Bija nodoms runāt par Barikādēm. Bet neviļus sākām par politiku, kas attīstījusies pēdējo gadu laikā. Nonācām arī pie Odiseja draudzības ar Joahimu Zīgeristu, ar kuru viņš nav zaudējis sakarus arī šodien. Izskatās, ka Odisejs Kostanda – 1991. gada Barikāžu idejas autors un realizētājs, joprojām atrodas uz savām personiskajām barikādēm, un tas ir tikai labi, jo ikvienam cilvēkam ir skaidri jāzina, kurā pusē viņš atrodas. Šodien, Barikāžu atceres dienā, intervija ar vēstures skolotāju, tautfrontieti Odiseju Kostandu.
- Pirms pusotra gada intervijā tu citastarp teici, ka ļoti liela politiskā atbildība gulstas uz Nacionālo apvienību un Zaļo un zemnieku savienību. Tas bija pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām. Ja šie abi politiskie spēki neapjautīs savas kļūdas, tad...
- ...tad zaudētāji būsim mēs visi. Atceros.
- Vai, tavuprāt, šie nozīmīgie politiskie spēki saprata savas kļūdas?
- Nesaprata. Un daudz ko zaudēja. ZZS ir vieni no vislielākajiem zaudētājiem. Pašpaļāvīgā, pašpārliecinātā vēlēšanu kampaņa, kurā startēja «čempioni» it visās jomās, pavēra vaļā slūžas visai tai šļurai, kas ieplūda Saeimā. Katra nākamā Saeima diemžēl atnāk neprofesionālāka, neizglītotāka par iepriekšējo. Ar saukli «Lai nāk jaunie!» parlamentā iekļuvuši odiozi personāži, kuri - lai sevi apliecinātu un padarītu pazīstamus - runā muļķības, dara muļķības un paši par to tīksminās. Bet kopīgā kļūda, kas raksturīga gan NA, gan ZZS, ir vēlme saglabāt Saeimā esošo cilvēku loku pilnīgi nemainīgu, sak, būsim te mūžu mūžos! Arī runājot par finansējuma piešķiršanu partijām, dzird tikai: mums, mums vajag! Ar nodokļu maksātāju naudu tiks saglabāta esošo partiju vara. Tā ka faktiski es runāju par visām Saeimas partijām... Un rezultāts daudzām būs - politiskā skuju taka. Cilvēki tomēr nav muļķi.
- Bet intelektuālais un politiskais resurss abām nosauktajām partijām tomēr ir vērā ņemams.
- Protams. Nevienai partijai nav tādas valsts un pašvaldību darba pieredzes, kāda ir zaļzemniekiem - tur ir cilvēki, kuri zina situāciju laukos un kuri ir vadījuši pilsētas un novadus... Neizmantot šo milzu resursu, lai paceltu partiju apvienību līdz uzvarai? Nu, es nezinu... Kāpēc ZZS neorganizē breinstormingus ar saviem pieredzes bagātajiem cilvēkiem? Tās ir viņu pazaudētās uzvaras! Savukārt runājot par NA: es nesaskatu viņos vēlmi uzņemties atbildību par valsti. Viņi vienkārši grib būt spēlētāji koalīcijas komandiņā, viņiem ir rotējošais ministrs, kurš vienlīdz labi orientējas gan govju slaukšanas, gan mauriņu apzaļumošanas jomā. Diez vai tik nopietni iecerētai partijai pietiek ar to, ka laiku pa laikam tā kaut ko nolemj par Georga lentītēm... Tas viss ir pareizi un skaisti, tikai tas nav tas mērķis, kura dēļ vajadzētu atrasties valdībā. Bet es neredzu vēlmi pulcināt gudrus cilvēkus, lai uzņemtos atbildību par valsti.
- Un pārējās partijas?... Tās vispār nav jāņem vērā?
- Ir tāda Latvijas ceļa (LC) transformācija, bet LC, kā zināms, eksistē kopš 90. gadu sākuma, sākot ar Klubu 21. Vienbrīd šīs LC paliekas apvienojas, savāc dažādas paklīdušās grupas, ievelk savas astoņkāja ķepas un saka: mēs tagad esam Rausītis. Pēc laika saprot: nē, nebūs labi, Rausītis ir pārēdies resns, tagad mēs startēsim ar atsevišķiem sarakstiem, Rausītis izplūst, un vēlēšanās startē četras vai piecas Pankūciņas. Bet pēc brīža tā pankūku torte atkal ir kopā... Konjunktūristi, kuri iet cauri laikiem un pāri līķiem. Savukārt jaunkomunisti, kuri vēl nesen rīkoja savas komjauniešu un partijnieku sapulcītes, tagad mēģina darboties demokrātiskā sabiedrībā.
