Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, mākslas doktors, LZA īstenais loceklis Ojārs Spārītis un viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors, LZA īstenais loceklis, kardioķirurgs Andrejs Ērglis nemaz neslēpj, ka nākamajam LZA prezidenta amatam atbalsta profesora, LZA īstenā locekļa Ivara Kalviņa kandidatūru. Atbalstītājiem pievienojas arī ekonomikas doktore, LZA īstenā locekle Baiba Rivža. LZA prezidenta vēlēšanas notiks pavasarī, un Ojārs Spārītis atzīst, ka ir svarīgi ne tikai ievēlēt Latvijas zinātnes perspektīvu redzošu LZA vadītāju, bet arī atzīt kļūdas un enerģiski iet tālāk. Šodien par LZA nākotni Neatkarīgā sarunājas ar Baibu Rivžu, Ojāru Spārīti, Andreju Ērgli un Ivaru Kalviņu.
Ojārs Spārītis: - Liekot kopā Ivara Kalviņa zinātniskās spējas, starptautisko prestižu, administratīvo un politisko pieredzi Latvijā, novērtējot viņa prasmi uzturēt dialogu ar valdību un ierēdniecību, varu galvot, ka Latvijas Zinātņu akadēmijai Ivars Kalviņš ir ideāla kandidatūra. Viņš spēj pārstāvēt gan humanitārās, gan dabaszinātnes, un viņam nav sveša arī sociālā sfēra. Tāpēc domāju, ka Ivara Kalviņa vadībā LZA ieturēs līdzsvarotu kursu. Pēc 1992. gada zinātnieki domāja, ka viņi ir izdarījuši visu, kas zinātnei vajadzīgs neatkarīgā Latvijā, bet izrādījās, ka zinātne ir arī jāadministrē - ne tikai jāuzskaita zinātnieku slavas virsotnes. Zinātnes administrēšana tika uzskatīta par nevajadzīgu, bet LZA vadība uzturēja nekādu dialogu ar sabiedrību un ļoti vāju dialogu - ar valdības aprindām. Savā administrēšanas laikā es aplauzu savus ragus cīņās ar valdību un ierēdņiem, tomēr es gribēju kaut ko mainīt šajā stagnācijā. Tāpēc ceru, ka tie cilvēki, kuri LZA vadīs pēc manis, pratīs gan sadarboties, gan pretstāvēt valdībai - lai panāktu finansējuma paaugstināšanu zinātnei, lai palielinātu tās jaudu un lai realizētu atgriezenisko saiti starp zinātni un ekonomiku, industriju un izglītību. LZA jaunajā komandā es redzu arī ģenerālsekretāri Baibu Rivžu, kurai ir pieredze Izglītības un zinātnes ministrijas vadīšanā, zināšanu pasniegšanā augstskolās, dažādu pētniecības programmu iekustināšanā. Ir arī ekonomikas doktore, akadēmiķe Raita Karnīte, kura, neskaitot darba stundas, ir darījusi daudz vairāk, nekā no viņas prasa statūti. Diemžēl viņa atteicās būt jaunajā komandā, bet viņai bija atdeve, kas palīdzēja celt akadēmiju. Diemžēl šādus cildinājumus es nevaru teikt par citām LZA nodaļām, jo tās darīja vien formāli minimālo darbu apjomu... Bet, tā darbojoties, nav iespējams panākt sabiedrības interesi par zinātni, piesaistot tai jaunus cilvēkus. Jā, mēs esam bijuši ļoti vāji atalgoti, bet ne vienmēr atalgojums ir motivators.
- Savādi, ka neesat novērtēti, bet par to mēs runājam jau sen... Faktiski Zinātņu akadēmija ir vienīgā simboliskā un reālā institūcija, kas pārstāv visas zinātņu nozares, arī zinātņu sabiedrības intereses.
O.S.: - Ne tikai. Tā ir augstākais kvalificētais eksperts un medijs saziņā ar sabiedrību. Tāpēc vajadzīga spēcīgāka sadarbība ar ministrijām, ne tikai ar to, kas formāli grib komandēt parādi un mūs pārvaldīt, lai gan mēs neesam šīs ministrijas pakļautības institūcija.
- Jūs domājat Izglītības un zinātnes ministriju?
O.S.: - Jā. Mēs esam tiešā |Ministru prezidenta pakļautībā, un viņš tikai deleģē tiesības ministrijai ieskaitīt mūsu budžetā finanšu līdzekļus. Nezinu, ko ministre Šuplinska domā, bet mēs 2020. gadam esam saņēmuši to pašu minimālo finansējumu, kāds bija iepriekšējā gadā. Taču es gribētu uzsvērt, ka mēs ministrijai neesam pretinieki, bet sabiedrotie, un ar mūsu intelektu ministrija vienmēr var rēķināties, lai novērstu dažu labu kļūdu ministrijas darbībā.
