„Kā tas tā var būt? Saeimas deputāti nepilda solījumus, melo, izvairās no atbildēm, bet viņiem par to nekas nav! Un viņus ievēlē atkal un atkal. Skolotāj, es nesaprotu – kā tas var būt?” – jautā skolēns, kurš vēlas zināt. Tas, kurš nevēlas, iet uzpīpēt aiz stūra. Visticamāk, skolotājs, kurš ieraudzīs ļuļķējošo pusaudzi, neko viņam nedrīkstēs aizrādīt: tā noteikti tiks traktēta kā vardarbība pret bērnu.
Bet ne par vardarbību pret pusaudžiem vai bērniem mans šodienas stāsts. Drīzāk - par vardarbību pret skolotājiem. Saprotu, 1. septembrī, Zinību - tātad svētku - dienā, tā kā nepiedienas runāt par negācijām, tomēr tieši 1. septembris ir skolas mācību sākums, kas šogad ir īpaši neizprotams un tādas kā bezcerības aizēnots.
Pirmām kārtām - zināms, ka Latvijas skolās trūkst vairāku simtu pedagogu, un tāda informācija nāk no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Vispieprasītākie šobrīd ir matemātikas, latviešu valodas un svešvalodu skolotāji. Līdz ar to palikušie pedagogi spiesti strādāt ļoti lielas slodzes. Izrādās - tavu brīnumu! ‒ tas apgrūtina individuālas mācību pieejas ieviešanu, savukārt pedagogu trūkumā tiek vainotas gan mazas algas, gan zemais profesijas prestižs. Interesanti, kurš gan ir vainīgs, ka pedagogiem ir mazas algas un ka profesijai ir zems prestižs? Vai tikai ne atbildīgā ministrija, kam svarīgāk ir karot pret Universitāti un citām augstskolām un realizēt izglītības „reformu”, ieviešot „kompetenču izglītību”, kā arī rīkot bezjēdzīgas skolotāju konferences, kurās, kā teica kādas skolas direktore, nav „ne dzirksteles, ne padoma”.
Protams, daudz malkas šim ugunskuram saskaldījuši vairāki iepriekšējie izglītības ministri, un skolotāja amata prestiža zemais slieksnis arī nav vienā dienā uzcirsts.
Cieņa pret skolotāju - vispirmām kārtām, no skolēna, ‒ rodas tad, kad viņš redz: skolotājs necieš trūkumu, viņš dzīvo labos apstākļos, skolotājs apgūst papildu izglītību, skolotājs ir zinošs, asprātīgs, beigu beigās - labi ģērbjas, labi izskatās un apmeklē koncertus un teātrus! Jā, tik materiālas ir skolēnu prasības un novērojumi. Skolotājs nedrīkst izskatīties sliktāk par ministrijas vai pilsētas domes dāmām, kuras atnāk „ar inspekciju”. Bet ko gan skolotājs var atļauties, ja par vienu slodzi viņš saņem ap 800 eiro mēnesī? Cik slodzes jāstrādā, lai pedagogs varētu apmierināt vismaz savas primārās vajadzības?
Kādā no sociālajiem tīkliem atradu vienas - nu jau bijušās - skolotājas rūgtuma pilnu ierakstu. „Vēl kāds komentārs par to, kāpēc nestrādāšu skolā. Vēsture un sociālās zinības, kur arī valsts varas jautājumi. Un es negribu melot, jo skolēni man bieži jautā, ko es personīgi domāju. Ja nevaru cienīt nevienu no trim valsts augstākajām amatpersonām, savas sfēras ministri uzskatu par nederīgu šim un jebkuram ar izglītības vadību saistītam amatam, ja ministru vidū ļoti grūti atrast kādu sakarīgu cilvēku, ja pat politiskās reklāmas kļūst arvien bezgaumīgākas un dumjākas, ja neatbalstu sasteigtās un „covid” aizsegā steigšus realizētās „reformas”, ja neticu, galīgi un pilnīgi neticu politiķu sacītajam, ja man jāuzdod sev jautājums „vai tie un tādi vispār ir politiķi”? (Dieva dēļ, lai izlasa vismaz Maksa Vēbera „Politika kā profesija un aicinājums”), un tādu jautājumu man vēl ir daudz, vai es drīkstu šobrīd mācīt skolēnus? Jo es padomjlaikos esmu melojusi par vēsturi, kā toreiz vajadzēja, bet tagad - piedodiet, nu, nē! Man šī valsts ir svarīga, es nespēju piedalīties tās degradēšanā.”
Šī skolotāja ir godīga. Viņa nevēlas melot, slavinot nederīgo ministri vai sajūsmā spiedzot par to, cik advancēta ir attālinātā, kovida piespiestā „izglītība”. Bet tādi skolotāji mūsdienu skolā nav vajadzīgi. Mums ir vajadzīgi tādi, kuri saprot: pēc iespējas efektīvāk jāapgūst kovidnauda, jāievieš digitālā kovidizglītība, kuras rezultātā visi veiksmīgi pārtaps par kovididiotiem. Tādus vieglāk vadīt, ar tādiem var manipulēt uz vella paraušanu. Vēl vairāk - tādi skolotāji, kuri nevēlas melot, mums ir bīstami. Viņi, nedod, dies, vēl atklās skolēniem, ka vairums politiķu (politiķu?) patiesībā ir neārstējami meļi un „zīmuļi” un ka viņi nekad (nekad!) nedomās par cilvēkiem, kuri dzīvo parastu, nepolitisku dzīvi.
Domāju, ka skolotāju „pazušana” no skolām ir salīdzināma ar vēlēšanu - gan Rīgas domes, gan Saeimas ‒ zemo apmeklētību. „Mums ir apnicis, mēs neticam,” īsi paskaidro vēlētājs, kurš neaizgāja uz vēlēšanām. To pašu saka skolotājs. Viņš vairs netic, ka jelkāds solījums tiks izpildīts. Tad kāpēc paciest politiķu melošanu, kas ir uzmācīga un mokoša - kā zobu sāpes? Tad jau labāk iet prom.
Ko varu darīt es? Tikai lūgt: palieciet. Vēl palieciet. Jūsu patiesība un pašaizliedzība ir vajadzīga tiem, kuri grib dzīvot cieņpilnu dzīvi - tad, kad pieaugs, kad kļūs lieli. Protams, ne tik „lieli” kā mūžam melīgie politiķi, bet lieli savā cilvēcībā. Šajā audzināšanas posmā jūsu darbs, skolotāji, ir neatsverams. Es gribu, lai jūs sajustu tādu cieņu, kādu mēs savulaik izrādījām saviem skolotājiem. Es jums to sirsnībā novēlu.