„Šobrīd, manuprāt, nav vajadzības organizēt plašas akcijas, jo mēs itin bieži nenovērtējam to, ka dzīvojam brīvā valstī, kas ir fantastiska vērtība. Visiem, kuri ļerkst par neizdevušos valsti – pa muti! Mēs esam izlīduši no kolonizācijas un rusifikācijas elles, mēs esam palikuši dzīvi, mums ir sava valsts,” par 23. augustu, par Baltijas ceļu runā žurnālists un bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Vai mums jāatceras Baltijas ceļš? Varbūt nav vērts par to runāt? Sak, nu jauni laiki un tikumi...
Protams, jāatceras. Man gan nepatīk tas vārds - brends (latviski - zīmols), tomēr Baltijas ceļš ir pazīstams pasaules vēsturē un kultūrā. Mums pašiem jāapzinās, ka tas radies te, Baltijas valstīs, un tas turpinās joprojām. Pavisam nesen Honkongas nemiernieki atsaucās uz Baltijas ceļu, šobrīd arī Baltkrievija par to runā. Viņu atbrīvošanās ceļš faktiski ir turpinājums Baltijas brīvības ceļam, ko tālajos Atmodas gados iesākām kopā. Arī pērn starptautiskā konference, kas notika Rīgā, pierādīja, ka pasaules vērtējums Baltijas ceļam ir daudz augstāks, nekā mēs paši varējām iedomāties. Tās nav tikai atmiņas par to, kas kādreiz notika, tā ir arī metodika, kā saglabāt pašcieņu un organizēt pretošanos. Ne velti diktatoriskās valstis nevēlas pieminēt ne maidanu, ne oranžās revolūcijas: tā ir tautas stihisko spēku atraisīšanās, kas vienmēr parāda, ka diktatoru vara ir trausla. Tur nelīdz ne armija, ne ieroči. Latvija taču bija pārplūdināta ar krievu armiju - kādi 150 000 līdz 200 000 militārā kontingenta, un nevis desmitiem, bet simtiem karabāzu. Kā šādā pārmilitarizētā teritorijā tauta varēja kļūt brīva? Tas ir vēl ilgi un pamatīgi pētāms fenomens.
Nav politiskās gribas, lai to pētītu.
Diemžēl. Es un domubiedri no 4. maija kluba, no Tautas frontes muzeja vairākkārtīgi esam griezušies pie bijušiem un esošiem valstsvīriem ar lūgumu pieņemt īpašu, prioritāru nesenas pagātnes pētniecības programmu. Kopā ar mūsu vēsturniekiem gan iepriekšējai valdībai, gan šai esam iesnieguši jau izstrādātu divu gadu pētniecības un stipendiju piešķiršanas plānu. Vēl ir dzīvi notikumu liecinieki, vēl var apkopot dažādās vietās izkaisītos dokumentus. Vēl daži gadi, un tas būs nokavēts. Bet uz Baltijas Brīvības ceļa vērtībām turas arī mūsu neatkarība. Turklāt jāpēta, kas tajā laikā notika Maskavā, rietumvalstīs. Līdz Baltijas ceļam neviens ar mums tā īsti nevēlējās runāt. Daudzām lielajām valstīm šķita, ka ar diktatoriem sarunāt ir vienkāršāk, jo diktatori, viņuprāt, nozīmēja stabilitāti. Tas, kas tagad notiek Baltkrievijā, pierāda, ka „darījumi” ar diktatoriem allaž ir politiska tuvredzība. Ne jau PSRS vadoņu un Rietumu politiķu „vienošanās”, bet gan pats Baltijas ceļš sadragāja Berlīnes mūri un dzelzs priekškaru, kas pusgadsimtu liedza mums atgriezties Eiropā.
Baltijas ceļš salauza Rietumu politiķu vienaldzību pret mums. Cilvēki, kuri cīnās par brīvību, vienmēr ir skaisti, viņi raisa simpātijas. Tad, kad pasaules iedzīvotāji ieraudzīja mūs, viņi sāka ietekmēt savus politiķus: palīdziet baltiešiem!
