Māris Možvillo: Tagad partija KPV LV attīrās no erzacvadoņiem

„Mans priekšlikums bija: neņemt ministru amatus, jo mums nav nekādas politiskās pieredzes, bet mēs varētu piedalīties valdībā – maksimums – parlamentāro sekretāru amatos. Tajā brīdī izdzirdēju Artusa Kaimiņa ārkārtīgi neglītus, apvainojošus lamuvārdus,” esošās valdības veidošanu atceras Māris Možvillo, Saeimas KPV LV frakcijas vadītājs. Taču viņš kļuva īpaši pazīstams pagājušonedēļ, izteikdamies par 500 eiro pabalstiem ģimenēm ar bērniem. Šodien – saruna ar Māri Možvillo.

Kā kļuvāt par KPV LV frakcijas vadītāju?

Pa šiem pāris gadiem KPV LV frakcija bija nonākusi tik tālu, ka tā eksistēja kā dažu cilvēku kopums, kas mēģina kaut ko darīt bez vienotas ideoloģijas. Nebija vienojoša līdera, kurš spētu pacelt frakciju. Tajā bija izveidojušies vairāki strāvojumi. Tā bija mana vēlēšanās - kļūt par frakcijas vadītāju, jo politika mani ir interesējusi vienmēr, un es vienmēr esmu gribējis saprast, kā tās lietas tiek darītas. Tāpēc es pats izvirzīju savu kandidatūru uz frakcijas vadītāja amatu. Pēc Ata Zakatistova aiziešanas no partijas zināmā mērā iestājās vakuums, un frakcija it kā sadalījās divās nometnēs, un mani izvēlējās par abu nometņu neitrālo karavadoni.

Vai jums ir izdevies vienot frakciju?

Domāju, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Problēmu redzēju tādu: mēs bijām liela frakcija Saeimā, prom aizgāja lūšu sargātājs [Aldis Gobzems] un aktieris [Artuss Kaimiņš], bet tas bija loģisks process, ko paredzēju, jau piedaloties Saeimas velēšanās. Tad redzēju, kā tie cilvēki uzvedas, un visu sapratu. To, kas ir noticis tagad, izstāstīju jau toreiz.

Jūs esat bijušais Alojas novada domes deputāts, un jūsu amatpersonas deklarācija par 2019. gadu ir norādītas parādsaistības 70 000 EUR, uzņēmumu maksātnespēja, dažādi citi procesi...

Latvijā nezin kāpēc uzskata: ja cilvēks iet maksātnespējas procesā, tad viņš ir noziedznieks. Jā, man ir šīs 70 000 eiro parādsaistības, tie ir nevis mani kredīti, bet galvojumi uzņēmumam, ko administratori izputināja pēc 2008. gada krīzes. Šo uzņēmumu es pats radīju 1999. gadā, vēlāk pievienojās biznesa partneri, un 2006. gadā mums bija tas gods kā strauji augošam uzņēmumam saņemt laikraksta „Dienas Bizness” Gazeles balvu. Bet 2008. gadā bankas pārstāja kreditēt zemniekus, un tas mūs arī izputināja.

Bet kā tad jūs iztikāt pavisam nesen, ja ienākumu deklarācijā rakstīts: Māra Možvillo oficiālie ienākumi visā 2019. gadā bija 1010,9 eiro.

Izskaidrošu. Amatpersonas deklarācijas ir jāiesniedz līdz konkrētam to datumam 1. aprīlim. Uzņēmumi - sakarā ar krīzi - 2019. gada pārskatus varēja iesniegt daudz vēlāk - līdz 1. jūlijam. Līdz ar to amatpersonas deklarācijā vēl nebija uzrādītas dividendes, kas man tika izmaksātas no zemnieku saimniecības. Tās parādījās tikai gada pārskatā, kas tika iesniegts vēlāk. Tur nav nekādas krāpniecības.

Tikko vērojām, kā sabiedrība šūmējas par jūsu izteicieniem sakarā ar iespējamo 500 eiro pabalstu katram bērnam. Jūs teicāt, ka cilvēkiem, kuri īsti nesaprot naudas vērtību, lielas naudas summas saņemšana „varētu izvērsties par traģēdiju”, jo viņiem pieklibojot finanšu pratība. Patiesībā jūs skaļi izteicāt to, ko domā daudzi pieredzējuši politiķi... Bet viņi nekad neteiktu to skaļi.

