„Apsveiksim mūsu vīriešus Armijas dienā ar speķīti un desiņām – nevis ar adītām zeķēm!” – pēc atmiņas citēju kādu tīmekļa aktīvisti, kura piedāvāja iepirkt savu produkciju. Pajautāju – kas tā par Armijas dienu? Šī diena ir 23. februāris – sarkanās armijas diena, nu, vīriešu diena taču! Jau šķita, ka šos asinssvētkus neviens ar saprātu apveltīts cilvēks šaislaikos nesvin, bet – še tev, Minnīt, pieci lati! – svin un pat speķīti dāvina!
Kādreiz, „krievu laikos”, šī diena tika atzīmēta ar koncertiem, raidījumiem un filmām iekš TV un, protams, ar kārtīgu piedzeršanos. Laikmetīgas trivializācijas rezultātā 23. februāris pārvērtās par „vīriešu dienu” - paralēli 8. martam - Starptautiskajai sieviešu dienai. Nevar noliegt, maskulīnās enerģijas un jaunības atmiņu pārpilni indivīdi tomēr - kaut vai klusībā - arī tagad atzīmē šo dienu, jo, raugi, dienests padomju armijā esot bijis īsta vīrišķības skola. Protams, laba skola, kas iemācīja palikt dzīvam vienā no visasiņainākajām armijām pasaulē.
Bet nu - mazliet vēstures. Neizprotami, kāpēc sarkanarmijas dzimšanas dienai izvēlēts tieši 23. februāris. 1918. gada 28. janvārī krievu lumpenproletariāta vadonis Ļeņins parakstīja dekrētu par sarkanās armijas dibināšanu, bet 29. janvārī izdeva dekrētu par strādnieku un zemnieku sarkanās flotes dibināšanu. Gandrīz mēnesi vēlāk vācu karaspēks ieņēma Minsku, un 22. februārī tika publicēts uzsaukums par sociālistisko tēvzemi, kas esot briesmās. Nākamajā dienā lumpens strauji pamodās un paģirains devās pieteikties dienestam sarkanarmijā.
Gāja gadi, tomēr neviens nevarēja saprast, kuru datumu īsti svinēt kā varonīgās sarkanarmijas dzimšanas dienu. Tad 1938. gadā dūri uz galda uzsita Staļins, paziņodams, ka tieši 1918. gada 23. februārī sarkanā armija sagrāvusi vāciešus pie Narvas un Pleskavas. Tie, protams, bija meli, jo kaujas pie abām pilsētām notika 25. februārī un 5. martā, turklāt sarkanie neizrādīja varonību, tieši otrādi - kaujas tika zaudētas, un varonīgā sarkanarmija, pēdām zibot, bēga uz Petrogradas pusi, pa ceļam kādā dzelzceļa stacijā sagrābjot spirta cisternu...
Krievijas Valsts dome, sekojot melu un stulbuma tradīcijām, 1995. gada 10. februārī padomju armijas un kara flotes dienu pārdēvēja par Tēvzemes aizstāvju dienu, kas svinama tāpēc, ka sarkanā armija 1918. gada 23. februārī uzvarējusi Vācijas karaspēku…
Pirms 1940. gada neatkarīgā Latvija nezināja, kas tie par svētkiem - 23. februāris. Taču tos it kā brīvajā valstī ienesa tie 25 000 militārpersonu, kas te nometinājās jau 1939. gada beigās - saskaņā ar 1939. gada 5. oktobra „brīvprātīgo savstarpējās palīdzības līgumu ar mums draudzīgo lielvalsti”, proti, Padomju Savienību. Var uzskatīt, ka Latvijas okupācija sākās daudz agrāk nekā 1940. gada 17. jūnijā. 1939. gada 10. oktobrī Liepājas ostā jau noenkurojās padomju kreiseris „Kirov” un divas zemūdenes. Kuģus sagaidīja Padomju Savienības vēstniecības darbinieki un Latvijas armijas ģenerālis Oskars Dankers.
Pēc sirsnīgiem savstarpējiem apsveikumiem Liepājā notika smalks bankets, kurā Dankera kungs uzsauca tostu „vadonim biedram Staļinam”. Savukārt 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi iebrauca ešelons ar sarkanās armijas militāristiem. Nonākuši Rīgā, militāristi sāka kārtīgu uzdzīvi - kā smejies, vajadzēja ar godu nosvinēt ierašanos savās jaunajās mājās.
1939. gada novembrī sākās ideoloģiska apstrāde: Latvijas radiofonam vajadzēja atskaņot propagandistisko padomju dziesmu programmu par godu „lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai”. Savukārt toreizējais radiofona direktors Smilgas kungs paziņoja Maskavas biedriem, ka Rīgā tikšot nodrošināta arī Maskavas radio uztveršana.
Pateicoties radiofonam, Latvijas ļaudīm tapa skaidrs 23. februāra svinību jēdziens. Latviešu biedrības nams tika pārvērsts par sarkanarmijas midzeni uz vairākiem gadu desmitiem, bet pašā pirmajā reizē - 1940. gada 23. februārī - tur notika ne tikai svinīgais akts par godu varonīgajai sarkanarmijai, bet arī varens rauts, par kuru PSRS vēstnieks Latvijā biedrs Derevjanskis ziņojumā Maskavai rakstīja, ka goda mielasta dalībnieki - karavīri un virsnieki - bijuši stipri piedzērušies, daži pat vārtījušies pa grīdu, skaļi bļaudami, ka „visi latvieši jānošauj”. Latvijas presē par šiem jaukajiem notikumiem gan nebija ne vārda.
