Gundars Kalve: Ja vajadzēs, arī nākamais "piemineklis" tiks novākts

© krustpils.lv

„To „pieminekli” neviens un nekad vairs neieraudzīs,” pārliecinoši teic Gundars Kalve, Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis, savulaik – Krustpils novada domes priekšsēdētājs no Nacionālās apvienības (2013.–2014.). Viņš ir viens no partijas „Visu Latvijai!” dibinātājiem, lauksaimnieks un patriots. Ar siltumu Gundars atceras Abrenes akciju pie Saeimas 2007. gadā, pēc tam savam lauksaimniecības zemes gabalam viņš devis nosaukumu „Abrene”. Kāpēc? „Lai Abrene man katrā mirklī ir sasniedzama,” tā Gundars.

Par Krustpils zaļā dižgabala nograušanu, kas satricināja Latvijā pārpalikušos padomju okupantu pēctečus, Valsts policija klusē kā zemi saēdusies, tomēr kaut kādas sīkziņas, kas sajauktas ar puspatiesībām, var atrast krieviskajos portālos. Tā kā patlaban rit izmeklēšana, daudz ko uzzināt nav iespējams, tomēr ar krietnu pārliecību var nojaust, ka Gundars Kalve nav gluži pēdējais cilvēks, kurš kaut ko zina par Krustpils okupekļa gaužām bēdīgo likteni.

Vai tā ir taisnība, ko krievu portāli raksta?

Un ko viņi raksta? Es jau tos nelasu.

Portāls rubaltic.ru apgalvo, ka „lielgabals no padomju karavīru memoriāla atrasts pie latviešu nacionālista”. Un šis latviešu nacionālists esot jūs. Ar savu traktoru norāvāt to krāmu no pjedestāla?

Tas mēsls ir aizvests, un tas vairs nekad neatradīsies mūsu pilsētā. Bet vai tas bija mans traktors - to es tā neapgalvotu.

Vai jūs to izdarījāt?

Nē. Taču es visu zinu. Viss ir zem kontroles.

Policija jūs nopratināja?

Jā.

Tajā pašā portālā teikts, ka lielgabals ir Latvijas policijas rīcībā. To apgalvo padomju veterānu biedrības priekšsēde Lidija Amosova.

Nē, protams. Tie ir meli.

Ceru, ka jūs izmetāt to lūzni Daugavā?

To „pieminekli” neviens un nekad vairs neieraudzīs. Tas gan varētu būt Daugavas piesārņojums, bet jādomā, ka Daugaviņa - māmuliņa piedos. Tas ir tāpat kā Melnais bruņinieks savulaik tika iemests Daugavā.

Vai jūs viens pats izdomājāt šo lūzni novākt?

Zināt, es ļoti augstu vērtēju jūsu darbu, bet telefoniem ir ausis un acis, tāpēc es negribētu iedziļināties šajā jautājumā. Kad tiksimies, tad daudz ko varēšu izstāstīt.

Kad brauksiet uz Rīgas pusi?

Noteikti būšu Leģionāru piemiņas dienā - 16. martā. Bet līdz tam laikam - diez vai. Jo esmu lauksaimnieks, un arī tagad ir daudz darba.

Protams. Bet vēlreiz par tā lūžņa atrašanos parkā: minētais krievu portāls raksta, ka nākamnedēļ būšot zināms, tieši kurā dienā novada vara novietos atpakaļ uz pjedestāla šo lielgabalu.

Nē, nekā tamlīdzīga. Tas tur neatradīsies vairs nekad. Tā ir melīga informācija. Pat ja hipotētiski kāds varētu pieņemt tādu variantu... Mēs tomēr dzīvojam neatkarīgā valstī, un saskaņošanai jābūt, lai arī kādu pieminekli kāds vēlētos likt. Vēlreiz tur novietot kaut ko ar okupantiem saistītu - nu, tur jābūt plānprātīgiem, lai kaut ko tādu akceptētu. Ja vajadzēs, tad arī nākamais „piemineklis” tiks novākts.

Jums ir daudz atbalstītāju, ja pareizi saprotu.

Jā, daudz.

Man teica, ka Jēkabpils esot problemātiska pilsēta - puse latviešu, puse krievu. Tāpēc atbalsts varētu nesanākt tāds, kādu gribētos...

Nē, tā gan nav. Domāju, ja notiktu visu pilsētas iedzīvotāju aptauja, tad kādi 60% teiktu: apsveicama rīcība, esam priecīgi par to. Ja aptauju veiktu tikai latviešu vidū, tad „pieminekļa” noņemšanu atbalstītu 85%, pat vairāk.

*****

Tikmēr Krievijā ierosināta krimināllieta par lielgabala pazušanu no padomju memoriāla Jēkabpilī. Vairāk šeit.

Intervijas

Starp Lielupi un jūru, Jūrmalas visšaurākajā vietā, atrodas jauks zils namiņš, kurš ieguvis nosaukumu – Aspazijas mājas muzejs. Un tā arī ir izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes pēdējo mūža gadu paspārne pēc Raiņa nāves. Par muzejā apskatāmiem šedevriem un ļoti īpašām vērtībām stāsta Jūrmalas muzeja filiāles “Aspazijas māja” direktors Ernests Sviķis.

Svarīgākais