Ja sabiedrība redzētu pilnā garumā to, ko pateicu, un tās bija četras minūtes, nevis dažas sekundes - kā tas bija medijos, tad reakcija būtu citāda. Tomēr tie mani pāris teikumi uzvandīja to, kas notiek sabiedrībā, bet par ko neviens tā īpaši negrib runāt. Nevienu brīdi neapšaubu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kam šie 500 eiro tiešām ir vajadzīgi, un viņi mācēs tos pareizi izmantot. Bet man ir bail par tiem, kuri, saņēmuši 500 eiro, jau pēc nedēļas nāks un teiks, ka bērniem atkal nav, ko ēst.

Cik daudz procentuāli, jūsuprāt, ir cilvēku, kuri varētu tā rīkoties?

Mana pieredze, darbojoties Alojas domes sociālo lietu komitejā, liecina: kādi 10-15%. Situācijas ir dažādas, alkohols, azartspēles, trakulīgi pirkumi, piemēram, jaunākā modeļa biznesa klases telefons. Ir ģimenes, kurās mēdz būt tā - ja tur neierodas policija, bāriņtiesa vai sociālais dienests reizi mēnesī, tad mēnesis vēl nav beidzies...

Bērni jebkurā gadījumā nav vainīgi. Varētu taču izdomāt, piemēram, kādas „dāvanu kartes”, ar kurām nopirkt pārtiku un apģērbu, nevis alkoholu un cigaretes...

Par to domājām jau pirms kādiem pieciem vai sešiem gadiem. Sākām runāt par to ar bankām. Bērnu naudu varētu skaitīt atsevišķā kontā, kam būtu piesaistīta karte ar nosacījumiem: nevar izņemt skaidru naudu, veikalos var nopirkt tikai pārtiku un apģērbu. Bet bankas kaut kā negribēja... No domes puses sagādājām apģērbus, iztikas līdzekļus, izdalījām. Arī Sarkanais Krusts sarūpēja pārtikas pakas. Nākamajā dienā daži savas pārtikas pakas bija notirgojuši „točkā” un pārvērtuši tās „degvielā”... Neesmu optimists: mēs viņus nepārveidosim. Mans teksts par finanšu pratību nav radies no zila gaisa.

Bet ko darīt?

Diez vai to var teikt... Viens otrs kolēģis mani apsauca, sak, es nodarbojos ar populismu un vēlos no demokrātijas atgriezties padomju sistēmā.

Kas tad tas par brīnumainu populismu?

Atceraties, ko nozīmēja tas, ja kāds nestrādāja padomju sistēmā? Cietumā nelika, bet bija darba nometnes, kurās notika pāraudzināšana.

Neatceros gan...

Mēs par to pat runājām ar domes kolēģiem. Savulaik Ozolmuižā bija liela profesionāli tehniskā skola, tur varētu izveidot vietu, kur atrastos cilvēki, kuri nāk pēc pabalstiem un sirgst ar alkoholismu: pa dienu viņi veiktu kaut kādu darbu, apgūtu jaunas iemaņas, atsvaidzinātu vecās prasmes un tad arī saņemtu pabalstu. Tagad šī ideja transformējusies dažādos dienas centros un krīzes centros. Un visur valda pārprastā demokrātija: nedrīkst ierobežot brīvību, piespiest strādāt utt. Bet citas izejas nav. Un skolu sistēmā jābeidz tās mūžīgās, bezjēdzīgās reformas. Labāk paskatīties, kā strādā skolas, piemēram, Somijā, kur ir labākā skolu sistēma pasaulē.

Labi, nerunāsim par tiem 10-15%, kuri, iespējams, neapdomīgi iztērē bērnu pabalstu (un viņu bērni joprojām nav ne pie kā vainīgi!). Taču ko darīt tiem tūkstošiem cilvēku, kuri kovidkrīzes dēļ ir zaudējuši darbu, bet kuriem jāmaksā rēķini un jāaudzina bērni? Šīs ģimenes būtu laimīgas arī par šiem 500 eiro. Jums un ierēdņiem nauda iekritīs kontā konkrētā dienā un garantēti, bet ko darīt viņiem?

Nāku no biznesa sfēras, es zinu, ko tas nozīmē: vispirms jāmaksā alga darbiniekiem, tikai pēc tam - sev. Nonākot deputātu vidē - man tā alga pienākas. Ja es teiktu - man to algu nevajag, tad īsti gudrs es neizskatītos. Taču esmu sev un kolēģiem stingri pateicis: kaut arī dzīvoju 150 kilometrus no Rīgas, es neprasīšu nekādas kompensācijas - ne dzīvokļa, ne transporta. Uzskatu, ka man jāiztiek ar to algu, ko saņemu.

