Kopš pirmdienas Gita Rēvalde vairs nav Latvijas Zinātnes padomes direktore: viņas atlūgumu ir apstiprinājusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP). Kārtējo reizi labi iecerētus risinājumus izjauc arogance un tumsonība, ko demonstrē ministrija, kam patiesībā vajadzētu būt gaismas nesējai. Šodien – intervija ar Gitu Rēvaldi.
Pērnā gada 28. jūlijā jūsu kandidatūra tika akceptēta Latvijas Zinātnes padomes (LZP) direktores amatā. Jūs nostrādājāt pusgadu un... uzrakstījāt atlūgumu. Kas notika?
Jā, pagājušajā gadā tika izsludināts konkurss uz LZP direktora amatu, un šā amata kandidātam vajadzēja atbilst ārkārtīgi augstām prasībām. Nezinu nevienu citu valsts iestādes direktora amatu, kam būtu bijušas tik augstas prasības.
Kandidātam pirms tam vajadzēja būt vai nu zinātniskā institūta, vai augstskolas vadībā, vajadzēja strādāt valsts iestādē vairākus gadus, viņam vajadzēja būt zinātniekam ar starptautisku atpazīstamību, vajadzēja būt publikācijām, Hirša indeksam, daudzām citām pieredzēm un kompetencēm... Paredzamā alga gan bija salīdzinoši zema. Izlasīju sludinājumu un pieteicos uz amatu. Acīmredzot augsto prasību un zemās algas dēļ es izrādījos vienīgā kandidāte.
Pieteikšanās tika pagarināta, tomēr neviens vairs nepieteicās. Kaut arī biju vienīgā kandidāte, tik un tā atlase notika trīs kārtās un ar papildu testiem. Personāla atlases kompānija to visu organizēja.
LZP ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautības iestāde?
Precīzāk - pārraudzības iestāde, kas nozīmē, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) teorētiski nav tiesības dot tiešus rīkojumus, bet tikai atcelt prettiesiskus lēmumus. Diemžēl tas tā nenotika. Kad izgāju trešo kārtu un manas kompetences tika atzītas par labām un teicamām, man vēl nācās pildīt trīs vai četrus testus. Viens no tiem bija skaitļu rindu tests, ļoti nopietns, kaut kas līdzīgs IQ testam. Tad vēl vairāki testi... Bija sajūta, ka neesmu pati vēlamākā kandidatūra.
Kādi bija uzdevumi, esot LZP direktores amatā?
Izklausās ļoti skaisti un svarīgi - Latvijas Zinātnes padome... Direktoram jābūt zinātniekam ar lielu pieredzi vadībā utt. Pastrādājot šajā amatā, sapratu, ka skaists ir tikai nosaukums. LZP jau eksistēja pirms tam - tajā pastāvīgi strādāja kādi trīs cilvēki, un tās sastāvā ietilpa koleģiāla neatkarīga padome - deleģēti pārstāvji no dažādām iestādēm un zinātnieki (starp citu, Ministru kabineta rīkojums par „vecās” padomes sastāvu vēl nav anulēts...), viņi organizēja starptautisko izvērtēšanu zinātnieku iesniegtiem projektiem, lēma par finansējumu un konsultēja ministriju zinātnes politikas veidošanā. Pēc reorganizācijas koleģiālo zinātnieku padomi likvidēja. Līgumu slēgšanu un finanšu uzraudzību ar projektu īstenotājiem agrāk veica Studiju un zinātnes administrācija, ko pagājušogad likvidēja un pievienoja LZP. Viens no galvenajiem uzdevumiem, kas man tika sākotnēji dots, bija pabeigt divus gadus ilgstošo reorganizāciju, jo bija paredzēts 2021. gada 1. jūlijā Zinātnes padomei vēl pievienot Zinātnes departamentu no Valsts izglītības attīstības aģentūras. Tomēr arī par šo procesu ilgstoši nebija skaidrības. Tātad šī jaunā LZP faktiski vairs nav nekāda padome, tā ir iestāde vai administrācija, līdz ar to nosaukums ir maldinošs. Agrāk, kad padomē darbojās vairāki zinātnieki, viņi tiešām pildīja padomes funkcijas, bet tagad viņi visi ir izsvītroti no likuma. Tāpēc šī LZP ir vienkārši iestāde, kurā strādā 17 ierēdņi un darbinieki. Un direktors vairs nav zinātnieks, bet gan civildienesta ierēdnis. Arī ārzemēs padomes parasti ir neatkarīgas un darbojas atsevišķi no zinātni finansējošām aģentūrām.
Pēc visām šīm perturbācijām tas nozīmē kaut ko pavisam citu...