- Kaut kā nav manīts, ka šī ministre tiektos izmantot jūsu vai kādu citu intelektu...
O.S.: - Bet mēs taču esam gatavi dot savu ieguldījumu gan valsts drošībā, gan ekonomikā! Mums jau ir sadarbība ar Aizsardzības ministriju. Mēs varam dot daudz nācijas ētikai un pašapziņai, visam, kas veido cilvēku - Latvijas patriotu.
- Vai jums ir sadarbība ar jaunajiem zinātniekiem?
O.S.: - Es savulaik viņiem devu patvērumu, un viņi še (Zinātņu akadēmijas ēkā - E.V.) atrodas līdz šai pašai dienai. Tad, kad jauno zinātnieku apvienības (JZA) vadībā nomainījās personālijas, izrādījās, ka IZM izmanto JZA kā ieroci pret LZA: tika pacelts karogs «viņi ir veci, viņi neko nesaprot». Žēl, ka IZM intrigas ir kalpojušas par konflikta kurinātāju starp JZA un LZA. Mēs ejam citu ceļu: veidojam Jauno akadēmiju LZA iekšpusē, negaidot, ka tai pievienosies kāda alternatīva jauno zinātnieku kopa. Mēs tai piedāvājam sadarboties, nevis kultivēt bērnišķīgus paaudžu mītus.
Ivars Kalviņš: - Manuprāt, vispirms ir jābūt izpratnei, kāpēc Latvijai ir vajadzīga Zinātņu akadēmija, augstākā izglītība un zinātne. LZA ir platforma, kur apvienoti visi Latvijas vadošie zinātniskie spēki un kur tie var brīvi komunicēt, lai nonāktu pie kopīgiem secinājumiem, kā Latvijas valstij augt un plaukt. Daudziem talantīgiem vidējās paaudzes zinātniekiem darbavieta diemžēl bija jāmeklē ārpus Latvijas, jo finansējuma trūkuma dēļ viņi savas zinātniskās intereses šeit nevarēja apmierināt. Paliek jaunie, kuri vēl īsti neprot, un paliek vecākā paaudze, kas vairs nespēj uzvarēt kaujā «kāpēc vispār Latvijā vajadzīga zinātne». Bet ir taču skaidrs, ka Latvija, kurai nav milzīgu dabas resursu, izdzīvos tikai tad, ja ražos augstas pievienotās vērtības produktus. Šādiem mērķiem ir vajadzīgi cilvēkresursi un augstākā izglītība, kuru sniegs speciālisti, kuri paši ir iekšā zinātnes tehnoloģiju izstrādes procesā. Ja kāds gribēs iznīcināt Latviju, nevajadzēs ne atombumbas, ne tālās darbības raķetes, vajadzēs tikai pazemināt izglītības kvalitāti. Ja nebūs kvalitatīvu inženieru, bruks maximas un tilti, ja nebūs labu ārstu, cietīs sabiedrība kopumā, un tā «uz priekšu!» jebkurā zinātnes un ražošanas nozarē.
- Patlaban, manuprāt, galvenais kritērijs ir - kā mēs izskatāmies no malas, nevis - ko mēs paši varam.
I.K.: - Jā. Skaitām, piemēram, cik mums ir publikāciju pasaules žurnālos. Un absolūti atsakāmies no zinātņu atklājumu absorbcijas un izmantošanas! Ja kaut ko piedāvājam ieviest, pārnesot uz industriju, IZM saka - tas nav mūsu lauciņš, lai ar to nodarbojas Ekonomikas ministrija! Manuprāt, mums, zinātniekiem, ir jāveido darba grupas, jāiet uz ministrijām, nozaru asociācijām, kompetenču centriem, arodbiedrībām, jāizzina reālās ražošanas nepieciešamības, tas viss jāizfiltrē caur savu ekspertu prizmu. Un tad jāsaka: ja jūs ieguldīsiet naudu valsts pētījumu programmā, tad ekonomika tiks papildināta ar augstas pievienotās vērtības produkciju. Un tas mums ir jādara proaktīvi. Starp citu, Latvijā ir četras reizes mazāks zinātnieku skaits pret iedzīvotāju skaitu nekā vidēji Eiropā. Pazeminiet izglītības līmeni, un tad sāksies viss pārējais!
- Ļoti zems ir arī zinātnes finansējuma līmenis...
