksejs Rosļikovs, kurš pats sagribēja būt vietējās nozīmes (krievvalodīgo kopienas) Tramps. Viņa nekaunīgais izlēciens dažas dienas pirms vēlēšanām mobilizēja Šlesera/Rosļikova pretiniekus, no vienas puses, un aizbaidīja daļu potenciālo atbalstītāju, kuri saprata - ar šito nebūs aršana, no otras.
Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) neskaidrā (viss neesot tik “viennozīmīgi”) pozīcija Ukrainas kara jautājumā un koķetērija ar Andreju Elksniņu, Aleksandru Bartaševiču un citiem līdzīgas orientācijas politiķiem šo partiju, vismaz pagaidām, pilnībā izstumj ārpus politiskās pieņemamības lauka. Situāciju sarežģī (viņiem pašiem) tas, ka viņi šo iemeslu savai “spitālībai” nesaprot un neapzinās. “Mēs jau esam par Ukrainu, mēs jau gribētu tās uzvaru, bet...”, un sākas visādas atrunas, kuras viņiem pašiem šķiet reālistisks situācijas redzējums, bet visiem pārējiem - pūšana Kremļa stabulē. Rezultātā: tāds Tramps mums nav vajadzīgs.
Trampa “burvju apmetni” (sarkano šlipsi) cenšas piemērot arī kāds mazāka kalibra politiskais darbonis, kurš izrāda vulkānisku aktivitāti sociālajos tīklos - Guntars Vītols. Viņš cenšas provocēt sabiedrību, visus apsaukājot pa komunistiem. Šeit uzsvars jāliek uz vārdu - visus, jo Vītolam absolūti visi, kuri pasauli redz mazliet citādāk nekā viņš pats, ir komunisti.
Pats Vītols uzsver, ka tā ir viņa apzināta metode, lai kacinātu sabiedrību un tādējādi pievērstu uzmanību gan sev pašam, gan tām tēmām, kuras ir viņa uzmanības lokā. Vītola problēma ir tā, ka viņš galīgi nav sapratis Trampa fenomenu. Šeit pat nav runa par personības mērogu atšķirībām, bet par pilnīgi ko citu.
Tramps runā par katram amerikānim skaidri saprotamām un tuvām lietām (migrācija, patriotisms, noziedzība, dzīves dārdzība utt.), bet Vītola “komunisti” tikpat kā nevienu Latvijā neinteresē. Vītols varētu kādreiz iziet uz ielas un pajautāt nejaušiem garāmgājējiem: cik svarīgi jums ir zināt - kurš Latvijā ir komunists un kurš nav?
Saprotu, ka Vītola izpratnē “komunists” ir metafora, ar kuru viņš apzīmē cilvēkus, kuriem ir atšķirīgs ekonomiskais redzējums no paša Vītola redzējuma, bet arī šajā gadījumā izvēlētā metafora šauj garām. Ja Trampa citiem sagudrotie apzīmējumi bija trāpīgi - miegainais Džo, blēdīgā Hilarija, mazais Marko, tad uzskatīt pašreizējo finanšu ministru Arvilu Ašeradenu par komunistu (jo pieļauj lielu budžeta deficītu) ir vienkārši dumji.
Trampa panākumi nedod mieru arī konservatīvajiem no Nacionālās apvienības. Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka draudi - dodu mēnesi laika nelegālajiem imigrantiem aizvākties - nāk pa tiešo no Trampa arsenāla. Atšķirībā no Vītola “komunistiem” Ratnieka šāviens pa “migrantiem” ir politiski daudz trāpīgāks, jo daudzi šo tēmu patiesi uztver kā problēmu. Taču arī šajā gadījumā Ratniekam Trampa tēlošana ir bīstama rotaļāšanās ar abpusgriezīgu nazi.
Kāpēc? Ja Šlesera, Vītola, Rosļikova un Stepaņenko pasaulē Tramps gandrīz neapšaubāmi ir pozitīvais tēls, tad “nacionāļu” aprindās tas tā ne tuvu nav. Trampa atklātā koķetērija ar Putinu, kas atsevišķos brīžos jau robežojas ar neslēptu mīlu, nevar būt tuva nacionāli noskaņotam vēlētājam. Trampisms un putinisms idejiski tik bieži pārklājas, ka pārāk līdzināties Trampam var kļūt jau pašam atdarinātājam bīstami.
Tas, ka konkrētais Ratnieka ierosinājums varētu patikt lielākajai viņa elektorāta daļai, īpaši nemaina lietas būtību. Pārlieka Trampa kopēšana NA politiķim var nenest gaidītos augļus. Beigās var gadīties, ka veidojas vairāk asociāciju ar Putinu, nevis ar nosacīto Kārli Ulmani.
No visa iepriekš teiktā varam izdarīt secinājumu: ģeopolitiskās situācijas, Krievijas tuvuma dēļ Latvijā Trampa atdarinātājiem nav tik iespaidīga politiskās vilkmes potenciāla. Ja nacionāli noskaņotie trampisti (NA) situatīvu apsvērumu dēļ sametīsies kopā ar globāli noskaņotajiem trampistiem (LPV + “Suverēnā vara”), tad zaudētāji no tā būs tieši NA. To Ratniekam, bet vēl vairāk NA “lielajai” vadībai nevajadzētu aizmirst.
