Tikko noskatījos Andreja Končalovska 2020. gada filmu „Dārgie biedri” – par 1962. gada 2. jūnijā Krievijā, Novočerkaskā, notikušo masu slaktiņu, kad padomju armija un VDK snaiperi – pēc kompartijas augstāko vadoņu pavēles – apšāva cilvēkus, kuri bija pulcējušies protestā pret algu pazemināšanu un pārtikas produktu cenu paaugstināšanu. Kad no laukuma vajadzēja notīrīt bojāgājušo asinis, to nebija iespējams izdarīt: šaušanas kuratori teica – karstā laika dēļ asinis piecepušās pie asfalta. „Noasfaltējiet laukumu no jauna,” pavēlēja vadoņi.
Nesen „pareizo” intelektuāļu žurnālā „Satori” bija publicēta saruna, kurā citastarp piedalījās arī Latvijas Televīzijas (LTV) programmu daļas direktore Rita Ruduša. Citēšu viņas tekstu: „Satversmes tiesas spriedums kā gatavināšanas instruments strādā tikai vienā nišā. (..) Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Piemērs: viens no LTV iepirktajiem raidījumiem, kam ir fenomenāli stabili reitingi, ir vācu seriāls „Mīlas viesulis”. Tas tiek rādīts pa dienu, un to skatās pārsvarā gados vecāku sieviešu auditorija. Tiem, kas palaiduši garām šo fenomenālo kultūras parādību, paskaidrošu. Šajā seriālā (..) bija geju kāzas. Nekādu sašutuma vēstuļu no gadu tūkstošos kopto vērtību sabiedrības locekļiem nebija! Skatās un turpina skatīties ar tādu pašu intensitāti, kā tas noticis gadiem. Ja mēs spējam „Mīlas viesulī” skatīties uz to, kā precas un bučojas divi geji, lūdzu, mums geju pāri arī Latvijas seriālos! Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.”
Līdz šim zināju, ka pirms apēšanas - lai lutinātu garšas kārpiņas, - nereti nogatavina, piemēram, hurmu vai avokado. Izrādās, sabiedriskās televīzijas programmu daļas direktore uzskata, ka ideoloģiski ir jānogatavina arī sabiedrība - acīmredzot tādēļ, lai to būtu vienkāršāk un līdz ar to patīkamāk apēst. Kā mēdz teikt, lai kāro rijēju mutēs tā nespirinātos ar nevajadzīgiem pretestības dzelkšņiem.
Neslēpjot savus ideoloģiskos mērķus - Satversmes tiesas 12. novembra „slavenā” sprieduma iedzīvināšanu sabiedrībā, - Ruduša kā viena no atslēgas figūrām sabiedriskās (!) TV vadībā ar pārliecību apkalpo savai izpratnei īpaši pietuvinātos liberālmarksistus, kuriem cer piepulcināt arī tos, kuri vēl šaubās par izvēlētā ceļa taisnumu. Tālab jau arī „jānogatavina” sabiedrība, un tad nevar aprobežoties tikai un vienīgi ar to, ka sabiedriskās TV programmā iekļauta „fenomenālā kultūras parādība” (?) - seriāls „Mīlas viesulis”. (Nu, zemākas kvalitātes kinošņagu patiešām grūti atrast). Rudušas secinājums: „Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks.” Bravo, Rudušas kundze! Kārtis atklātas!
Tikai - vai sabiedrības „gatavināšana” konkrētai ideoloģijai ietilpst sabiedriskās televīzijas funkcijās? Gribētu dzirdēt, ko par to saka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome? Kamēr, kā saka, tā vēl pie teikšanas, jo drīz taču taps cita padome, kas paredzēta tieši sabiedriskajiem medijiem. Bet arī no tās nevarēs gaidīt vēsi profesionālu analīzi un lēmumus, jo divi no padomes locīkļiem būs politiski angažēti, trešais - no tā dēvētajām nevalstiskajām organizācijām.
