Elita Veidemane / Autori

«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).

«21. novembrī aiziešu uz tikšanos ar skolēniem. Vecmīlgrāvī viena krievu skola lūdza, lai atnāku aprunāties... Tur skolotāja teica: lai kā arī tie politiķi cīkstētos, mēs tomēr gribam dzīvot Latvijā, runāt latviski un neaizmirst arī savu dzimto valodu. 21. novembrī – un tad viss! Vairs nekādu interviju, nekādu politisko diskusiju un komentāru... Aizbraukšu uz saviem laukiem, uz Smārdi, un vairs nedomāšu ne par ko,» saldi sapņo prezidents, jau izgaršodams savu glīti sakrauto malkas grēdu un rudens lauku smaržu. Guļbūve, kuru Guntis Ulmanis cēlis pēc savu tēva māju – Ezerkleišu – parauga, gaidīt gaida, un varbūt prezidents arī kādu brīdi tur pavaļosies, tomēr politikas un sabiedriskās dzīves vilinājums ir tik neatvairāms, ka droši vien notiks tā: drīz atkal ieraudzīsim Ulmaņa kungu Rīgas burzguļojošajā katlā...

Maestro uz mirkli apklust un izvelk no žaketes iekškabatas blociņu. Uz tā rakstīts – 2019. gads. «Zināt, cik mēnešu man jau aizrakstīti ar darbiem nākamajā gadā? Daudz,» viņš saka. Raimonds Pauls dzīvo jau nākamajā gadā. Aizmirstot par dzimšanas dienām, par svētkiem, par atpūtu...

Intervija ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni – par Saeimas vēlēšanām un partiju solījumu nepildīšanu, par «veco» un «jauno» partiju stīvēšanos, par čekas maisiem un Latvijas simtgadi.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

Intervija ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektoru Andi Kudoru: par Ukrainas kristiešu centieniem atbrīvoties no Maskavas patriarhāta diktāta un par Kremļa meliem un propagandu, par vietējo populistu un Kremļa nolūku līdzībām, kā arī par to, ko mums ar to visu darīt.

«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.

Mans skolas laiks iekrita aizvēsturē. Tā var spriest tie, kuriem šodien ir zeltītie skolas jaunības gadi: visi, kuriem ir vairāk nekā trīsdesmit, šiem zeltītajiem šķiet kā sadrupuši dinozauri. Aizvēsturē, tālo 60. gadu beigās, mums skolā katru (!) dienu bija latviešu valodas un literatūras stundas.

Tuvāko piecu gadu laikā Latvijas Radio (LR) būs nozares līderis sabiedrības uzticamības, sasniegtās auditorijas un inovāciju jomā: to paredz Latvijas Radio vidēja termiņa darbības stratēģija 2018.–2022. gadam.

Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).

«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.

«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.

«Kioto konference notika piecpadsmito reizi, un es uz šo pasākumu biju uzaicināts jau sesto reizi. Tas bija Science Technology for Society forums, kurā piedalās ap 800 zinātnes administratoru un menedžeru, zinātnisko institūtu un pasaules lielāko firmu vadītāju. Šajās firmās attīstās modernā industrija, kam ir zinātniska bāze, jo šīs firmas nodarbina zinātniekus. Tās salāgo moderno tehnoloģiju attīstības virzienus, atrodot valsti, kuru konkrētais virziens varētu interesēt un ar kuru sadarbojoties inovāciju atklājusī valsts varētu pelnīt,» savu stāstījumu iesāk Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Intervija ar Liepājas mēru Uldi Sesku: par Saeimas vēlēšanu rezultātiem, par to, kā tie iespaidos ostas pilsētas dzīvi, par melu avīzes skandālu, kas noticis pirms pašvaldību vēlēšanām, bet vēl šodien iespaido klimatu piejūras pilsētā, kā arī par mēra iespējamo atkāpšanos no pilsētas galvas amata.

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

«Drīz bijusī koalīcija – ZZS, NA un Vienotība – jums šķitīs kā marcipāna kūka, salīdzinot ar to nebaudāmo ķīseli, kas nāks pēc tam,» pēcvēlēšanu situāciju sarkastiski vērtē viens otrs politikas vērotājs, ieklausoties tajās partijās, kuras uzskata sevi par vēlēšanu uzvarētājām, kaut gan neviena no tām (izņemot mūžīgo Pirra uzvaru karalieni – Saskaņu) nav saņēmusi pat piektdaļu balsotāju (pat ne visu vēlētāju) atbalsta.

1986. gadā publiski nostāties pret vissavienības megaprojektu – Daugavpils HES – bija tiem laikiem neapjausta iedrošināšanās, bet, pateicoties tai, projektu apturēja uz visiem laikiem. Slutišķu sādža, senie kapi, Daugavas augšteces gleznainie loki tika glābti. Un to izdarīja žurnālisti Arturs Snips un Dainis Īvāns. Laikrakstā Literatūra un Māksla viņi publicēja rakstu sēriju Par Daugavas likteni domājot, kurā analizēja estētiskos, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ja tiks uzcelta Daugavpils HES. Cilvēki labi saprata: tā nav cīņa tikai par Daugavu vien, tā ir cīņa par Latviju, tāpēc aktīvi atbalstīja abu žurnālistu centienus. Cīņa par Daugavu ieguva visas tautas cīņas statusu. 1987. gadā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns paziņoja, ka nolemts atteikties no Daugavpils HES celtniecības. Tas bija kas neticams: ar sabiedriskas iniciatīvas palīdzību apturēt vissavienības lielprojektu, kas turklāt jau bija iesākts. Snipa un Īvāna bezkompromisu cīņa pret Daugavpils HES bija kā pamats Latvijas Tautas frontes sākumiem, kā vēsturisku pārmaiņu vēstnesis, kā apliecinājums tam, ka ar tautu spēlēties nedrīkst. Vismaz ne tik ilgi un bezkaunīgi, kā varai ienāk prātā. Šopavasar Arturs Snips iepazīstināja lasītājus ar savu jaunāko grāmatu – Notvertais laiks. Tā ir esejisku hroniku apkopojums par valsts un personiskās dzīves laikposmiem. Ne velti grāmatas prezentācija notika Latvijas Tautas frontes muzejā: grāmata ietver arī ne tik senos, bet jau tik aizmirstos Tautas frontes laikus, kuriem nav atradusies vieta Latvijas simtgades rīkotāju izveidotajā svētku programmā. Šodien intervija ar rakstnieku un žurnālistu Arturu Snipu.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

Rīga pēc Saeimas vēlēšanu dienas pārgāja emocijām pārbagātā naktī, kas, pateicoties neparasti siltajam laikam, bija cilvēku pilna. Emocijas bija dažādas: no histēriskas bravūras līdz klusai rezignācijai. Kā jau vienmēr pēc vēlēšanām. Taču jau naktī varēja nojaust: viss ir noticis, un politiskais gadatirgus var sākties.

«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.

2018. gada pavasarī, ņemot vērā čekas maisu tēmas aktualitāti, sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē (LP) ar Zinātņu akadēmijas līdzdalību izveidoja darba grupu, lai izvērtētu bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu autentiskumu, aģentūras saraksta publicēšanas lietderību, veiktu juridisko pretrunu analīzi un modelētu procesa sociālos riskus un sekas.