Jā, direktors ir tiešā padotībā izglītības un zinātnes ministrei. Viņa gan pati ar to nenodarbojas, tā padotības ķēdīte ir gara... Beigu beigās LZP direktors ir pakļauts Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktoram Dmitrijam Stepanovam un departamenta ierēdņiem, lai gan LZP direktors tika apstiprināts Ministru kabinetā, kas būtu līdzvērtīgi valsts sekretāram. Realitātē LZP bija nolikta departamenta nodaļas līmenī. Piedevām LZP personāldaļas un grāmatvedības funkcijas arī pildīja IZM.
Kaut gan - pēc prasībām spriežot, LZP ir ļoti svarīgs veidojums.
Visa šī savādā pakļautība izjauca sistēmu un jēgu Latvijas Zinātnes padomei kā tādai. Sākās interesanta pieredze... LZP direktores amatā sāku strādāt 10. augustā, bet 11. augustā pēc IZM pieprasījuma MK atrada 11,2 miljonus eiro ārkārtas naudas 15 mēnešu projektu īstenošanai, ko šausmīgā steigā vajadzēja sadalīt konkursa kārtībā - ar noteikumu, ka tas ir finansējums grāntiem un ka nauda zinātniekiem jāsaņem jau oktobrī, novembrī un decembrī. Tik īsā laikā konkursu noorganizēt nav iespējams. Konkurss ir jāizsludina, zinātniekiem jāiesniedz projekti, jānoorganizē starptautiska vērtēšana - pēc noteikumiem, vērtēšanai vien ir dots vismaz trīs mēnešu laiks. Iepriekšējos periodos šāds konkurss notika vismaz gadu. Pēc šī MK lēmuma, kas ar mums netika nedz apspriests, nedz saskaņots, IZM departamenta direktors aizgāja atvaļinājumā, atbildīgā par finansēm arī un neviens nevarēja paskaidrot, kā šādu konkursu līdz oktobrim var realizēt un kāpēc naudu nevarētu institūtiem piešķirt bāzes finansējuma veidā. Turklāt šie 11,2 miljoni eiro bija līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, un 25% no tiem vajadzēja obligāti iztērēt līdz 2020. gada beigām. Lai apspriestu jaunā konkursa nosacījumus, organizējām darba grupu un mēģinājām šo naudu virzīt uz nākamo gadu, lai nav par varītēm viss jāiztērē 2020. gada decembrī. Tomēr tas neguva ministrijas atbalstu. Tad pielikām visas pūles un uz darbinieku naktsmiera un nervu rēķina paguvām visu noorganizēt, tomēr man bija pārsteigums, ka ministrijas ierēdņi nevis mūs atbalstīja, bet drīzāk lika visādus šķēršļus. Ar šādu trādirīdi sākās manas darba gaitas 2020. gadā. Šī situācija neraisīja nekādu pārliecību par to, ka visi grib uzlabot sistēmu, lai zinātniekiem būtu labāk. Arī zinātnieki mēģināja pārliecināt ministriju, lai nauda tiek pārlikta uz nākamo gadu, un tas bija iespējams, ko noskaidroju, sazinoties ar Finanšu ministriju. Par to visu man nācās rakstīt vairākus paskaidrojumus...
Ministrija to pieprasīja?
Jā, ministrija. Piemēram, ar kādām tiesībām mēs uzdrošinājāmies veidot darba grupu? Bet tādas tiesības LZP ir noteiktas gan likumā, gan LZP reglamentā! Mūsu sastāvā ir ekspertu komisijas, kurās ir ap 60 zinātnieku, mūsu pienākums ir: būt buferim starp zinātniekiem un ministriju, uzklausīt zinātniekus, iet ar viņu viedokļiem un ierosinājumiem uz ministriju, apkopot idejas - lai zinātne Latvijā attīstītos, kļūtu konkurētspējīga, notiktu zināšanu pārnese un lai sabiedrība būtu apmierināta ar zinātnieku darbu. Jo - kam tad mēs strādājam? Zinātnei beidzot jābūt labi pārvaldītai, finansētai un jāsasniedz rezultāti: nav taču noslēpums, kā mēs izskatāmies Eiropā ar savu zinātnes politiku - gaužām bēdīgi izskatāmies! No iepriekšējā perioda mērķiem zinātnes pamatnostādnēs daudzi rādītāji nav izpildīti - nedz zinātnieku skaita, nedz finansējuma, nedz doktora grādu ieguvušo skaita ziņā, nedz inovācijās. Tā vietā, lai apsēstos kopā un nopietni apspriestu, kā labāk risināt zinātnes problēmas, lai decembrī bezjēdzīgā steigā nevajadzētu grūst miljonus nezin kur - mums jātērē laiks paskaidrojumu rakstīšanai! Mūsu rokas bija sasietas, mums vajadzēja tikai klausīties Stepanova pavēlēs un darīt to, ko liek.
