Lai kāda arī būtu katra cilvēka personiskā attieksme pret pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu, nevar noliegt, ka viņš ir pēdējo gadu desmitu iespaidīgākais un vienlaikus arī neparastākais rietumvalstu līderis. Kur slēpjas Trampa fenomena saknes? Kādā veidā cilvēks, par kuru publiskajā telpā ir tik daudz negatīvas, nievīgas (turklāt pārsvarā patiesas) informācijas, varēja uzvarēt visnotaļ demokrātiskās ASV prezidenta vēlēšanās?
Dažkārt izskan versija, ka ne tik daudz Tramps šajās vēlēšanās uzvarējis, cik viņa oponenti (Demokrātu partija ar tās kandidāti Kamalu Harisu) zaudējuši. Demokrāti ar savu sānsveri galēji kreisās “woke” kustības virzienā paši savām rokām izauklējuši Trampu.
Šai versijai ir viens būtisks trūkums. Ja jau demokrāti bija tik vāji, tad jau jebkurš Republikāņu partijas kandidāts viegli uzvarētu. Ja gandrīz ikviens varētu “vājos” demokrātus uzvarēt, tad kāpēc viņiem pretī bija jāizvirza tik pretrunīgi vērtēts politiķis ar tik lielu antireitingu?
Atgādināšu, ka ASV ne tikai prezidentu, bet arī prezidenta kandidātus izvēlas partiju iekšpolitiskajā cīņā. Tā dēvētajās “primaries”. Šajās priekšvēlēšanās Tramps pārliecinoši pieveica visus mērenākos kandidātus ar “saprātīgo” Nikiju Heiliju priekšgalā.
Uzvarēja pats “nesaprātīgākais”. Tieši tas arī ir šī Trampa fenomena pamatā. Trampa galvenais trumpis ir viņa “neprāts”. Gandrīz visi viņa lēmumi no “normālas”, “saprātīgas”, “racionālas” politikas viedokļa ir pilnīgi neprātīgi, bieži vien pat idiotiski, kas izraisa straujus biržas indeksu kritumus un haosu atsevišķos tautsaimniecības sektoros. Piemēram, šā gada 2. aprīļa lēmums par gandrīz visu pasaules valstu aplikšanu ar ievērojamiem muitas tarifiem vai nelegālo imigrantu ķeršana laukstrādnieku un viesnīcu apkopēju vidū.
Gandrīz katrs Trampa parakstītais rīkojums ir tāds, kuru neviens cits “saprātīgs” politiķis neparakstītu. Šī “saprātīgā” politiķa daudzo padomdevēju apkārtne viņam to vienkārši neļautu darīt, gluži pamatoti norādot, ka tā rīkoties nevar, jo vienkārši nevar. Sekas būs tādas un šitādas, cietīs tie un tie, protestēs šitie, un tiesā tos apstrīdēs šie. Respektīvi, tā tās lietas nedarās. Visu vajagot darīt mierīgi, izsvērti, apdomājot visus “par” un “pret”, ņemot vērā visus lietas apstākļus un reālo situāciju.
Tā politika tika veidota gadu desmitiem. Ne tikai ASV, bet gandrīz visur, ieskaitot Latviju. Neko īsti izdarīt, mainīt nevar, jo “jāsaskaņo daudzās visdažādākās intereses”. Šī interešu saskaņošana ir kļuvusi par galveno mūsdienu politikas stūrakmeni. Nelaime tikai tā, ka šis “stūrakmens” vienlaikus kļuvis par smagu akmeni pie kājas, kas traucē virzīties uz priekšu un velk uz leju.
Tramps ar vienu vēzienu šo akmeni no savas kājas ir norāvis un neklausās iebildumos, ka tā nevarot un tam būšot zināmas sekas. Kad saku: neklausās neviena iebildumos, tas jāsaprot burtiski. Īlons Masks kaut ko sāka bubināt par imigrācijas ierobežošanas ietekmi uz ekonomiku un nekavējoties izlidoja no Baltā nama. Tramps savā tuvumā pieļauj tikai bezierunu atbalstu. Tikai tie, kas pēc katra Trampa izteikuma māj ar galvu kā dresēti ziloņi, ir pelnījuši stāvēt viņam blakus.
Visi, kas kopā ar Trampu ir strādājuši, vienbalsīgi norāda, ka Tramps necieš darbu ar dokumentiem. Viņš nelasa izlūkdienestu ziņojumus un dažādu institūciju pētījumus. Viņu neinteresē ekspertu slēdzieni un speciālistu padomi. Viņš pats gandrīz vai ar lepnumu ir atzinis, ka savā mūžā līdz galam neesot izlasījis nevienu grāmatu. Viņš visu zina pats par visiem labāk, jo viņam ir tiešais vads ar gudrību krātuvi “tur augšā”. Tiesa, pastāv varbūtība, ka šis “tiešais vads” patiesībā nav nekas cits kā parasti kognitīvie traucējumi.
