Barikāžu maize
«Uztaisīju jums maizītes. Kā tolaik barikādēs,» teic laipnā sieviete, kura mūs uzņem Kalētu tautas namā, kas pulcina ļaudis, lai kopā ar mums – aktrisi Raimondu Vazdiku un mani – atminētos Barikāžu laiku. Vietējā cepuma rupjmaizes šķēles apziestas ar aknu pastēti, un karstās tējas aromāts savijas ar ugunskura dūmu smārdu, kas ielavījies telpā pa atvērto vēdlodziņu. Arī Raimonda ir gatavojusi azaidu barikāžu vīriem, un viņai ir ko atcerēties – arī pēkšņās bailes, kad mirklīgi visiem pārlidoja ziņa: omonieši nāk! Jā, bija bail, bet viņa palika uz vietas. Lai notiek, kas notikdams...
Zigurda Vidiņa filmā Tēvu barikādes, kuras fragmentus skatījāmies Saeimā 20. janvārī, Barikāžu piemiņas dienā, redzējām ne tikai nolemtības drosmi, bet arī eksistenciālu baiļu atblāzmu. «Ja izturēšu, kad tie tanki nāks, tad jau palikšu,» teica kāds puisis. Mēs neviens nezinām, kā rīkosimies briesmu brīdī. Atceros mirkli 1991. gada 20. janvārī: pēc ziņas, ka nāk omonieši, pie Pulvertorņa sastājās vīru ķēde, un viņu acīs bija... nolemtība, pēdējā mirkļa spīts. «Mums nav ieroču,» viens no viņiem skaidroja. Man toreiz šķita, ka ir gan, taču barikādniekiem pietika izturētības nesākt šaut. Omoniešiem to tik vien vajadzēja, lai kāds no barikāžu sargiem sāktu šaut: tad šautu pretim. Un tad vairs nezinu, kas notiktu. Nē, es zinu. Bet negribu par to domāt.
Un jādomā šodien par ko citu. Par to, ka starp tiem, kuri piemin Barikādes, faktiski nav jaunu cilvēku. Lai līdzi justu un līdzi dzīvotu - ir vajadzīgi stāsti. No skolotājiem, vecākiem, draugiem... Tam, ka Doma laukuma Barikāžu piemiņas ugunskurus iededz skolēni, nav izšķirošas nozīmes. Tas ir jauki, bet ne vairāk. Toties tam, ka studenti - topošie politologi - gandrīz neko nezina par neseno vēsturi, ir milzu nozīme. To pieminēja viens no Barikāžu laika TV žurnālistiem. Tā bija viņa personīgā pieredze: izbrīnā secināt, ka vairākums studentu nezina gandrīz neko par savas atjaunotās valsts trīsdesmitgadīgo vēsturi. Tiešām, kāda jēga piepūlēties, ja visu var uzzināt internetā. Meklējat to vai citu notikumu? Atveriet Google, un viss parādīsies - bez emocijām, bez līdzpārdzīvojuma, toties perfekti un... vienaldzīgi. Un pareizi: mēs taču nevaram no jaunuļiem prasīt tādus pašus «puņķus un asaras», kādi piemeklē mūs, atceroties savu revolucionāro jaunību?...
Protams, trivializēju situāciju. Tomēr pēcbarikāžu paaudzes emocionālā sterilitāte, kuras augstāko uzkarsuma punktu var sagaidīt gandrīz no jebkā, tikai ne no aizkustinošiem atgādinājumiem par neseno brīvības atgūšanu, ir tukša kā izsusējusi aka. Gribētos dzirdēt no šīs paaudzes, kā tā izjūt, piemēram, filmu Dvēseļu putenis. Vai rij asaras, vērojot vienaudžu iešanu nāvē? Vai domā, ka spētu aizstāvēt Latviju, ja vajadzētu? Vai domā ko citu?... Un, piedodiet, kas vispār ir Latvija?
Bet Latvija ir tās maizītes, ko barikāžu sargiem nesa Raimonda un Kalētu laipnā sieviete, un simtiem citu saimnieču, tā ir tēja un zupa, un putra, ko no kūpošiem katliem sievas dalīja vīriem. Latvija ir radio tranzistori pie auss, lai zinātu, ko saka Latvijas Radio. Un Latvija ir arī cigarešu bloki, ko večiem veda nez no kurienes, un tā ir arī šņabja blašķe, kas gāja no rokas rokā, lai sildītu un atkausētu. Latvija ir tā jaunā meitene, kura, mammai nezinot, aizgāja uz barikādēm, lai tur 20. janvārī sagaidītu savu 18. dzimšanas dienu. Latvija ir arī tas puisis, kurš barikādēs bildināja savu iecerēto. Viss ir Latvija. Viss, kas satuvina plecus un rokas, lai pēc tam nostātos ķēdē pret baismīgu, nāvējošu pārspēku. Latvija ir spēka maize, kuru ēdot, nevienam vairs nav bail no šā pārspēka.
Man tikai bail par ko citu. Par to, ka šodien - ja nāksies - varbūt tikai nedaudzi nostāsies pret pārspēku, aplami domājot, ka Latvija un tās pārvaldnieki ir viens un tas pats. Zigurda Vidiņa filmā kāds vīrs teic, ka viņš un pārējie aizstāvēs «šo valdību, jo mēs par to balsojām». Piesakieties, lūdzu, šodienas valdītāju - likuma neievērotāju, tukšsolītāju un grābēju - aizstāvji. Nav roku meža...
Latvija un šī (vai jebkura cita) valdība nav viens un tas pats. Tas ir tāpat, kā salīdzināt svaigu rupjmaizi ar sapelējušiem sausiņiem. Bet ir cerība. Liepājnieks Aigars Prūsis raksta: «1991. gadā Brīvību nācās sargāt kailām rokām uz traktoriem, bet šodien varam būt droši, ka padomju revanšisti maksās augstu cenu, ja apdraudēs Latviju. Tam kā atgādinājums Barikāžu atceres pasākums Liepājā, kur notika zvēresta ceremonija 20 jaunajiem 44. bataljona zemessargiem.» Tā ir mūsu maize. Mūsu Barikāžu maize.