Mūsu garais gads. Un nākamais?

 
©F64 Photo Agency

Smags ir bijis šis gads. Tas sava smaguma dēļ izvērties pat garāks nekā parasti atvēlētās 365 dienas.

Tas sākās tūdaļ pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, ievadot bezprecedenta melu, tiesiskā nihilisma, gļēvuma, grābslības un liekulības maratonu. Tā vēl nekad nav bijis. Pat Atmodas sākums ar niknajām cīņām pret Latvijas neatkarības pretiniekiem nestāv blakus šā garā gada netīrajām kaislībām, kas bija melnākas par nakts dubļiem. Pat deviņdesmito gadu bandītiskās pārdales skaļais motorzāģis nespēj sacensties ar mūsu garā gada noasinātajiem skalpeļiem, kas griež klusi, pieklājīgi un nodevīgi. Varbūt šim stāstam ir savs pamatojums? Varbūt gluži secīgi un loģiski esam nonākuši līdz tā kulminācijai? Varbūt vienkārši gadu gadiem esam ļāvuši sev kāpt uz galvas, uz pleciem? Varbūt toreiz, astoņdesmito beigās, viss bija tik skaidrs - kuri labie, kuri sliktie, ka mēģinājām šo skaidrību saglabāt vēl vairākas desmitgades?... Un kļūdījāmies?

Laikam gan. Vismaz tie, kuriem joprojām sliktais šķiet slikts, bet labais - labs, būs kļūdījušies. Toreiz mēs domājām, ka solīt un nepildīt solījumus ir slikti, nepareizi, nosodāmi. Tagad mēs domājam tāpat. Bet par mums vīpsnā: nepildīt solījumus - tas esot politiski pareizi. Saeima solīja 2020. gada budžetā paredzēt mediķu algām 120 miljonus eiro. Visciniskākajā veidā šis solījums tika «aizmirsts». Ja pie Saeimas nepiketētu veselības aprūpes darbinieki, diez vai deputāti vispār pieminētu kaut kādus solījumus. Toties ātri vien tika akceptēts priekšlikums paaugstināt partiju finansējumu no mūsu - nodokļu maksātāju - kabatām: jau nākamgad politpulciņi saņems septiņas reizes lielāku naudiņu nekā šogad! Tas ir labi? Nē, tas ir slikti. Jo tā ir zagšana. Mums saka: tad partijas varēšot efektīvāk izskaidrot vēlētājiem savu politiku. Ak šiem politpulciņiem, izrādās, ir sava politika? Līdz šim šķita, ka tikai intereses. Un tās mēs nākamgad apmaksāsim pēc pilnas programmas.

Kādreiz mēs domājām, ka patiesība un kritiska domāšana ir svarīgākas lietas par principu «tu man, es tev». Arī tagad neesam atkāpušies no šīs domas. Bet par mums atkal smalki pasmīn: koalīcijas virtuves sarunām ir daudz lielāks svars nekā jūsu stulbajām iedomām. Kad mūsu politiskā «elite», savstarpēji vienojoties, visai rezultatīvi atspārdīja un pazemoja Latvijas Universitātes intelektuālo eliti, neviens no esošās «koalīcijas» ministriem nenostājās universitātes pusē, vien mīkstmiesīgi kaut ko nosvepstēja par «uzticēšanos ministrei Šuplinskai». Tā bija milzīga vilšanās. Bet laiks izvērtēs to, cik daudz aplamību, kas mērcētas savtīgumā un paštaisnumā, būs sastrādājusi šīs «koalīcijas» varaskārākā un atbaidošākā - jaunkomunistu partija. Cik daudz ļaunuma tā būs nodarījusi valstij un cilvēkiem. Lielā mērā tieši šis politveidojums ir iniciējis parakstu vākšanu Saeimas atlaišanas referendumam. Protams, ar gļēvu «koalīcijas» atbalstu.

Gada nobeiguma totāla izgāšanās: kā mūsu «konservatīvie» bāleliņi saliektu muguriņu aiztecēja pie amīšiem, lai pierunātu saimniekus pavicināt pletni, ko tie arī izdarīja. Un pēc tam tas pamuļķu prieciņš: re, kā mēs panācām, ka to pletni vairs nevicina! Bet patiesībā... Patiesībā ir sāpīgi, ka valsti pazemo šādi politiskie pārpratumi, kurus pie varas laist ir vismaz bezatbildīgi. Un kur nu vēl draudi izrēķināties ar medijiem - tas ir īsti «demokrātiski» un politiski stilīgi (Kirhenšteins un vecie pīrāgi, Neatkarīgā, 18.12.). Pēc tam psihoterapeits Viesturs Rudzītis sejugrāmatā ierakstīja: «Cik ļoti es saprotu Elitu Veidemani! Būt Atmodas galvenajai redaktorei ar pusmiljonu metienu, kāds nav bijis un vairs nebūs nekad latviskajā presē, un pēc tāda serotonīna atgaiņāties no sētas šuneļiem, kas ir pāris līmeņus par viņu zemāki - tur vajag pašcieņu. (..) Mēs toreiz stāvējām par Latviju un turpināsim stāvēt, lai kāda demence mūs piemeklēs un kā par mums ņirgāsies. Nevis parādēs un pieņemšanās turpināsim stāvēt, bet galvenokārt klusi sevī. Un ciest, ka nevis kāds krievs, amerikānis vai vācietis nestāv par mums - tas nav grūti. Bet kad pašu bērni, kuru izglītību mēs izkarojām, spļauj acīs... Tas ir grūti. Tas ir tāds Indrānu paralēlais stāsts. Mani bērni un mazbērni, paldies Dievam, man vēl acīs nespļauj. Es esmu laimīgs.»

Mēs stāvam par Latviju arī tagad. Mēs - tie naivie, kuri joprojām domā, ka labais ir labs, bet sliktais - slikts. Arī pēc garā, smagā gada tā ir mūsu pārliecība. Un gribas ticēt, ka tomēr nekļūdāmies, tā domādami. Kāds būs nākamais gads? Tas lielā mērā atkarīgs no mums pašiem: vai spēsim pretnostāties valdošajam tiesiskajam nihilismam un varas nodevīgumam.

Mums jāspēj.

 

Abonē