- Lasītāji tava viedokļa asumu ir pamanījuši arī nupat publicētajos vēlējumos Latvijai 2020. gadā, ko tu esi uzrakstījis kopā ar savu seno cīņu biedru Joahimu Zīgeristu.
- Šos vēlējumus nosūtījām kādam lielam dienas laikrakstam ar lūgumu publicēt. Saņēmām atteikumu. Pirmais mūsu vēlējumu teikums bija: «Padzīt pie valsts piezīdušos pašlabuma meklētājus.» Bet, raugi, ko šis laikraksts mums atbildēja: «Tas var tikt traktēts kā publisks aicinājums gāzt valsts varu.» Tātad valsts vara pieder pašlabuma meklētājiem, kuri pie tās piezīdušies?! Skaidrs, tas nozīmē, ka mēs ar Joahimu esam noziedznieki, vēl lielāki noziedznieki ir tie, kuri vāc parakstus par Saeimas atlaišanu: šos cilvēkus bez tiesas var sodīt. Nopietns darbalauks mūsu aktīvajam iekšlietu ministram: viņš nepamana, ka robežbūvē izpļekarēti septiņi miljoni eiro, toties viņš piedāvā iet komunistiskās Ķīnas attīstības ceļu un izvietot seju atpazīšanas kameras. Vēl varētu visus cilvēkus čipot - vai tad viņi sliktāki par suņiem?
- Tātad tu esi kopā ar Zīgeristu?
- Mēs jau nekad neesam bijuši atsevišķi. Bet mūs ir mēģinājuši sanaidot. Tomēr vienmēr esam bijusi draugi un tādi paliksim, jo līdzīgi domājam. Tāpēc mēs vairākas nedēļas rūpīgi pārdomājām tekstu par to, ko gribam vēlēt Latvijai. Pēc visai nožēlojamā 2019. gada - pateicoties pie varas esošajiem - mēs gribētu redzēt Latviju citādu.
- Vai tu gatavojies dibināt partiju kopā ar Zīgeristu?
- Nē, tie vienkārši ir sirdsvēlējumi Latvijai. Jāpaiet laikam, lai saprastu, vai esošie politiskie spēki vēl labu Latvijai, vai arī ir jādibina jauna partija. Vēlētāji paši to pateiks. Viņi atklās, vai ir samierinājušies ar esošo situāciju vai arī viņiem tomēr nav vienalga. Man nav vienalga, un Joahimam arī nav vienalga. Daudziem nav vienalga. Procesā, ko dēvējam par Atmodu, arī šajās dienās to atceramies, jo pieminam Barikāžu laiku, mums nevienam nebija vienalga, kas notiek ar Latviju. Arī 1990. gada 4. maijā, pieņemot Neatkarības deklarāciju, mums nebija vienalga, vai tā ir Latvijas PSR vai Latvijas Republika, vai kāds nesaprotams veidojums, kas izskatīsies līdzīgs tagadējai Moldovai.
- Vai Joahims Zīgerists mitinās Vācijā?
- Gan tur, gan šeit, Latvijā. Viņš apsaimnieko sava tēva īpašumu Jaunsvirlaukā. Tur par Joahima Zīgerista līdzekļiem ir uzcelta baznīca - Dzintara kapela. Tur regulāri notiek dievkalpojumi, savukārt Zīgerists regulāri sniedz palīdzību tiem cilvēkiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Ziemsvētkos viņš dala dāvanas leģionāriem, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm. Vecā gada nogalē viņš bija Latvijā, un tad mēs arī runājām par visām nebūšanām, kas šeit notiek. Tad uzrakstījām vēlējumus Latvijai. Mums jāzina, kā cilvēki uz to reaģē.
- Saņēmi cilvēku reakciju?
- Cilvēki nāk man klāt, uzrunā. Arī zvana. Lielākoties - pozitīvas atsauksmes. Nupat Skultē man pienāca klāt sieviete, nosauca savu vārdu, izteica viedokli par notiekošo: viņasprāt, ir cilvēku grupa, kas kā iebetonējusies monopolizē varu un pat domās nepieļauj, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Turklāt neviens - neviens! - pat netaisās reaģēt uz cilvēku aizvainojumu un vilšanos, ko nesusi uzticēšanās partijām. Un šī demonstratīvā likumu neievērošana, piemēram, attiecībā uz algu palielinājumu mediķiem! Kā Repše savulaik teica: kā var nesolīt? Nepildīt pašu pieņemtu likumu... Ne es, ne Joahims to nesaprot. Tad varbūt katrs nepildīsim kādu likumu?