Trampa pirmās administrācijas nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons vairākkārt atkārtojis: tad, kad mēs 2018. gadā lidojām uz Helsinkiem tikties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un izstrādājām sarunu vešanas koncepciju, Tramps pa televizoru bezrūpīgi skatījās futbolu un ne par kādām konceptuālām stratēģijām pat negribēja dzirdēt.
Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Tramps ir politiski nekompetentākais prezidents, kāds ASV ir bijis pēdējo simt gadu laikā. Vienlaikus nevar teikt, ka neefektīvākais. Izrādās, ka ne vienmēr kompetence ir izšķirošais efektivitātes kritērijs. Vēl vairāk. Atsevišķos gadījumos (lai neteiktu, visai bieži) kompetence ir drīzāk bremzējošs faktors. Ja lieta ir aizlaista, tad dažkārt tieši rupjš cirtiens ar cirvi ir efektīvākais risinājums. Tiesa, nav teikts, ka vienmēr optimālais.
Dažkārt rodas jautājums: kāpēc tieši Tramps? Vai tad viņa vietā nevarētu būt kāds cits ar līdzīgām īpašībām, bet gudrāks? Tāds, kurš būtu gatavs vairāk strādāt ar dokumentiem, ekspertu slēdzieniem? Tāds, kurš neradītu par sevi tik negatīvu iespaidu? Atbilde ir savā ziņā paradoksāla: jebkurš “saprātīgs” cilvēks vienkārši neuzdrošinātos tik atklāti un nekaunīgi apgāzt galdiņu ar kājām gaisā. Ar visu, kas uz tā atrodas, nedomājot, kas būs tālāk.
Pateikt (ar darbiem, ne vārdiem), ka autoritārs (vienpersonisks) pārvaldes modelis ir efektīvāks nekā demokrātiskais (kad ikviens lēmums tiek saskaņots un panākts daudzu cilvēku vienošanās rezultātā), to mūsdienu Rietumu sabiedrībā var tikai “neprātīgais”.
Demokrātiskais pārvaldes modelis ilgus gadus skaitījās (un faktiski skaitās joprojām) teorētiski labākais iespējamais. Atcerēsimies slaveno bijušā Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila aforismu par demokrātiju kā sliktāko valsts pārvaldes modeli, bet par kuru nekas labāks neesot izgudrots. Tramps cenšas šo Čērčila maksimu apgāzt. Bez mazākās kautrības viņš demonstrē pilnīgi citu pārvaldes modeli.
Tramps ir atcēlis vai cenšas atcelt gandrīz visus tā dēvētos institūtus. Lēmumus viņš pieņem, nevis balsoties uz šo institūtu ekspertīzi, bet gan izejot no savām izjūtām. Pat ne zināšanām, kuru parasti viņam nemaz nav, bet tieši uz izjūtām. Tieši tāpēc īstu ekspertu acīs šie Trampa lēmumi izskatās “šausmīgi neprofesionāli”. Tajā pašā laikā izrādās, ka šie “šausmīgi neprofesionālie” lēmumi pārsteidzošā kārtā nerada “šausmīgi katastrofālas” sekas vispārējā līmenī. Sekas var būt patiesi katastrofālas atsevišķu indivīdu līmenī, bet (vismaz pagaidām) tām nav milzīgi negatīvu nacionālo vai globālo seku. Uzsveru - pagaidām, jo nekādi nevar prognozēt, kur ASV un, iespējams, pasauli aizvedīs šī Trampa vispārējā nekompetencē balstītā vieglprātība.
Tajā pašā laikā Trampa vienpersoniskais vadības stils ļauj koriģēt daudzas pārmērības, kuras uzkrājušās ASV sabiedrībā un valsts pārvaldē gadu desmitiem un kuras tradicionālā veidā būtu bijis ārkārtīgi grūti koriģēt vai izskaust. Kaut vai to pašu pārmērīgi sazēlušo birokrātiju absolūti visos līmeņos vai ideoloģisko aizmaldīšanos acīmredzamā purvā.
Trampa metodi pārnesot uz Latvijas politisko vidi, mēs redzam, ka galvenais Latvijas politiskās sistēmas trūkums ir smacējošā bezatbildība un bailes no lēmumu pieņemšanas. Bet par Trampa metodes iespējām Latvijā vai, tieši otrādi - neiespējamību, nākamajā rakstā.