Šodien nav jābrīnās par rupjo, tomēr tik iedarbīgo viltību, ar kādu padomju vara piespieda latviešus kļūt par iztapoņām un kolaboracionistiem: visi taču gribēja dzīvot. Vienalga, kas tie bija - okupētās valsts radio direktori, oficianti Latviešu biedrības nama bufetē vai zemnieki, kas veda lauku labumus uz Rīgu.
1944. gada 23. februārī - NKVD konvoja karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Bočkovs ziņoja PSRS VDK ģenerālkomisāram Lavrentijam Berijam, ka sākusies ešelonu nosūtīšana uz Vidusāziju. Bet ešelonos atradās Kaukāza mazās tautas - čečeni, inguši, karačajevieši un kalmiki. Līdz 7. martam vairāk nekā pusmiljons mierīgo iedzīvotāju tika deportēti no dzimtajām mājām. Bočkovs izsūtīto skaitu bija pierakstījis ar bendes centīgumu: „Konvojēšanai pieņemti un nosūtīti pavisam 180 ešeloni ar 65 vagoniem katrā; kopējais pārvietojamo cilvēku skaits - 493 269, vidēji 2740 cilvēku ešelonā…” Deportāciju veikšanā sevišķi izcēlušies 714 čekisti un miliči: viņus apbalvoja ar Sarkanā karoga, Suvorova un Kutuzova ordeņiem par „īpašu uzdevumu priekšzīmīgu izpildi”.
Deportācija bija Staļina pavēle, un diez vai gluži nejauši tās izpilde bija iekritusi tieši padomju armijas gadadienā, ko 1944. gadā svinēja arī kaukāzieši. Tūkstošiem sarkanarmiešu bija sarīkojuši svētkus kalnu ciematiņos, un tajos piedalījās arī vietējie iedzīvotāji, līdz kādā mirklī svētki pārvērtās šausmās: armijnieki pavērsa ieročus pret svinētājiem un sāka tos arestēt, stumt smagajās automašīnās un vest uz dzelzceļa stacijām. Staļins bija izdomājis, ka visu minēto tautu pārstāvji ir nodevēji, jo sadarbojušies ar vāciešiem: vācu armija bija ieņēmusi visai lielu Ziemeļkaukāza teritoriju, tālab čečeni, inguši un citi ir pārgājuši vāciešu pusē…
Patiesība gan bija cita: Staļins necieta šīs mazās, spītīgās Kaukāza tautas, jo tās nevēlējās pakļauties nedz padomju varai, nedz pašam Josifam Visarionovičam. Protams, Staļins neaizmirsa arī 1942. gada čečenu sacelšanos pret padomju varu, kā arī šīs tautas nemitīgo bruņoto cīņu par atdalīšanos no Padomju Savienības, jo viņiem nezin kādēļ nepatika Staļina uzspiestais režīms un vienlaidus kolektivizācija...
Tā kā Berijam nebija izdevies tikt galā ar čečeniem (čečenu partizānu vienībās darbojās ap 25 000 vīru), viņš pavēlēja 1941. gada 8. jūlijā uzsākt masīvu operāciju „čečenu bandu likvidēšanai”: ar smagās artilērijas un aviācijas bumbu palīdzību no zemes virsas tika noslaucīti kalnu ciemati. Kad 1944. gada februārī padomju armija ņēmās ar čečenu kārtējo sacelšanos, Staļina mērs bija pilns: viņš pavēlēja deportēt Ziemeļkaukāza tautas, un šis moku ceļš sākās 23. februārī.
Svinēt var kaut vai sātana vecmāmiņas dzimšanas dienu, bet vēlams, lai šī svinēšana neaizskartu tos cilvēkus, kuriem ar šo vecmāmiņu nav tās labākās attiecības. Var tīmeklī piedāvāt speķīti un desiņas, bet nevajag komplektā ar šīm ēdmaņām demonstrēt savu aprobežotību. Var arī noorganizēt slēgtu ballīti, kurā visi dzer kokteili „Molotovs”, ēd karbonādi „Tanka kāpurķēde”, bauda saldēdienu „Slidenais Aleksandrs Matrosovs”, paralēli skatoties filmu „Kā mēs okupējām Latviju”.
Vienīgais ieteikums ir: izprast, kur beidzas joki un kur sākas asiņaina nopietnība. Un tā sākas tieši tad, kad uzzini par sarkanarmijas zvērībām Latvijā, Austrumprūsijā, Vācijā un citur. Kad uzzini par nekultūru un netīrību, par meliem un liekulību, ko šeit ievazāja sarkano okupantu vara ar savas armijas palīdzību. Ja kādam arī gribas kaut ko svinēt, vajadzētu kādā brīvā brīdī atcerēties, ka 23. februāra „vīriešu diena” nav vienīgais veids, kā sumināt vīrišķību.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
