Elita Veidemane / Autori

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

1980. gadā Latvijā nebija ne Sabiedrības integrācijas fonda, ne Papardes zieda, arī par Sorostētiņu nebija pat nojausmas. Toties bija skolas, parastas padomju laika skolas, kurās mācījās parasti pusaudži, kas nereti mēdza uzdot jautājumus, uz kuriem nebija standarta atbilžu.

«Ir asaras, smiekli un piedzīvojumi, bet ģimenes spēks ir lielāks par visu. Mēs cits citu atbalstām līdz galam, un ir gandarījums par paveikto. Pats lielākais ir prieks būt kopā, vienalga, kur tu atrodies,» tāds bija kādas daudzbērnu ģimenes mammas emocionāls izpaudums, saņemot Amerikas Latviešu apvienības (ALA) piešķirto ikmēneša stipendiju 360 ASV dolāru. Šādas stipendijas, pateicoties ALA un Latvijas Bērnu fonda (LBF) sadarbībai, piešķirtas maznodrošinātajām daudzbērnu ģimenēm uz vienu vai diviem gadiem.

Pirms kāda laika mani palūdza novērtēt TV24 raidījumu kvalitāti, vadītāju prasmes piesaistīt skatītājus utt., tostarp arī savulaik gana populāro ekrāna vēstījumu Rampu ugunis, kuru vadīja Andris Kivičs. Izteicos šādi: «No skandālista Kiviča ir izaudzis līdzsvarots TV raidījuma vadītājs, kam daudz vairāk par mūzikas taisīšanu padodas raidījuma vadīšana. Andris Kivičs nu ir īstajā vietā. Atraktīvi, brīvi un reizēm pat drosmīgi. Vienīgi – jāizvairās no lētu sensāciju atspoguļojuma, kā tas bija gadījumā ar kādu sasirgušu biznesmeni. Tad jautājumi izskatījās sarunāti un pieglaimīgi, bet tas jau ir caurkritiens.»

Neatkarīgās 23. augusta publikācija par Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas (CK) pirmā sekretāra Alfrēda Rubika aizturēšanu 1991. gadā izraisīja diskusijas ne tikai lasītāju, bet arī to dienu notikumu dalībnieku vidū. Un šajās diskusijās nereti izskanēja pilnīgi pretēji situāciju skaidrojumi un apraksti...

Šis skaitlis man iecirtās smadzenēs kā trāpīgi mests tomahauks. 806 202 eiro.

Pārstāstīšu kādu tīmeklī izlasītu pasaciņu. Mežā notika prezidenta vēlēšanas. Godīgie un miermīlīgie zvēri izvirzīja savu kandidātu – cēlsirdīgo, taisnīgo un gudro Alni. Bet ligzdu postītāju un bezjēgā plēsēju frakcija izvirzīja dzērāju un visādi citādi pretekli Lāci. Visi, protams, paredzēja cēlā un iznesīgā Aļņa uzvaru, jo mežā labo un sirdsskaidro zvēru bija vairākums. Viltīgā Lapsa ierosināja: mēs taču visi esam par atklātību, vai ne? Protams, visi bija par to. Tāpēc balsosim atklāti! To viņa pateica skaļi. Bet pati nodomāja: lai visi redz. Arī Lācis lai redz.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, ir izdevis grāmatu Latvijai 100. Bet ne tikai par to runāsim: ir daudz smagu jautājumu par veselības aprūpes reformu. Tāpēc Neatkarīgā aicināja Pēteri Apini uz sarunu.

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild politologs, SIA Mediju tilts līdzīpašnieks Filips Rajevskis.

Uz Ilzes mājas jumta aug laimiņi. Šogad laimiņiem esot grūti gājis – sausums. Bet, tiklīdz uznāk lietus, mazās, dzeltenās zvaigznītes atsperas uz zaļajiem kātiņiem, un jumts atkal ir kā saulains debesjums. Tas mirdzina savu gaismu kopš 2009. gada: Ilze mēnesi apstādīja savas jaunās mājas jumtu, ģeotekstilā iestrādājot augsni un pēc tam tajā – laimiņu stādus. «Jumts līdz ar to ir smags, mājas konstrukcijai vajadzēja būt ļoti nopietnai, un tādu to arī projektēja,» stāsta Ilze, «tas nebija vienkārši, bet šo ieceri man lika pabeigt mana spītība.» Ilze smejoties piebilst: kurzemnieces spītība. Tai piespēlēja viņas vīrs un bērni, katrs savu iespēju robežās palīdzēdami piegādāt augsni uz jumta slīpni. «Esmu priecīga par saviem četriem bērniem, no kuriem vecākais studē, bet jaunākajam ir trīs gadiņi,» viņa saka.

«Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.» Šis teikums, lasot Indriķa Latvieša grāmatu Vara. Bailes 2, šķita ļoti garšīgs. Negrasos gan tagad pievērsties nedz literatūrkritikai, nedz pārspriedumiem, kas šajā grāmatā ir patiess un kas – literārs izdomājums, tomēr viens otrs atzinums trāpa kā precīzi mests āmurs – tieši pa pieri.

Tagad jau ir sarežģīti pateikt, vai Andris Lielais ir populārāks kā kinoaktieris vai kā Krievijas politšovu zvaigzne. Viņš ir dzimis Latvijā, taču pēc vidusskolas Andris iestājās Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā: droši vien tāpēc, ka piecpadsmit gadu vecumā nospēlēja savu pirmo lomu – Lūrihu Rīgas kinostudijas filmā Vārnu ielas republika. Viņš ir filmējies 32 filmlentēs, starp kurām ir popularitāti iemantojušie seriāli Spēle, Impērijas bojāeja, Dvīņi, Zirneklis, Mans personiskais ienaidnieks, Anna detektīvs un citi.

«Daudzi no deputātu kandidātiem, kuri novados patlaban reklamējas, neprot būt cilvēciski, galveno vijoli spēlē aprēķins un sponsoru intereses,» privātā sarakstē skaidro kāds Saeimas deputāta kandidāts.

Pirms trīspadsmit gadiem bijušais Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks intervijā Vakara Ziņām atcerējās savu arestu 1991. gada 23. augustā.

«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!

Dažās dienas pēc Valdgales purva un meža ugunsgrēka interneta medijos parādījās kāda Krišjāņa Langes raksts, kurā viņš atklāj «šausmu lietas» par minēto ugunsnelaimi. Noticēt autora runām par ugunsdzēsēju bezatbildību un vienaldzību, apgalvojumiem par glābēju priekšniecības nekompetenci ir visai grūti, jo sabiedrībā ir gana daudz gudrinieku, kuri zina daudz labāk, kā dzēst un kā glābt – labāk nekā profesionāli ugunsdzēsēji glābēji.

«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.

«Ir jāmācās no citu tautu kļūdām, jo mūsu ir pārāk maz, lai mēs drīkstētu pieļaut savējās,» uzskata Ingūna Rībena. Viņa joprojām ar satraukumu runā par latviskuma zudību, kas diemžēl pamanāma ik uz soļa, jo multikulturālā, liberālā pasaule turpina nomākt nacionālo un konservatīvo pasauli. Bet Ingūna – kā jau latviešiem pienākas – nepadodas. Šodien intervija ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu (Nacionālā apvienība).

Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.

Intervija ar Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretāru Raivi Zeltītu – par «karsto» politisko ziemu, par NA tuvāko konkurentu – partiju KPV LV, par zvaigžņu komandām un propagandas avīžu speciālizlaidumiem.

Mani vairāk uztrauc pamestie dzīvnieki, degošie Latvijas purvi un nelabā iespēja palikt ziemas laika joslā. Tas viss mani uztrauc vairāk par zirnekļu cīņām Saeimas vēlēšanu burkā.

Edvardam Smiltēnam Saeimā, Latvijas Reģionu apvienības (LRA) frakcijas telpās, vēl nav sava kabineta, kaut arī viņš ir LRA valdes loceklis un premjera amata kandidāts. Taču kabinets nav galvenais: mierīgi un mērķtiecīgi, bez teatralizētiem uzvedumiem, frakcija kopā ar vēlēšanu kampaņas cilvēkiem strādā pirmām kārtām atpazīstamības virzienā. Ja izdosies, reģionāļi varētu ieņemt Vienotības politisko nišu. Šodien – saruna ar Edvardu Smiltēnu.