I.K.: - Protams. Pagaidām mēs varam balstīties vienīgi savā entuziasmā. Taču ir jābūt ilglaicīgai izglītības un zinātnes finansēšanas programmai, kuras joprojām nav, jo nav arī politiskas intereses to darīt.
- Nuja, vēlēšanas vēl tālu...
I.K.: - Kamēr politiķi nesapratīs, ka šāda attieksme sit pa kabatu visai valstij, visiem iedzīvotājiem... Paskatīsimies, ko teiks mūsu gudrās galvas, kad dramatiski samazināsies tranzīta ieņēmumi. Tie augstu sēdošie neklausījās zinātniekos, kas viņus brīdināja: tikai uz mežu izciršanu un uz tranzīta pakalpojumiem nevar balstīt valsts ilgtspējīgu attīstību. Inovācijās mēs patlaban kuļamies pa apakšu, nevis rāpjamies kalnā.
O.S.: - Latvijas uzņēmēji ir devuši skaidru signālu, ka viņi vēlas sadarboties ar zinātniekiem pa tiešo, jo sadarbība caur valsti ir gara, neefektīva, visbiežāk - nerezultatīva.
Andrejs Ērglis: - Kas ir valsts? Tā ir aizsardzība, izglītība un veselība. Pauls Stradiņš savulaik ir teicis, ka medicīna vienlaikus ir zinātne, amats un māksla. Ja tā papēta - visas nozares ir tādas. Ja gribam tās attīstīt, ir vajadzīga zinātne. Tomēr es - pretstatā abiem kungiem - nezīmēšu tik drūmu ainu. Mēs mēdzam runāt par to, ka esam zaudējuši Austrumu tirgu. Bet mums tas vairs nav tik vajadzīgs! Mēs jau sen esam iekarojuši Rietumu tirgu. Problēma ir tajā, ka mums nav kārtīgas organizācijas un koordinēšanas. Latvijā ir daudz labu zinātnieku, bet viņi ir izkaisīti, un pievienoto vērtību mēs neatstājam Latvijā. Mums ir vajadzīga Zinātņu akadēmija tāpēc, ka mums ir vajadzīga ne tikai politiskā vara, mums nepieciešama zināšanu vara. Jebkurā jomā mums jāizpēta tas, kādā detalizācijā mums jāorganizē konkrētā ražošana, turklāt - visas pasaules ķēdē. Mēs kā maza valsts nemaz nevaram vieni paši nomārketēt daudzas lietas. Kopā ar visiem mēs iekļausimies pasaules ķēdē. Starp citu, mums kā Zinātņu akadēmijai uzdod dažādus jautājumus, bet mums nav finansiālās kapacitātes, lai tos izstrādātu tādā līmenī, kāds nepieciešams. Mums jārada šī kapacitāte.
Baiba Rivža: - Eiropā zinātņu akadēmijas, līdzīgi kā universitātes un himnas, ir viens no valsts simboliem. Zinātņu akadēmijas, tajā skaitā Latvijas Zinātņu akadēmija, veido intelektuālo platformu, kas pārstāv visas mūsu valsts zinātniskās sabiedrības intereses, lai tālāk varētu nest labumu visai sabiedrībai. Tāpēc LZA ir jāapvieno dažādu formu zinātniskās institūcijas, visu vecumu un pieredžu zinātnieki - no jaunajiem līdz emeritētajiem.
Šo mērķu sasniegšanā daudz kas ir paveikts, bet ir lieli izaicinājumi, kuru risināšanā turpināšu piedalīties: jāpanāk, lai LZA ēka būtu mūsu īpašums; jāveido Jauno zinātnieku akadēmija; jārosina zinātnisko nodaļu kolēģi daudz aktīvāk startēt starptautiskajos projektos; jākomunicē aktīvāk ar valsts institūcijām un starptautiskajiem konsorcijiem; jāizplata zināšanas, vairojot sabiedrības izpratni par zinātni un zinātniekiem; jāveido zināšanās balstīta Latvija.
A.Ē: - Zinātņu akadēmija ir jābūt kā zinātniskai, nepolitiskai (kas ļoti svarīgi) institūcijai.
- Varbūt nolaidīsimies no ideālisma augstumiem? LZA nav IZM pakļautībā (tikai pārraudzībā), tomēr Izglītības ministrijas arogance ir pārāk augstā līmenī, lai kaut vai teorētiski iedomātos, ka ir kāda iespēja sadarbībai.
A.Ē.: - Ir ļoti svarīgs nosacījums: izpratnes radīšana. Minētā arogance ir izveidojusies ļoti sen. Bet jāsāk ar to, ka ikvienā cilvēkā ir jāieliek izpratne par to, kas ir šī augstā pils - zinātne - un kāpēc tā ir svarīga mūsu valstij. Bet Zinātņu akadēmija mums nav jāuztaisa par masu pasākumu, un visiem nav jākļūst par zinātniekiem.