Izklausās pēc juceklīga, piedodiet, bardaka.
Kā viss sākās augustā, tā turpinājās - ļoti birokrātiski un ar lielu kontroli. Bet LZP vajadzēja būt padomdevējam zinātnes virzīšanā un līdzvērtīgam partnerim.
LZP - ja pareizi saprotu, patiesībā vajadzēja būt neatkarīgai iestādei.
Protams. Tās galvenā funkcija - lietišķo pētījumu projektu un valsts pētījumu programmu izvērtēšana un finansēšana. Lai izvērtēšana būtu taisnīga un balstīta tikai uz zinātnisko kvalitāti, vērtēšanai jābūt neatkarīgai, ko organizējām ar ārzemju ekspertu palīdzību. Rezultātus nedrīkstētu ietekmēt nedz LZP direktors, nedz ministrs, nedz kāds ierēdnis. Šobrīd jaunā fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu vērtēšanas sistēma ir izveidota tāda, ka lēmumu var pieņemt viens cilvēks, un tas nav pareizi.
Vai izglītības un zinātnes ministre Šuplinska ar jums personīgi kontaktējas?
Nu, tur ir ļoti sarežģīti...Ministri satikt var, bet vispirms jāpierakstās uz pieņemšanu, un pieņemšana parasti notiek tad, kad jau tā kā par vēlu - problēmu vairs nav iespējams atrisināt. Tāda sajūta, ka zinātne ministrei nav prioritāte, lemšana nodota departamenta rokās. Arī galvenais dokuments, kas nosaka zinātnes attīstību, proti, Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovāciju pamatnostādnes 2021. - 2027. gadam, joprojām nav pieņemts. Zinātniskās sabiedrības iesaiste bija formāla: šis dokuments gan tika sūtīts apkārt, tomēr nekas būtisks tajā netika mainīts vai uzlabots. Arī iepriekšējā perioda mērķi nebija izpildīti - nenotika nedz plānotā finansējuma piesaiste no privātā sektora, nedz būtiska valsts investīciju palielināšana.
Manuprāt, jau gadu desmitiem tiek runāts par zinātnes finansējuma trūkumu.
Tā ir. Turklāt zinātnē ir ļoti maz nodarbināto, ļoti daudzi jaunie kadri aizbrauc uz ārzemēm, nav mehānisma, kā viņus šeit noturēt. Šīs problēmas netiek risinātas. Varbūt tas notiek tikai formāli - dokumentu līmenī. Taču nav visaptverošas, valstiskas politikas. Tas nekad nav nopietni apspriests politiķu vidū. Savādi, ka politiķi joprojām nesaprot, ka bez zinātnes un tehnoloģiju attīstības mēs nevaram panākt Latvijas augšupeju. Kas tad ir mūsu resurss? Nafta? Citi derīgie izrakteņi? Nu, nav. Vienīgā bagātība - cilvēki. Tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti kvalitatīvai izglītībai, kas veicina zinātnieku rašanos, un viņiem jādod iespēja strādāt zinātnē un palikt Latvijā. Bet atkal - nav reāla mehānisma, jo nav finansējuma. Ir tikai daži sadrumstaloti pasākumi, nav politiskas vēlmes kaut ko darīt.
Izskatās, ka vēlmes nav nekādas un nevienam. Izglītības un zinātnes ministrijai nav vēlmes nākt pretim zinātniekiem - tieši tāpat kā visiem pārējiem politiķiem.
Vēl vairāk. Latvijas Zinātņu akadēmija nez kāpēc, ministrijasprāt, kļuvusi par ienaidnieci, bet tur taču apkopoti Latvijas labākie zinātnieki. Arī Augstākās izglītības padome ir kļuvusi nevēlama, tāda pati sajūta man radās par LZP. Līdz ar to zinātnieki jūt, ka viņu idejas netiek uzklausītas, komunikācijas faktiski nav. Bija cerība, ka LZP būs tā saliņa, uz kuras varēs vienoties par daudz ko, taču - nesanāca... Ministrija nezin kādēļ apvainojās, ka es tikos ar zinātnisko institūtu cilvēkiem, ar dažādām amatpersonām, sadarbības partneriem, bet tas taču bija mans darba pienākums! Paralēli steidzamajam konkursam un jaunas iestādes iekšējo dokumentu sagatavošanai vēl tika steidzami pieprasīti dažādi citi darbi, piemēram, lai es ieviešu kvalitātes vadības sistēmu - mēneša laikā. Nosauciet kaut vienu iestādi, kur to būtu iespējams izdarīt tik ātri! Tad vēl vajadzēja ieviest iekšējās kontroles sistēmu, tad vēl - trīs gadu plānu vajadzēja sacerēt (lai gan vēl nebija skaidrības par 2021. gada vidū plānoto reorganizācijas turpināšanu)... Birokrātiskās prasības bija ne pa jokam. Visu to arī izdarījām, bet tas prasīja ļoti daudz laika un pūļu, bet tas īsti netika novērtēts. Taču prieks, ka zinātnieki ar mūsu darbu bija apmierināti, jo steidzamais individuālo grāntu konkurss tika noorganizēts laikus, 107 līgumi tika noslēgti, nauda - pārskaitīta, un tas viss parādīja, ka ar iekšējo kontroli viss ir kārtībā. Vai tiešām jāsaražo simt un viens dokuments, lai to pierādītu? Kopumā īsā laikā paveicām ļoti daudz - izveidojām jaunu mājaslapu, veicām ekspertīzi 16 projektu konkursiem, sagatavojām 12 pārskatus, noslēdzām ap 150 līgumu, īstenojām deviņas valsts pētījumu programmas, piešķīrām ekspertu tiesības 452 zinātniekiem, organizējām divas konferences un daudzus seminārus.