Kā vērtējat valdības politiku šajā kovidkrīzes laikā? Aizliegumi, ierobežojumi...

Uzskatu, ka šobrīd pārāk liela vaļa tiek dota ierēdņiem un tā dēvētajiem ekspertiem. Valdībā ir tāds veidojums - OVG (operatīvās vadības grupa), kurā ir augstākie ierēdņi un infektologi - Perevoščikovs, Dumpis. Tieši tur arī rodas visas trakulīgās idejas. Arī premjerministrs Krišjānis Kariņš ir atzinis, ka no šīs OVG dažādi lēmumi iznāk pēdējā brīdī, tiek nolikti ministriem priekšā, sak, zupa uzvārīta, karotes jums ir, tagad ēdiet. Bet man no bērnības atmiņā ir kvarca lampa un tās smarža... Esmu gan Kariņa kungam, gan saviem kolēģiem teicis, ka mums valstī pietrūkst pārdomātas profilakses. Padomju laikos mums bija kvarca lampas, dezinfekcijas paklājiņi pie veikalu ieejām - kas no tā šobrīd nav derīgs? Kāpēc nav šāda veida profilakses? Uga Dumpis un Jurijs Perevoščikovs ir infektologi, kuri cīnās ar slimību, proti, ar sekām. Bet kurš cīnīsies ar cēloņiem? Šobrīd ir strauji kovida uzliesmojumi bērnudārzos. Kas traucē izmantot ultravioletā starojuma lampas bērnudārza telpās - kamēr bērni ir pastaigā? Esmu par to runājis dažādās tikšanās reizēs, bet mani nedzird...

Jūsu pārstāvētajai partijai ir vislielākais finansējums - vairāk nekā 600 000 eiro gadā. Tāda naudas paņemšana no budžeta spēcīgi kaitina cilvēkus.

Tad, kad par to tika spriests, es biju pret. Negribas, protams, sevi iecelt Zilākalna Martas vietā, bet varu paredzēt, ka liela nauda, kas nākusi viegli, faktiski tā ir uzdāvināta - nekad nenesīs laimi. Nauda un vara sabojā ļoti daudzus cilvēkus. Strādājot pašvaldībā, man bija ļoti liela pietāte pret kopīgo naudu, un es piecas reizes padomāju, vai tā ir jātērē. Arī partijā esmu neskaitāmas reizes uzsvēris, ka par katru centu, ko tērējam, mums ir jābūt skaidrībai, ka to darām cilvēku labā - pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku.

Tagad gan izskatās, ka frakcija nav saistībā ar partiju, kāds tiek izmests, kāds aiziet pats. Kaut kādas jukas jums tajā partijā. Kāda ir KPV LV nākotne?

Tagad partijā ir posms, kad tā attīrās no erzacvadoņiem. Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” ceturtdien runāja bijušais partijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš. Viņš - kā vienmēr - ir liels stāstnieks par to, ka savulaik esot ievilcis partiju Saeimā. Bet viņš ir aizmirsis, ka paši partijas cilvēki paveica gigantisku darbu, lai partija iekļūtu Saeimā. Mūsu partijā narcisu bija pietiekami daudz... Valdības veidošanas laikā man bija iespēja būt klāt, kad frakcija pilnā sastāvā lēma - iet vai neiet Kariņa valdībā. Mans priekšlikums bija: neņemt ministru amatus, jo mums nav nekādas politiskās pieredzes, bet mēs varētu piedalīties valdībā - maksimums - parlamentāro sekretāru amatos. Tajā brīdī izdzirdēju Artusa Kaimiņa ārkārtīgi neglītus, apvainojošus lamuvārdus... Paskaidroju to, ka mums ir iedalītas „Vienotības” bijušās ministrijas: „Vienotība” no tām atteicās, jo saprata, ka tur viss salaists ķīselī pa šiem gadiem. Iedeva šīs ministrijas jaunajiem spēkiem, sak, nu, tad uz priekšu, bet mēs jūs dauzīsim, jo mēs zinām vājās vietas, pa kurām sist. Esmu salīdzinoši nesen nonācis veco partiju izveidotajā ekosistēmā, un es redzu, ar kādu izsmalcinātību tās spēlējas ar jaunajām partijām.