Pēc Baltijas ceļa novembrī lidoju uz Austrāliju, Singapūrā iekāpa ķīniešu pāris un jautāja - no kurienes es. Nekādi nevarēju ieskaidrot, kur ir Baltija, arī Zviedriju viņi nezināja. Kad pieminēju Baltijas ceļu, viņi asarās mani apkampa un sāka bučot... To viņi bija pamanījuši.
Zinu, ka LTF uzrakstīja vēstuli toreizējam Vācijas kancleram Helmūtam Kolam, lai Vācija vienpusīgi denonsē Molotova - Ribentropa paktu.
Ilgi nesaņēmām nekādu atbildi. Tad atnāca atbilde no Vācijas Ārlietu ministrijas, ka šis pakts ir nelikumīgs, tāpēc nav vajadzības to denonsēt. Attieksme bija ļoti vēsa. Tomēr pēc Baltijas ceļa tā mainījās. Dabūjām atļauju piekļūt Vācijas arhīviem. Savukārt PSKP Politbirojs 26. augustā nāca klajā ar biedējošu paziņojumu, ka Baltijas ceļš ir nacionālistiska histērija, ar ko Baltijas tautas apdraud pašas savu eksistenci. Mēs, Baltijas tautu kustību PSRS tautas deputāti, Maskavā pieprasījām tikšanos ar Gorbačovu. 31. augustā viņš atskrēja pie mums pat smaidīdams, sakot, ka tas jau nebija nopietni, aizmirstiet, mēs viņam esot vajadzīgi - tāpat kā viņš mums. Tomēr tajā brīdī mūsu un Gorbačova ceļi šķīrās... Viņš arvien vairāk slīdēja reakcionārismā. Vēl gan Gorbačovam tuvs ekonomists, akadēmiķis Aganbegjans ierunājās par to, ka Baltijas valstīm Maskava „dāvāšot” kaut kādu iekšējās Somijas vai iekšējās Honkongas statusu, bet Tautas fronte tolaik jau apsprieda Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanas programmu.
Kāpēc Gorbačovs neaizliedza tautas frontes?
Liels baltiešu draugs un tā dēvētais perstroikas arhitekts Aleksandrs Jakovļevs Gorbačovu pārliecināja, ka Baltijas tautu kustības ir tās, kas var nodrošināt partijas ģenerālsekretāra iecerēto totalitārās sistēmas maiņu vai mīkstināšanu. Kompartijas aparāts, nomenklatūra tam pretojās. Tagad ir zināms, ka vienīgā ministrija, kas „perestroikas” laikā neboikotēja Gorbačovu, bija Ševardnadzes vadītā PSRS Ārlietu ministrija. Iespējams, Gorbačovam bija doma: lai mēs taisām savu ekonomiku ar kapitālisma elementiem, ar to palīdzēdami visai Padomju Savienībai. Bet Baltijas ceļš bija svarīgs lūzums mūsu attiecībās gan ar Rietumiem, gan Maskavu. Sākās „suverenitāšu parāde” tā dēvētajās brālīgajās republikās. Drīz pēc Baltijas ceļa ukraiņi rīkoja savu dzīvo ķēdi no Kijevas līdz Ļvovai. Baltkrievi 1989. gadā Viļņā dibināja savu tautas fronti, kaut gan PSRS demokratizācijas procesā bija iesaistījušies vēl agrāk. Nezinu, kā mums 1986. gadā būtu izdevusies cīņa par Daugavas ielejas saglabāšanu, ja viņi nenāktu talkā. Izskatījās, ka cīņu par Daugavu komunistu vadoņi un KGB kvalificēs kā buržuāzisko nacionālismu un kampaņa tiks slēgta. Tā bija noticis arī ar protestiem pret Ļeņina vārdā nosauktās Pļaviņu HES celtniecību. Bet ir jāpateicas Artūram Snipam, kuram bija labi sakari ar baltkrievu rakstniekiem. Viņš sazinājās ar pasaulslaveno rakstnieku Vasiļu Bikavu, ar Aļesju Adamoviču un mūsu vienaudzi Vladimiru Orlovu. Pēdējā brīdī mēs savā rakstā „Par Daugavas likteni domājot” pielikām nelielu komentāru, ka arī baltkrievu tauta cīnās par Daugavas saglabāšanu. Šis nelielais pieminējums neļāva vairs mūs saukt par nacionālistiem.
