«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.
Bet piedodiet, kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas drīz apritēs 30 gadi, un mēs tikai tagad sākam priecāties par to, ka radioviļņi «faktiski par 100%» nosedz Latvijas informatīvo telpu? Vai Latvijas teritorija ir Ķīnas lielumā, ka mēs ar tādu gandarījumu secinām: jā, esam paveikuši šo milzīgo darbu! Bet ar to gandarījumu tā ir, kā ir: sabiedrisko mediju «informatīvā telpa» visbiežāk ir divvalodības veicinātāja - it kā 2012. gadā nebūtu noticis valodu referendums, kurā Latvijas pilsoņi pārliecinoši nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Bet kā ir īstenībā? «Valsts gadiem tikai kāpina info saturu krieviski un pēc tam ir šokā, ka krievi info latviski vairs nepatērē. Pat tie, kuri to agrāk darīja,» atzina Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA). Statistika: pēdējo četru gadu laikā ir samazinājies to krievu īpatsvars, kuri patērē informāciju latviešu valodā - no 54% uz 44%. Kopš Krievija 2014. gadā okupēja Krimu, mūsu valsts ir palielinājusi komunikāciju krieviski, turklāt - tērējot šim nolūkam valsts naudu, sak, lai viņi klausās vairāk mūsu raidījumus krieviski, mazāk Maskavu. Bet Edvīns Šnore to trāpīgi nosauc par ugunsgrēka dzēšanu ar benzīnu. «Šādi mēs nevis stiprinām savu drošību, bet to vājinām, jo tur, kur plaši tiek lietota krievu valoda, ir paaugstināta bīstamība jau pēc definīcijas. Kremlis šādas teritorijas uzskata par «krievu pasauli», kuru izdevības gadījumā var nākt aizstāvēt. Tieši tas notika Krimā. Kremlis pat neslēpj, ka izmanto krievu valodu kā Krievijas ietekmes ieroci,» turpina Šnore.
Latvijas sabiedriskajos medijos joprojām ir krieviski raidoši kanāli, un joprojām nedz sabiedrībā, nedz Saeimā nav sākusies diskusija par šo anahronismu. Kāpēc Latvijā jāveido un jāuztur paralēlā krievu pasaule, kurā krievu valoda dzīvo, latviešu valodas netraucēta? Bet patiešām: kāpēc izmantot medijus latviešu valodā, ja to var darīt krieviski? Kāpēc ievērot Valsts valodas likumu, ja latvieši tāpat pāriet uz krievu valodu, atliek tikai sākt runāt? Un tāpēc varbūt ir lieki pieminēt kaut kādu nacionālo stāju, pašcieņu un latvisku Latviju? Un varbūt tādi pierobežas apraides masti patiesībā ir lieki, jo - ko tad tur ļaudis klausīsies? Krieviskos raidījumus no Rīgas? Varbūt vienkāršāk no Maskavas?
Arvien biežāk šķiet, ka Latvijas krievināšana ir kāda lielāka, nopietnāka plāna nozīmīga sastāvdaļa - uzturēt krievisko vidi, lai, valstij iztukšojoties (latviešiem aizbraucot lielākas algas meklējumos uz ārvalstīm), vietā varētu nākt migranti no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas... Lētais darbaspēks būs nepieciešams. Desmit gadu laikā še var ienākt vismaz 200 000 jaunu cilvēku, kuru ģimenes valoda būs krievu. Tikmēr latviešu būs palicis vēl mazāk. Lienošā okupācija uzvarēs pārliecinoši, un krievvalodīgā vide būs nosacījums būtiskai valsts transformācijai...
Ne velti kaimiņsādžas Putins noteicis toni - kritizēt nacionālistus, nodēvējot viņus par peščernije rusofobi (alās mītoši rusofobi - krievu val.), ar to acīmredzot domādams nelietīgos letiņus, kuri «ierobežo» krievu valodu, noteikdami pilnīgu izglītības pāreju uz valsts valodu, tādā veidā kaitējot Krievijas interesēm. Taču caram nevajag skumt: mediju vide Latvijā joprojām ir krieviska. Šo situāciju varētu mainīt Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļa, nacionāli domājošas partijas... Ak, esmu vientiese? Nu labi, tādā gadījumā Valsts prezidents varētu iekustināt procesu: viņam taču vesela bunte ar nepārvērtējamiem padomniekiem, kuri nenorimti tur roku uz sabiedrības pulsa, testējot nacionālas valsts sirdsgribu... Tikai viens nosacījums: ir jāgrib tā nacionālā valsts. Ar sirdi jāgrib. Bet pagaidām vārga tā gribēšana.