Savukārt geju pāru alcējus var nomierināt jau tagad: saldas mēles stāsta, ka Latvijas TV jau topot seriāliņš, kurā neiztrūks viendzimuma mīlestības peripetiju. Tas nozīmē, ka tiks apmierināta ne tikai „gados vecāku sieviešu auditorija”, bet arī cita vecuma un dzimuma grupas. Tā mēs strauji tuvosimies sabiedrības „masveida nogatavināšanas” finālam. „Nogatavināšanas” ekstāze būs pilnīgāka un līdz ar to arī efektīgāka, ja par sabiedriskās televīzijas galveno redaktori iecels Ritu Rudušu - kā melš tās pašas saldās mēles. Tad homoseksuālo ideoloģiju varēsim baudīt ne tikai senu dāmu iemīļotajos seriālos, bet arī bērnu un jauniešu raidījumos. Pilns komplekts, tā sacīt!
Pasmējāmies, un gana. Līdz šim nebija zināms, ka sabiedriskajai televīzijai ir dots uzdevums - mainīt sabiedrības attieksmi pret konkrētu ideoloģiju. Vai sabiedrība tam piekrīt? Tagad, kad sabiedriskie mediji ir ārpus reklāmas tirgus, var droši teikt, ka šo mediju darbu simtprocentīgi finansējam mēs, nodokļu maksātāji. Bet nav dzirdēts, ka sabiedrība būtu tik slima, lai masveidā atbalstītu Rudušas&Co paredzēto „nogatavināšanu”. Sabiedrība - par laimi - joprojām ir tik vesela, lai sašustu par to, ka LTV ignorēja mūsu tautas ģēnija - Raimonda Paula - jubileju. Protams, var jau ieslēgt krievu kanālus un skatīties, kā tiek godināts Maestro. Stundām. Dienām. Latvijas Televīzijai - pateicoties tās galvenajai programmu priekšniecei - svarīgāki ir „mīlas viesuļi” un citas pabiras.
Šaubos, vai biedrene Ruduša pati ar baudu skatīsies savas rediģētās „nogatavināšanas” programmas un diez vai viņa sajūsmināsies par bērnu filmiņām, kur galvenais varonis ir trollis ar pasaulē garāko locekli. Viņu tāda skatīšanās neinteresēs. Jo ir taču ideoloģiskais virsuzdevums: pārveidot sabiedrību. Un to viņa tiešām neslēpj. Padomju laikos televīzija bija viens no iedarbīgākajiem indes traukiem, kas melīgu ideoloģiju lēja cisternām, tāpat arī tagad sabiedriskā televīzija tiks izmantota vienas - liberālmarksistu - ideoloģijas iekopēšanai cilvēku galvās. Paņēmieni, salīdzinot ar padomju laiku, nav mainījušies: dzelžaina propaganda, ietērpta liekulības maigajā vestītē, no kuras laukā lien uz krampjainu tvērienu gatavas roķeles... Tie, kuri dzīvojuši padomju laikā, perfekti atpazīst šo krampi. Tie, kuriem padomju laiks ir svešs, mēdz uzrauties uz šodienas marksistu propagandas glumā liekulības āķa.
Tāpēc Končalovska filma, kas stāsta par gandrīz 60 gadus seniem notikumiem, tik ļoti sasaucas ar šodienu. Gan toreiz, gan tagad valdošā (vai gandrīz valdošā) ideoloģija izvēlējās un tagad izvēlas savus ieročus vienādi: tie ir vērsti uz idejas pretinieku iznīcināšanu. Fizisku vai morālu iznīcināšanu - tas jau ir politiskās gaumes jautājums. Un 60. gadu komunistiskā ideoloģija ne ar ko neatšķiras no šodienas liberālmarksistu ideoloģijas: tās abas ir totalitāras. Gluži kā toreiz, padomju laikos, vajadzēja „nogatavināt” cilvēkus bailēm un cieņai pret komunistisko ideju, tāpat arī tagad „jānogatavina” cilvēki liberālmarksismam, kur Rudušas „geju pāri” ir tikai viena takts lielajā perversiju simfonijā.
Bet, ja vajadzēs no laukuma notīrīt ideoloģisko cīņu karstumā piecepušās asinis - virtuālās vai īstās -, gan jau atradīsies vēl kādi asfalta licēji, kas uztaisīs mūsu dzīves laukumu gluži kā jaunu. Televīzija jau nav vienīgais rullis.