Atgriežoties pie PSKP 26. augusta paziņojuma... Ja pareizi atceros, mēs nenobijāmies.
Jā, pirmā reakcija bija: mums jānāk ar pretpaziņojumu. LTF priekšrocība bija tā, ka mēs pieņēmām lēmumus ārkārtīgi strauji: ne čekisti, ne komunisti nepaspēja laikus noreaģēt. Mums, PSRS tautas deputātiem, vēl bija kaut kāda nosacīta drošība, kaut gan arī pats esmu dabūjis izbaudīt omonieša mašīnpistoli vēderā, jo viņam bija „napļevaķ uz manu deputāta statusu”. LTF mītnē Vecpilsētas ielā ātri sapulcējās Rīgā esošie, LTF atbalstošie PSRS un Latvijas PSR deputāti, LTF vadība. Jurim Rubenim, Pēterim Laķim un man bija jāsacer atbilde Maskavai. Caur atvērtu logu Juris Rubenis to nolasīja Vecpilsētas ielā sanākušajiem cilvēkiem: „Pienācis mūsu lielais pārbaudījuma mirklis. Pienācis brīdis, kad mums jāapliecina uzticība tikko atdzimušajai Latvijas mīlestībai un Baltijas ceļam. Mums jāpaliek kopā kā vēl pirms dažām dienām uz Baltijas ceļa. Mums jāteic vienots „nē” Maskavas mēģinājumam mūs iebiedēt...” Cilvēki ar ovācijām to uzņēma. Domāju, ka Gorbačovu krietni atvēsināja ASV prezidenta Džordža Buša (vecākā) brīdinājums, ka ASV uz Kremļa iespējamo varmācību Baltijā neraudzīsies kā uz PSRS iekšējo lietu.
Bet kā uz 23. augusta Baltijas ceļu reaģēja Maskavas melnsimtnieciskie padomju ģenerāļi?
Jau pēc Baltijas ceļa Maskavā, PSRS tautas deputātu kongresa kuluāros, Gorbačovu vienubrīd apstāja ģenerāļi. Runa bija par aizsākto Vācijas apvienošanās procesu. Ģenerāļi uzskatīja, ka Vācijas Demokrātiskā republika ir padomju valsts daļa, likumīga PSRS militārā bāze, ko nedrīkst atdot Rietumiem. Gorbačovs tajā brīdī, nezinādams, kā attaisnoties, ieraudzīja mūs - baltiešu bariņu, un, rādīdams uz mums ar līku pirkstu, iesaucās: „Viņi vainīgi! Viņi ar savu Baltijas ceļu sasēja man rokas.”
Jā, Baltijas ceļš bija ļoti svarīgs visai Austrumeiropai, lai tā atbrīvotos no padomju ietekmes. Tikai pēc Baltijas ceļa Vāclavs Havels iznāca no cietuma, sākās samtainā revolūcija, novembrī krita Čaušesku režīms. Tam bija liela loma domino efektā, kas sagrāva Austrumeiropas totalitārismu. Protams, daudzi joprojām domā, ka Baltijas ceļš bija vienkārši skaista akcija, bet Baltijas ceļam bija viens ļoti pragmatisks mērķis.
Atgādini, kāds.