- Pamēģini tik nepildīt. Vai tu nebaidies, ka cilvēki pateiks: ak, nu tas Zīgerists... laikam atkal ar saviem banāniem!
- Nu, tas būtu stulbi - apgalvot, ka Kostanda sacer kopā ar Zīgeristu sirdsvēlējumus, jo gatavojas kopā ar Zīgeristu dalīt banānus. Skaidrs, Joahims patlaban ir Vācijā, fraktē kuģus, krauj tajos banānus, lai vestu uz Latviju. Tāpēc jau tā Ventspils osta bija jāatņem Ventspilij.
- Bet kā tad īsti bija ar tiem banāniem?
- Tas bija 1993. gadā, pirms Saeimas vēlēšanām. Un faktiski tie bija LNNK banāni. Mēs ar Joahimu startējām no LNNK saraksta. Īsi pirms vēlēšanām šajā partijā notika apvērsums, mani nobīdīja no valdes priekšsēdētāj amata. Kiršteins ieteica Joahimu likt Zemgales listē kādā 6. vietā (ar domu - gan jau neievēlēs), jo Zemgalē atradās Joahima tēva mājas. Bet Joahima Rūpju biroju pazina visā Latvijā... Joahims veica privāto kampaņu, sak, balsojiet par LNNK un par mani, un no Rīgas, no Stacijas laukuma sestdien un svētdien (toreiz vēlēšanas notika divas dienas) uz Zemgali brauca kādi 14 lielie autobusi ar vēlētājiem. Laiks tajā jūnijā bija karsts, Joahims izdomāja, ka ikvienam braucējam jāpiedāvā ūdens un saldējums. Saldējumu izpirka ātri, Joahims aizsūtīja jauniešus uz Centrāltirgu, lai nopērk augļus. Kādi tur jūnijā augļi... Tikai banāni. Nopirka tos, un visi tajā pēcpusdienā ēda banānus. Pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas visi to vien tik runāja: LNNK ieguva tik daudz balsu tāpēc, ka dalīja banānus... Piedod, bet cik zemu jāvērtē cilvēks, lai viņš, atbraucis, piemēram, no Valkas un saņēmis banānu, teiktu: nu tagad es balsošu par Zīgeristu? Uz nākamajām vēlēšanām bija Tautas kustība Latvijai, tur vairs nekāda banānu dalīšana nefigurēja. Cik banānu vajadzēja izdalīt vēlētājiem, lai iegūtu 16 vietas Saeimā? Visas Latvijas ostas nodarbotos tikai ar to vien, ka pārkrautu banānus...
- Labi, pietiks par banānu laikiem. Šajās dienās atceramies ko citu: barikāžu laikus. Tu biji barikāžu idejas autors. Kā tu šodien skaties uz tiem netālajiem laikiem?
- Jā, vadīju LR Augstākās Padomes Vecrīgas aizsardzības operatīvo štābu. Uzskatu, ka Barikādes bija kulminācijas un lūzuma brīdis: būt neatkarīgai Latvijai vai nebūt? Negribu samazināt citu Atmodas laika notikumu nozīmi, bet tieši Barikādēs cilvēki parādīja, ka viņi ir gatavi arī mirt par brīvu un neatkarīgu Latviju. Pasaules vēstures kontekstā mūsu sadursme ar Krievijas impērismu bija kaut kas neticams. Gruzīnu aktieris Vahtangs Kikabidze reiz teica: «Pasaule mainās, nemainīgs paliek vienīgi Krievijas impērisms un šovinisms.» Krievija vienmēr ir rīkojusies pēc viena scenārija: vai tas būtu 1956. gads Ungārijā, vai 1968. gads Čehoslovākijā, vai 2014. gads Ukrainā, vai... 1940. gads Baltijas valstīs. Un 1991. gadā katrā mājā, katrā ģimenē bija jāizdara izvēle: vai mēs esam par to, ka Latvija paliek par okupētu pseidovalsti, vai - par patiesi neatkarīgu valsti? Tieši tā ir galvenā Barikāžu nozīme, un to nedrīkst pazaudēt. Tieši Barikāžu nozīme dod jēgu šodien kaut ko mainīt - kaut vai mūsu bērnu dēļ. Un mūsu bērni ir labākais, kas mums Latvijā ir izdevies pēdējos gandrīz 30 gados - pēc Barikādēm. Tā ir jauniešu paaudze, kas piedzimusi, izaugusi un izskolojusies brīvā, neatkarīgā valstī. Un no mums ir atkarīgs, vai viņiem šeit būs vieta veidot savas ģimenes un audzināt savus bērnus. Tāpēc mums ir jāceļas kājās un jāaizstāv savs viedoklis. Ir jāiedrošina cilvēki, kuri ir apmulsuši un neziņā.