Kopā ar zinātniekiem izstrādājām arī savu darbības stratēģiju, bet ierēdņi sāka kritizēt: tas vārds jānomaina ar šo, bet šis - ar to! Piedodiet, bet LZP ir sava stratēģija! Kamēr Izglītības un zinātnes ministrijai kā galvenajai zinātnes politikas veidotājai joprojām nav stratēģijas... Cik ilgi jūgsim tos ratus zirgam pa priekšu?
Var nojaust, ka situācija ir radījusi kārtējo vilšanos.
Tieši tā. Bija cerība, ka IZM pēc visām jukām kaut kas būs mainījies, tomēr... Demokrātiskā valstī gan vajadzētu būt tā, ka mēs kopā apspriežam, kā risināt vienu vai otru problēmu. Bet te sanāk tā - sēž cilvēki ziloņkaula tornī un neieklausās sadarbības partneros. Mūsu mērķgrupa ir zinātnieki, un mēs taču vēlamies, lai viņi paliek Latvijā, lai finansējums ir pietiekams, lai viņu darba apstākļi ir labi un lai ir iespējas attīstīties. Taču šeit birokrātija joprojām nomāc saturu... Tieši tāpēc zinātnieki ir neizpratnē par šā brīža situāciju, jo nav skaidrs, kas notiks zinātnes laukā, kādi atbalsta pasākumi būs nākamajā plānošanas periodā. Un lielā problēma ir tā, ka finansējums fundamentālajiem un lietišķajiem projektiem ir nepietiekams, un zinātnes grāntu pietiks tikai ap 10% no pieteiktajiem projektiem. Un ko lai dara pārējie 90%? Tās taču ir zaudētas idejas!
Vai pieci miljoni eiro, kas tika izdalīti desmit projektiem par kovida tēmu, arī gāja caur LZP? Sabiedrība bija neizpratnē: pusgada laikā jāapgūst pieci miljoni eiro - kā šķita, visai neizprotamos projektos...
Tā bija valsts pētījumu programma, ko finansēja Izglītības un zinātnes ministrija. Konkursu organizēja LZP - pirms es sāku tajā strādāt. Programmas uzraudzībai bija nodibināta īpaša uzraudzības komisija IZM paspārnē. LZP šajā komisijā ir kā sekretariāts bez balsstiesībām (kas arī ir dīvaini). Īsā laikā vajadzēja apgūt milzīgu naudu, zinātnieki finansējumu saņēma par vēlu, bet pārskatus no viņiem sāka prasīt jau uzreiz un katru mēnesi. Bija milzīgs stress, un visi rezultāti līdz decembra beigām bija sasniegti tikai vienam projektam, pārējie deviņi tika pagarināti par trim mēnešiem, daži - līdz vasarai. No vienas puses - ņemot vērā, ka zinātne tiek finansēta ļoti skopi, bija labi, ka šis finansējums vispār tika piešķirts, bet tik īsā laikā zinātnē ir ļoti grūti kaut ko saprātīgā veidā noorganizēt - kaut vai atrast partnerus, kuri būtu gatavi konkrētam pētnieciskajam darbam, vai, piemēram, veikt vajadzīgos iepirkumus. Varu apliecināt, ka zinātnieki strādā, bet birokrātiskais slogs ir milzīgs. LZP gatavoja informatīvos ziņojumus par rezultātiem, līdz ar to redzējām, cik liels darbs ieguldīts. Turklāt mediju interese ir liela, arī Valsts kontrole neatkāpjas. Katrā ziņā - zinātnieki cer, ka šīs programmas tiks turpinātas, jo Covid-19 diemžēl tikai tagad attīstās tā pa īstam.