Ietekmēt Kremli, lai tas PSRS Tautas deputātu kongresa darba kārtībā iekļautu Molotova - Ribentropa pakta parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu. Igauņu Tautas fronte jau jūnijā Baltijas pretošanās kustību vadītāju neformālajā apspriedē Panevēžā piedāvāja Maskavas komunistu un Berlīnes nacistu draudzības pakta 50. gadadienā organizēt dzīvo ķēdi visās valstīs, ko pēc šī pakta joprojām kontrolē Maskava - no Rumānijas līdz Somijai. Taču īstenot to mēs varējām tikai Baltijas valstīs, jo starp Lietuvu un Poliju taču bija PSRS KGB karaspēka sargāta robeža. Pāris nedēļās apzinājām, kādas transporta vienības vajadzīgas, lai cilvēkus aizvestu „uz vietām”, kādi būs drošības pasākumi utt. Organizatoriskos darbus vadīt uzņēmās Sandra Kalniete un Arnolds Klotiņš. Jāatceras, ka Tautas fronte nebija centralizēta organizācija (kā kompartija) un mēs nevarējām pavēlēt nodaļām, ka tām obligāti jāpiedalās. Tomēr kustība sākās momentā visā Latvijā. Problēma bija tā, ka sabiedriskais autotransports padomju sistēmā piederēja tikai padomju iestādēm. Vajadzēja pārliecināt valsts iestāžu vadītājus, lai viņi nenobīstas un nodod transportu LTF rīcībā. Beigu beigās viss notika...
Bet tu iedomājies - bez mobilajiem tālruņiem, bez interneta viss tika noorganizēts.
Vienīgā iespēja kaut ko organizēt bija - lūgt to darīt Latvijas Radio (LR), kas arī nepiederēja mums, bet kompartijai. Vienojāmies ar LR vadību, ka būs tiešraide, brīdinājām kompartijas centrālkomiteju, ka cilvēki miermīlīgi izies manifestācijā par „perestroiku”. Mums atļāva tiešo translāciju, kuras būtība bija: LTF koordinators sēž LR studijā un sazinās ar nodaļām pa fiksētajiem telefoniem, piemēram, Cēsu LTF nodaļa zvana un saka: mums pietrūkst cilvēku. Un tā, teiksim, Daugavpils kolona, kas brauc uz Bausku, saņem pa radio ziņu: Bauskā cilvēku pietiek, brauciet uz Cēsīm.
Bet tad 23. augusta agrā rītā uz Tautas fronti piezvanīja Ivars Ķezbers (LKP CK ideoloģiskais sekretārs)...
Jā, acīmredzot Ķezbers no Maskavas bija saņēmis kārtīgu sitienu pa galvu... Viņš pateica: neko nevar darīt, es jums aizliedzu tiešo translāciju. Bet šajā pasākumā taču iesaistās miljoniem cilvēku visā Baltijā! Ir bīstami būt bez sakariem! No Lietuvas, no Igaunijas kompartijām rīkojumi par translācijas aizliegumu nenāca. Iespējams, Maskava saprata: ne Lietuva, ne Igaunija tādiem rīkojumiem nepakļausies, bet Latvija bija vissovjetizētākā. Turklāt: ja Baltijas ceļš tiek izjaukts Latvijā, tad Baltijas ceļa nav vispār.
Tas bija traģisks brīdis.
Jā. Visu vajadzēja noorganizēt tā, lai cilvēki nebūtu panikā no tā, ka nekas netiek vadīts. LTF ar Latvijas radio bija vienošanās par iknedēļas piecminūšu raidījumu, kur stāstījām par LTF jaunumiem. Tajā dienā pēc šī raidījuma radiožurnālists Normunds Beļskis lentē ieskaņoja arī manu uzrunu ķēdes dalībniekiem, ko bez kompartijas akcepta bija paredzēts Baltijas ceļa laikā palaist ēterā. Visu laiku domāju par to, kā radīt ilūziju, ka esmu tiešraidē, tas ir, ka process tiek vadīts un kontrolēts. Pats jau Baltijas ceļa rokās sadošanās brīdī biju Ķoņu pagastā uz Igaunijas robežas, un man vienā pusē bija skaista igauņu meitene, otrā pusē - skaista latviete. Pēc tam notika mītiņš, kurā Staļina un Hitlera plakāti tika mesti sārtā... Mēs simboliski paši atcēlām Molotova - Ribentropa paktu un padomju okupāciju. Vismaz savās sirdīs.
