Poļu tautas kustība – „Solidaritāte” („Solidarność”) – piedzima 1980. gadā. Cēloņi: tautas neapmierinātība ar politisko iekārtu un tās vadoņu neprasmi vadīt ekonomiku. Pirms tam – 1970. un 1976. gadā Polijā arī notika nemieri, tomēr tos nežēlīgi apspieda. 1980. gadā krasi cēlās pārtikas preču cenas, un atkal sākās nemieri. Augusts iezīmējās ar streikiem: pirmais notika 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā. Par strādnieku līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa (Lech Wałęsa), un viņa vadītā komiteja izvirzīja 21 politiska rakstura prasību valdībai.
Valensa pieprasīja no varas iestādēm neatkarīgu arodbiedrību izveidi, vārda brīvību, pieprasīja izbeigt represijas, ja cilvēki pauda savu pārliecību. 21. augustā streikot sāka visā valstī, un šī milzu kustība piespieda varu uzsākt sarunas ar streika komitejām.
Šodien, 31. augustā, pirms 40 gadiem, Polijas Tautas Republikas valdība un Gdaņskas kuģu būvētavas elektriķis, streika komitejas galvenais cilvēks Lehs Valensa parakstīja unikālo Gdaņskas līgumu. Tas ļāva poļiem izveidot „Solidaritāti”, un šīs varenās organizācijas izveide iezīmēja komunistiskā totalitārisma beigas.
„Solidaritāte” faktiski bija pirmā revolūcija bez asinsizliešanas. Un tā notika ne tikai Polijā vien: „Solidaritāte” visā Eiropā vadīja opozīcijas kustību pret Padomju Savienības režīmu, tā organizēja streiku un opozicionāru preses izdevumu drukāšanu, atklāja pieminekļus padomju režīma upuriem. Diemžēl Polijas komunistiskā valdība tā arī nemācēja atrast kopīgu valodu ar „Solidaritāti” un pakāpeniski zaudēja kontroli pār to, kas notiek valstī. 1981. gada nogalē poļi bija gatavi sākt vispārējo streiku.
Tā kā bija reāla PSRS armijas intervences iespēja, 1981. gada 13. decembrī Polijas aizsardzības ministrs un kompartijas pirmais sekretārs Vojcehs Vitolds Jaruzeļskis (Wojciech Witold Jaruzelski) izsludināja valstī kara stāvokli.
Polijas armija un iekšlietu struktūras pārņēma savā kontrolē valsts un sabiedriskās iestādes, kontrolēja stāvokli pilsētās un uzņēmumos, izveidoja Militāro nācijas glābšanas komiteju. Solidaritātes darbība tika pasludināta par nelegālu, bet tās vadošie darbinieki arestēti (internēti).
Diemžēl valdošie uzsāka asinsizliešanu... Policijas vienības nežēlīgi apspieda streiku mēģinājumus (1981. gada 16. decembrī tika nošauti deviņi un ievainots 21 ogļracis kalnraktuvē „Wujek” u. c.). Līdz gada beigām streiku kustība tika pilnībā pārtraukta. „Solidaritāte” turpināja darbību pagrīdē, izveidojot birojus Rietumos. Pēc tam notika „Solidaritātes” šķelšanās, bija daudz dramatisku notikumu. 1989. gadā Polijas konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, ar kurām likvidēja kompartijas vadošo lomu, Polijas Tautas Republiku pārdēvēja par Polijas Republiku un par Valsts prezidentu ievēlēja Lehu Valensu (viņš bija prezidents līdz 1995. gadam). Savukārt „Solidaritāte” joprojām turpina aizstāvēt strādājošo intereses, būdama viena no galvenajām Polijas arodbiedrībām un aktīvi piedalīdamās valsts politiskajā dzīvē.
Polija ir spēcīga, atjaunota valsts. Tai vienmēr ir savs viedoklis, ko tā nemainīs un nenodos. Sveicam Polijas „Solidaritāti” 40 gadu svinībās, kurās noteikti skanēs lepnā himna - „Jeszcze Polska nie zginęła” - „Vēl Polija nav zudusi”.
Vaira Vīķe-Freiberga: Poļi iekustināja izmaiņas visā reģionā
Jāņa Pāvila II valstī „Solidaritāte” iedarbināja mehānismu, pateicoties kuram vara - vismaz simboliski - sāka atgriezties pie tautas kā pie suverēna. Aizbraucu no Latvijas kara laikā, kad biju vēl bērns. Lielāko daļu savas dzīves esmu nodzīvojusi ārzemēs. 1980. gadā strādāju Monreālas universitātē un atceros, ka pat tur streiks Gdaņskas kuģubūvētavā izraisīja saviļņojumu.