- Kā to izdarīt?
- Kā pastāstīts Dvēseļu putenī. Tā ir mana vismīļākā grāmata. Tur bija lasāmi Ziemassvētku kauju apraksti. Tīreļpurvs, klajš lauks, priekšā - vācu uguns... Kad jāpaceļ strēlnieku ķēdes, visiem ir skaidrs, ka tas prasīs upurus. Strēlnieki aizdomājas uz brīdi: kā tas būs, kad noskanēs virsnieka pavēle?... Un tad viens saka: «A ies ar’!» Un tas viens - a ies ar’! - arī šodien der. Cik reižu mums aplauzti ragi, cik reižu pa zobiem dabūts, bet ir jāsaka - a ies ar’! - un mēs ejam. Arī Barikādēs tā bija. Un šodien tai sajūtai un pārliecībai nevajadzētu pazust.
- Tu teici, ka pērnais gads Latvijai bija smags. Man šķiet, ka pērnais iesākās jau aizpagājušajā gadā - ar Saeimas vēlēšanām, ar valdības tizlumu, ar čekas maisiem...
- Tie čekas maisi ir svarīgi varbūt tikai vēsturniekiem. Bet pati čeka nekur nav pazudusi. Krievu aģentu laiki taču nebeidzās ar to, kas atrodams maisos. Aģentūra darbojas. To parādīja kaut vai notikumi Ukrainā, Krimā. To parāda daudzu Eiropas valstu līderu izteicieni. To parāda ietekmes aģentu darbība Latvijā. Un mūsu ienaidniekiem ir izdevīgi, ka liela sabiedrības daļa paliek par ekrāna idiotiem - viņi nelasa grāmatas, vien lūr savos viedtālruņos un planšetēs. Tādus viegli ietekmēt. Tādi cilvēki zaudē kritiskās domāšanas spējas. Šajā gadījumā akmeni var mest arī izglītības lauciņā. Pēdējais kronis - izglītības guru no Jaunās konservatīvās partijas - taisa reformas tikai reformu pēc, lai pēc tam varētu pateikt, ka «tās ir manas reformas». Bet rezultātā izglītības vērtējums sabiedrības acīs krīt arvien zemāk un zemāk... Diemžēl šie valdītāji ārda pamatus, uz kuriem mums vajadzētu stabili stāvēt un attīstīt mūsu valsti.
- Čekas maisu atvēršana arī bija «izcils» notikums.
- Par sevi beidzot «visu» uzzināju. Pirms tam mani dēvēja gan par Kremļa finansētu militārās pretizlūkošanas aģentu, gan par parastu čekas aģentu... Atvērās maisi, mana vārda aģentu sarakstos nebija, toties uzzinājām, ko par mani rakstījuši citi. Piemēram, viens otrs šodienas mediķu aizstāvis ar segvārdu Štirlics...
- Jūtams, ka arī šodien esi uz barikādēm.
- Tā ir. Laikam pārāk augstas esmu uzcēlis tās savas barikādes. Nevaru vairs nokāpt. Zini... Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Šarla de Kostēra romāns Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli. Tils smiedamies darīja nopietnas lietas. Un smiešanās vienmēr tracināja ienaidniekus: kāpēc viņš smejas?! Kad okupantu spāņu inkvizīcija sadedzināja Tila tēvu Klāsu, Tils naktī aizgāja uz soda vietu, paņēmis līdzi mammas uzšūto zīda maisiņu, un paņēma pelnu saujiņu no tās nodeguļu vietas, kur Klāsam bija sirds, iebēra zīda masiņā un uzkāra sev kaklā. Lai ko viņš darītu un lai kur ietu, Tils vienmēr teica: «Tēva Klāsa pelni deg man uz sirds.» Barikāžu ugunskuri ir izdeguši... Bet tie pelni vienmēr mums deg uz sirds. Tiem deg, kuri tiešām tur bija un zināja, uz ko viņi iet. Ne jau tiem, kuri tikai runā par to. Savulaik ASV prezidents Ronalds Reigans teica, ka neviens ierocis nav spēcīgāks par brīvu cilvēku brīvu gribu. Tas attiecas gan uz pasaules mēroga notikumiem, gan arī uz mums pašiem šeit, Latvijā.
- Latvijas brīvības atgūšana arī ir pasaules mēroga notikums.
- Protams. Un mēs paši noteiksim, kāda būs Latvija. Ne politpulciņi to varēs izdarīt, ne arī kāds cits no ārpuses.
