„Mēs pašā pirmajā dienā informējām tieslietu ministru Bordānu par situāciju ar mūsu dzīvokli. Tas bija pirms diviem gadiem. Viņš teica, ka šī nejēdzība ir jānovērš, viņš to darīšot – lai mēs neuztraucamies, sistēmas iekšpusē viņš to atrisinās, un mums tikai atsūtīs paziņojumu, ka dzīvokļa arests beidzies. Mēs ar vīru Aivaru (mākslinieks Aivars Vilipsons – aut.) sūtījām oficiālu vēstuli, personiski ar Bordānu runāja mana māsa Nora (rakstniece Nora Ikstena – aut.),” atceras Indra Vilipsone. „Bordāns neizdarīja pilnīgi neko,” viņa piebilst.
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa apmierināja Valsts policijas izmeklētājas lūgumu atzīt par noziedzīgi iegūtu mantu Aivaram Vilipsonam piederošo, kriminālprocesā arestēto dzīvokli un atdot to pēc piederības cietušajai - Latvijas valstij. Saņēmuši spriedumu, Vilipsoni domā vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, - ja apgabala tiesa nemainīs pirmās tiesu instances spriedumu. 2017. gadā ģimene legāli un likumīgi nopirka Rīgā dzīvokli un ierakstīja to Zemesgrāmatā, bet liels bija Indras un Aivara pārsteigums, pirms diviem gadiem uzzinot, ka dzīvoklis ir iegūts „noziedzīgi” un līdz ar to tiek arestēts!
Kāpēc Vilipsonu ģimene vērsās pie tieslietu ministra Jāņa Bordāna? „Tāpēc, ka viņš pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām nāca ar solījumiem, ka būs par taisnību, par cilvēkiem,” tā Indra. Jā, „bezkompromisu tiesiskums” bija Bordānpartijas (JKP) sauklis, taču solījumi tarbā netrāpa un ātri izčākst. Pēc pirmās instances sprieduma Bordāns attapās, ka neko nav izdarījis no Vilipsoniem solītā un steigšus paziņoja, ka vajag grozīt likumu labticīgo ieguvēju aizsardzībai.
Nekādus likuma grozījumus viņš Saeimai gan sākotnēji nenodeva, vien aicināja diskutēt „par tēmu”. To, ka Bordāns tiešām uz Saeimu nosūtījis vēstuli ar aicinājumu padiskutēt un padomāt par risinājumu, apliecināja Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV).
Labticīgo ieguvēju problēmas prasa plašāku un dziļāku risinājumu, tomēr Judins apstiprināja, ka uzreiz tiks virzīti grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas paredz: ja vienā pusē ir valsts, kam īpašums nepiederēja, otrā pusē - labticīgais ieguvējs, tad mantu atstāj labticīgajam. „Fokusēts un šaurs risinājums, tomēr pareizs,” vērtē Judins, „un ir vajadzīgas aptuveni trīs nedēļas, lai šo likumu pieņemtu galīgajā lasījumā. Mēs to varam izdarīt ātri - šonedēļ nodot Juridiskajai komisijai, pēc tam - uz pirmo lasījumu. Un vienlaikus, protams, jādomā par kompleksajiem, sarežģītajiem risinājumiem. Deputāti atbalstīja šādu piegājienu. Jāpiebilst, ka Vilipsona gadījums nav viena cilvēka gadījums: krāpniecība diemžēl nav reta parādība. Ja Vilipsona gadījums būtu viens, tad varētu pieņemt vienu īpašu lēmumu, tomēr mēs nolēmām, ka jāmaina likums.”
Andrejs Judins ar gandarījumu atzīst, ka apakškomisijas deputāti bija vienisprātis piedāvāto risinājumu jautājumā. „Citos jautājumos bieži ir strīdi, bet šoreiz - visi atbalstīja manis piedāvāto risinājumu. Protams, pieaicinātajiem juristiem gribējās visu risināt mierīgi, lēnām... Es jautāju: ko nozīmē - lēnām? Pusgadu, gadu?... Labi, par plašākiem risinājumiem runāsim kaut vai gadu, bet trīs nedēļu laikā izdarīsim to, ko varam izdarīt uzreiz.”
Andrejs Judins gan nevēlējās analizēt Bordāna lēnīgumu un neieinteresētību Vilipsonu dzīvokļa jautājumā, un apakškomisijas sēdē Judins runāja „tikai par priekšlikumu, nevis par blakusjautājumiem”. „Es kā deputāts vakaros lasu korespondenci, bet ministram, protams, raksta daudz vairāk... Taču varu teikt, ka pagājušajā nedēļā sajutu Bordāna apņēmību rīkoties šajā jautājumā.” Iepriecina vismaz apņēmība: laikam ministrs saprata, ka solījumi tomēr reizēm jāpilda, jo vēlēšanas tuvojas...
Bet neatbildēts paliek Zemesgrāmatas jautājums: kā var tā notikt, ka cilvēkiem jāsāk šaubīties pat par Zemesgrāmatas pamatīgumu un drošību? „Mēs Vilipsonu gadījumā redzam tikai aisberga virsotni,” teic Judins, „un krāpšanas ir iespējamas tādēļ, ka notāri dažkārt nav uzdevumu augstumos: viens otrs pārbaudīs parakstus, bet neiedziļināsies visos jautājumos līdz galam, jo likums tā konstruēts, un tāpēc, ka cilvēki negrib maksāt vairāk, lai notārs sēdētu un pētītu visas nianses.”
Kaut arī tieslietu ministrs Bordāns pēc Vilipsonu ģimenes neizpratnes tomēr iesniedza Saeimai savus priekšlikumus labticīgo ieguvēju jautājumā, iespaids par „bezkompromisu tiesiskuma” karognesēja attieksmi pret cilvēkiem turpināja palikt tieši tāds pats kā vienmēr: sīki jautājumi (Vilipsonu jautājums u.c.) nav lieli jautājumi (Latvijas „nostučīšana” amerikāņiem, sūdzēšanās ārvalstu vēstniecībām utt.). Labi, ka Andrejs Judins nešķiroja cilvēkus, toties risināja jautājumus. Faktiski viņš darīja to, kas deputātam jādara.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