Un Gorbačovs beigu beigās bija spiests iekļaut PSRS tautas deputātu kongresa darba kārtībā jautājumu par šo paktu...
Pienāca 1989. gada 24. decembris, notika Mavrika Vulfsona leģendārā runa, kad viņu nosvilpa no tribīnes, bet pēc tam pat ģenerāļi teica, „lai vecais muļķis pabeidz savu runu”. Pirmajā reizē kongress neatbalstīja komisijas ziņojumu, bet komisijas priekšsēdis Aleksandrs Jakovļevs, nākamajā reizē ziņodams, izsvieda trumpi, tas ir, parādīja mazu zīmīti, kas liecināja, ka pavisam nesen Molotova - Ribentropa pakta slepenie pielikumi pārceļojuši no viena Kremļa kabineta nezin uz kurieni. Gorbačovs, kurš šos pielikumus jau bija lasījis, joprojām meloja, ka tādu nav. Tomēr Jakovļeva netiešie pierādījumi visus apstulbināja. Un kongress nobalsoja, ka ir bijusi PSRS un Vācijas vienošanās par Baltijas un citu valstu okupāciju. Šis līgums tika atzīts par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Protams, tas viss nemainīja situāciju, ka Baltijas valstis ir okupētas. Vēsturiskā realitāte, kā smejies.
Gan Gorbačovs, gan visi pārējie acīm redzami bija, maigi sakot, izbrīnīti, ka tauta ir tik vienota savā pretestībā pret padomiju.
Ja tauta ir tik vienota, tā ir neuzvarama.
Kā tu domā: vai šodien ir iespēja sapulcināt cilvēkus uz kādu lielāku akciju? Toreiz bija ideja, bet vai tagad ir?
Šobrīd, manuprāt, nav tādas vajadzības, jo mēs itin bieži nenovērtējam to, ka dzīvojam brīvā valstī, kas ir fantastiska vērtība. Visiem, kuri ļerkst par neizdevušos valsti - pa muti! Mēs esam izlīduši no kolonizācijas un rusifikācijas elles, mēs esam palikuši dzīvi, mums ir sava valsts. Bet, protams, nav nekādas vajadzības tautu turēt spriedzē, jo svarīgākais ir pati vēstures atcerēšanās, tāpat kā dziesmu svētku kustība, kas ir kā latviešu ierocis. Protams, mums ir arī armija, un tagad neviens prātā jucis prezidents nevar pavēlēt nepretoties okupantiem, tagad armijas komandieriem ir ar likumu noteikts dot pavēli pretoties. Kopā ar Askoldu Saulīti patlaban veidojam filmu par latviešu karavīriem - „Mans zelts”, un es varu ar pārliecību apgalvot, ka mūsu karavīrs nemūžam nešaus uz savu tautu. Tas - Baltkrievijas kontekstā. Par veselīgo Baltijas ceļa gēnu man liek domāt arī nesenais pikets pie Baltkrievijas vēstniecības: tur sapulcējās daudz cilvēku, kuri strikti uzturēja solidaritātes nostāju. Mums ir mūsu nevardarbīgās pretošanās un spītības pieredze. Tas jāpatur prātā - mēs tik vienkārši nepadosimies. Un mani Baltkrievijas draugi saka: mums ir svarīgi, ka jūs atbalstāt mūsu neatkarības ceļu, nevis diktatoru Lukašenko vai Krievijas iebrukumu Baltkrievijā.