Jau pats fakts, ka par Polijas streiku runāja Kanādā, bija liels panākums, jo toreiz šāda veida protesti reti guva plašu starptautisku rezonansi. Daudzu gadu garumā divi valstu bloki bija ļoti cieši atdalīti viens no otra ar dzelzs priekškaru, caur kuru informācija izkļuva ar grūtībām.
Rietumos tas tika uztverts kā kārtējā vēršanās pret komunistisko režīmu. Iepriekš protesti bija vērojami 1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovākijā, 1970. gadā Polijas piekrastē. Tāpēc 1980. gada streiks piesaistīja tik lielu uzmanību. Daudzi Rietumos pamanīja šo plašo masveida sacelšanos pret Polijā valdošo komunistisko partiju. Šis protests bija nozīmīgs, jo pret valdību stājās strādnieki, bet Polijā valdīja partija, kas sevi pozicionēja kā strādnieku masu aizstāvi. Streiks bija skaidra, pret partiju izvirzīta apsūdzība par tās galvenā solījuma - nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitāti strādniekiem - nepildīšanu.
Šis streiks man bija vēl viens apstiprinājums pieņēmumam, kuru es biju izvirzījusi jau sen, un proti, ka komunisms ir sveša ideoloģija, kas nekādi nesaskan ar realitāti. Komunisti apgalvoja, ka pārņēma varu darba cilvēku vārdā ‒ taču es šo argumentu neuzskatīju nekad par patiesu. Streiks Gdaņskā kārtējo reizi apliecināja, ka komunisti ir tikai uzurpējuši sev tiesības būt par strādnieku pārstāvjiem. Pateicoties šāda veida protestiem, kārtējās reģiona valstīs vara - vismaz simboliski - sāka atgriezties pie tautas kā pie suverēna.
Situācija Polijā astoņdesmitajos gados bija unikāla, salīdzinot ar citām komunistiskajām valstīm, jo tajā aktīvi darbojās ļoti spēcīga katoļu baznīca. Turklāt Karols Vojtila tika ievēlēts par pāvestu. Mani vienmēr izbrīnīja tas, kā Polijas komunistiskās varas iestādes pieļāva, ka baznīcai ir tik stipras pozīcijas, jo de facto baznīca bija no varas neatkarīgs atskaites punkts, un tas vājināja valdošās partijas pozīcijas un rādīja, cik sveša ir komunisma ideoloģija. Nekur citur šāda situācija nebija iedomājama. Piemēram, komunistu laikos mūsdienu Latvijas teritorijā nebija iespējams ievest Bībeli. Daži veda to nelegāli caur Poliju, jo no Padomju Savienības teritorijas puses tas nebija iespējams. Šāds baznīcas stāvoklis Polijā bija saistīts, citastarp, ar to, ka tai bija spēcīgs garīgais līderis, par kuru kļuva Jānis Pāvils II. Tas noteica šo Polijas unikālo situāciju, salīdzinot ar citām reģiona valstīm.
Visu padomju valdīšanas laiku latvieši apzinājās, ka valsti viņiem ir atņēmuši sveši spēki, un ticēja, ka nāks tā diena, kad viņi varēs atgūt savu dzimteni. Tas arī īstenojās, kad sabruka Padomju Savienība un par Krievijas Federācijas prezidentu kļuva Boriss Jeļcins. Starp citu, vēl 1968. gadā savā uzrunā latviešu emigrantiem es paudu pārliecību, ka PSRS sabruks iekšēju problēmu dēļ, kuras Kremļa varas iestādes nespēs atrisināt ‒ vienīgi nezināju, kad tas notiks. Galu galā tas notika 1991. gada decembrī, un Latvija tā paša gada augustā pasludināja neatkarību.
„Solidaritātes” protests bija nozīmīgs solis ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu. Šī kustība kļuva par vienu no galvenajiem elementiem, kas noveda pie komunistiskās ideoloģijas sairšanas. 1956. gadā Ungārijā mēs redzējām sacelšanos pret komunistisko sistēmu. Bet tas, ko mēs redzējām Polijā astoņdesmitajos gados, bija kaut kas pavisam cits, jauns. Gdaņskas kuģubūvētavas streikojošie strādnieki pielika daudz pūļu, lai nodrošinātu, ka viņu protests netiek uztverts kā varas izprovocēšanas veids un lai nedotu Padomju Savienībai ieganstu intervencei, kā tas notika 1956. gadā Budapeštā vai 1968. gadā Čehoslovākijā. Turklāt strādnieki bija izstrādājuši vēl nebijušu dialoga formulu ar varas iestādēm. Un viņi parādīja, ka strādnieki spēj pārliecinoši aizstāvēt savas tiesības.
Teksts vienlaikus tiek publicēts Polijas mēneša izdevumā „Wszystko Co Najważniejsze” (“Viss svarīgākais”)