I.K.: - Bet var jau arī saprast IZM problēmu. Tad, kad kādas problēmas risināšanai jums nav izdevies izkarot līdzekļus no valsts budžeta, tad ir jārod kāds skaidrojums vai jāsāk nodarboties ar ko citu. Un tad ministrija ķeras pie pārvaldes modeļa maiņas jeb reformas. Ierēdņu grupa mēģina izperēt kaut ko tādu, kas atšķirtos no iepriekšējā modeļa. Vienmēr jau var pārvaldīt labāk, ja vien būtu ko pārvaldīt... Taču pret reformu caureju zāļu nav, tas nu reiz jāsaprot. Vēl sliktāk ir tad, kad nav zinātnieku, ja viņu skaits samazinās, nevis pieaug, tad sākas problēmas. Un cik doktora disertācijas Latvijā tiek aizstāvētas ik gadu? Un ko valsts dara, lai tas tā notiktu? Ja tā ir 113 eiro stipendija (mēnesī!) doktorantam, kuram par šo naudu ir jādzīvo un jāraksta doktora darbs trīs līdz četrus gadus, tad saprotiet - vai nu tam cilvēkam jāstrādā vēl cits darbs, lai pelnītu naudu savai ģimenei, vai arī šis cilvēks vienkārši haltūrēs. Viņš šādā gadījumā nespēs veikt savu pētniecisko darbu, jo valsts nelielajam doktorantu skaitam nevēlas nodrošināt cilvēcīgu stipendiju.
- Cik doktorantu aizstāvas gada laikā?
I.K.: - No 150 līdz 200. Ja valsts vēlas redzēt zinātnes attīstību un nokļūt kaut vai līdz vidējam zinātnieku skaitam uz iedzīvotāju skaitu valstī, tad mums vajag vismaz 800 doktorantu.
O.S.: - Es kā doktorantūras vadītājs redzu: doktoranti ar šo niecīgo stipendiju ir spiesti rakstīt savus doktora darbus pat līdz astoņiem gadiem, jo, paralēli strādājot citos darbos, viņiem ir jāņem akadēmiskais gads, un ne reizi vien. Pirms kādiem desmit gadiem Izglītības un zinātnes ministrija bija novirzījusi Eiropas struktūrfondu finansējumu doktorantu stimulēšanai un viņi varēja saņemt 1000 eiro mēnesī. Tas ir tikpat, cik doktorantam maksā Igaunijas valsts un Lietuvas valsts. Toreiz ik gadu «doktorējās» ap 300 Latvijas zinātnieku.
A.Ē.: - Manuprāt, lai nonāktu līdz šādam finansējumam, ir vajadzīga tikai labā griba. Smieklīgi, ka nav iespējams valsts budžetā atrast sešus līdz astoņus miljonus eiro, lai nodrošinātu doktorantiem iespēju rakstīt savus darbus un lai viņi nebrauktu meklēt darbu ārzemēs.
O.S.: - Mēs, runājot par LZA nākotni un uzdevumiem, veidojam komandu. Un šajā komandas uztverē mēs nevienu brīdi neesam disonansē ar to, ko mēs varam piedāvāt jaunajā ZA attīstības ciklā. Andrejs skatās diezgan tālā perspektīvē - gadus desmit vai divdesmit uz priekšu, bet mums arī jārada piedāvājums: ko varam dot šodien un rīt? Lietišķās un inženierzinātnes ir tās, kuras industrijai var ātrāk dot ekonomisko labumu. Tāpēc jaunajai komandai vajadzētu spēcīgāk attīstīt inženierzinātņu sekciju, kas pāraug nodaļā un kas ir cieši sadarbīga ar uzņēmējiem. Šādu auglīgu sadarbību var vērot Polijā un Zviedrijā, kur robotikas, IT, mašīnbūves vai citi koncerni redz savu izdevīgumu, lai ar jaunas mehānikas un jaunu celtniecības materiālu realizēšanu apgūtu ne tikai savu tirgu, bet arī iekarotu kaimiņzemju tirgus. Žēl, ka mums sava valdība jāaudzina: būtu bijis labi, ja tā uzreiz saprastu, ka šajā jomā mēs esam partneri, nevis konkurenti.
A.Ē.: - Inženierzinātnes nodaļas radīšana Zinātņu akadēmijā ir ārkārtīgi svarīga. Bet mums pašiem jāsaprot, ka mūsu zinātnieki jau sen ir pasaules līmenī un mums no kaut kādiem klerkiem padomi nav vajadzīgi.
Foto F64
